4.decembrī Pontifikālajā Sakrālās mūzikas institūtā Romā, Itālijā, doktordarbu, iegūstot augstāko novērtējumu (summa cum laude), aizstāvēja Laine Tabora. Doktordarbs rakstīts itāļu valodā. Tā nosaukums: “Studi sulle fonti liturgico-musicali delle monache cistercensi di Riga” (Rīgas cisterciešu mūķeņu liturģisko un muzikālo avotu izpēte).
Darbā pētīti Rīgas Marijas Magdalēnas cisterciešu sieviešu klostera rokraksti – cisterciešu mūķeņu lūgšanu grāmatas, kas no 15. gadsimta saglabājušās līdz mūsdienām. Doktora darba vadītājs bija profesors Francs Karls Prasls.
Pamatojot savu izvēli pētīt šo materiālu, L. Tabora skaidro, ka kopš studiju sākuma Pontifikālajā Sakrālās mūzikas institūtā, īpaši pievērsusies gregoriskā korāļa, kas ir visas Rietumeiropas profesionālās mūzikas pamats, izpētei. Dokturantūras laikā viņa vēlējusies pievērsties tēmai, kas saistīta ar Latviju: “Mani interesēja gregoriskā korāļa un liturģiskās dzīves vēsturiskās liecības Latvijas teritorijā. Tājā laikā biju dzirdējusi par manuskriptiem, kas glabājas Zviedrijā, Upsalas Universitātes bibliotēkā, un kuri, visticamāk, nāk no Rīgas cisterciešu klostera. Toreiz šī tēma atradās dažu vēsturnieku redzeslokā, taču tā nebija pētīta dziļāk. Lielākoties tā balstījās uz hipotēzi par šo manuskriptu izcelsmi un saistību ar Rīgu, taču bez padziļināta pētījuma to pilnībā apstiprināt vēl nebija iespējams. Ņemot vērā, ka no Viduslaiku Livonijas līdz mūsdienām ir saglabājies pavisam niecīgs skaits liturģisko liecību, šīs grāmatas ir unikāli avoti par 15. gadsimta liturģisko, muzikālo un literāro dzīvi vienā no nozīmīgākajiem sieviešu klosteriem – Svētās Marijas Magdalēnas klosterī. To pētīšana pavēra jaunas perspektīvas un atklājumus.”
Pētniece norāda, ka “līdz šim pieejamās liturģiskās grāmatas no viduslaiku Rīgas – ar 15. gadsimta otro pusi datētā Rīgas Misāle (lietota Rīgas Katedrālē) un 1513. gadā Amsterdamā drukātais tā dēvētais Rīgas Breviārs, kas bija paredzēts diecēzes priesteriem – neatspoguļoja monastisko jeb klostera liturģiskās lūgšanas formu. Tādēļ līdz šim pētījumam mūsu zināšanas par klostera liturģisko dzīvi bija ļoti ierobežotas”. Pētījums atklāj cisterciešu mūķeņu liturģisko dzīvi, svinētos liturģiskos svētkus un dievbijības prakses. Pētot šo tēmu, L. Tabora atklājusi, ka šī Rīgas klostera liturģijā bijušas klātesošas citu klosteru ietekmes, taču daudzas “raksturīgās iezīmes apliecina vietējās tradīcijas”, kas nozīmē, ka Magdalēnas klosterī cistercietes sekoja Rīgas arhidiecēzes liturģiskajai tradīcijai, saglabājot arī zināmu neatkarību, piemēram, svētku svinēšanā vai noteiktu svēto godināšanā. Būtisks novērojums ir bijis “muzikālās notācijas klātbūtne privātajās lūgšanu grāmatās”. L .Tabora skaidro, ka, lai arī tie nav “īsti” liturģiski-muzikāli manuskripti, tomēr sniedz nozīmīgu ieskatu klostera muzikālajā praksē. 2020. gadā nozīmīgs atklājums bijis “psaltērijs, kuru, pateicoties Upsalas manuskriptu pētīšanai un pazīšanai, man izdevās identificēt Viļņas Akadēmiskajā bibliotēkā kā sākotnēji piederīgu Svētās Marijas Magdalēnas klosterim. Šis rokraksts ir unikāls, jo satur otru zināmo liturģisko kalendāru no Rīgas. Līdz šim par liturģiskā gada ritmu 15. gadsimta Rīgā liecības deva vien Rīgas Misālē atrodamais kalendārs”.
Cisterciešu klostera kopiena Rīgā bijusi dziļi sakņojusies savās liturģiskajās un muzikālajās tradīcijās. Rīgas cistercietes līdzīgi kā tā laika citos Eiropas sieviešu klosteros bija izglītotas sievietes no dižciltīgām ģimenēm, kuras pašas rakstīja lūgšanu grāmatas. “Pieejamās 14 lūgšanu grāmatas liecina par intensīvu lūgšanu dzīvi, kas ietvēra gan liturģiskās, gan līdzās tām pastāvošās dažādās dievbijības prakses, piemēram, bagātīgu Marijas godināšanu, privāto dievbijību, lasījumus, garīgos vingrinājumus, gandarīšanas lūgšanas un ārkārtīgi bagātu piemiņas kultūru. Šī piemiņas kultūra ietvēra lūgšanas par mirušajiem – gan radiniekiem, gan labdariem,” norāda pētniece.
L.Tabora ir studējusi Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur apguva mūzikas pedagoģiju un diriģēšanu. Strādājusi ar dažādu paaudžu koriem, tai skaitā Baznīcas koriem, gan arī mūzikas izglītībā. Pēc akadēmijas absolvēšanas studēja liturģisko mūziku Romā, kur līdzās gregoriskā korāļa studijām Pontifikālajā Sakrālās mūzikas institūtā pēc savas iniciatīvas studējusi arī liturģiju Svētā Krusta universitātē un Baznīcas mūziku Svētā Anselma Atenejā, liturģijas augstskolā.
“Šobrīd man ir liela svētība strādāt savā specialitātē – Baznīcas mūzikas un tās izglītības jomā, kas man ir ļoti tuva sirdij. Strādāju kā diriģente Hārlemas katedrālē, kur darbojas Katedrāles Mūzikas institūts ar kora skolu. Tajā strādāju ar visu paaudžu dziedātājiem. Tāpat vadu liturģisko scholu Amsterdamas Svētā Nikolaja bazilikā, kas šogad svin ievērojamu jubileju – 65 gadus. Esmu arī pasniedzēja Hāgas Konservatorijā, kur mācu gregorisko korāli diriģēšanas studentiem,” norāda L. Tabora, kura paralēli darbojas arī viduslaiku mūzikas pētniecībā, piedalās starptautiskās konferencēs un pētniecības projektos, kā arī veicina liturģiskās mūzikas izglītību un formāciju. Viņa ir dibinājusi un joprojām dzied Latvijas sieviešu ansamblī “Vox Iubilantis”, kā arī ir starptautiskā ansambļa “Graces and Voices” dalībniece, popularizējot viduslaiku un laimetīgo sakrālo mūziku.
Pirms pandēmijas kopā ar Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu Institūtu L. Tabora organizēja Liturģiskās mūzikas akadēmiju “Psallite Sapienter”. Šobrīd viņa vada lekcijas un meistarklases Latvijas draudzēs un diecēzēs, kur tiek aicināta, kā arīorganizē kursus baznīcas mūziķiem un ērģelniekiem. “Bieži saņemu privātus jautājumus un konsultāciju lūgumus par sakrālo mūziku vai liturģiju. Šie jautājumi nāk gan no baznīcas mūziķiem, gan arī no kolēģiem citās jomās, kuri saskaras ar šiem jautājumiem. Ar draugiem komponistiem strādājam arī pie liturģiskās mūzikas jaunrades. Vienmēr priecājos dalīties savās zināšanās un palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams,” par sadarbību ar Baznīcu un mūziķiem Latvijā stāsta L. Tabora.
KABIA; Foto no L.Taboras personīgā arhīva
