24. decembra vakarā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs svinēja svētku Svēto Misi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē.
Turpinājumā arhibīskapa sprediķa teksts.
Dievkalpojuma dalībnieki, šodien svētku Dieva Vārda liturģijā dzirdējām no Isaja grāmatas pravietojumu, kurā Dievs saka: “Es neklusēšu Sionas dēļ un Jeruzalemes dēļ es nerimšos, kamēr viņas taisnība nenāks kā spožums un viņas pestīšana neiedegsies kā lāpa.” To Viņš runā par Jeruzalemi un Izredzētās tautas kalnu, bet šis pravietojums attiecas arī uz mums, jo kļuvām par jauno Jeruzalemi, kad latviešu tauta pieņēma kristību. Tas bija 1186. gadā, kad parādījās Latvijas pirmais bīskaps un tauta sāka ticēt Evaņģēlijam. Tad tā kļuva par šī pravietojuma mantinieci. Tas ir cerību un prieku nesošs, jo Dievs saka – es nelikšos mierā, kamēr tevi nepārveidošu, kamēr tu neatvērsies maniem apsolījumiem, manam plānam un kamēr nesāksi dzīvot taisnīgumā un atvērsies atbrīvošanai no ļaunuma, kas tevi nomāc gan sirdī, gan savstarpējās attiecībās ar citiem.
Tālāk ir spēcīgi vārdi: “Un tu tiksi nosaukta jaunā vārdā, ko pasludinās Kunga mute.” Vecajā Derībā redzam, ka tad, kad Dievs paaicināja Ābramu, viņš kļuva par Ābrahamu. Kad aicināja Jēkabu, deva tam vārdu – Izraēlis. Kad Dievs aicināja Sīmani, tad viņš saņēma vārdu – Pēteris. Kad Sauls atsaucās Dieva aicinājumam, kļuva par Pāvilu. Un tā notiek arī mūsdienās. Piemēram, pašreizējais pāvests bija Horhe, bet, kad saņēma aicinājumu kļūt pat pāvestu, Dieva iedvesmā izvēlējās vārdu Francisks.
Brāļi un māsas Kristū, gribu jautāt – vai tu esi jau pieņēmis savu jauno vārdu, vai esi to atklājis? Kad pieņemam kristību, saņemam kristības vārdu, svētā aizbildņa vārdu. Tā ir pirmā izvēle. Tiem, kas bija nokristīti bērnībā, vecāki to izvēlējās, tie, kas kā pieaugušie pieņēma kristību, paši izvēlējās. Kas vēl nav kristīts, to aicinu pārdomāt šo jautājumu un atklāt šo aicinājumu. Ar kristību šis process sākas, bet pēc tam var būt dažādi pavērsieni. Piemēram, es 12 gadus nostrādāju par inženieri, bet Dievs nelikās mierā, mani iekšā grauza kāds “tārpiņš”, kas radīja nemieru un diskomforta sajūtu, kamēr sāku jautāt, ko tas nozīmē. Un tad Dievs kā aizkaru no manām acīm noņēma un atklāja, ka aicina mani uz priesterību. (…)
Ir dažādi pagriezieni dzīvē, bet svarīgi ir pieņemt misiju, ko Dievs piešķir. Jo Dievs, mūs radīdams, ir piešķīris mums potenciālu, spējas un paredzējis misiju. Jautājums ir, vai esam atklājuši šo misiju, kurai Dievs mūs ir radījis? (…)
Kristus tāpēc atnācis, lai katrs no mums varētu atklāt šo identitāti, jo, kā teica svētais Jānis Pāvils II, cilvēks nevar sevi saprast bez Kristus. Kristus palīdz cilvēkam saprast, kas viņš ir, kāda ir viņa sūtība, kāds ir viņa patiesais aicinājums un ko nozīmē patiesa cilvēcība. Jo vairāk iepazīsti Kristu, jo vairāk kļūsti par cilvēku. Tas ir attiecībā uz individuālo plānu.
Bet, kā jau sākumā teicu, arī Latvija saņēma šo aicinājumu. Jautājums, vai Latvija ir atklājusi jauno vārdu, ko Dievs sāka viņai dot, kad viņa pieņēma kristību. Pirms vairākiem gadiem biju aicināts izvēlēties Latvijas simbolu Eiropā. (…) Toreiz izvēlējos cielaviņu. Viņa tāda smalka. Vasarā kūrijas pagalmā viņa bieži skraida, kukainīšus meklēdama. Viņa ir trausla, bet skaista un pievilcīga, neatkārtojama. Nav otra tāda putniņa. (…) Arī Latvija ir maza, trausla, viņu bieži ir bradājuši visādi iebrucēji no austrumiem un rietumiem, bet viņa ir izdzīvojusi. Tātad viņai Dieva plānā ir sava misija. Kas ir vajadzīgs, lai Latvija varētu atklāt savu misiju, lai varētu uzplaukt, atklāt jauno identitāti? Šeit palīgā nāk tas, ko sauc par Baznīcas sociālo mācību. Tie ir principi, kas ir Evaņģēlija iedvesmoti. Var teikt, ka tas ir Evaņģēlijs, kas ir pārtulkots mūsdienu valodā, sabiedriskās dzīves valodā, laicīgā valodā. Tāpēc vēlos ļoti īsi pieskarties, ko nozīmē šie principi un kādi tie ir, jo šeit ir Dieva aicinājums īstenot tos praksē, jo tas ir priekšnosacījums, lai valsts un sabiedrība varētu uzplaukt.
Šo principu pašu pamatu veido atziņa par cilvēka personas cieņu. Cilvēkam ir neatņemama cieņa, jo viņš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības un tāpēc, ka par viņu ir nomiris Kristus. Tas ir visu citu sociālās mācības principu pamatā. No tā kā no saknes atzarojas visi pārējie principi – tie ir trīs – kopīgā labuma, subsidiaritātes jeb palīdzības un solidaritātes princips. Tās ir ar prātu un ticību iepazītās patiesības, kas attiecas uz cilvēku sabiedrības funkcionēšanas pašiem pamatiem. Šie principi ir fundamentāli. No vienas puses, tie ir vispārīgi, bet tie aptver sabiedrības dzīvi kopumā. Ir svarīgi tos ņemt kopsakarībā. Protams, ja vienu no tiem izpratīsim, sajutīsim saistību ar pārējiem, bet ir svarīgi tos uztvert kopumā.
Pāris vārdus gribētu pateikt par katru no tiem. Tātad pirmais ir kopīgā labuma princips. Pirmajā un plaši lietotajā nozīmē tas ir “to sabiedriskās dzīves apstākļu kopums, kas ļauj pilnīgāk un vieglāk attīstīties gan grupām, gan to atsevišķajiem locekļiem”. Tātad, rūpējoties par kopīgo labumu, mēs nodrošinām katram cilvēkam, katram mūsu sabiedrības loceklim viņa personības vispusīgas attīstības un uzplaukuma iespēju. Tas attiecas uz individuālajām personām un dažādām grupām. Valsts uzdevums ir nodrošināt katra cilvēka vispusīgu uzplaukumu. Lai katrs var attīstīties saskaņā ar tām spējām un talantiem, kas ir Dieva ieliktas viņā. Lai to nodrošinātu, valstij – un tas ir viens no delikātākajiem un grūtākajiem valsts uzdevumiem – ir jāsaskaņo gan atsevišķu indivīdu, gan grupu intereses, lai būtu līdzsvars. Bet kopīgais labums nav pašmērķis. Tam vērtība ir tikai saistībā ar personas galīgo mērķi. Attiecībā uz personas galīgo mērķi Svētie Raksti saka: mūsu patiesā tēvija ir debesīs. Esam tikai ceļinieki virs zemes, Tāpēc jāņem vērā šī pārdabiskā joma, pārdabiskais mērķis. Jāļauj cilvēkam attīstīties visās viņa personības dimensijās. Arī garīgajā dimensijā, pretējā gadījumā kopīgais labums tiktu pārvērsts par vienkāršu sabiedriski ekonomisko labklājību, tam nebūtu pastāvēšanas dziļākā pamata.
(…) Tālāk ir tā sauktais subsidiaritātes jeb palīdzības princips, kas nozīmē, ka augstāk stāvošai organizācijai nav jāiejaucas zemāk stāvošas organizācijas darbībā tik tālu, cik tālu viņa pati spēj tikt galā. Tas attiecas arī uz individuālo cilvēku, arī darba vietās (…) Šis princips palīdz atraisīt cilvēka iniciatīvu, palīdz iedarbināt viņa dāvanas. Koordinācijai jābūt, bet tikmēr, kamēr cilvēks vai atbilstošā grupa pati tiek galā, tas ir jāļauj. Pretējā gadījumā notiek iniciatīvas apspiešana un neveidojas pilsoniskā sabiedrība.
No palīdzības principa izriet līdzdalība. Tas nozīmē katra pilsoņa līdzdalību sabiedrības un valsts pārvaldē. Tas ir demokrātijas pamats. Demokrātija nevar funkcionēt bez šī principa.
Visbeidzot trešais ir solidaritātes princips. Interesanti, ka kaut kas līdzīgs ir bijis pat Senajā Grieķijā, tā sengrieķu filosofijā pastāv jēdziens “draudzība”. Tas ir radniecīgs ar solidaritātes principu. Pāvests Pijs XI to dēvēja par sociālo tuvākmīlestību. Savukārt pāvests Pāvils VI un pēc tam arī Jānis Pāvils II runā par “mīlestības civilizāciju”, kurā cilvēki redz viens otru, rūpējas viens par otra vajadzībām. Solidaritāte īpaši uzsver to, ka cilvēks savā būtībā ir sabiedriska būtne, ka visi cilvēki savā cieņā un tiesībās ir vienlīdzīgi. (…)
Solidaritātes nepārspējamu paraugu ir devis tas, kura piedzimšanu šodien svinam. Jēzus Kristus. Viņš ir kļuvis solidārs ar cilvēci līdz pat krustam. Viņš uzņemas grēku uz sevi, uzņemas savas tautas vājumu, iet kopā ar to, dara visu, lai veicinātu tautā vienotību. Viņš aicina uz atbildības uzņemšanos, līdzatbildību par tautas likteni.
Lūk, šie ir tie principi, izklāstīti ļoti īsā veidā. Ļoti svarīgi, lai Latvija varētu atpazīt savu jauno vārdu, kuru ir izteikusi Kunga mute, lai viņa varētu atvērties misijai, kura viņa tika uzticēta, kad tā Dievam pateica “jā”. Tie ir priekšnosacījumi, lai Latvija varētu uzplaukt un būt par gaismu arī citām tautām. Lai Dievs mums katram palīdz – kā reiz teica Rainis: “Katram ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek”-, lai tiekam uz priekšu un uz augšu gan mūsu individuālajā dzīvē, gan arī valsts līmenī uz priekšu. Lai Dievs mūs svētī! Āmen.
