Pēc septiņu gadu pārtraukuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē 20. aprīlī atkal notika svinīgs un gaišs priestera ordinācijas dievkalpojums – šo kalpošanas ceļu ar bīskapa roku uzlikšanu uzsāka diakons Henriks Rektiņš.
Svēto Misi svinēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot Rīgas palīgbīskapam Andrim Kravalim un kuplam priesteru pulkam. Svētās Mises dziedājumus izpildīja draudzes koris un kā sudraba pavediens dziedājumus caurauda Manuela Fernandeza flautas skaņas.
Savā homīlijā arhibīskaps deva bagātīgu garīgo ceļamaizi jaunajam priesterim, bet tajā ietvertās atziņas vairāk vai mazāk skāra katra ticīgā sirdi un prātu. Vispirms viņš aicināja klātesošos pārdomāt, ko priesteris ordinācijā saņem un atgādināja, ka, kaut arī visa ticīgā tauta ir iekļauta karaliskajā priesterībā, Augstais priesteris Kristus tomēr izvēlēja dažus mācekļus, lai tie turpinātu Viņa kalpojumu Baznīcā – priesterus, kā arī raksturoja šajā kalpojumā ietverto sludināšanas un sakramentu svinēšanas varu, starp kuriem centrālais ir Euharistija.
Arhibīskaps akcentēja gan priestera kalpojuma upura, gan parauga aspektu, atgādinot, ka aicinājums padarīt savu dzīvi par smaržīgu upuri Kungam attiecas uz katru ticīgo, un priestera pienākums ir viņam palīdzēt ar savu kalpojumu. Vecajā Derībā bija aizliegts salikt upurī jērus ar kādiem defektiem vai trūkumiem un arhibīskaps aicināja klātesošos būt nomodā par savu sirdsapziņu, uzturot to tīru, kā arī atgādināja topošajam priesterim par gaidāmajiem ikdienas pienākumiem un aicināja nepazaudēt prieku.
Pievēršoties dienas lasījumiem, arhibīskaps minēja, ka tie ir Dieva apredzības izvēlēti un izcēla dažus šo Rakstu fragmentu rosinātus svarīgus priestera kalpojuma un ticīgo dzīves aspektus. Lasījumā no Apustuļu darbiem ietverti paralizētā Eneja izdziedināšanas un mirušās labdares Tabitas uzmodināšanas brīnumi, kurus var uzlūkot kā ticībai līdzejošās zīmes. Arhibīskaps, atceroties arī savas jaunības pieredzi, aicināja priesterus un ticīgos nebaidīties lūgt Kungam šīs līdzejošās zīmes. Tās neattiecas tikai uz apustuļu laiku, bet ir dzīvas un darbīgas arī mūsdienās, kaut arī mūsdienu cilvēks šādu realitāti vairs īsti nepieņem. Arī aktualizējot dienas Evaņģēlija vārdus par Kristus miesu kā īstenu ēdienu un Viņa asinīm kā īstenu dzērienu, arhibīskaps atgādināja Euharistijas, kuru svin priesteris, pārdabisko aspektu – tas, kas noteik uz altāra, nav maģija, kāds simbolisks rituāls, tā ir reālā Kunga klātbūtne.
Pieskaroties Rakstu fragmenta vārdiem par mieru baznīcā un pieaugšanu Gara iepriecinājumā, arhibīskapa domu pavediens aizveda pie šī miera un pieauguma cēloņiem. Viņš atsaucās uz apustuļa Pāvila teikto vēstulē efeziešiem, kur ietverts nozīmīgs priestera uzdevums – sagatavot svētos kalpošanas darbam Kristus miesai par stiprinājumu (sal. Ef 4, 12). Šie svētie ir visa Dieva tauta – katrs ar savām spējām un harizmām un, kā sacīja arhibīskaps, priesterim nav viss jādara pašam, viņam jāsaskata šīs ticīgo dāvanas un jāpalīdz tās iedzīvināt, jo gan priesteru, gan laju kopīgais uzdevums ir izplatīt Dieva valstību.
Svētās Mises noslēgumā sirsnīgu uzrunu teica arī jaunais priesteris – viņš pateicās abiem bīskapiem, visiem garīgās kārtas pārstāvjiem un pasaulē dzīvojošajiem līdzcilvēkiem, kā arī vecākiem, kuri viņu atbalstījuši un palīdzējuši ceļā līdz Ordinācijas sakramenta saņemšanai.
Kad priesteru saimei pievienojas jauns brālis priesterībā, vienmēr rodas jautājums – kāds viņš būs, kādas dāvanas viņā mīt un kā tās augs. Pats jaunais priesteris varētu savās lietās būt “slikts eksperts”, tādēļ uzdevu dažus jautājumus arhibīskapam Z.Stankevičam.
Vispirms jautāju, kādas ir tās jaunā priestera stiprās puses – rakstura īpašības, prasmes, kuras varētu palīdzēt viņa kalpojumā. Arhibīskaps atzina, ka jaunajam priesterim “vārdus kabatā nav jameklē”, kā arī uzteica viņa humora izjūtu un spēju pārskatīt “spēles laukumu” – jūtīgi atsaukties tam, kas notiek apkārt, reaģēt uz apkārtējo noskaņojumu, vajadzībām, un ar siltumu balsī sacīja, ka jaunais priesteris atstājis ļoti labu iespaidu.
Otrs jautājums attiecās uz izglītību – vai priesterim Henrikam varētu rasties iespēja izglītoties – studēt tālāk, iespējams, ārzemēs. Arhibīskaps atbildēja apstiprinoši – viņš saskata šādu potenciālu, bet vispirms priesterim jānostrādā draudzē vismaz trīs gadus, jāpierāda sevi, un minēja, ka pirmo priesteri studēt ārzemēs aizsūtījis tikai pēc četru gadu darba draudzē. Tomēr arhibīskaps atzina, ka Latvijai ir ļoti nepieciešami izglītoti priesteri.
Svinības noslēdzās ar kopīgu jaunā priestera, bīskapu, garīdznieku, draudzes kalpotāju un viesu maltīti Svētdienskolas telpās.
Stella Jurgena, Foto: Rihards Rasnacis
