Pirms simts gadiem Jēkaba baznīca saņēma katedrāles statusu. Nedaudz šajos vēsturiskajos notikumos mudina ielūkoties katedrāles izdevums “Vēstnesītis”.
un Vēsturisko Rīgas panorāmu grezno seno baznīcu torņi, starp kuriem ir arī mūsu Sv. Jēkaba katedrāles tornis. Kaut arī tornis, baznīcas ēka un draudze gandrīz astoņu gadsimtu laikā ir piedzīvojusi dažādas pārmaiņas, pats būtiskākais – Dieva pielūgšana un slavēšana vienmēr bijusi klātesoša. Pati dievnama celtniecība ir pabeigta 1225. gadā un nākamajā gadā tam aprit 800 gadi. Dažādajiem vēsturiskajiem notikumiem laika griežos saistībā ar katedrāles ēkas 800 gadiem pievērsīsimies jubilejas gada izdevumos, bet šoreiz mūsu uzmanības centrā ir Svētā Jēkaba baznīcas katedrāles statusa simtgade.
1924. gada 3. maijā notika baznīcas iesvētīšana un 4. maijā arhibīskapa Antonija Springoviča ingress jeb svinīga ieiešana katedrālē. Ar ko atšķiras katedrāle no draudzes baznīcas? Katedrāle ir diecēzes bīskapa sēdeklis jeb diecēzes centrālā baznīca. Tēlaināk izsakoties – māte visām diecēzes draudzēm. Diecēzes bīskaps savā vietējā Baznīcā – diecēzē pārstāv Kristu un Baznīca pulcējas ap Kristu, kā simbols ir katedrāle – bīskapa sēdeklis kā vietējās Baznīcas sirds. Sv. Jēkaba katedrāle ir Rīgas arhidiecēzes katedrāle kopš 1924. gada, kaut arī pašas Rīgas arhidiecēzes jeb arhibīskapijas pirmsākumi meklējami jau 12-13. gadsimtu mijā, kad radās Livonijas valsts. Bīskapa Alberta laikā (1198-1229) tika dibināta Rīga un Rīgas bīskapija (diecēze). Vēlāk 13. gs. vidū tā kļuva par Rīgas arhibīskapiju, kuras kā metropolijas pārziņā bijas vairākas citas bīskapijas, no kurām daudzas atradās ārpus tagadējās Latvijas teritorijas.
Rīgas arhidiecēzes katedrāle tajā laikā bija Māras baznīca jeb tagadējā Rīgas Doma baznīca. Šādā veidā Rīgas arhidiecēze pastāvēja līdz 1563. gadam, kad bija Reformācijas laiks un Livonija kā valsts pārgāja luterticībā, kas nozīmēja to, ka visas baznīcas, tostarp Māras un Sv. Jēkaba, tika nodotas luterāņu pārvaldībā. Līdz ar to Rīgas arhidiecēze savu pastāvēšanu beidza un tika atjaunota 20. gs. divdesmitajos gados.
Rīgas diecēze tika atjaunota neilgi pirms Latvijas Republikas proklamēšanas – 1918. gada 29. septembrī un pāvests Benedikts XV par tās bīskapu iecēla Antoniju Springoviču. Ar laiku pāvestam tika lūgts atjaunot arī Rīgas arhidiecēzi, uz ko pāvests atbildēja, ka tas nav iespējams tāpēc, ka Rīgā nav atbilstošas katedrāles arhibīskapa sēdeklim, jo vēsturiskās Livonijas laika baznīcas bija luterāņu draudžu pārziņā un bīskaps A. Springovičs rezidēja Aglonā. Mēģinot rast iespēju atjaunot vēsturisko arhidiecēzi ar katedrāli Rīgas centrā, norisinājās sarunas katoļu Baznīcas vadības, luterāņu Baznīcas augstāko pārstāvju, Satversmes sapulces un vēlāk arī LR Saeimas līmenī. Sarunas nebija vieglas, jo kā iespējamie dievnami katoļu arhidiecēzes katedrālei tika izvirzītas Rīgas Doma baznīca un Sv. Jēkaba baznīca, kas nozīmēja to, ka luterāņiem nāktos atteikties no viena sava dievnama.
Kāpēc tieši šīs divas baznīcas? Rīgas Doms bija arhidiecēzes katedrāle pirms Reformācijas un Jēkaba baznīca luterisma laikā bija vienīgā katoļu baznīca Rīgā no 1582. līdz 1621. gadam, kad poļu karalis Stefans Batorijs izdeva pilsētas rātei rīkojumu nodot baznīcu katoļu rīcībā, bet līdz ar zviedru ienākšanu Rīgā tā atkal bija luterāņu baznīca.
Latvijas Republikas Saeimā šis jautājums tika skatīts paralēli ar iespējamo konkordātu (starptautisko līgumu) starp Latvijas valsti un Svēto Krēslu. Valdība zināja, ka šis līgums ir ļoti nozīmīgs, kā arī apzinājās nepieciešamību piešķirt katoļiem dievnamu katedrāles vajadzībām, jo pāvests bija viens no pirmajiem starptautiskajiem līderiem, kurš atzina jauno Baltijas valstu neatkarību pēc pirmā pasaules kara. 1923. gada 7. augustā Sv. Jēkaba baznīca tika nodota Katoļu baznīcas rīcībā. Sv. Jēkaba baznīca tika iekārtota atbilstoši katoļu liturģijas svinēšanai, uztaisīts altāris, izveidots koris utt., 1924. gada 3. maijā notika baznīcas iesvētīšana, 4. maijā arhibīskapa svinīgā ieiešana katedrālē un tai sekojošais svētku dievkalpojums, kura laikā tika nolasīts pāvesta Pija XI dekrēts par Rīgas arhidiecēzes nodibināšanu šādā formā.
Tāpēc 4. maijs, kas tik zīmīgi tagad sakrīt arī ar mūsu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, ir arī skaista liecība un aicinājums iet pie Dieva, kurš visu dara jaunu – atjauno mūsu ticību, mūsu valsti un aicina mūs tiekties uz garīgo atmodu. Kā toreiz sacīja arhibīskaps Antonijs Springovičs savā sprediķī, ieiešana šajā dievnamā ir kā lūgums pēc pagātnes rētu, kara un daudzo starpkonfesiju strīdu dziedināšanas jaunizveidotajā Latvijas valstī un atjaunotajā arhidiecēzē, tā tagad arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs mudina lūgt Dievu pēc garīgās atmodas mūsu zemē un to veicināt savu iespēju robežās.
Atjaunotne ir iespējama stiprā ticībā, uz kuru mūs iedvesmoja svētais pāvests Jānis Pāvils II, kurš apmeklēja katedrāli 1993. gadā pēc Padomju Savienības sabrukšanas, par ko viņš jau pravietiski bija izteicies un ticībā zināja, ka Dievam tas ir iespējams. Atjaunotne ir Baznīcas kopīgā (sinodālā) ceļa gājums, klausoties Dievā un vienam otrā, uz ko mūs mudina pāvests Francisks, kurš Jēkaba katedrālē ieradās 2018. gadā. Ļausim, lai Dievs šajos katedrāles simtgades svētkos atjauno mūs garā ikdienas.
5.maijā pl. 11 Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē būs pateicības dievkalpojums par katedrāles simtgadi, pēc tam sekos agape.
Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 6 (438) 2024. gada 14. aprīlis
