22. oktobrī atzīmēsim Misiju svētdienu, kura ik gadu tiek atzīmēta oktobra priekšpēdējā svētdienā, kad visas pasaules baznīcās tiek vākta kolekte misiju darbu atbalstam. Baznīcas misiju darbiem veltīts arī šī gada oktobra žurnāla “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” numurs, kurā citastarp ir saruna ar Pāvesta Misiju darbu direktoru Latvijā priesteri Rihardu Rasnaci. Viņš paskaidro, kas tad īsti ir misiju valstis: “Tur Baznīca parasti ir jauna, un parasti tās ir nabadzīgas zemes. Ne vienmēr skaitliski tā ir maza, bet tai nav tik dziļas un tālas saknes. Bet te ietilpst arī tās teritorijas, kurās kristieši tiek vajāti, kur kristietim būt ir bīstami.”
Priesteris arī aicina draudzēs atzīmēt Misiju svētdienu, piemēram, izdekorējot baznīcas, izmantojot pasaules akrti, globusus, piemiņas lietas, suvenīrus vai karogus, kā arī aicinot cilvēkus no misiju zemēm pastāstīt par viņu dzimteni. Tāpat var lūgties par misiju zemēm, izmantojot misiju rožukroni. Tā lūgšanu pērlītes ir piecās krāsās, simbolizējot piecus kontinentus, par kuriem katrā noslēpumā aizlūdz: dzeltenā – Āzija, sarkanā – abas Amerikas, zilā – Okeānija, zaļā – Āfrika, baltā – Eiropa.
Misiju dienai katru gadu pāvests arī izdod īpašu vēstījumu. Šī gada vēstījumam pāvests Francisks ir izvēlējies šādu tēmu: “Sirdis deg, kājas dodas ceļā.” (sal. Lk 24, 13-35). Piedāvājam vēstījuma tulkojumu latviešu valodā. Tas bija publicēts žurnālā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”. Tekstu tulkoja māsa Irēna Laiva.
Dārgie brāļi un māsas! Šī gada Pasaules Misiju svētdienai esmu izvēlējies tematu, kuram iedvesma ir smelta no Lūkasa evaņģēlijā aprakstītā notikuma par mācekļiem ceļā uz Emausu: “Sirdis deg, kājas dodas ceļā.” (sal. Lk 24, 13-35) Abi mācekļi bija apjukuši un satraukti, bet viņu tikšanās ar Kristu caur vārdu un maizes laušanu iededzināja viņos entuziastisku vēlmi atkal doties ceļā uz Jeruzalemi un sludināt, ka Kungs ir patiesi augšāmcēlies. Šī pārmaiņa mācekļos evaņģēlijā atklājas ar dažu tēlu palīdzību: viņu sirdis dega, kad Jēzus viņiem skaidroja Svētos Rakstus, viņu acis atvērās, kad viņi Jēzu atpazina, un visbeidzot – viņu kājas devās ceļā. Meditējot šos trīs tēlus, kuri atspoguļo visu misiju mācekļu ceļu, mēs varam atjaunot savu aizrautību mūsdienu pasaulē. (..)
1.Mūsu sirdis dega, kad “Viņš ceļā runāja mums, atklādams mums Rakstus”. Misiju darbā Dieva Vārds apgaismo un pārveido sirdis.
Ceļā no Jeruzalemes uz Emausu abu mācekļu sirdis bija nospiestas, kā to rādīja viņu noskumušās sejas, jo bija miris Jēzus, kuram viņi bija ticējuši (sal. Lk 24, 17). Piedzīvojot krustā sistā Skolotāja izgāšanos, viņu cerības par Jēzu kā Mesiju sabruka (sal. Lk 24, 21).
Tad, “viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem” (sal. Lk 24, 15). Tāpat kā toreiz, kad Viņš pirmo reizi aicināja mācekļus, arī tagad, kad viņi ir apjukuši, Kungs uzņemas iniciatīvu: Viņš tuvojas un iet kopā ar viņiem. Savā lielajā žēlsirdībā tāpat arī ar mums Viņš nekad nepagurst būt kopā, par spīti mūsu neveiksmēm, šaubām, vājībām, satraukumam un pesimismam, kas dara mūs par “nesaprātīgiem un sirds kūtriem” (sal. Lk 24, 25), mazas ticības cilvēkiem.
Tagad, tāpat kā toreiz, augšāmcēlušais Kungs ir tuvu saviem misiju mācekļiem un iet kopā ar viņiem, īpaši tad, kad viņi ir dezorientēti, zaudējuši drosmi, baiļu pilni tā netaisnības noslēpuma priekšā, kas viņus apņem un draud satriekt. Tātad “neļausim sev zaudēt cerību” (Evangelii Gaudium, 86). Kungs ir lielāks par visām mūsu problēmām, īpaši tad, ja mēs ar tām sastopamies savā misiju ceļā, sludinot pasaulei Evaņģēliju. Jo galu galā tā ir Viņa misija un mēs neesam nekas vairāk kā Viņa pazemīgi līdzstrādnieki, “nederīgi kalpi” (sal. Lk 17,10).
Uzklausījis abus mācekļus ceļā uz Emausu, augšāmcēlušais Jēzus, “iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti” (Lk 24, 27). Mācekļu sirdis kļuva līksmas, kā viņi vēlāk atzinās viens otram: “Vai mūsu sirds nedega mūsos, kad Viņš ceļā runāja mums, atklādams mums Rakstus?” (Lk 24,32) Jēzus pats ir Dzīvais Vārds, vienīgais, kurš var likt mūsu sirdīm degt, kad Viņš tās apgaismo un pārveido.
Tādējādi mēs varam labāk izprast sv. Džeroma domu graudu, ka, “nepazīt Rakstus ir nepazīt Kristu” (Jesajas komentārs, prologs): “Bez Kunga palīdzības nav iespējams iedziļināties Svētajos Rakstos, tomēr pilnīgi patiess ir arī pretējais: bez Svētajiem Rakstiem Jēzus misijas un Viņa Baznīcas notikumi pasaulē paliek neatšifrējami.” (Aperuit Illis, 1) No tā izriet, ka zināšanas par Svētajiem Rakstiem ir svarīgas kristīgajā dzīvē un vēl jo vairāk Kristus un Viņa Evaņģēlija sludināšanā. Pretējā gadījumā, ko tad jūs sludiniet citiem, ja ne jūsu pašu idejas un projektus? Auksta sirds nekad neiedegs citas sirdis!
Tātad allaž ļausim, lai augšāmcēlušais Kungs mūs pavada, kad skaidro mums Svētos Rakstus. Lai mūsu sirdis deg, lai mēs esam apgaismoti un pārveidoti tā, ka varam sludināt pestīšanas noslēpumu pasaulei ar spēku un gudrību, kas nāk no Viņa Gara.
2.Mūsu acis “atvērās un pazina Viņu” maizes laušanā. Jēzus Euharistijā ir misijas avots un tās virsotne.
Tas, ka viņus sirdis dega, dzirdot Dieva Vārdu, pamudināja Emausas mācekļus lūgt noslēpumaino Ceļinieku palikt ar viņiem, jo tuvojās vakars. Kad viņi sapulcējās ap galdu, viņu acis atvērās un viņi pazina Viņu pie maizes laušanas. Izšķirošs elements, kurš atvēra mācekļu acis, bija Jēzus izpildīto darbību secība: Viņš ņēma, svētīja to, lauza un deva viņiem. Tie bija parasti jūdu ģimenes galvas žesti, bet, kad Jēzus Kristus tos izpildīja ar Svētā Gara žēlastību, tie Viņa galda biedros atjaunoja maizes pavairošanas zīmi un pāri visam Euharistiju, krusta upura sakramentu. Taču tajā pašā mirklī, kad viņi pazina Jēzu maizes laušanā, “Viņš nozuda no to acīm” (Lk 24, 31). Te mēs varam atpazīt būtisku mūsu ticības realitāti: Kristus, kas lauž maizi, kļūst par maizi, mācekļiem izdalītu un konsumētu. Viņš vairs nav redzams, bet tagad Viņš ir mācekļu sirdīs, lai liktu tām degt arvien vairāk, un tas mudina viņus doties ceļā nekavējoties un stāstīt visiem par savu unikālo pieredzi – tikšanos ar augšāmcēlušos Kungu. Augšāmcēlušais Kristus līdz ar to ir tas, kurš lauž maizi un vienlaikus ir pati maize, lauzta mums. Tas nozīmē, ka ikviens misiju māceklis ir aicināts kļūt līdzīgs Jēzum un Viņā caur Svēto Garu par to, kurš lauž maizi un kurš pats ir maize, lauzta pasaulei.
Ir jāatceras, ka lauzt mūsu materiālo maizi ar izsalkušajiem Kristus vārdā jau ir veikt kristīgu misiju. Vēl jo vairāk lauzt Euharistisku maizi, kas ir pats Kristus, ir misiju darbs par excellence, jo Euharistija ir Baznīcas dzīves un misijas avots un virsotne.
Pāvests Benedikts XVI norādīja: “Mēs nevaram paturēt sev mīlestību, kuru celebrējam Euharistijas sakramentā. Pēc savas dabas tai jātiek konsumētai ikvienam. Pasaulei ir vajadzīga Dieva mīlestība, tikšanās ar Kristu un ticība Viņam. Šī iemesla dēļ Euharistija ir ne tikai Baznīcas dzīves avots un virsotne; tā ir arī tās misijas avots un virsotne: “Autentiski euharistiska Baznīca ir misionāra Baznīca.”” (Sacramentum Caritatis, 84)
Lai nestu augļus, mums ir jābūt vienotiem ar Jēzu (sal. Jņ 15, 4-9). Šo vienotību var sasniegt caur regulāru lūgšanu, it īpaši euharistisku adorāciju, kad mēs paliekam klusumā Kunga klātbūtnē Vissvētākajā Sakramentā. Ar mīlestību nostiprinot šo vienotību ar Kristu, misiju māceklis var kļūt par mistiķi darbībā. Lai mūsu sirdis vien mēr alkst pēc Kristus, atbalsojot divu Emausas mācekļu dedzīgu lūgumu, it sevišķi vakara stundās: “Paliec ar mums, Kungs!” (sal. Lk 24, 29)
3. Mūsu kājas dodas ceļā, lai priecīgi pavēstītu citiem par augšāmcēlušos Kristu. Mūžīgā Baznīcas jaunība, kas ir allaž ceļā.
Kad viņu acis atvērās un viņi pazina Jēzu “maizes laušanā”, mācekļi “tai pašā stundā cēlās un atgriezās Jeruzalemē” (sal. Lk 24, 33). Steigšus doties ceļā, lai dalītu ar citiem prieku par tikšanos ar Kungu, tas nozīmē, ka “Evaņģēlija prieks piepilda sirdi un visu dzīvi tiem, kas sastop Jēzu. Tie, kas ļauj, lai Viņš tos atpestī, tiek atbrīvoti no grēka, skumjām, iekšējā tukšuma, vientulības. Kopā ar Jēzu Kristu vienmēr dzimst un atdzimst prieks” (Evangelii Gaudium, 1). Nevar patiesi sastapties ar augšāmcēlušos Jēzu, ja cilvēkā nav iededzies entuziasms ikvienam stāstīt par Viņu. Tādēļ galvenais un principiālais misiju avots ir tie, kuri iepazinuši Kristu Svētajos Rakstos un Euharistijā, kuri nes Viņa uguni sirdī un Viņa gaismu acīs. Viņi var sniegt liecību par dzīvi, kas nekad nebeidzas, pat visgrūtākajās situācijās un vistumšākajos brīžos.
Tēls “kājas dodas ceļā” vēlreiz atgādina mums missio ad gentes kā mūžīgi spēkā esošu, kuru Baznīcai uzticēja augšāmcēlušais Kungs, lai evaņģelizētu visus – atsevišķus cilvēkus un tautas pat līdz pasaules malām. Mūsdienās vairāk nekā jebkad cilvēku saimei, kuru ievaino tik daudzas netaisnības, tik daudzas šķelšanās un kari, ir nepieciešams Labās Vēsts miers un pestīšana Kristū. Es izmantoju izdevību, lai uzsvērtu, ka “visiem ir tiesības saņemt Evaņģēlija vēsti. Kristiešu pienākums ir to pasludināt visiem bez izņēmuma. Viņiem tas jādara nevis kā tādiem, kas uzspiež citiem jaunas saistības, bet kā tādiem, kas dalās savā priekā, paver jaunus, skaistus apvāršņus, piedāvā brīnišķīgu mielastu” (Evangelii Gaudium, 14). Misionārā atgriešanās paliek galvenais mērķis gan mums individuāli, gan kā kopienai, jo “misionārā darbība ir katra Baznīcas darba paradigma” (ibid, 15).
Kā apustulis Pāvils apliecina, Kristus mīlestība aizrauj un pamudina mūs (sal. 2 Kor 5, 14). Šī mīlestība ir divējāda: Kristus mīlestība uz mums – tā aicina, iedvesmo un uzmodina mūsu mīlestību uz Viņu. Mīlestība, kas dara Baznīcu mūžam jaunu, nekad nepagurt. Jo visi tās locekļi ir saņēmuši misiju vēstīt Kristus Evaņģēliju, palikt pārliecībā, ka “Viņš ir miris par visiem, lai tie, kas dzīvi, nedzīvotu vairs sev, bet tam, kas par viņiem ir miris un augšāmcēlies” (2 Kor 5, 15). Mēs visi varam sniegt ieguldījumu šajā misiju kustībā: ar lūgšanām un darbību, ar materiālo sniegumu, ar savu ciešanu upuri un personīgo liecību. Pontifikālie misiju darbi ir priviliģēti līdzekļi, ar kuriem stiprināt šo misionāro sadarbību garīgi un materiāli. Šī iemesla dēļ kolekte, kas tiek savākta Pasaules Misiju svētdienā, tiek veltīta Pontifikālajiem misiju darbiem, lai tie izplatītu ticību. (..)
Tāpat kā divi mācekļi no Emausas stāstīja citiem par to, kas bija noticis (sal. Lk 24, 35), tā arī mūsu sludināšana būs prieka pilns stāsts par Kristu, mūsu Kungu, Viņa dzīvi, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, kā arī par brīnumiem, kurus Viņa mīlestība īstenoja mūsu dzīvē.
Tātad dosimies ceļā vēlreiz, apgaismoti caur mūsu tikšanos ar augšāmcēlušos Kungu un stiprināti ar Viņa Garu. Dosimies ceļā atkal ar degošām sirdīm, kad mūsu acis ir vaļā un kājas soļo. Dosimies ceļā, lai liktu iedegties citām sirdīm caur Dieva Vārdu, lai citu acis atpazītu Jēzu Euharistijā un lai aicinātu ikvienu iet kopā pa miera un pestīšanas ceļu, kuru Dievs Jēzū Kristū dāvāja visai cilvēcei.
Svētā Marija, mūsu ceļa pavadone, Kristus mācekļu-misionāru Māte un misiju Karaliene, lūdz par mums!
