19. novembrī atzīmēsim VII Vispasaules trūkumcietēju dienu. Turpinājumā pāvesta Franciska vēs’tijums, kuru viņš sagatavojis šai dienai.
1.Vispasaules trūkumcietēju diena, auglīga Tēva žēlsirdības zīme, tiek svinēta jau septīto reizi, lai sniegtu atbalstu mūsu kopienu ceļā. Tā ir tikšanās, ko Baznīca pakāpeniski iesakņo savā pastorālajā darbā, lai arvien vairāk atklātu Evaņģēlija galveno saturu. Katru dienu mēs cenšamies pieņemt nabagus, tomēr ar to nepietiek. Nabadzības upe plūst caur mūsu pilsētām un kļūst aizvien lielāka, līdz tā pārplūst; šķiet, tā mūs pārņem tik ļoti, ka mūsu brāļu un māsu sauciens, kuri lūdz palīdzību, atbalstu un solidaritāti, kļūst aizvien skaļāks un skaļāks. Tāpēc svētdienā pirms Jēzus Kristus – Vispasaules Karaļa – svētkiem mēs pulcējamies pie Viņa galda, lai no Viņa vēlreiz saņemtu dāvanu un aicinājumu dzīvot nabadzībā un kalpot nabadzīgajiem.
“Nenovērs savu skatienu ne no viena nabaga.” (Tob 4, 7) Šis Vārds palīdz mums saprast mūsu liecības būtību. Pārdomājot Tobija grāmatu, maz zināmu Vecās Derības tekstu, kas uzrunā ar savu gudrību, mēs varēsim labāk iedziļināties saturā, ko iedvesmotais autors vēlas nodot. Mūsu priekšā risinās ģimenes dzīves aina: tēvs Tobits sveicina savu dēlu Tobiju, kurš gatavojas doties garā ceļojumā. Vecais Tobits baidās, ka nekad vairs neredzēs dēlu, un tāpēc atstāj viņam savu garīgo testamentu. Tobits ir bijis izraidīts uz Ninīvi un tagad kļuvis akls, tātad divtik nabags, bet viņam vienmēr ir bijusi pārliecība, kas izteikta viņa vārdā: “Kungs ir mans labums.” Šis vīrs, kurš vienmēr ir paļāvies uz Kungu, kā labs tēvs vēlas atstāt savam dēlam ne tik daudz kādus materiālus labumus, bet gan liecību par dzīvē ejamo ceļu, tādēļ viņš dēlam saka: “Visas savas dienas, dēls, atceries Kungu, un lai tu neiedomātos grēkot un pārkāpt Viņa baušļus, dari taisnības darbus visas sava mūža dienas un nestaigā netaisnības ceļus.” (4, 5)
2.Uzreiz ir skaidrs, ka vecais Tobits lūdz savu dēlu ne tikai domāt par Dievu un piesaukt Viņu lūgšanā. Viņš aicina uz konkrētu rīcību, kas izpaužas labos darbos un taisnīgā dzīvē. Turpinājums ir vēl konkrētāks: “Visiem, kas turas pie taisnības, dod žēlsirdības dāvanas no savas mantas, un lai tava acs nav skaudīga darīt žēlsirdību.” (4, 7)
Šī gudrā vecā vīra vārdi liek aizdomāties. Neaizmirsīsim, ka Tobits zaudēja redzi tieši pēc žēlsirdības darba paveikšanas. Kā pats stāsta, viņa dzīve kopš jaunības bija veltīta žēlsirdības darbiem: “Daudzus žēlsirdības darbus esmu darījis saviem brāļiem un savai tautai, kas līdz ar mani aizgāja gūstā uz asīriešu zemi Ninīvē. [..] Es devu maizi nabagiem un apģērbu kailajiem, un, ja es atradu kādu savu tautieti mirušu un nomestu ārpus Ninīves mūriem, es to apglabāju.” (1, 3.17)
Viņa žēlsirdības darbu dēļ ķēniņš bija atņēmis visu Tobita mantu, padarot viņu absolūti nabadzīgu. Tomēr Kungam viņš joprojām bija vajadzīgs; atjaunots pārvaldnieka amatā, Tobits nebaidījās turpināt savu dzīvesveidu. Ieklausīsimies viņa stāstījumā, kas uzrunā arī mūs šodien: “Kad bija mūsu Vasarsvētki, septiņu nedēļu svētki, es rīkoju skaistu mielastu un apsēdos pusdienot. Man priekšā bija klāts galds un daudz cepešu, un es sacīju savam dēlam Tobijam: “Dēls, ej un, ja vien tu atrodi pie ninīviešiem kādu nabagu, kurš ir no mūsu gūstā aizvestajiem ciltsbrāļiem un Dievu piemin no visas sirds, tad atved viņu, un tas ēdīs kopā ar mani, un redzi, es gaidīšu tevi, dēls, līdz tu pārnāksi.”” (2, 1-2) Cik uzrunājoši būtu, ja Trūkumcietēju dienā šīs Tobija rūpes būtu arī mūsu! Ja mēs pēc kopīga Euharistijas galda uzaicinātu kādu uz kopīgām svētdienas pusdienām, tad svinētā Euharistija patiesi kļūtu par komūnijas zīmi. No otras puses, ja ap Kunga altāri mēs apzinātos, ka visi esam brāļi un māsas, cik daudz redzamāka šī brālība kļūtu, daloties svētku maltītē ar tiem, kuriem trūkst nepieciešamais!
Tobijs darīja, kā tēvs viņam bija pavēlējis, bet atgriezās, ziņojot, ka kāds nabags ir nogalināts un atstāts laukuma vidū. Vecais Tobits bez vilcināšanās piecēlās no galda un devās apbedīt vīru. Atgriezies mājās noguris, viņš aizmiga pagalmā; putnu mēsli uzkrita viņa acīm, un viņš kļuva akls (sal. 2, 1-10). Likteņa ironija: tu veic žēlsirdības darbu un tevi piemeklē nelaime! Mēs varētu tā domāt, bet ticība māca mūs redzēt dziļāk. Tobita aklums kļūs par viņa spēku, lai vēl labāk atpazītu daudzās apkārtējās nabadzības formas. Un Kungs savā laikā atdos vecajam tēvam redzi un prieku atkal redzēt savu dēlu Tobiju. Kad šī diena pienāca, tēvs krita dēlam ap kaklu un raudādams sacīja: “Es tevi ieraudzīju, bērns, manu acu gaisma!” Un vēl viņš sacīja: “Slavēts lai ir Dievs un slavēts ir Viņa lielais vārds, un slavēti visi Viņa eņģeļi uz laiku laikiem, lai Viņa vārds ir svēts un visi eņģeļi ir slavēti uz laiku laikiem, jo Viņš man lika sirgt, un, redzi, es tagad redzu savu dēlu Tobiju!” (11, 13-14)
3.Mēs varam uzdot jautājumu: no kurienes Tobits smeļas drosmi un iekšējo spēku, kas ļauj viņam kalpot Dievam pagānu tautas vidū un mīlēt savu tuvāko tiktāl, ka viņš riskē ar savu dzīvību? Mēs saskaramies ar neparastu gadījumu: Tobits ir uzticīgs laulātais un gādīgs tēvs; viņš ir deportēts tālu no savas dzimtenes un netaisnīgi cieš; viņu vajā ķēniņš un kaimiņi… Lai gan viņam ir tik laba sirds, viņš tiek pakļauts pārbaudījumam. Kā Svētie Raksti bieži mūs māca, Dievs netaupa pārbaudījumus tiem, kuri dara labu. Kādēļ? Tas notiek ne tādēļ, lai mūs pazemotu, bet gan lai nostiprinātu mūsu ticību Viņam.
Tobits pārbaudījumā atklāj savu nabadzību, kas dara viņu spējīgu atpazīt nabadzīgos. Viņš ir uzticīgs Dieva likumam un ievēro baušļus, taču ar to viņam nepietiek. Darbīgas rūpes par nabagajiem ir iespējamas tāpēc, ka viņš uz savas ādas ir piedzīvojis nabadzību. Tāpēc dēlam Tobijam teiktie vārdi ir viņa īstais mantojums: “Nenovērs savu skatienu ne no viena nabaga.” (4, 7) Vārdu sakot, atrodoties nabadzīga cilvēka priekšā, mēs nedrīkstam novērsties, jo tas neļautu mums sastapt Kunga Jēzus vaigu. Un labi iegaumēsim šo frāzi – “ne no viena nabaga”. Katrs cilvēks ir mūsu tuvākais. Neatkarīgi no ādas krāsas, sociālā stāvokļa, izcelsmes… Ja pats esmu nabags, tad varu atpazīt to brāli un māsu, kam ir nepieciešama mana palīdzība. Mēs esam aicināti atzīt ikvienu nabadzīgu personu un katru nabadzības formu, atsakoties no vienaldzības un banāliem attaisnojumiem, ko izmantojam, lai aizsargātu savu iluzoro labklājību.
4.Mēs dzīvojam vēstures brīdī, kurā sabiedrība nav īpaši jūtīga pret nabadzīgo vajadzībām. Aizvien skaļāk izskan aicinājums pēc pārticības, bet nabadzībā dzīvojošo balsis tiek apklusinātas. Pastāv tendence ignorēt visu, kas neiederas tajā dzīves modelī, kas tiek piedāvāts jaunākajām paaudzēm – visjūtīgākajām pret pašreiz notiekošajām kultūras pārmaiņām. Nepatīkamo un to, kas rada ciešanas, mēs nostumjam malā, bet izceļam fiziskās īpašības, it kā tās būtu primārais mērķis. Virtuālā realitāte gūst pārsvaru pār reālo dzīvi, un abas pasaules aizvien vieglāk ir sajaukt. Nabadzīgie kļūst par videoklipiņu varoņiem, kas var mūs uz mirkli aizkustināt, bet, kad satiekam viņus dzīvus uz ielas, kļūstam neapmierināti un novēršamies. Steiga, kas ir kļuvusi par mūsu ikdienas dzīves pavadoni, neļauj apstāties, palīdzēt un parūpēties par otru. Līdzība par labo samarieti (sal. Lk 10, 25-37) nav stāsts no pagātnes; tas joprojām ir izaicinājums katram no mums šeit un tagad, mūsu ikdienas dzīvē. Ir viegli citus deleģēt nodarboties ar labdarību, tomēr katrs kristietis ir aicināts tajā iesaistīties personīgi.
5.Pateiksimies Kungam, ka tik daudzi vīrieši un sievietes rūpējas par nabagajiem un atstumtajiem; tie ir visu vecumu un sociālo stāvokļu cilvēki, kuri izrāda sapratni un ir gatavi palīdzēt tiem, kas ir atstumti un piedzīvo ciešanas. Viņi nav pārcilvēki, bet gan kaimiņi, kurus mēs sastopam katru dienu un kuri klusībā kļūst nabadzīgi kopā ar nabadzīgajiem. Viņi ne tikai kaut ko dod: viņi uzklausa, iesaistās dialogā, cenšas izprast situāciju un tās cēloņus, lai sniegtu atbilstošus padomus un pareizas norādes. Viņi ir uzmanīgi pret materiālajām un garīgajām vajadzībām, kā arī vispusīgu cilvēka attīstību. Dieva Valstība kļūst klātesoša un redzama šajā dāsnajā bezatlīdzības kalpošanā; tā patiesi ir kā sēkla, kas iekrīt šo cilvēku dzīves labajā augsnē un nes augļus (sal. Lk 8, 4-15). Pateicībai par tik daudzu brīvprātīgo iesaisti jāpārvēršas lūgšanā, lai viņu sniegtā liecība varētu būt auglīga.
6.Enciklikas Pacem in terris 60. gadadienā ir steidzami jāieklausās svētā pāvesta Jāņa XXIII vārdos: “Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, miesas neaizskaramību un līdzekļiem, kas nepieciešami pienācīgam dzīves līmenim, tostarp pārtiku, apģērbu, pajumti, medicīnisko aprūpi, atpūtu un visbeidzot – nepieciešamajiem sociālajiem pakalpojumiem. Līdz ar to ikvienam indivīdam ir tiesības uz aprūpi veselības stāvokļa pasliktināšanās, darba nespējas, atraitnības un piespiedu bezdarba, kā arī jebkurā citā gadījumā, kad viņš vai viņa ne savas vainas dēļ ir zaudējis iztikas līdzekļus.” (Pacem in terris, 11)
Cik daudz vēl ir jādara, lai tas kļūtu par realitāti, tostarp nopietni un efektīvi iesaistoties politiskajiem līderiem un likumdevējiem! Lai, neraugoties uz visiem politikas ierobežojumiem un dažkārt arī neveiksmēm, kas saistītas ar kopējā labuma noteikšanu un kalpošanu tam, solidaritātes un subsidiaritātes gars turpina augt to pilsoņu vidū, kuri tic, ka brīvprātīga apņemšanās kalpot nabadzīgajiem ir vērtīga. Protams, ir nepieciešams mudināt un pat izdarīt spiedienu uz valsts iestādēm, lai tās pienācīgi pildītu savus pienākumus, tomēr nav nekādas jēgas pasīvi gaidīt, ka visu saņemsim no augšas: arī nabadzībā dzīvojošie ir jāiesaista un jāatbalsta ceļā uz pārmaiņām un atbildību.
7.Turklāt mums atkal jāatzīst, ka ir ne tikai iepriekš aprakstītās, bet arī jaunas nabadzības formas. Es īpaši domāju par cilvēkiem, kas nonākuši kara situācijās, un jo īpaši par bērniem, kuriem atņemta mierīga tagadne un cienīga nākotne. Mēs nekad nedrīkstam pierast pie šādām situācijām. Neatlaidīgi centīsimies veicināt mieru kā augšāmcēlušā Kunga dāvanu un augli, ko dod centieni veicināt taisnīgumu un dialogu.
Mēs nevaram ignorēt arī spekulācijas dažādos sektoros, kas ir izraisījušas dramatisku cenu pieaugumu un daudzas ģimenes padarījušas vēl nabadzīgākas. Ienākumi ātri izsīkst, novedot cilvēkus trūkumā, kas apdraud viņu cieņu. Ja ģimenei ir jāizvēlas starp pārtiku vai medicīnisko aprūpi, tad ir jāuzklausa to cilvēku balss, kuri aicina cilvēka cieņas vārdā nodrošināt tiesības uz abiem labumiem.
Kā gan mēs varam nepamanīt ētisko apjukumu, kas valda darba pasaulē? Necilvēcīga izturēšanās pret tik daudziem strādniekiem un strādniecēm, nepietiekams atalgojums par paveikto darbu, nestabilitātes posts, pārāk liels nelaimes gadījumu upuru skaits, kas bieži vien ir saistīts ar tādu mentalitāti, kura dod priekšroku tūlītējai peļņai, nevis drošībai… Nāk prātā svētā Jāņa Pāvila II vārdi: “Darba vērtības primārais pamats ir pats cilvēks. [..] Lai cik patiess būtu apgalvojums, ka cilvēks ir domāts darbam un ir aicināts uz to, pirmkārt, darbs ir cilvēkam, nevis cilvēks darbam.” (Laborem exercens, 6)
8.Šis uzskaitījums, kas jau pats par sevi ir dramatisks, sniedz tikai daļēju pārskatu par nabadzības situācijām, kas ir daļa no mūsu ikdienas dzīves. Es nevaru nepieminēt nabadzības veidu, kas ar katru dienu kļūst redzamāks un skar arvien vairāk jauniešu. Cik daudz neapmierinātības un cik daudz pašnāvību izraisa ilūzijas, ko rada kultūra, kas liek jauniešiem domāt, ka viņi ir neveiksminieki, nekam derīgi. Palīdzēsim viņiem reaģēt uz šo ļaunprātīgo ietekmi un rast veidus, kā palīdzēt viņiem izaugt par pašpārliecinātiem un dāsniem vīriešiem un sievietēm.
Runājot par nabadzīgajiem, ir viegli iekrist retorikā. Tas ir arī viltīgs kārdinājums apstāties pie statistikas un skaitļiem. Nabadzīgie ir cilvēki, kuriem ir sejas, stāsti, sirdis un dvēseles. Viņi ir brāļi un māsas ar saviem nopelniem un trūkumiem, tāpat kā visiem, un ir svarīgi ar katru no viņiem veidot personiskas attiecības.
Tobija grāmata māca mums būt reālistiskiem un praktiskiem it visā, ko darām kopā ar nabadzīgajiem vai viņu labā. Tas ir taisnīguma jautājums, kas liek mums meklēt un atrast citam citu, lai veicinātu harmoniju, kas nepieciešama, lai kopiena varētu izveidoties. Tādējādi interese par nabadzīgajiem nebeidzas ar steidzīgu žēlastības dāvanu izdalīšanu. Tā prasa atjaunot pareizas cilvēciskās attiecības, kuras ir izkropļojusi nabadzība. Šādā veidā skatiena nenovēršana no nabagiem ļauj iegūt labumus no žēlsirdības un mīlestības, kas piešķir jēgu un vērtību visai mūsu kristīgajai dzīvei.
9.Kaut mūsu rūpes par nabagiem vienmēr raksturotu evaņģēliskais reālisms. Daloties mums ir jāatbild otra konkrētajām vajadzībām, lai tā nebūtu tikai atbrīvošanās no man liekā. Arī šeit ir nepieciešama izvērte Svētā Gara vadībā, lai atpazītu mūsu brāļu patiesās vajadzības, nevis mūsu pašu vēlmes. Tas, kas viņiem noteikti ir steidzami vajadzīgs, ir mūsu cilvēcība, mūsu mīlestībai atvērtā sirds. Neaizmirsīsim: “Mēs esam aicināti ne tikai atklāt viņos Kristu un pacelt balsi viņu labā, bet arī būt viņu draugiem, ieklausīties viņos, viņus saprast un uzņemt sevī to noslēpumaino gudrību, ko Dievs mums vēlas nodot ar viņu starpniecību.” (Evangelii gaudium, 198) Ticība mums māca, ka ikviens nabags ir Dieva bērns un ka Kristus ir klātesošs viņā: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt 25, 40)
10.Šogad aprit 150. gadadiena kopš svētās Terēzes no Bērna Jēzus dzimšanas. Kādā no savas autobiogrāfijas lappusēm viņa raksta: “Ai, tagad es nojaušu, ka patiesa tuvāku mīlestība nozīmē panest visas tuvāku nepilnības, nebrīnīties par viņu vājībām, bet priecāties par vismazākajiem viņu tikuma aktiem. Bet pāri visam – es sapratu, ka tuvāku mīlestība nekad nedrīkst palikt ieslēgta sirds dziļumos, jo neviens neaizdedzina sveci, lai to noliktu zem pūra, bet gan svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. Man liekas, ka šī svece nozīmē tuvāku mīlestību, kurai jāapgaismo, jāiepriecina ne tikai tie, kas man ir tuvi un dārgi, bet visi, kas ir mājā.” (Kādas dvēseles stāsts, Rīga 1990, 157. lpp.)
Šajā namā, kas ir pasaule, ikvienam ir tiesības būt žēlsirdības apgaismotam, un nevienam tā nevar tikt liegta. Lai svētās Terēzītes mīlestības neatlaidība iedvesmo mūsu sirdis šajā Vispasaules dienā, lai palīdz mums nenovērst skatienu no nabagajiem un vienmēr raudzīties uz Kunga Jēzus Kristus cilvēcisko un dievišķo vaigu.
Pārpublicēts no žurnāla “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” (nr.10 (633))
