Šogad sakrālās kultūras pasākums “Baznīcu nakts” Lavijā notika jau 11. reizi un 1. jūnijā apmeklētājus uzņēma 160 dievnami, tajā skaitā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle, kurai piedalīšanās šajā norisē jau ir kļuvusi par tradīciju. Šogad dievnamā bija skatāma ukraiņu bērnu zīmējumu izstāde “Bērnu sapņi” un bija iespēja klausīties divu koru, bērnu ansambļu un solistu īskoncertus.
Tā kā šā gada Baznīcu nakts moto ir Jēzus vārdi: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība” (Mt 19, 14), katedrāles draudzes admi-nistrators Renārs Birkovs īsā uzrunā pievērsa sanākušo uzmanību bērnu spējai skatīties augšup – uz vecākiem, Dievu, apkārtējo pasauli, kas ietver arī spēju saņemt. Šai uzrunai sekoja bērnu ansambļa “Dzeguzīte” (vadītāja Zigda Martinsone) dziedātās lat-viešu tautasdziesmas Raimonda Paula apdarē.
Bērnu ansambļa priekšnesumam sekoja Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzruna, kurā viņš atgādināja klātesošajiem, atsaucoties uz Baznīcu nakts šā gada devīzi, ka visi, neatkarīgi no vecuma, aicināti būt Dieva bērni, un norādīja, kādi šķēršli var nostāties starp cilvēku un Dievu. Bieži cilvēkus no dievnama un Dieva aizbiedē draudzes locekļi. Viens vai otrs ienācējs nav pareizi ģērbies, nezina uzvedības noteikumus, varbūt ir pat neticīgs un tiek bargi aizraidīts. Cilvēka ceļu pie Dieva var aizšķērsot arī ģimenē saņemtā audzināšana, jo padomju laikā ticību ģimenēs bieži nepraktizēja, bet tikpat nelabvēlīga bērna, vēlāk pieaugušā, attiecībām ar Kungu ir nostāja, ka mazotnē bērns ticībā nav jāaudzina, pieaudzis izvēlēsies pats un dažkārt šī izvēle tā arī nenotiek. Baznīcu nakts ir iespēja šos cilvēkus pieņemt, atverot dievnamu durvis un ļaujot tos iepazīt. Savā uzrunā arhibīskaps nevairījās ietvert arī tādu dažkārt grūti pieņemamu domu, kā to, ka esam Dieva mīlēti – Kungs vēlējies, ka jauns cilvēks top, viņa vecākiem savienojoties mīlestības aktā, un viņa sacītais uzmodināja jautājumu, vai cilvēki vienmēr spēj un grib īstenot šo Dieva ieceri – radīt un audzināt bērnus mīlestībā.
Arhibīskapa sacītais rosināja arī pārdomas par vēl kādu šķērsli dievbērnības pieņemšanai, kuru viņš šoreiz neminēja – dažkārt ceļu pie Kunga var aizšķērsot pat teo-loģiski pareiza bērna audzināšana ticībā, ja tajā nav mīlestības. Bērns zina galvenās lūgšanas, ticības patiesības, bet, nesajūtot vecāku vai skolotāju mīlestību, šīs zināšanas paliek tikai informatīvā līmenī un iespēja iemantot Dieva bērna stāvokl un pieņemt Die-vu kā mīlošu tēvu ir grūti īstenojama.
Uzrunas noslēgumā arhibīskaps pievērsās ukraiņu bērnu zīmējumu izstādei, īsi pieskaro-ties tās tapšanas vēsturei, un atcerējās pirmo šāda veida aizstādi Kūrijas telpās neilgi pēc kara sākuma. Toreiz mazie mākslinieki, ieradušies kopā ar vecākiem no karadarbības vietām, zīmēja pasauli drūmās krāsās, atspogoļojot pārdzīvotās šausmas. Māksla šiem bērniem bija kā terapija, pārdzīvoto pārnesot uz zīmējumu, bet šobrīd jau redzams, ka darbi kļuvuši gaiši, bērni saskata apkārt esošās pasaules skaistumu un tā izteikšana mākslā kļuvusi par viņu ceļu pie Dieva.
Par izstādi, kā arī darbu ar ukraiņu kara bēgļu bērniem dažus vārdus sacīja arī tās orga-nizatore Gabriela Kabicina-Kabjēra un minēja, ka šobrīd jau šie darbi būtiski neatšķiras no daudzu citu tautu un valstu bērnu zīmējumiem – tie ietver tās pašas gaišās ilgas un sapņus, kādi ir visiem mazajiem Dieva bērniem. Šeit varēja redzēt bērnu sapņus par braucienu pie jūras ar tēti un mammu, noslēpumainu mežu, mīļotā kaķa portretu, košus ziedu pušķus. Visi zīmējumi ir piepildīti ar labām domām, atmiņām un ticību nākotnei. Izstāde tapa kultūras centrā “Pērle” Ukrainas bērniem Rīgā un Rīgas atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem.
Arhibīskapa un G. Kabjēras uzrunām sekoja bagātīga muzikālā programma, kurā Jēkaba katedrāles koris, apvienojies ar Ziemeļrīgas Kultūras apvienības jaukto kori “Vi-vat”, savos dziedājumos izvadīja klausītājus cauri visam liturģiskajam gadam kon-certā “Kristum līdzi ejot”, kurā tika atskaņoti gan latviešu, ga ārvalstu komponistu darbi. Muzikālajā pavadījumā kora priekšnesumu ietērpa katedrāles ērģelniece Ilona Birģele, bet diriģēja Janīna Puškovska un Iveta Kaktiņa. Liturģisko gadu ar čella skaņu samtu rotāja čelliste Inita Malnača un seno laiku spozmi deva Inese Jasmane-Rūrāne ar savu krāšņo balsi, izpildot dažus mūžīgi jaunās klasikas skaņdarbus. Pārpasaulīgo sfēru dzidrajos stāstos, kur dzīvo un dzied eņģeļi, klausītājus ievadīja bērnu un jauniešu an-samblis “Kolibri” (vadītāja I. Malnača). Šim priekšnesumam sekoja Jāņa evaņģēlija fragmenta lasījums par Nikodēmu (sal. Jņ 3, 1-8 ), kurš, būdams Israēla mācītājs cienījamos gados, sākotnēji bija dziļā neizpratnē, kā vecumā var piedzimt no jauna, taču pr. Renāra teiktais komentārs ļāva saprast, ka šajā evaņģēlija fragmentā ir ietverts Dieva aicinājums būt Viņam par bērnu, neatkarīgi no pasaulē nodzīvotā laika.
Pēc šīs uzrunas atpakaļ uz zemes Baznīcu nakts apmeklētājus nogādāja dziesminieks un ģitārists Jānis Augustīns Vaivods un pasākumu pl. 21 noslēdza pr. Renāra vadītā lūgšana.
Visu uzrunu, atziņu un muzikālo vēstījumu kopsavilkums skatāms ukraiņu bērna zīmējumā, kurā redzams nams, kurš stāv uz varavīksnes – Dieva Derības zīme ir kā balsts zemei, kurā likti nama pamati – cilvēkiem dzīvojot šajā Derībā, tautu un ci-vilizāciju nami stāvēs un nesagrūs. Mazais mākslinieks skatītājiem sniedzis pravietisku vēsti – Dievs savu Derību nav atcēlis, Viņš ir vienmēr gatavs cilvēkus pieņemt, izglābt no draudošām briesmām. Vai cilvēcei pietiks gudrības pieņemt bērna stāju – atzīt, ka neesam visvareni, vērst skatienu uz augšu, uz Kungu, dzīvot ar Viņu derības attiecībās un saņemt no Viņa miera dāvanu?
Katedrāles draudze sirsnīgi pateicas visiem, kuri palīdzēja šo svētku tapšanā – Rīgas arhibīskapam, izstādes organizatorei G. Kabjērai, Ziemeļrīgas Kultūras apvienības jauktajam korim “Vivat” un tā vadītājiem, Jēkaba katedrāles draudzes korim un tā diriģentei, ērģelniecei I. Birģelei, solistēm I. Malnačai, I. Jasmanei-Rūrānei, bērnu un jauniešu ansamblim “Kolibri”, ģitāristam J. A. Vaivodam un visiem brīvprātīgajiem, kuri palīdzēja.
Stella Jurgena
