Svinot Lieldienas, piedāvājam lasītājiem Latvijas bīskapu konferences priekšsēdētāja un Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina sprediķi, kurš izskanēja vakar, 30. martā, Lieldienu vigīlijas laikā Liepājas Svētā Jāzepa katedrālē.
Šī priekša stāvošā nakts ir īpaša. Tā ir vissvarīgākā nakts visa gada garumā. Ne Ziemassvētku nakts, ne Jāņu nakts, kā dažiem šķiet, bet tieši šī nakts. Šī ir Kunga augšāmcelšanās nakts. Tā mums katru gadu tiek dota, “lai arī mēs ieietu jaunā dzīvē, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku” (Rom. 6, 4) kā saka apustulis Pāvils. Mēs klausījāmies tik daudz Svēto Rakstu lasījumus, kas atklāj Tēva mīlestību, Viņa žēlsirdību un to, ka Jēzus ir dzīvs. Un tās ir žēlastības dāvanas, kas mums ir jāpieņem un jāpieņem bagātīgi, cik tik spējam uzņemt.
Šodien pieņemot šīs žēlastības dāvanas – Dieva vārdu – šodien lielāku uzmanību pievērsīsim trim pirmajiem lasījumiem. Tie ir ņemti no Toras – pirmajām piecām Bībeles grāmatām, kas veido ebreju ticības pamatu un ir daļa no mūsu Vecās Derības. Neskatoties uz to, ka tās ir grāmatas, kuras stāsta par aizvēsturiskiem notikumiem, kā Dievs darbojās, tad tomēr tās attiecās arī uz mums un tieši, personīgi. Šo grāmatu komentētāji pievērš uzmanību tam, ka Tora- Bībele iesākas ar burtu “B”- Berešit bara- Iesākumā Dievs radīja. Ebrejiem, katram burtam bija sava vērtība, atbilda kāds cipars. “B” norāda uz ciparu divi. Kādēļ tas ir svarīgi? Tādēļ, ka viss kas notiek Torā, notiek divreiz. Pimoreiz, kad tas notika vēsturiskā laika, otrreiz ikviena no mums dzīvē. Viss ko lasījām attiecās uz mums personīgi.
Pirmie divi lasījumi bija no Radīšanas grāmatas, un trešais no Izceļošanas grāmatas. Šos lasījumus klausījāmies tāpēc, lai tie notiktu mūsu dzīvēs šodien un katru dienu.
Vispirms klausījāmies aprakstu par radīšanu. Vēl pāvests Benedikts XVI teica, ka šodienas pasaulei ir vairāk jāsludina par radīšanu nekā par pestīšanu. Jo mūsdienu cilvēka liela problēma ir atzīt, ka viņš ir radīts. Cilvēks vairs negrib būt radība, bet grib būt radītājs. Cilvēks šodien izlemj par dzīvību un nāvi. Spēlējas būt par radītāju.
Tomēr tai pat laikā mūsu vislielākā cieņa kā cilvēkiem ir tieši tādēļ, ka esam Dieva radīti. Ikreiz, kad negribam atzīt to, ka esam radīti, mēs izdarām pašnāvību. Jo mūsu lielākā cieņa ir tieši tādēļ, ka esam radīti. Un ja uzmanīgi klausījāmies radīšanas aprakstu, tad tur tika teikts, ka cilvēks ir ļoti labs. Kādēļ? Tādēļ, kas ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Attēls ir kaut kas statisks. Mums baznīcā ir daudz statujas, daudz gleznojumi. Tie visi ir statiski, nekas tajos nemainās. Dieva attēls ir mūsos un to nekas nevar mainīt. Un tas ir mūsu cilvēciskās cieņas vissvarīgākais avots. Nevienam cilvēkam vairs nav jāpiešķir kāda īpaša cieņa. Katrā cilvēkā ir cieņa, kas izriet, no tā, ka katrs no mums nes sevī vienīgā Dēla attēlu.
Taču Radīšanas grāmata runā arī par to, kas esam radīti līdzīgi Dievam. Līdzība ir kaut kas dinamisks. Tā it kā katram no mums sakot: Ja jau nes sevī Dieva attēlu, tad kļūsti Viņa līdzīgs. Kļūsti tas, kas esi! Esi Dieva attēls, bet kļūsti aizvien līdzīgāks Viņam. Kļūsti tas, kas esi! Tas mūsu dzīvē ir process! Tas, ka esam radīti pēc Dieva attēla un līdzības runā par to, ka nemitīgi esam ceļā, kustībā. Par to ir jārunā ar pazemību. Kad sv. Francisks runā par cilvēka cieņu, tad viņš saka, ka mūsu cieņa nāk no tā, un viņš lietot tādu interesantu vārdu Ekselence- tā uzrunā bīskapu, tā uzrunā valsts vadītājus, bet palūkojieties apkārt, tas ir arī par katru cilvēku, arī katru no jums. Katrā ir īpaša cieņa, katrs ir ekselence- izcils. Tā svētais Francisks runā par mums, bet tūlīt pat piebilst: “Tomēr esiet uzmanīgi! Ne jau velni Kristu piesita krustā”. Cilvēkā ir liela cieņa, bet no velna atšķiras ar to, ka velns nesita Jēzu pie krusta.
Tātad ir zināms process, mēs sevī nesam Dieva attēlu, un mūs ir jākļūst Viņam līdzīgākiem, esam aicināti iet šo ceļu.
Nākošie divi lasījumi parāda cilvēkus kas dodas ceļā. Vispirms Abrahams. Dievs viņam saka: “Ej!”. Ebrejiski tur ir divi vārdi, kas nozīmē: ej, sevis dēļ, ej sava labuma dēļ. Kāda labuma? Tāda, ka viņam jāiet un jāupurē savu dēlu? Kāds tur labums? Vispirms Dievs saka, ka no tava dēla Īzāka tu iemantosi daudzus pēcnācējus, kā smiltis jūras krastā, bet tagad saka: “Ej sava labuma dēļ, un upurē viņu uz pakalnu, kuru tev norādīšu”. Vai kāds to var saprast? Ebreju tradīcija liecina, ka Abrahams bija 137 gadus vecs, bet Īzākam bija 37 gadi. Lai sasietu Īzāku, Abrahama vajadzēja viņu pārliecināt, jo neviens 137 gadus vecs sirmgalvis, nesasies 37 gadus vecu jaunekli. Vajadzēja viņu pārliecināt par upurēšanu un Īzāks padevās šim upurim. Patiesībā viņi abi divi salika upuri Dievam. Īzāks upurēja savu dzīvību, Abrahams savu tēvišķību. Tas ko abi darīja, varēja viņus nonāvēt. Abi izgāja cauri nāvei un tomēr tā viņus nenonāvēja. Viņi atklāja savu pilnīgo tēvišķību un pilnīgo dēla stāvokli. Kad uzlūkojam Abrahamu un Īzāku, tad redzam viņos attēlu un līdzību Dievam. Abrahams ir līdzīgs Dievam Tēvam, kurš deva savu Dēlu upurī un Īzāks ir līdzīgs Jēzum Kristum, ir viņa pirmtēls, nesot malku uz pleciem kalnā, līdzīgi kā Kristus nesa krustu, lai upurētu savu dzīvību. Līdzība Dievam viņos realizējās šajā ceļā, kurā viņi dodas un viņi bija pārliecināti, ka viņus gaida nāve.
Tas, ko viņi piedzīvoja, nozīmē padoties cerībai, kas ir Lieldienu cerībai, proti tev šķiet, ka ieej tajā, kas tev nesīs nāvi, bet iziesi no tā dzīvs. Tas ir krusta noslēpums. Krusts ir kaut kas tāds, kam vajadzēja Kristu nonāvēt, un nonāvēja Viņu, bet Viņš caur krustu iegāja dzīvībā un tās ir Lieldienas. Ieeju realitātē no kuras baidos, domāju- tas mani nonāvēs, bet izrādās, ka dzīvoju. Tas nozīmē, ka mums, sava labuma dēļ ir jādodas nāvē, lai iegūtu dzīvību un pamanīti kā kļūstam līdzīgi Kristum. Tas ir uzticēšanās Dievam ceļš.
Trešais lasījums – Izceļošana. Kāda ir Sarkanās jūras pāriešanas brīnuma būtība? Ne jau tajā, ka ūdens pašķīrās un nostājās pa kreisi un pa labi kā siena. Nekas īpašs tanī nav. Dievam ir iespējams viss. Daži to grib izskaidrot dabiskā veidā, jo Tora stāsta, ka pūta stiprs dienvidu vējš, bet arī vējš paklausa Dievam, ka to secināja pārsteigtie cilvēki, kad Jēzus atmodies laivā uz ezera to nomierināja. Lielākais brīnums ir tanī, ka ebreji pārgāja pa jūras dibenu. Brīnums vienmēr notiek cilvēkā. Viņu uzdrošinājās ieiet jūras vidū un gāja. Vai mēs uzdrošinātos? Un, ja nu jūra pēkšņi atgriežas savā vietā? Brīnums ir tanī, ka cilvēks uzticas un nevis tanī, ka jūra pašķiras. Vēlreiz – cilvēkā notiek brīnums.
Ebreji Ēģiptē piedzīvoja desmit brīnumus, ko sauc par desmit Ēģiptes sodībām, bet tos viņi tikai novēroja. Sarkanās jūras pāriešana bija brīnums, kas prasīja viņu lēmumu – nevis brīnīties, cik neparasti tā jūra pašķiras, bet uzticēties un doties tajā, kas var nonāvēt, bet galu galā iemantot dzīvību.
Šo svētku būtība ir tajā, ka mēs vispirms, no dienas dienā darām visu, kas vien arī mūsu cilvēciskajos spēkos, lai vēl vairāk līdzinātos Dievam un Viņa Dēlam Jēzum Kristum. Neveidosim Dievu pēc sava attēla un līdzības. Un, otrkārt, mācīsimies uzticēties Dievam aizvien vairāk arī tajās situācijās, kas mums cilvēciski šķiet nāvi nesošas, bet kas ir jauna dzīvība. Tas nozīmē: nediktēsim Dievam, kas Viņam jādara, bet uzticībā meklēsim, kāda ir Viņa griba, kuras izpildīšana, vispirms katram no mums dāvās jaunu dzīvību, bet līdz ar mums mainīsies mūsu apkārtne. Lai augšāmcēlies Kristus, mūs visu uz to iedrošina, pamudina un ļauj piedzīvot mūsu dzīvēs.