Svētdienā pirms Lielā gavēņa tiek svinēti Paļāvības Dievmātes svētki. Kustība “Pro Sanctitate” aicina šiem svētkiem gatavoties, laikā no 2. līdz 10. februārim lūdzoties novennu. Savukārt svētkos, 11. februārī, kustība “Pro Sanctitate” aicina uz dievkalpojumiem un lūgšanu Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, Bolderājas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā un Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas baznīcā. Novennas tekstu no itāļu valodas tulkoja Baiba Brūdere.
Ievads
Pāvests Francisks mūs aicina uz lūgšanu gadu, lai sagatavotos 2025. gada lielajai jubilejai.
Lai sagatavotos Paļāvības Dievmātes svētku svinēšanai, kas šogad sakrīt ar Lurdas Dievmātes svētkiem. Mēs vēlamies novennas laikā meditēt par Mariju kā lūgšanu sievieti. No viņas mēs mācāmies lūgties arvien vairāk un vairāk. Uzlūkosim viņu un sekosim viņas piemēram lūgšanas ceļā, klusuma, kontemplācijas un dziļas iekšējās dzīves ceļā.
Šīs pārdomas ir no Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas “Par tevi saka brīnišķas lietas” (“Di te si dicono cose stupende”).
1.diena (2. februāris): Dievmātes lūgšana
Dievmātes lūgšana izpaudās kā konkrēta atbilde Dieva mīlestības nodomam, kas nesa mums pestīšanu. Viņas ārējās attieksmes atklāj pilnīgu pašatdevi; tās vislabāk kļūst redzamas viņas atbildē Dieva eņģelim: “Ecce!” (“lūk, te es esmu!”) un “fiat!” (“lai notiek!”)
Viņas lūgšana nebija formāla, tā nebija kaut kas abstrakts, bet gan – šī iekšējā attieksme, ar kuru viņa pazemīgi un spontāni pieņēma Dieva plānu attiecībā uz sevi. Kā Jēzus lūgšana iekļāvās jūdu tradīcijā, kas bija kopīga visiem, tā arī mums jādomā par Viņa mātes lūgšanu – mēs nevaram domāt, ka viņa būtu bijusi no tās atbrīvota.
Jaunavas lūgšanā varam izšķirt trīs posmus. Pirmais – tā ir lūgšana, kas ir vērsta uz Dievu, uz Tēvu; šajā lūgšanas atvērtībā viņa saņem eņģeļa pasludinājumu. Otrais ir kristoloģiskais posms, šeit centrā ir dialogs ar Dēlu; tas ir piepildījuma gaidīšanas laiks, tas noris vērstībā uz to, kas būs: tā ir vienkāršā dzīve Nācaretē, ko raksturo pazemīga ikdienas kalpošana gara sakopotība. Trešajā posmā Marija ir vienota ar Jēzus publisko dzīvi, tas ir laiks ar kalpošanu brāļiem un māsām, kurā atklājas pestīšanas noslēpums.
Paliksim klusumā kopā ar Pāļāvības Dievmāti! Pēc tam lūgsimies Pāļāvības Dievmātes lūgšanu par mieru pasaulē!
2.diena (3. februāris): Dievmātes lūgšanas neatlaidība
Mēs atrodam Mariju vienmēr pieejamu, klātesošu un gatavu palīdzēt: gan kāzu mielastā Kānā, gan līdzās dievbijīgajām sievietēm, gan traģiskajā pieredzē pie krusta, kad Kristus uztic viņai visus cilvēkus. Lūgšana viņai ir būtiska dzīves sastāvdaļa, kas savienojas ar katru darbību un rīcību: tā ir pirms darbības, tā pavada darbību un tā seko darbībai; un ir ļoti iespējams, ka arī tad, kad Jēzus un apustuļi pulcējās kopīgai lūgšanai, arī Marija ar dievbijīgajām sievietēm bija kopā ar viņiem.
Svētā Gara atnākšanas notikuma brīdī redzam, ka Dievmāte un mācekļi neatlaidīgi lūdzas.
Pēc tam seko garie gadi, kuros Marija dzīvo kopā ar apustuli Jāni: kopā ar Jāni un citiem apustuļiem viņa noteikti bija piedalījusies maizes laušanā – fractio panis, un tās nebūt nav kādas fantāzijas iedomas uzlūkot viņu kā lielo Kristus pielūdzēju Euharistijā.
Paliksim klusumā kopā ar Pāļāvības Dievmāti! Pēc tam lūgsimies Rožukroni par mieru pasaulē!
3.diena (4. februāris): Lūgšanas Jaunava
Tagad debesīs arī Marija ir iekļauta lielajā liturģijā, vairāk nekā jebkura cita radība; liturģijas centrā ir Kristus, un tā reizē aptver Baznīcu, kas pastāv laikā un to, kas ir mūžībā.
Tā arī kontemplēsim Mariju – lūgšanas Jaunavu – un uzticēsim viņai savas lūgšanas, lai viņa ar savu Mātes sirdi tās upurē Jēzum Kristum un Tēvam!
4.diena (5. februāris): Marijas domāšana, viņas sirds un viņas rokas
Ir trīs lietas, kas mums jāpaņem savā dzīvē no Marijas: viņas domāšana, viņas sirds un viņas rokas.
Viņas domāšana pašā būtībā ir kristocentriska, tās centrā ir Kristus un pestīšanas noslēpums. Marijai nav citu interešu, viņa pastāvīgi domā par to.
Viņas sirds: Uz ko varēja būt vērsta Dievmātes mīlestība? Neapšaubāmi uz Dēlu, bet ne tikai! Arī uz debesu Tēvu, kura meita viņa ir, un uz Svēto Garu, kura Bezvainīgā līgava viņa ir: tā ir Trīsvienīga mīlestība.
Viņas rokas. Visbeidzot, mums ir jāņem Marijas rokas: pazemīgas rokas, vienkāršas rokas, ģimenes mātes darba rokas. Tās nebija brīnumdares rokas, jo Dievmāte nedarīja brīnumus; viņa paveica tikai vienu brīnumu, proti, dzemdēja savu Dēlu, mūžīgo Dieva Vārdu.
Tam sekoja nepārtrauktība vienkāršībā, ikdienas banalitātēs: viņa atdeva sevi, nesūdzoties, smaidot, zinot tikai pašaizliedzību.
Lūk, ko mums var nozīmēt “piedzimt no Marijas”: pieņemt pēc viņas līdzības prātu, sirdi un rokas.
5.diena (6. februāris): Lūk, te es esmu!
Dievmāte Marija ir žēlastības pilna, un tas mūs ved pie viņas pieredzes attiecībā uz Svēto Garu. Tas liek domāt par Dieva aicinājumu un par atbildi uz to. Domāt par to, ko pieredzam, praktizējot teologālos tikumus – ticību, cerību, mīlestību, praktizējot morālos tikumus, un, saņemot septiņas Svētā Gara dotās dāvanas.
Katrs Dieva aicinājums Marijai var saņemt tikai pilnīgu atbildi, brīvu atbildi. Visa viņas dzīve ir viens vienīgs Amen šim aicinājumam, un šis nepārtrauktais Amen pārtop par Ecce – Fiat: Lūk, te es esmu! Lai notiek! Tas ir sākums Marijas atbildei pestīšanas plānam, ko viņa pieņem, un tā ir visas viņas dzīves konstante. Mēs varam ieiet šajā Dievmātes sirds intīmajā svētnīcā, viņa ir radība, kas radīta, lai mīlētu. Kristus cilvēcisko miesu, Viņa cilvēcisko dabu ir radījis Svētais Gars, lai tā būtu šis pestīšanas instruments, kurā Dieva mūžīgais Vārds savienojas ar cilvēcisko dabu.
6.diena (7. februāris): Marijas fiziskā un mistiskā pieredze
Eņģelis atnāk pie Dievmātes, paziņo viņai to, ko Kungs vēlas, kliedē viņas šaubas un grūtības, un tad, kā teikts tekstā, eņģelis aiziet. Jāņa evaņģēlija Prologā lasām: “Vārds kļuva miesa un mājoja starp mums.” Ir skaidrs, ka pirmā zeme, pirmais tuksnesis, pirmā telts, kur Kristus apmetās, ir Marijas sirds.
Šeit mēs nonākam patiesi satriecošā pieredzē – vienlaikus fiziskā un mistiskā. Padomājiet par to: kad mēs pieņemam Komūniju, ja mums tad izdotos pilnībā pazīt un izprast šo noslēpumu par Euharistiskā Jēzus klātbūtni un iemājošanu mūsos! Visu to, ko mums šeit neizdodas saprast, Marija saprot pilnībā. Viņa kļūst par templi un altāri, par Telti, kurā Mūžīgais Vārds pazemībā nonāk no Debesīm, Dievmāte nes sevī Dievišķo.
7.diena (8. februāris): Dievmātes lielā vienotība ar Kristu
Dievmātes lielā vienotība ar Kristu ilgst deviņus mēnešus, deviņus nepārtrauktus noslēpumainas saskarsmes mēnešus, kuros papildus fizioloģiskajai saiknei starp māti un bērnu ir Kristus – žēlastības nesējs, kurš, klātesot Marijā, pārveido viņas dvēseli un dara to vēl vairāk līdzīgu Sev, vēl lielākā saskaņā ar Sevi.
Marija dāvā sevi visu – saņemot neizsakāmas, unikālas žēlastības, viņa dod visu savas dvēseles bagātību, savu mīlestību, savu lūgšanu, savu pielūgsmi. Iedomājieties, kādai bija jābūt šai dzīvības došanai, šai sajūtai viņā, nesot sevī dzīvību, kas dzimst Svētā Gara darbībā!
Marija saprata, ka tas viss ir Dieva darbs. Viņa visu atdeva Kungam un palika tikai kā instruments, apzinoties, ka spēj Kungam dot to, ko Kungs bija devis viņai. Kā apliecinājums tam mums ir viens no nedaudzajiem absolūti drošajiem dokumentiem: viņas Magnificat lūgšana. Magnificat ir Marijas dvēseles fotogrāfija, viņas iekšējās situācijas attēls transcendentā noslēpuma priekšā, divkāršā noslēpuma priekšā, kas ir Bezvainīgā Ieņemšana un Iemiesošanās.
8.diena (9. februāris): Dievmātes intensīvā mīlestība pie krusta, atdodot Dēlu kā gandarījumu par cilvēces grēku
Mēs zinām par Mariju vēl divas pieredzes: brīdi, kad cilvēce noliedz viņas Dēlu un kad viņa ir Māte Tam, kurš ir notiesāts. Cilvēciskas līdzjūtības dēļ un dabiskas cilvēcības dēļ, kas vēl atlikusi, notiesātā cilvēka Māte var stāvēt krusta pakājē (stabat) un var runāt ar savu Dēlu. Bet viņa joprojām ir notiesātā cilvēka māte, viņa joprojām ir māte krustā sistajam starp diviem laupītājiem; sabiedrībā gan ir līdzjūtība, taču ir arī sabiedriska nosodījuma sajūta. Šai situācijā cilvēces noraidījumam pret viņas Dēlu, vienlaikus notiekti atbilst Marijas centieni atlīdzināt savam Dēlam ar unikālu mīlestības intensitāti par šo necieņu un noraidījumu no tautas puses.
Ja ir brīdis, kad Dievmāte tiešām izjuta izteiktu vajadzību mīlēt savu Dēlu, tad tas bija tad, kad pasaule Viņu noraidīja. Pasaule ir atraidījusi Dievu, un tāpēc ir saprotams, ka Marija vairāk nekā tikai cilvēciskas mīlestības dēļ nostājas blakus savam Dēlam, – lai pateiktu Viņam, ka ne visa cilvēce ir Viņu atmetusi. Joprojām ir cilvēki – Viņa, Jānis, un vēl citi, kas ar laiku kļūs par miljonu miljoniem, kas Viņu neatmetīs, bet gan mīlēs ar visu savas mīlestības spēku. Te pastāv īpašs mīlestības spēks, intensīvas mīlestības centieni, ko Dievmāte pieliek attiecībā uz savu krustāsisto Dēlu kā gandarījumu par cilvēces grēku.
9.diena (10. februāris): Marija Svētā Gara darbībā kļūst par Baznīcas Māti
Marija, kas vienmēr ir bijusi žēlastības pilna, Svētā Gara piepildīta, brīdī, kad apustuļi, mācekļi un dievbijīgās sievietes ir viņai līdzās lūgšanā, pieredz vēl otru mātišķību, viņa pieredz to, kā cilvēce kļūst par Baznīcu.
Viņai bija pirmā pieredze, kad Dievs pieņēma cilvēka dabu, cilvēcību, bet kopš Vasarsvētkiem, kopš Svētā Gara atnākšanas Marijai ir otra pieredze par cilvēcību, kad tā, Svētā Gara spēkā kļūstot par Baznīcu, tiek dievišķota: Dievs tapa par cilvēku, lai cilvēks kļūtu līdzdalīgs Dieva dabā. Pirmā realitāte – cilvēktapušais Dievs – savā ziņā bija atkarīga no Marijas, saistīta ar Mariju. Otrā realitāte – cilvēks, kas Kristū kļūst līdzdalīgs Dieva dabā, cilvēce, kas kļūst par Dieva Baznīcu, ir saistīta ar Mariju kā Dievmāti. Šajā otrajā Marijas mātišķībā – viņai kļūstot par Baznīcas Māti caur Svētā Gara darbību, tas ir Kristus, kurš “atdzimst” savos apustuļos, savos mācekļos, un šajā realitātē mēs aptveram vēl citu dievišķā pieredzi.
Lūgšana Paļāvības Jaunavai
«Meklējot palīdzību un apzinoties neskaitāmās likstas, kas mums uzbrūk, mēs slīgstam pie Tavām kājām, Paļāvības Jaunava, lai uzticētu Tavai Mātes Sirdij savas ilgas un savu vājumu. Tiekties uz pilnību ir mūsu pienākums, taču mirstīgās miesas smagums palēnina mūsu gaitu, un dvēseles ienaidnieki nepārstāj mūs vajāt. Viss, kas ir ap mums, mudina mūs atstāt šauro un akmeņaino ceļu, kas ved uz svētumu un kuru pazīst tik maz svētceļnieku. Ceļa grūtības, mūsu iekšējais vājums un aizvien uzmācīgāki kārdinājumi, kas mūs nomoka, ienes mūsu dvēselē pagurumu un skumjas, kas nav nekas cits kā paļāvības un ticības trūkums: mums pašiem, mūsu ideālam un izvēlētajiem līdzekļiem tā sasniegšanai. Bet Tavs mātišķais skatiens, kas mūs pavada, un Tava Bezvainīgā Sirds, uz kuru mums norāda Tavs Dēls, atver mūsu dvēseli jaunām izjūtām: pārliecībai par Tavu palīdzību. Un šī palīdzība ir tā, kuru mēs vēlamies, Marija, kuru mēs Tev lūdzam, pēc kuras mēs pazemīgi saucam, vismaigākā Māte! Kad grēks mūs vilina uz savu pusi, paliec ar mums un esi mūsu spēks! Kad viduvējība mūs pārņem, neattālinies no mums! Kad ceļš, kas ved augšup, pretī Tēva pilnībai, izsmeļ mūsu spēkus, atbalsti mūs, čukstot kādu stiprinošu vārdu, atgādini mums savu vārdu, Marija: Paļāvība! Dzirdot no Tevis šo vārdu, ceļš vairs nebūs tik skarbs, mērķis neliksies tik tāls, un pārliecība, ka sasniegsim svētumu, atdzims mūsos. Bet atkārto mums bieži šo vārdu – paļāvību! Saki to atkal un atkal mums un visiem, jo mums visiem jākļūst svētiem! Amen!» (Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta)
Ak, Marijas Bezvainīgā Sirds,
jebkura svētuma dzīvais paraugs,
dod visiem saviem bērniem
paļāvību kļūt svētiem!
