Tuvojoties,8. decembrim, Dievmātes Bezvainīgās ieņemšanas svētkiem, kustība “Pro Sanctitate” piedāvā šo laiku pavadīt lūgšanā. Katru gadu šai laikā kustība aicina kopīgi lūgties deviņu dienu lūgšanu – novennu. Esam Jubilejas gada, kura tēma ir “Cerības svētceļnieki”, gaidās. Tāpēc šogad novennā pie Marijas varēsim vērsties kā pie cerības avota.
Novennā izmantoti teksti no kopienas dibinātāja Guljelmo Džakvintas meditācijām par Mariju kā cerības avotu. Katras dienas tekstu papildina laiks klusumā un trīs “Esi sveicināta Marija” lūgšanas.
Turpinājumā novennas teksti katrai no deviņām lūgšanas dienām, kurus sagatavoja kustība “Pro Sanctitate”.
30. novembrī
Ir daudzi aspekti, saskaņā ar kuriem mēs varētu uzskatīt Mariju par mūsu cerības avotu: viņas cilvēciskā realitāte, viņas kā Dieva Mātes cieņa, viņas tiesības. Mēs varētu apstāties pie katra no tiem; tomēr mēs zinām, ka mūsdienu teoloģija izvēlas pārāk neuzstāt uz otro un trešo aspektu: ne jau tādēļ, ka tā vēlētos noliegt Marijas dievišķo mātišķību vai mazināt Marijas privilēģijas, bet tā dod priekšroku apstāties pie pirmā aspekta – Marijas cilvēciskās realitātes. Tas pirmajā mirklī varētu šķist negatīvi, it kā gribētu kaut ko mazināt no Marijas, Dieva Mātes un mūsu Mātes, diženuma, it kā gribētu līdz cilvēcīgam rangam reducēt to, ko nevar izteikt ierobežotajās shēmās, kurās mums ir ērti dzīvot.
Un šajā ziņā koncila traktējuma par Dievmāti iekļaušana Dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu (Lumen Gentium) ir saskārusies ar pretestību. Acīmredzot, ja patiesībai ir tik daudz šķautņu kā prizmai, tad, uzsverot vienu aspektu, nevar vienlaikus uzsvērt citu; Marijas gadījumā tikpat labi varēja viņai veltīt veselu konstitūciju, kā iekļaut viņu grandiozajā dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu.
Tēvi deva priekšroku otrajam risinājumam, kura mērķis, es atkārtoju, nav mazināt Bezvainīgās diženumu, bet gan pietuvināt viņu mums, likt mums saprast, ka, ja Marija ir Bezvainīga, Dieva Māte, godības pilna karaliene, visvarenā Lūdzēja, kā Viņu sauca senatnē, tad viņa ir galvenokārt mūsu līdzgaitniece, mūsu māte, arī Baznīcas, kurā mēs dzīvojam un ciešam, locekle.
Tādēļ mums ir jādomā par Marijas tēlu, kā to mums ir parādījis koncils, nevis mazinātā gaismā, bet gan gaismā, kas ir tuva mūsu cilvēciskajai realitātei. Tāpēc mēs uz brīdi apstāsimies, lai pārdomātu par Mariju kā par cilvēcisku būtni, kā sievieti, kā māti.
1. decembrī
Mēs esam cilvēciskas būtnes: ir jauki domāt, ka arī Marija ir tāda: viņai var būt privilēģijas, izņēmumi, dāvanas, bet nekas no tā nemaina viņas dabu, kas savā būtībā, konstitūcijā ir cilvēciska.
Marija ir sieviete, tādēļ viņa kaut kādā veidā piedalās mūsu psiholoģijā, protams, ne ar ierobežojumiem, kādi var būt jebkurai sievietei, bet viņa ir īsta sieviete, pilnīgi sieviete.
Marija ir māte, tādēļ viņa sasniedz visaugstākās izpausmes, kādas vien cilvēciska būtne var sasniegt, jo neapšaubāmi mātišķība liek vibrēt visaugstākajām stīgām, ko daba un labais Dievs ir devis sievietei.
Tieši šādā pietuvinātā veidā mums ir jākontemplē Marija kā mūsu cerības avots. Dievmātei ir divējāda loma attiecībā uz mums: pirmkārt, viņa ir mūsu paraugs un līdz ar to viņa ir mūsu pirmdzimtā.
Viņa ir mūsu paraugs, jo, būdama cilvēciska būtne, sieviete, māte, mēs varam Viņu atdarināt, skatīties uz Viņu, sajust Viņas tuvumu savā dzīvē; Viņa nav tāla, astrāla, nezināma realitāte, bet gan būtne, kas ir staigājusi tāpat kā mēs, kas ir dzīvojusi tāpat kā mēs, kas ir ēdusi tāpat kā mēs, kas ir gulējusi tāpat kā mēs, kas ir cietusi tāpat kā mēs, kas ir sasniegusi cerību kopā ar mums.
2. decembrī
Tāpēc mēs varam un mums ir jājūt viņu sev tuvu un līdz ar to viņa ir cerības avots, jo, ja viņa to darīja, mēs varam darīt tāpat kā viņa; viņa mums rāda ceļu vienkārši, mīļi, mātišķi.
Tomēr mums nav vienkārši vajadzīgs kāds, kas mums parāda ceļu, bet arī kāds, kas var mums apliecināt, kādas ir šī ceļa beigas. Mēs ejam tumsā, bieži vien iekšējās ciešanās, dažkārt neziņas stāvoklī: kas būs rīt? Kas būs mūžībā? Šeit ir Marija, kas ir pirmdzimtā starp radībām, neko neatņemot no Viņa, kas ir absolūti visa dzīvā pirmdzimtais, Jēzus, Marijas dēls.
Jēzus, protams, ir cilvēks, bet Dievs-Cilvēks. Mēs tagad esam tīras, absolūtas, ekskluzīvas cilvēcības līmenī: Marija ir pirmdzimtā, jo viņa ir sasniegusi to, par ko augstāku neviena radība nevar sasniegt. Svētie vairāk nekā mēs, mēs aiz svētajiem; veidojas mistiskas kāpnes, kas iet augšup un lejup no Marijas. Marija ir cilvēka iespēju virsotnē, mēs varam tiekties, tiekties, vēlēties šo maksimumu, taču pārliecībā, ka ne mēs, ne citi nekad nevarēs tur nokļūt, jo Marijas privilēģijas un līdz ar to arī viņas augstums ir unikāls un tālāk nenododams.
3. decembrī
Dievmāte ar savu piemēru mums rāda ne tikai ceļu, bet arī mērķi: Viņa patiesi ir mūsu cerības iemesls.
Mēģināsim nokļūt šīs Marijas parauga krastā.
Kāpēc Dievmāte mums rāda ceļu?
Vai vienkārši tāpēc, ka tāpat kā mēs viņa ir staigājusi šīs pasaules ceļus, tāpat kā mums viņai ir bijusi zemes diena ar savu sākumu, savu pamošanos, savu aizmigšanu, tāpat kā mēs viņa ir nogurusi, noskumusi vai mīlējusi?
Dievmātei ir kāda intīma realitāte, kas mums var būt par cerības avotu, un tas ir fakts, ka arī viņa dzīvoja ar cerību.
Cerība, Dievmātes teoloģiskais tikums. t punkts, uz kuru uzstāj mūsdienu teoloģija. Iespējams, agrāk mums patika Marijā kontemplēt pārveidoto un pārveidojošo gaismu, mums nebija ierasts pētīt mums tuvākos neizsakāmās Dieva Mātes aspektus, un tāpēc mums patika domāt par Viņu kā par Bezvainīgo, kas ir virs mums, tik tuvu Kungam, ka augstāk nav iespējams, par radību, kas, pat balstoties kājām uz šiem mūsu putekļiem, tomēr ir ar kontemplācijā pievērstu skatienu, jau kaut kādā veidā piedaloties svētlaimīgajā vīzijā.
4. decembrī
Mūsdienās modernā teoloģija tuvina Mariju mums cilvēciskā līmenī. Un, teoloģiski pētot brīnišķīgo darbu, ko Dievs paveica viņas dvēselē, nonākam pie secinājuma, ka, tāpat kā Marijā bija ticības tikums, tā bija arī cerības tikums. Un, ja Marijai piemita ticība un cerība, viņa nevar mums nebūt ticības un cerības avots.
Tas, ka Marija savu tumsas stundu izdzīvoja ticībā, ir skaidrs, pat ja mums patīk domāt, ka kādā brīdī viņas skatienam, kas atklāsmē apcerēja dievišķo, tika pārplēsts laika plīvurs; tomēr evaņģēliskie teksti liek mums apliecināt, ka Marija piedzīvoja savu ticības stundu. Visus šos vārdus viņa paturēja savā sirdī (Lk 3,51). Dievmāte nezināja daudzas, pārāk daudzas lietas, viņa tās nojauta, pamazām piedzīvoja.
5. decembrī
Iespējams, viņas cilvēciskā, maigā sirds, būdama radība, nespētu izturēt Golgātas un krustā sistā Dēla vīziju, un tādēļ, lai gan viņa saprata, kāds būs sāpīgais noslēgums tam radījumam, kas nāca no debesīm un piedzima viņā, viņai bija ticībā jāgaida dievišķo noslēpumu piepildījums. Rītdiena Marijai nebija absolūta noteiktība: tādēļ viņā ir cerība, kas ir ticības rītdienas dimensija.
Dievmāte cer uz rītdienu, jo viņa to nezina, izņemot ticībā; viņa nodod sevi Tēva plāniem, viņa paļaujas uz Tēvu, viņai ir cerība uz Viņa mīlestību, uz Tēva, Dēla un Svētā Gara visvarenību. Un to, ka visa viņas dzīve bija caurvīta ar šo ticības un cerības gaismu un ka kādā brīdī šī ticība un cerība kļuva tik dziļa, ka veidoja viņas dvēseles atmosfēru, mēs varam aptvert no unikālas, bet raksturīgas epizodes – kāzām Kānā. Tajā pārliecinošā veidā parādās cerības tikums, kas kļūst par uzticību, kas kļūst par paļāvību.
6. decembrī
Dievmāte cer, paļaujas un uzticas savam Dēlam, viņu vieno intīms maigums ar savu Dēlu, un šī cerība, šī paļāvība, šī ģimeniskā dievbijība liek viņas Dēlam darīt brīnumu.
Šī epizode liek mums domāt par Dievmāti kā par tādu, kura pilnībā atdodas Kunga rokās; viņas ticība, viņas cerība pakāpeniski pieaug, un, lai gan tās joprojām un vienmēr paliek ticība un cerība, tās tomēr ir tik ļoti pārveidotas mīlestībā, ka patiesi sasniedz cilvēcisko iespēju robežas, gandrīz līdz pat pārvērtībai dievišķā realitātē, ieelpotā kontemplācijā, svētlaimīgā vīzijā.
Visa Dievmātes dzīve, kas ir caurvīta ar ticību un cerību, ir pakāpeniska sagatavošanās tam, kas kādu dienu kļūs par mūžīgo dzīvi.
7. decembrī
Bet, ja Dievmāte dzīvoja cerībā, atdevusies, drošībā Visaugstākā, sava Tēva, dievišķā Gara, no viņas dzimušā Dēla rokās, kā gan mums, viņas bērniem, necensties viņu atdarināt, izdzīvot viņas psiholoģiju, viņas mentalitāti, viņas dzīvi? Tāpēc Marija, pat tikai šajā cilvēciskajā dimensijā, mums ir visaugstākais cerības avots.
To sakot, mēs nekādā ziņā negribam kaut mazākā mērā mazināt Marijas realitāti – viņas kā Dieva Mātes diženumu: viņas tiesības arī mums ir cerības avots. Tāpēc mēs vēršamies pie viņas, mūsu Mātes, bet arī Dieva Mātes, un mēs to zinām no šīs dievišķās mātišķības, kā no dziļas saknes, visam citam ir jēga un izcelsme.
8. decembrī
Mēs piesaucam Viņu, Svēto Mariju, Dieva Māti, bet Viņa ir arī mūsu Māte, un tāpēc mēs vēršamies pie Viņas ar lūgšanu: lūdz par mums, Tu, kas esi diženums, Tu, kas, kā mēdza teikt mūsu senči, esi lūdzošā visvarenība, Tu, kas Dieva sirdī visu spēj, atceries, ka mēs esam Tavi bērni! Un, ja Tu esi Bezvainīgā, atceries mūs, tieši tāpēc, ka mēs neesam bezvainīgi, mēs esam nabadzīgas radības, un Tu, Māte, mums esi vajadzīga, un uz Tevi mēs paļaujamies. Tāpēc esi mums cerības avots, pārliecības avots šodien, šajā mūsu zemes trimdā, un rīt, mūžībā.
Un tā lai notiek.
