Šodien, 14. novembrī, dzimšanas dienu svin Jānis kardināls Pujats. Sveicot kardinālu dzimšanas dienā, pārpublicējam rakstu par viņu, kas bija lasāms gadagrāmatā “Katoļu Kalendārs 2021”.
“Esmu priecīgs, ka savulaik esmu apguvis lietuviešu, poļu un krievu valodu un tagad varu likt tās lietā, gan uzklausot grēksūdzes, gan vienkārši sarunājoties ar cilvēkiem,” tā par savu kalpošanu Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē saka kardināls Jānis Pujats. Turpat, baznīcā, pēc kalpošanas vakara Svētajā Misē arī satieku Viņa Eminenci, tērpušos bīskapa sutanā. Vispirms dodamies vakariņās uz ēdamzāli, kur pie sienām ir vairākas svētgleznas, tostarp Jēzus pēdējo vakariņu attēlojums. Pateicis galda svētību latīniski, kardināls mudina mani baudīt maltīti, piedāvā arī šokolādes kūku. Būdams augsta līmeņa garīdznieks, viņš atstāj sirsnīga un vienkārša cilvēka iespaidu.
Jau šoruden (intervija notiek 2020. gadā) kardināls Jānis Pujats svinēs savu 90. dzīves jubileju, un nākamgad martā aprit 70 gadi, kopš arhibīskaps Antonijs Springovičs viņu slepenībā iesvētīja par priesteri. Tad padomju vara jau bija slēgusi garīgo semināru un priesteru kalpošanu stingri uzraudzīja Reliģijas lietu padome jeb čeka. Šādā laikā Jānis Pujats uzsāka kalpošanu, arvien atrodot “robus”, kā tautai sludināt Evaņģēliju. Kad Vatikāna II koncils lēma, ka dievkalpojumiem jānotiek ne vairs latīņu, bet tautas valodā, viņa vadībā arī notika Baznīcas liturģisko grāmatu sagatavošana un izdošana latviski. Šos un citus notikumus kardināls ir aprakstījis nelielā brošūrā “Garīdznieka autobiogrāfija 1930 – 2020”. Tomēr vēlos par tiem dzirdēt arī no viņa paša, tādēļ tiekamies uz sarunu klātienē viņa darbistabā, no kuras paveras skats uz Vecrīgu.
Bērnības atmiņas
Atceroties bērnību Nautrēnos, Rēzeknes pusē, kardināls piemin krāsaino svētbilžu stūrīti mājās, Latgales dabas skaistumu, linu audzēšanu un rudzu viļņošanos. Vaicāts par skaistākajām bērnības atmiņām, viņš atceras dienu, kad kā mazs zēns ganījis govis un mātei teicis: “Cik es esmu laimīgs!” Vasara bijusi silta, basām kājām staigājis pa pļavu un… cik maz mazam bērnam vajadzīgs, lai būtu laimīgs!
Tā kā ģimenei bijuši 25 hektāri zemes, jau no mazām dienām nācies iet ne tikai ganos, bet arī piedalīties citos lauku darbos – stāties pie izkapts un grābekļa, art zemi ar divzirgu arklu. Tēvs reti kad algojis strādniekus, tāpēc īpaši vasarās, skolas brīvlaikos, darbos gājusi visa ģimene – vecāki un bērni, četri brāļi un trīs māsas. Kardināls no lauku darbiem spilgti atceras linu audzēšanu, kas ir darbietilpīgs process: “Kad linus iesēj, tie ļoti skaisti uzzied. Linus noplūc ar visām saknēm, pēc tam atsukā pogaļas, kur ir sēklas. Tad linus kūlīšos liek ūdenī, parasti dīķos, kur tos izmērcē. Pēc tam linus izžāvē: izklāj uz lauka, sagrābj un rijā kaltē. Tad maļ, lai šķiedru no kauliņiem atšķirtu, nokulsta kauliņus un dabū šķiedru. Tad to pārdod, bet līdz tam ir ilgs, milzīgs darbs, jo neviena kultūra neprasa tik daudz kā lini. Tāda šī procedūra palikusi manā atmiņā,” stāsta kardināls.
Uz Sološnieku pamatskolu skolas gados nācies mērot trīs kilometrus kājām, ziemā gan varējis slidot pāri ezeram, kurš dzimtajā Lielpujātu sādžā atradies pie mājām.
Vaicāts par ticību, garīdznieks apliecina, ka tā nāk jau no ģimenes. No bērnības palicis atmiņā krāsains svētbilžu stūrītis, kur tēvs, ceļos nometies, pirmais uzsācis kopīgās rīta un vakara lūgšanas. Par Dievu Lielpujātu sādžā liecinājusi arī daba: “Kad visi lauki – lini, katra labības šķira un pat kartupeļi – zied, tu esi kā dārzā. Tad ainava ir ļoti skaista.”
Kopā ar Dievu – visur drošībā
Tiesa, jau skolas gados sācies Otrais Pasaules karš. Tā postījumi Lielpujātu sādžu nav skāruši, taču kara briesmas nācies pieredzēt, kopā ar vecāko brāli Jāzepu pavadot nakti Rēzeknē, kad pilsētu bombardējušas krievu lidmašīnas. Tomēr arī šajā naktī varējis piedzīvot Dieva apsardzību. Abi brāļi paslēpušies tranšejā – grāvī, kur bijušas iepriekš sataisītas sēdvietas, pa virsu uzlikti koki un uzbērta plāna kārtiņa zemes. “Kad viens vilnis bija nobombardēts, mēs pa starpu izgājām laukā un redzējām, ka pilsētā sākušies ugunsgrēki, pēc laika bija otrs bombardēšanas vilnis. Kara briesmas bija turpat uz vietas,” atceras kardināls. Tomēr Dievs sargājis, un viņi dzīvi un veseli nākamās dienas pievakarē pa šaursliežu dzelzceļu no Rēzeknes atgriezušies mājās.
Tas bijis 1945. gada pavasarī, kad beigusies vācu un sākusies krievu okupācija. Pavasarī, vēl vācu laikā, devies iesniegt dokumentus vidusskolā, taču jau notikusi evakuācija un skola vairs nav darbojusies uzlidojumu dēļ. Tai pašā gadā ienākuši krievi, un rudenī mācības vidusskolā sākušās jau padomju varas ietekmē. Tomēr skolotāji vēl bijuši vecā kaluma ļaudis, un direktors jau pirmajā stundā skolēniem izskaidrojis, ka Bībeles stāsts par pasaules radīšanu nav pretrunā ar zinātnes atzinumiem.
Atklājot aicinājumu kopā ar svēto Terēzi no Lizjē
1945. gada novembrī Atašienē mūžībā devies kardināla tēva brālis priesteris Dominiks Pujats, un starp viņa grāmatām bijis arī “Kādas dvēseles stāsts” par svēto Terēzi no Lizjē latgaliešu izloksnē. Šo grāmatu izlasījis, Jānis Pujats uzreiz nolēmis, ka būs priesteris. “Grāmata bija no sākta gala līdz beigām dvēseli uzrunājoša. Terēze no Lizjē, kā jau svēts cilvēks, visu ļoti sīki bija aprakstījusi. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas man nebija nekādu šaubu, ka jāiet garīdznieka ceļš,” apliecina kardināls. Uzrunājuši arī poļu rakstnieka Henrika Senkeviča patriotiskie un reliģiskie romāni, īpaši romāns “Kurp eji?”, kas atspoguļo kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos.
Atklājis garīdznieka aicinājumu, Jānis Pujats jau vidusskolā mācījies ar domu par studijām garīgajā seminārā. Lai pasteidzinātu iestāšanos seminārā, vasarā pēc 9. klases izgājis 10. klases kursu, nolicis eksāmenus, lai “pārlēktu” uz 11. klasi un ātrāk pabeigtu vidusskolu. Kā vēlāk izrādījās, šis solis bija pravietisks, jo divarpus gadus pēc studiju uzsākšanas padomju vara semināru slēdza. Bīskapam bijušas bažas, ka Reliģisko lietu padome neaizliedz arī priesterus iesvētīt, tāpēc semināristus, kuri bija vismaz divus ar pusi gadus mācījušies seminārā, ar lielu steigu iesvētīja par diakoniem, pēc pāris mēnešiem –par priesteriem un nosūtīja uz draudzēm.
Par spīti visam 1951. gada 29. martu, kad saņēmis Priesterības sakramentu, Jānis Pujats atceras kā ļoti īpašu dienu. Viņam bijis tikai 21 gads un jau priestera amatā! Tas gan nenozīmēja, ka studijas noslēgušās. “Labi, ka seminārā pa divarpus gadiem biju diezgan labi apguvis latīņu valodu un varēju brīvi lasīt grāmatas latīniski par morālteoloģiju un dogmatiku, tikt pie avotiem, kas skaidro ticības patiesības un tikumu mācību. Uzskatīju, ka priesterim visu laiku jābūt formā. Lai būtu formā, visu laiku jārakņājas grāmatās, jāpēta, jāstudē un sprediķi jāraksta. No vienas puses tu studē, no otras puses – dod cilvēkiem,” pauž kardināls.
Ar Evaņgēliju pret padomju ateismu
Drīz pēc iesvētīšanas Jānis Pujats uzsācis priestera gaitas Latgalē – vispirms Zosnas un Dūkstigala draudzēs pie Rāznas ezera, tad Bēržu draudzē, 1954. gadā ticis nozīmēts par Rudzātu draudzes prāvestu un 1957. gadā viņam uzticēta Stirnienes draudze.
Šajā laikā Baznīca bija pakļauta stingrai Reliģijas lietu padomes kontrolei, pat terorizēšanai. Katram priesterim no šīs padomes vajadzējis saņemt izziņu jeb “spravku”, lai varētu strādāt. Ja priesteris pateicis ko tādu, kas čekai nav paticis, “spravku” atņēma un varēja iet strādāt kaut vai uz mežu. Arī bīskaps nav varējis pārcelt priesteri uz citu draudzi bez lēmuma saskaņošanas padomē. Valdošais pasaules uzskats bija padomju ateisms.
Kardināls atzīst, ka ateisma laiks prasījis skaidru valodu, un, lai gan bīskaps Pēteris Strods bijis nobažījies par viņa radikalitāti, savu nostāju nav mainījis. Vaicāts, ko cilvēkiem šajā laikā teicis, kardināls atbild, ka sludinājis patiesības, ko ietver ticības apliecība: “Es ticu uz Dievu, visvareno Tēvu, Debess un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu…” Sludinājis Evaņģēliju, skaidrojis Dieva baušļus, ticības un tikumības mācību. “Grāmatas tev ir, un tev ir jāsagatavo sprediķis cilvēkiem saprotamā valodā un svētdienās no kanceles jāsludina. Nedēļu pēc nedēļas, svētdienās, svētku dienās. Man tas darbs patika, un es to vienmēr centos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Manis rakstītie sprediķi joprojām stāv. Paskatos, ka esmu labi strādājis,” jokojot saka kardināls un piebilst, ka savulaik gatavotos sprediķus atbilstošā liturģiskajā laikā var izmantot arī tagad.
Lai ticīgajai tautai padarītu pieejamus katehismus un lūgšanu grāmatas, garīdznieks arī izgatavojis ofseta mašīnu, ņemot par pamatu kādā veikalā nejauši uzietu grāmatu par šādas mašīnas konstruēšanu. “Paskatījos un nolēmu, ka vajag stāties klāt, un tā sanāca – ar roku griežama, tieši tādām lapām piemērota, kādas bija dabūjamas veikalā,” atceras kardināls. Ofseta mašīna čemodānā aizvesta uz Andrupeni – brālim Onufrijam, kurš tur strādājis kā garīdznieks. Viņš kopā ar mājas saimnieci grāmatas drukājis un iesējis, darot to diezgan atklāti. “Cilvēki atnāk, viņi otrā istabā strādā, iziet, pieņem cilvēkus, palaiž un atkal turpina darbu. Ja būtu atklājies, varēja cietumu dabūt,” saka kardināls. Jautāts par motivāciju šādi riskēt, kardināls vienkārši atbild: “Kad jau nobloķēja visu, vienkārši kaut kas bija jādara. Citādi cilvēki būtu palikuši bez lūgšanu grāmatām, bez katehisma, un būtu bijis garīgais bads.” Dievs gan viņu pašu, gan brāli patiešām sargāja, un nevienu no viņiem neapcietināja. Reiz gan nācies iet uz čeku, kur ģenerālis Boriss Pugo vaicājis par lūgšanu grāmatu “Teicit Kungu” izcelsmi. Uz to kardināls atbildējis ar pretjautājumu: “Vai esat pārliecināti, ka tā nav no Lietuvas?” Šāds jautājums bijis pamatots, jo papīra loksnes bija pirktas Lietuvā. Saruna ar to arī beigusies, taču pēc tam nācies zaudēt ģenerālvikāra vietu kūrijā.
Par garīdznieka drosmi liecina arī Rudzātu baznīcas torņa pārbūves projekts. Tornis bijis nestabils, un, izmantojot ar Staļina nāvi saistīto nenoteiktību, Jānis Pujats kā Rudzātu draudzes prāvests organizējis tā pārbūvi. Darbi veikti vienas vasaras laikā, uzbūvējot visu baznīcas fasādi, tostarp kora telpas un jauno torni.
Paveroties jauniem ceļiem
Pēc Latgales posma ceļš Jāni Pujatu 1958. gadā tālāk vedis uz Rīgu: “Uz Rīgu mani bīskaps no Stirnienes pārcēla. Rīgā jau atkal bija kas cits. Te vajadzēja ļoti daudz strādāt, jo bija jāsaka sprediķi gandrīz visās baznīcās arī poliski un lietuviski, un šīs valodas gribot negribot bija jāapgūst. Ar lietuviešu valodu palīdzēja skolotāja, ar poļu valodu bija vieglāk, jo bijām jau seminārā to daudz maz apguvuši. Taču tagad viss, ko toreiz iemācījos, noder, jo tagadējā draudzē Mises ir četrās valodās un man nav grūtību ar cilvēkiem krieviski, poliski un lietuviski sarunāties,” teic kardināls.
1966. gadā bīskaps Julijans Vaivods garīdzniekam uzticējis arī mākslas vēstures un liturģijas pasniegšanu no jauna atvērtajā Rīgas Garīgajā seminārā. Mākslas vēsturi palīdzējis apgūt bērnības dienu kaimiņš Pujatu Jānis, kurš lasījis lekcijas Mākslas akadēmijā. Viņš ievadījis mākslas vēsturē, iemācījis, ka uz lekcijām jāņem līdzi ilustrācijas, un palīdzējis arī ar to sagādāšanu. Savukārt liturģijas nodarbībās vajadzējis iepazīstināt ar Vatikāna II koncila lēmumiem, kas paredzēja dievkalpojumu norisi vairs ne latīņu, bet tautas valodā, tādējādi bija jāveic arī ļoti liels darbs – visas liturģiskās grāmatas, kuras līdz tam bija bijušas latīniski, jāsagatavo latviešu valodā. Piemēram, Svētās Mises grāmata bijusi 1000 lappušu bieza – tas viss “jāpārceļ no latīņu valodas uz latviešu”. Tāpat bija jāsakārto arī lekcionāriji, no kuriem dievkalpojumos lasa Svētos Rakstus. Atsevišķas grāmatas, piemēram, par kristību ritu, bija jāsagatavo arī latgaliski, poliski, krieviski. “Ja atnāk poļu bērns, arī krustvecāki poļu, visi grib, lai būtu poļu valodā,” skaidro kardināls. Šis darbs uzticēts viņam kā liturģijas pasniedzējam, un viņš iesaistījis arī studentus, piemēram, nošu rakstīšanā vai grāmatu lappušu zīmogošanā. “Paldies Dievam, tikām galā. Tika izdotas visas attiecīgās liturģiskās grāmatas, un tās saņēma visi priesteri visās Latvijas draudzēs,” tā Latvijas Baznīcai nozīmīgo darbu atceras kardināls.
Drosmīgi ejot pretī brīvībai
Lai paveiktu bīskapa Julijana Vaivoda uzticēto uzdevumu – slepeni informēt Vatikāna valsts sekretāru Kasaroli par stāvokli Baznīcā Latvijā –, 1975. gadā garīdznieks devies savā pirmajā braucienā uz Romu. Pirms tam gan nācies parakstīt baltu lapu Reliģijas lietu padomē, delegācijā bijuši arī čekas aģenti. Kamēr viņi viesnīcā uzdzīvojuši, kardināls slepeni devies pie Vatikāna valsts sekretāra un veiksmīgi izpildījis uzticēto misiju. Šī brauciena laikā, ejot uz tikšanos ar pāvestu Pāvilu VI, arī sanācis nejauši satikt poļu kardinālu Karolu Vojtilu, nākamo pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš pajautājis: “Vai latvieši cer uz neatkarības atgūšanu?” “Mēs palikām atbildi parādā. Poļi tad jau bija daudz brīvāki, bet mums vēl bija savs režīms,” piebilst kardināls.
Pie Jēzus ar Mariju
1991. gadā Padomju Savienība sabruka, un Latvija kļuva brīva: kardināla Vojtilas savulaik Romā uzdotais jautājums par cerībām uz neatkarību izrādījās pravietisks. Pa šo laiku viņš jau bija kļuvis par pāvestu un pēc kardināla Julijana Vaivoda nāves iecēla priesteri Jāni Pujatu par atjaunotās Rīgas Baznīcas provinces arhibīskapu-metropolītu.
Kļūstot par bīskapu, Jānis Pujats izvēlējies devīzi “Pie Jēzus ar Mariju”. “Vispirms bija Marija, un tad Jēzus caur viņu ienāca pasaulē. Šai ziņā Dievmāte ir vistuvākais cilvēks Jēzum, tādēļ arī Dievmāte patiesībā ieguva tūlīt otru vietu pēc Dieva, viņa ir pāri visiem eņģeļiem un erceņģeļiem,” devīzes izvēli pamato kardināls, piekrītot domai, ka Marija var mums palīdzēt tuvoties Jēzum, jo bija viņam vistuvākā gan Nācaretē, gan arī tagad – Debesīs.
Savā ziņā tieši ar Marijas godināšanu bija saistīts viens no pirmajiem garīdznieka darbiem, esot Rīgas Baznīcas provinces arhibīskapa-metropolīta amatā. Saistībā ar pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Baltijas valstīs 1993. gadā bija jāatjauno Aglonas svētvieta. Aglonas bazilika ir arhitektūras piemineklis, tāpēc nācies pacīnīties, lai saņemtu nepieciešamās atļaujas rekonstrukcijas darbu veikšanai, taču plāni esot realizējušies pēc visiem punktiem. Lai 15. augustā būtu pietiekami daudz vietas svētceļniekiem, laukums ap baziliku paplašināts par četriem hektāriem, vienkāršu zemes gabalu pārvēršot organizētā objektā ar baziliku centrā. Sakrālajam laukumam izveidots žogs ar septiņiem vārtiem, kur katrā no 14 vārtu stabiem atveidota viena no Krustaceļa stacijām, tā noslēgumu paredzot kalnā ar trim Golgātas krustiem. Pati bazilika paplašināta, pagrabtelpā ierīkota kapela un radīta iespēja svētceļniekiem uzkāpt augšā pie Dievmātes svētbildes.
Kalpojot Rīgas arhidiecēzē, garīdznieks iesvētījis 20 jaunas baznīcas, kuras tapušas ar vācu fonda “Bonifatiuswerk” atbalstu, tādējādi tagad katrā Vidzemes novadā ir katoļu baznīca. Taču vislielākais gandarījums kardinālam ir par Aglonas bazilikas atjaunošanu: “Aglona ir mūsu Latvijas svētvieta. Visiem ticīgajiem tā ir īpaša. 15. augustā arī ļoti daudz luterāņu sabrauc uz Aglonu.”
Latvijas kristiešu vienotība
1998. gada 21. februārī pāvests Jānis Pāvils II Jāni Pujatu iecēla kardināla kārtā. Atskatoties uz laiku šajā amatā, vislielākais prieks kardinālam ir par to, ka Latvijā izdevies nosargāt tradicionālo ģimeni: “Ar Dieva svētību ir izdarīts liels, svarīgs darbs – noturēta ģimene.” Garīdzniekam spilgti atmiņā palicis 2007. gada 13. februāris, kad Reliģisko lietu padomes sanāksmē kristīgo konfesiju vadītāji tikušies ar Saeimas pārstāvjiem, lai diskutētu par Saeimā 2. lasījumā atbalstītu likumprojektu, kas bijis pretrunā ar tradicionālās ģimenes izpratni. Sanāksmē piedalījies arī premjers, un, redzot, ka dažādo konfesiju kristieši ir vienoti uzskatos par ģimeni, viņš aicinājis jautājumu par likumdošanas grozījumiem noņemt no dienaskārtības. Sanāksmē izdevies par to vienoties ar Saeimas deputātiem: “Kad bija redzams, ka visi kristieši ir vienoti, ka viņi stāv par to, ka ir jāsaglabā normāla ģimenes likumdošana, parlaments neiedrošinājās to nerespektēt,” secina kardināls.
Iestājoties par tradicionālo ģimeni, dažādo konfesiju kristieši arī vairākas reizes rīkojuši Ģimenes svētkus ar gājienu Rīgas centrā un ģimeņu apbalvošanu, lai celtu ģimenes prestižu sabiedrībā.
Ticēt ar sirdi
Dievnamu celtniecība, liturģisko grāmatu izdošana, sadarbība starp valsti un Baznīcu – varētu saukt vēl daudzas citas jomas, kurās kardināls Jānis Pujats ieguldījis savu artavu, nesot Evaņģēlija vēsti pasaulē. Taču tā visa pamatā ir viņa paša ciešā draudzība ar Jēzu un sirds ticība.
Kardināls ir pārliecināts, ka arī lūgšanu grāmatās rakstītie teksti jālasa ar sirdi: “Dievs skatās uz sirdi, un visas rakstītās lūgšanas, ja tās netiks lasītas ar sirdi, paliks sausas un apnicīgas. Parasti jau grāmatu lasa tikai ar acīm un prātu, bet katrs lūgšanu teksts lasāms ne tikai ar acīm un lūpām, bet arī ar sirdi.”
Vaicāts par to, kā nonākt līdz sirds ticībai un kā šādā līmenī izprast Kristus ciešanas, kardināls brīdi domā un tad saka, ka pietiek vien iedomāties, ka Jēzum rokās tika iedzītas naglas. Ķermeņa svars spieda, bet pie krusta nevarēja pakustēties. Cilvēka miesā būdams, kosmosa Radītājs pats ļāva sevi piesist krustā. Acīmredzot Dieva mīlestība prasīja pēc šī upura. Arī tagad Jēzus savā ziņā turpina ciest mūsu dēļ. Dievkalpojumos priesteri konsekrē maizi, kas kļūst par Viņa miesu. Pēc tam to ieliek tabernākulā, ko aizslēdz – līdzīgi kā cietumu. Jēzus ir ar mieru palikt šajā cietumā, lai tikai mēs varētu nākt pie Viņa. Saku, ka tas gan būtu labi, ja tagad varētu tā vienkārši satikt Jēzu un ar Viņu aprunāties. “Bet tā arī notiek. Katru reizi, kad aizejam uz baznīcu, mēs lūgšanā ar Viņu izrunājamies,” atbild kardināls.
No Jēzus saņemto mīlestību kardināls dāsni sniedz tiem cilvēkiem, kuri dodas pie viņa uz grēksūdzi. Pārsteidz tas, ka viņš katram zina, ko teikt – kā tas ir iespējams? “Man jau ir 90 gadu, esmu garīdznieks, un tā ir mana specialitāte. Ja cilvēks atklāj savu dvēseli, es redzu, kas katram vajadzīgs – līdzīgi kā ārsts savā specialitātē to redz. Tas viss ir ar Dieva žēlastību,” saka kardināls.
Visbeidzot, jautāts par to, kas cilvēkam nepieciešams, lai būtu miers un laimes izjūta, garīdznieks saka: “Domāju, ka nekad nevajag zaudēt galīgo mērķi – mums jātiek Debesīs, pie Dieva. Tas jāpatur prātā jebkurā gadījumā, un viss būs skaidrs. Ceļu uz šo mērķi pats Dievs iezīmējis – ja gribi nokļūt Dieva valstībā, pildi baušļus. Evaņģēlijā viss ir parādīts un izteikts. Visiem novēlu, sevišķi mūsu laikos, būt vērīgiem pret kristīgo ticību, jo mēs nevienam nevaram iztirgot savu mūžību vai atdot savas Debesis. Neviens nevar piedāvāt kaut ko līdzīgu tam, ko piedāvā Kristus. Ar to šis jautājums ir izrunāts.”
Vita Briže