FRANCISKS, ROMAS BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS
LAI CERĪBA PIEPILDA SIRDI VISIEM, KURI LASĪS ŠO VĒSTULI
1. “Spes non confundit”, “cerība nepieviļ” (Rom.5:5). Cerības vārdā apustulis Pāvils iedveš drosmi Romas kristiešu kopienai. Cerība ir arī gaidāmās Jubilejas galvenā vēsts, ko saskaņā ar senu tradīciju pāvests pasludina ik pēc divdesmit pieciem gadiem. Es domāju par visiem cerības svētceļniekiem, kuri ieradīsies Romā, lai piedzīvotu Svēto gadu, un arī par tiem, kuri, nespēdami nokļūt apustuļu Pētera un Pāvila pilsētā, svinēs to vietējās baznīcās. Lai viņiem visiem tas ir dzīvas un personiskas tikšanās ar Kungu Jēzu, pestīšanas “vārtiem”, notikums (sal. Jņ 10, 7.9); ar Viņu, kuru Baznīcai ir uzdevums vienmēr, visur un visiem sludināt kā “mūsu cerību” (1 Tim 1, 1).
Ikvienam ir cerība. Cerība ir klātesoša katra cilvēka sirdī kā vēlme un gaidas pēc labā, pat ja viņš nezina, ko nesīs rītdiena. Tomēr nākotnes neparedzamība dažkārt izraisa pretrunīgas sajūtas: no paļāvības līdz bailēm, no miera līdz izmisumam, no pārliecības līdz šaubām. Mēs bieži sastopam neapmierinātus cilvēkus, kuri skeptiski un pesimistiski raugās nākotnē, it kā nekas viņiem nevarētu dot laimi. Lai Jubileja ikvienam ir iespēja atdzīvināt cerību. Dieva vārds palīdz mums atrast tam iemeslus. Ļausimies, lai mūs vada vārds, ko apustulis Pāvils rakstīja tieši Romas kristiešiem.
Cerības vārds
2. “Tātad mums, ticībā attaisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Caur Viņu, pateicoties ticībai, mums ir pieeja žēlastībai, kurā mēs stāvam un dižojamies cerībā uz Dieva bērnu svētlaimību. (…) Bet cerība nepamet kaunā, jo Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs” (Rom.5:1-2.5). Svētais Pāvils šeit piedāvā daudz vielas pārdomām. Mēs zinām, ka Vēstule romiešiem ir izšķirošs solis viņa evaņģelizācijas darbībā. Līdz šim viņš to ir veicis impērijas austrumu daļā, un tagad viņu gaida Roma ar visu, ko tā reprezentē pasaules acīs: liels izaicinājums, kas jārisina evaņģēlija pasludināšanai, kurai nedrīkst būt ne šķēršļi, ne ierobežojumi. Baznīcu Romā Pāvils nav dibinājis, un viņš izjūt dedzīgu vēlmi drīzumā to sasniegt, lai visiem nestu Evaņģēliju par Jēzu Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies, kā cerības vēsti, kas piepilda apsolījumus, ieved godībā un, balstīta mīlestībā, nepieviļ.
3. Cerība patiesi dzimst no mīlestības un ir balstīta mīlestībā, kas izplūst no Jēzus Sirds, kas tika caurdurta pie krusta: “Jo ja mēs tad, kad bijām ienaidnieki, tikām izlīdzināti ar Dievu Viņa Dēla nāvē, tad jo vairāk, būdami jau izlīdzināti, mēs būsim glābti Viņa dzīvībā” (Rom.5:10). Un Viņa dzīvība izpaužas mūsu ticības dzīvē, kas sākas ar Kristību, attīstās, ļaujoties Dieva žēlastības vadībai, un tādēļ to dzīvina cerība, kas, pateicoties Svētā Gara darbībai, nemitīgi atjaunojas un ir nesatricināma.
Tas ir Svētais Gars, kas ar savu pastāvīgo klātbūtni Baznīcas ceļā izstaro ticīgajos cerības gaismu: Viņš tur to iedegtu kā lāpu, kas nekad nenodziest, lai sniegtu atbalstu un spēku mūsu dzīvei. Patiešām, kristīgā cerība nemaldina un nepieviļ, jo tās pamatā ir pārliecība, ka nekas un neviens nekad nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības: “Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Ciešanas, bēdas vai vajāšanas, bads vai kailums, briesmas vai zobens? […] Bet visās šajās lietās mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs ir mīlējis. Un es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums, ne kāda cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā” ( Rom.8:35.37-39). Tādēļ šī cerība nepadodas grūtību priekšā: tā ir balstīta ticībā un mīlestības uzturēta, un tādēļ ļauj dzīvē iet uz priekšu. Sv. Augustīns šai sakarā raksta: “Bez šīm trim dvēseles tieksmēm: ticības, cerības un mīlestības – cilvēks nevar dzīvot nevienā stāvoklī” [1].
4 Svētais Pāvils ir liels reālists. Viņš zina, ka dzīve sastāv no priekiem un bēdām, ka mīlestība tiek pārbaudīta, kad pieaug grūtības, un ka cerība, šķiet, sabrūk ciešanu priekšā. Neskatoties ne uz ko, viņš raksta: “Mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, un pastāvība – cerību” (Rom.5:3-4). Apustulim bēdas un ciešanas ir tipiski apstākļi tiem, kas sludina Evaņģēliju pārpratumu un vajāšanu vidū (sal. 2 Kor 6, 3-10). Taču šādās situācijās cauri tumsai izlaužas gaisma : mēs atklājam, kā evaņģelizāciju uztur spēks, kas izplūst no Kristus krusta un augšāmcelšanās. Un tas ved pie tikuma, kas ir cieši saistīts ar cerību: pie pacietības. Mēs jau esam pieraduši gribēt visu un uzreiz, pasaulē, kurā steiga ir kļuvusi par pastāvīgu parādību. Mums vairs nav laika sanākt kopā, un bieži vien pat ģimenēs ir grūti būt kopā un mierīgi sarunāties. Steiga ir izspiedusi pacietību, nodarot lielu ļaunumu cilvēkiem. Nepacietība, nervozitāte un dažkārt nepamatota vardarbība ņem virsroku, radot neapmierinātību un noslēgšanos.
Turklāt interneta laikmetā, kad telpu un laiku aizstāj “šeit un tagad”, pacietība ne vienmēr ir klātesoša mūsu mājās. Ja mēs joprojām spētu ar apbrīnu raudzīties uz radību, mēs varētu saprast, cik ļoti svarīga ir pacietība. Ir jāgaida gadalaiku maiņa ar to augļiem; jāvēro dzīvnieku dzīve un to attīstības cikli; jābūt tādām vienkāršām acīm kā svētajam Franciskam, kurš savā “Saules dziesmā”, kas sarakstīta tieši pirms 800 gadiem, redzēja radību kā vienu lielu ģimeni un sauca sauli par “brāli” un mēnesi par “māsu” [2]. Atklāt no jauna pacietību dod ļoti daudz laba gan mums pašiem, gan citiem. Svētais Pāvils bieži atsaucas uz pacietību, lai uzsvērtu, cik svarīga ir neatlaidība un paļāvība uz to, ko Dievs mums ir apsolījis, bet galvenokārt viņš apliecina, ka Dievs ir pacietīgs ar mums, Viņš ir “pacietības un ieprecinājuma Dievs” ( Rom 15, 5). Pacietība, kas ir arī Svētā Gara auglis, uztur cerību un stiprina to kā tikumu un dzīvesveidu. Tāpēc mācīsimies bieži lūgt pacietības žēlastību, kas ir cerības meita un vienlaikus to stiprina.
Cerības ceļš
5. Šis cerības un pacietības savijums atklāj, ka kristīgā dzīve ir ceļš, kurā nepieciešami arī spēcīgi brīži, kas baro un stiprina cerību, neaizstājamo pavadoni, kas ļauj mums saskatīt mērķi – tikšanos ar Kungu Jēzu. Ar prieku atceros žēlastības ceļu, ko iedvesmoja tautas garīgums, un kurš sekmēja pirmās Jubilejas pasludināšanu 1300. gadā. Mēs nedrīkstam aizmirst dažādos veidus, ar kuru starpniecību piedošanas žēlastība bagātīgi tika izlieta pār svēto ticīgo Dieva tautu. Atcerēsimies, piemēram, lielo “piedošanu”, ko sv. pāvests Celestīns V piešķīra tiem, kuri 1294. gada 28. un 29. augustā, sešus gadus pirms pāvests Bonifācijs VIII ieviesa Svēto gadu, devās uz Santa Maria di Collemaggio baziliku Akvilā. Tādējādi Baznīca jau piedzīvoja Jubilejas atlaidu žēlastību. Vēl agrāk, 1216. gadā, pāvests Honorijs III bija pieņēmis Svētā Franciska lūgumu piešķirt atlaidas tiem, kuri augusta pirmajās divās dienās apmeklēs Porciunkulu. To pašu var teikt par svētceļojumu uz Santjago de Kompostelu: pāvests Kaliksts II 1122. gadā atļāva svinēt jubileju šajā sanktuārijā, kad vien apustuļa Jēkaba svētki iekrita svētdienā. Ir labi, ka šis “plaši izplatītais” Jubilejas svinēšanas veids turpinās, lai Dieva piedošanas spēks stiprinātu un pavadītu kopienu un atsevišķu personu ceļu.
Tā nav nejaušība, ka svētceļojums ir katras Jubilejas pamatelements. Doties ceļā, ir raksturīgi tiem, kas meklē dzīves jēgu. Svētceļojums kājām ļoti veicina klusuma, pūliņu un būtiskā vērtības atklāšanu no jauna. Arī nākamajā gadā cerību svētceļnieki nebeigs iet senajiem un modernajiem ceļiem, lai intensīvi izdzīvotu Jubilejas pieredzi. Romā papildus tradicionālajiem maršrutiem uz katakombām un Septiņām baznīcām būs arī citi ticības ceļi. Ceļojot no vienas valsts uz otru, it kā neeksistētu to robežas, pārvietojoties no vienas pilsētas uz otru, kontemplējot radības un mākslas darbus, varēs novērtēt atšķirīgas pieredzes un kultūras, ienest sevī skaistumu, kas, vienots ar lūgšanu, vedinās pateikties Dievam par Viņa veiktajiem brīnumiem. Jubilejas baznīcas, kas iekļautas maršrutos un atrodas Mūžīgajā pilsētā, būs kā garīguma oāzes, kur atsvaidzināt savu ticības ceļu un dzert no cerības avotiem, pirmkārt, saņemot Izlīgšanas sakramentu, kas ir neaizstājams sākumpunkts patiesam atgriešanās ceļam. Vietējās Baznīcās īpaša uzmanība jāpievērš priesteru un ticīgo sagatavošanai grēksūdzei un šī sakramenta pieejamībai individuālā veidā.
Uz šo svētceļojumu īpaši vēlos aicināt Austrumu Baznīcu ticīgos, sevišķi tos, kuri jau ir pilnīgā vienotībā ar Pētera pēcteci. Viņiem, kuri par savu uzticību Kristum un Baznīcai ir tik daudz cietuši, bieži vien līdz pat nāvei, ir jājūtas īpaši gaidītiem Romā, kas ir Māte arī viņiem un kas glabā daudzas piemiņas zīmes par viņu klātbūtni. Katoļu Baznīca, ko bagātina viņu senās liturģijas, teoloģija, Baznīcas tēvu, mūku un teologu garīgums, vēlas simboliski paust viesmīlību viņiem un viņu pareizticīgajiem brāļiem un māsām laikā, kad tie jau piedzīvo Krusta ceļa svētceļojumu, kurā bieži ir spiesti pamest savas dzimtās zemes, savas svētās zemes, no kurām vardarbība un nestabilitāte tos dzen uz drošākām valstīm. Viņiem cerība, ka Baznīca viņus mīl, ka tā viņus neatstās, bet sekos tiem, lai kur viņi dotos, dara Jubilejas zīmi vēl spēcīgāku.
6. Svētais 2025. gads atsaucas uz agrākajiem žēlastības notikumiem. Pēdējā kārtējā Jubilejā tika pārkāpts Jēzus Kristus dzimšanas 2000. gada slieksnis. Pēc tam, 2015. gada 13. martā, es pasludināju ārkārtas Jubileju, kuras mērķis bija parādīt un ļaut cilvēkiem sastapties ar Dieva “Žēlsirdīgo vaigu” [3], Evaņģēlija centrālo vēsti ikvienam cilvēkam visos laikmetos. Tagad ir pienācis laiks jaunai Jubilejai, kurā Svētās durvis tiks atvērtas no jauna, lai sniegtu dzīvu Dieva mīlestības pieredzi, kas sirdī raisa drošu cerību uz pestīšanu Kristū. Tajā pašā laikā šis Svētais gads mums norādīs uz vēl vienu visiem kristiešiem būtisku gadadienu: 2033. gadā mēs svinēsim divus tūkstošus gadu kopš Pestīšanas (Izpirkšanas), kas īstenota ar Kunga Jēzus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Tādējādi mums priekšā ir ceļš, ko veido nozīmīgi posmi un kurā Dieva žēlastība apsteidz un pavada cilvēkus, kas ir dedzīgi ticībā, aktīvi mīlestībā un nelokāmi cerībā (sal. 1 Tes 1, 3).
Balstoties uz šo seno tradīciju un pārliecībā, ka šis Jubilejas gads būs intensīva žēlastības un cerības pieredze visai Baznīcai, pasludinu, ka Svētā Pētera bazilikas Svētās durvis Vatikānā tiks atvērtas šā gada 24. decembrī, tādējādi uzsākot kārtējo Jubileju. Svētdien, 2024. gada 29. decembrī, es atvēršu Svētā Jāņa Laterānā, manas katedrāles, Svētās durvis, kas nākamā gada 9. novembrī svinēs 1700. gadadienu kopš tās iesvētīšanas. Pēc tam, 2025. gada 1. janvārī, Vissvētākās Jaunavas Marijas Dieva Mātes svētkos tiks atvērtas Santa Maria Maggiore (Dievmātes Lielākās) pāvesta bazilikas Svētās durvis. Visbeidzot, svētdien, 5. janvārī, tiks atvērtas Svētā Pāvila ārpus mūriem pāvesta bazilikas Svētās durvis. Šīs pēdējās trīs Svētās durvis tiks slēgtas līdz tā paša gada 28. decembra svētdienai.
Nosaku, ka svētdien, 2024. gada 29. decembrī, visās katedrālēs un konkatedrālēs diecēžu bīskapi svinēs Euharistiju kā svinīgu Jubilejas gada atklāšanu saskaņā ar rituālu, kas tiks sagatavots šim notikumam. Svinībām konkatedrālajā baznīcā, bīskapu var aizstāt kāds no viņa īpaši ieceltiem delegātiem. Lai svētceļojums no baznīcas, kas izvēlēta kā collectio [t. i., sapulcēšanās], uz katedrāli ir zīme cerības ceļojumam, kas, Dieva Vārda apgaismots, vieno ticīgos. Lai šī svētceļojuma laikā tiek nolasīti daži fragmenti no šī Dokumenta un lai ticīgajiem tiek pasludinātas Jubilejas atlaidas, ko var iegūt saskaņā ar minētā rituāla Jubilejas svinēšanai vietējās baznīcās noteikumiem. Svētā gada laikā, kas vietējās Baznīcās noslēgsies 2025. gada 28. decembra svētdienā, ir jārūpējas par to, lai Dieva tauta varētu ar pilnu līdzdalību saņemt gan Dieva žēlastības cerības pasludinājumu, gan zīmes, kas apliecina tās efektivitāti.
Jubileja noslēgsies ar Svētā Pētera bazilikas Vatikānā Svēto durvju aizvēršanu 2026. gada 6. janvārī, Kunga Epifānijas svētkos. Lai kristīgās cerības gaisma sasniedz ikvienu cilvēku kā Dieva mīlestības vēsts, kas adresēta visiem! Lai Baznīca ir uzticīga šīs vēsts lieciniece visā pasaulē!
Cerības zīmes
7. Papildus tam, ka mēs smeļamies cerību no Dieva žēlastības, mēs esam aicināti to atklāt arī laika zīmēs, ko Kungs mums dod. Kā norāda Vatikāna II koncils, “Baznīcai visos laikos ir pienākums uzmanīgi vērot laika zīmes un izvērtēt tās Evaņģēlija gaismā, lai tādējādi katrai paaudzei piemērotā veidā tā spētu atbildēt uz cilvēka mūžīgajiem jautājumiem par tagadējās un nākamās dzīves jēgu un to savstarpējo saikni” [4]. Tādēļ ir jāpievērš uzmanība daudzajām labajām lietām, kas ir pasaulē, lai neļautos kārdinājumam domāt, ka mūs ir pārņēmis ļaunums un vardarbība. Tomēr laika zīmes, kurās ietvertas cilvēka sirds ilgas, kam nepieciešama Dieva glābjošā klātbūtne, prasa, lai tās tiktu pārvērstas cerības zīmēs.
8. Lai pirmā cerības zīme ir miers pasaulē, kas atkal ir iegrimusi kara traģēdijā. Cilvēce, aizmirstot par pagātnes drāmām, tiek pakļauta jaunam un smagam pārbaudījumam, kurā daudzas tautas apspiež vardarbības brutalitāte. Kā šīm tautām vēl trūkst, ko tās vēl nebūtu izcietušas? Kā tas var būt, ka viņu izmisīgie saucieni pēc palīdzības neliek tautu vadītājiem izbeigt pārāk daudzos reģionālos konfliktus, neraugoties uz to, ka viņi apzinās iespējamās globāla mēroga sekas? Vai ir par daudz sapņot, ka ieroči apklust un pārstāj nest postījumus un nāvi? Jubileja mums atgādina, ka tie, kas kļūst par “miera veidotājiem”, tiks “saukti par Dieva bērniem” (Mt 5, 9). Nepieciešamība pēc miera ir izaicinājums ikvienam un prasa konkrētu rīcību. Lai netrūkst diplomātisku centienu drosmīgi un radoši veidot sarunu telpas, kuru mērķis ir panākt ilgstošu mieru.
9. Ar cerību raudzīties nākotnē nozīmē arī entuziasma pilnu dzīves vīziju jeb redzējumu, ko nodot tālāk. Diemžēl ar skumjām jāatzīmē, ka daudzās situācijās šādas perspektīvas trūkst. Pirmās sekas ir nevēlēšanās nodot tālāk dzīvību. Straujā dzīves tempa, baiļu par nākotni, darba garantiju un pienācīgas sociālās aizsardzības trūkuma dēļ, kā arī sociālo modeļu, kuros dienaskārtību diktē peļņas meklēšana nevis attiecību kopšana, dēļ daudzās valstīs vērojams satraucošs dzimstības samazinājums. Savukārt, citos kontekstos “iedzīvotāju skaita pieauguma nevis atsevišķu indivīdu ekstrēmā un selektīvā patēriņa vainošana, ir veids, kā izvairīties no problēmu risināšanas” [5].
Atvērtība dzīvībai ar atbildīgu mātišķību un tēvišķību ir projekts, ko Radītājs ir ierakstījis vīriešu un sieviešu sirdīs un ķermeņos, tā ir misija, ko Kungs uztic laulātajiem un viņu mīlestībai. Ir steidzami nepieciešams, lai papildus valstu likumdošanas darbam netrūktu arī ticīgo kopienu un visas pilsoniskās sabiedrības, visos tās elementos, nešaubīgs atbalsts, jo jauniešu vēlme dzemdēt jaunus dēlus un meitas kā viņu mīlestības auglības augli dāvā nākotni ikvienai sabiedrībai un ir cerības jautājums: tā ir atkarīga no cerības un rada cerību.
Tādēļ kristīgā kopiena nedrīkst nevienam piekāpties, atbalstot nepieciešamību pēc sociālas cerības derības, kas būtu iekļaujoša nevis ideoloģiska, kas strādātu, lai nākotni iezīmētu daudzu zēnu un meiteņu smaids, kuri nāk piepildīt tik daudzus tukšus šūpuļus daudzās pasaules vietās. Bet patiesībā ikvienam ir jāatgūst dzīves prieks, jo cilvēks, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības (sal. 1. Mozus 1, 26), nevar aprobežoties ar izdzīvošanu vai veģetēšanu, ar pielāgošanos tagadnei, ļaujot sevi apmierināt tikai ar materiālām lietām. Tas ieslēdz individuālismā un iznīcina cerību, dzemdē skumjas, kas ieperinās sirdī, padarot cilvēkus rūgtus un nejūtīgus.
10 Jubilejas gadā tiksim aicināti būt par taustāmām cerības zīmēm daudziem brāļiem un māsām, kas dzīvo smagos apstākļos. Es domāju par ieslodzītajiem, kuriem, ir atņemta brīvība, un kuri katru dienu papildus ieslodzījuma skarbumam piedzīvo arī emocionālo tukšumu, uzspiestus ierobežojumus un daudzos gadījumos – arī necieņu. Es ierosinu valdībām Jubilejas gadā īstenot iniciatīvas, kas atjauno cerību; amnestijas vai soda atcelšanas formas, lai palīdzētu cilvēkiem atgūt ticību sev un sabiedrībai; ieslodzīto reintegrācijas procesus sabiedrībā, kas saistās ar konkrētu apņemšanos ievērot likumus.
Šis senais pamudinājums, kas nāk no Dieva vārda un saglabā visu savu gudrības vērtību, piesaucot žēlastību un atbrīvošanu, kas ļauj sākt no jauna: “Tev būs svinēt piecdesmito gadu; tev būs pasludināt atbrīvošanu zemē visiem tās iedzīvotājiem” ( 3. Mozus 25, 10). Mozus noteikto likumu pārņēma pravietis Isajs: “Kungs mani ir sūtījis sludināt nabagiem prieka vēsti, mani ir sūtījis dziedināt satriektās sirdis, pasludināt ieslodzītajiem atbrīvošanu un brīvību gūstekņiem, pasludināt Kunga žēlastības gadu” ( Is 61:1-2). Ar šiem vārdiem Jēzus uzsāka savu kalpošanu, pasludinot sevī “Kunga žēlastības gada” piepildījumu (sal. Lk 4, 18-19). Lai ticīgie visos zemes nostūros, īpaši Baznīcas gani, kļūst par šo lūgumu paudējiem, veidojot vienotu balsi, kas drosmīgi pieprasa cienīgus apstākļus ieslodzītajiem, cilvēktiesību ievērošanu un, pats galvenais, nāvessoda atcelšanu, kas nav savienojams ar kristīgo ticību un grauj jebkādu cerību uz piedošanu un atjaunošanos [6]. Lai ieslodzītajiem piedāvātu konkrētu tuvības zīmi, es pats vēlos atvērt Svētās durvis cietumā, lai tās kļūtu par simbolu, kas mudina raudzīties nākotnē ar cerību un atjauno apņemšanos dzīvot.
11. Lai cerības zīmes tiek piedāvātas slimajiem gan mājās, gan slimnīcā. Lai viņu ciešanas rod atvieglojumu to personu tuvumā, kas viņus apmeklē, un maigumā, ko viņi saņem. Žēlsirdības darbi ir arī cerības darbi, kas sirdīs modina pateicības jūtas. Un lai pateicība sasniedz visus veselības aprūpes darbiniekus, kuri bieži vien sarežģītos apstākļos veic savu misiju, rūpējoties par slimajiem un vājajiem.
Lai netrūkst iekļaujošas aprūpes tiem, kuri, nonākuši īpaši grūtos dzīves apstākļos, izjūt savu neaizsargātību, īpaši, ja viņi cieš no slimībām vai invaliditātes, kas būtiski ierobežo personīgo autonomiju. Rūpes par viņiem ir himna cilvēka cieņai, cerības dziesma, kas prasa visas sabiedrības vienotu kori.
12 Cerības zīmes ir vajadzīgas arī tiem, kuri paši to pārstāv – jauniešiem. Diemžēl bieži viņi redz, kā viņu sapņi sabrūk. Mēs nedrīkstam viņus pievilt: uz viņu entuziasma balstās nākotne. Ir patīkami redzēt, kā viņi iegulda savu enerģiju, piemēram, kad viņi atloka piedurknes un brīvprātīgi iesaistās katastrofu un sociālo grūtību situācijās. Taču ir skumji redzēt jauniešus bez cerībām. No otras puses, ja nākotne ir neskaidra un nepieejama sapņiem, ja studijas nesniedz labu startu un ja darba vai pietiekami stabilas nodarbinātības trūkums draud izdzēst vēlmes, tad neizbēgami tagadne tiks dzīvota melanholijā un garlaicībā. Narkotiku ilūzija, likumpārkāpumu risks un tiekšanās pēc tā, kas ir īslaicīgs, viņos rada lielāku apjukumu nekā citos, apslēpj dzīves skaistumu un jēgu, liekot krist tumšā bezdibenī un virzot uz pašdestruktīvu rīcību. Tādēļ lai Jubileja ir iespēja Baznīcai dot impulsu viņu virzienā: ar atjaunotu degsmi rūpēsimies par jauniešiem, par studentiem, par saderinātajiem, par jaunākajām paaudzēm! Būsim tuvu jauniešiem, kas ir Baznīcas un pasaules prieks un cerība!
13. Migrantiem, kuri pamet savu zemi, meklējot labāku dzīvi sev un savām ģimenēm, nedrīkst trūkt cerības zīmju. Lai viņu cerības neiznīcina aizspriedumi un noslēgtība. Uzņemšanai, kas plaši atver rokas ikvienam atbilstoši viņa cieņai, ir jāsaistās ar atbildību, lai nevienam netiktu liegtas tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. Lai daudzajiem trimdiniekiem un bēgļiem, kuri starptautisku strīdu dēļ ir spiesti bēgt no kara, vardarbības un diskriminācijas, tiek nodrošināta drošība un piekļuve darbam un izglītībai, kas ir būtiski līdzekļi viņu integrācijai jaunajā sociālajā kontekstā.
Lai kristīgā kopiena vienmēr ir gatava aizstāvēt visneaizsargātāko tiesības. Lai tā dāsni un plaši atver viesmīlības durvis, lai nevienam nekad netrūktu cerība uz labāku nākotni. Lai mūsu sirdīs skan Kunga vārdi, kurš lielajā līdzībā par pēdējo tiesu teica: “Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt”, jo “visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat Man darījuši” (Mt 25, 35.40).
14. Cerības zīmes ir pelnījuši vecāka gadagājuma cilvēki, kuri bieži piedzīvo vientulību un pamestības sajūtu. Novērtēt dārgumu, kas viņi ir, viņu dzīves pieredzi, gudrību, ko sevī nes, un ieguldījumu, ko viņi var dot, ir kristīgās kopienas un pilsoniskās sabiedrības, kas aicinātas kopīgi strādāt paaudžu aliansei, pienākums.
Īpaša uzmanība tiek veltīta vectēviem un vecmāmiņām, kuri nodod ticību un dzīves gudrību jaunākajām paaudzēm. Lai viņus stiprina viņu bērnu pateicība un mazbērnu mīlestība, kuri viņos rod saknes, sapratni un iedrošinājumu.
15. No visas sirds lūdzu cerību miljardiem nabadzīgo, kuriem bieži vien trūkst dzīvei nepieciešamā. Saskaroties ar arvien jauniem nabadzības viļņiem, pastāv risks pierast un samierināties. Tomēr mēs nevaram novērsties no šādām dramatiskām situācijām, kas tagad notiek gandrīz visur, ne tikai atsevišķos pasaules reģionos. Katru dienu mēs sastopamies ar nabadzīgiem vai trūcīgiem cilvēkiem, un dažkārt tie var būt mūsu kaimiņi. Bieži vien viņiem nav ne mājokļa, ne pietiekamas pārtikas savai ikdienas dzīvei. Viņi saskaras ar atstumtību un vienaldzību no daudzu cilvēku puses. Tas ir ieļaunojums, ka pasaulē, kurai ir milzīgi resursi, no kuriem lielākā daļa tiek tērēta bruņojumam, nabadzīgie ir “vairākums […], tie ir miljardiem cilvēku. Mūsdienās viņi tiek pieminēti starptautiskajās politiskajās un ekonomiskajās sarunās, bet visbiežāk šķiet, ka viņu problēmas tiek izvirzītas kā papildinājums, kā jautājums, kas tiek pievienots gandrīz vai pienākuma dēļ vai marginālā veidā, ja vien tas netiek uzskatīts tikai par “negatīvu blakusparādību”. Patiesībā, kad runa ir par konkrētu rīcību, tie bieži vien paliek pēdējā vietā”. [7]. Neaizmirsīsim: nabadzīgie gandrīz vienmēr ir upuri, nevis vaininieki.
Aicinājumi uz cerību
16. Jubileja, pārņemot seno praviešu vārdus, mums atgādina, ka zemes labumi nav domāti dažiem priviliģētajiem, bet gan visiem. Ir nepieciešams, lai tie, kam pieder bagātības, būtu dāsni, saskatot savu trūkumā esošo brāļu un māsu sejas. Es īpaši domāju par tiem, kam trūkst ūdens un pārtikas: bads ir skandalozs mēris mūsu cilvēces ķermenī un satriec ikviena sirdsapziņu. Atkārtoju savu aicinājumu, ka “no naudas, kas tiek izmantota ieročiem un citiem militāriem izdevumiem, būtu jāizveido Pasaules fonds bada pilnīgai izskaušanai un visnabadzīgāko valstu attīstībai, lai to iedzīvotājiem nebūtu jāķeras pie vardarbības vai viltus risinājumiem un tie nebūtu spiesti pamest savu valsti, meklējot cilvēka cienīgāku dzīvi” [8].
Saistībā ar Jubilejas gadu vēlos izteikt vēl vienu sirsnīgu pamudinājumu: tas ir adresēts bagātākajām valstīm, lai tās atzītu tik daudzu pieņemto lēmumu smagumu un piekristu dzēst to valstu parādus, kuras nekad nespēs tos samaksāt. Tas ir ne tikai augstsirdības, bet galvenokārt taisnīguma jautājums, ko mūsdienās saasina jaunais netaisnības veids, ko esam apzinājušies: “Jo pastāv reāls “ekoloģiskais parāds”, jo īpaši starp Ziemeļiem un Dienvidiem, kas saistīts ar tirdzniecības nelīdzsvarotību, kurai ir ekoloģiskas sekas, un ar nesamērīgu dabas resursu izmantošanu, ko dažas valstis ir pieļāvušas pagātnē” [9]. Kā māca Svētie Raksti, zeme pieder Dievam, un mēs visi uz tās dzīvojam kā “svešinieki un ienācēji” ( 3. Mozus 25:23). Ja mēs patiesi vēlamies sagatavot ceļu mieram pasaulē, apņemsimies novērst senās netaisnības cēloņus, atdosim netaisnīgus un neatmaksājamus parādus un remdēsim badu.
17. Tuvajā Jubilejas gadā tiks svinēta visiem kristiešiem ļoti nozīmīga gadadiena. Apritēs 1700 gadi kopš pirmā lielā Vispasaules koncila – Nīkajas koncila – svinībām. Ir vērts atcerēties, ka kopš apustuļu laikiem Baznīcas gani vairākkārt ir pulcējušies sapulcēs, lai izskatītu doktrināros un disciplināros jautājumus. Ticības pirmajos gadsimtos notika vairākas sinodes gan kristīgajos Austrumos, gan Rietumos, apliecinot, cik svarīgi ir saglabāt Dieva tautas vienotību un uzticīgi sludināt Evaņģēliju. Jubilejas gads var būt nozīmīga iespēja konkretizēt šo sinodes formu, ko kristīgā kopiena mūsdienās uzskata par arvien nepieciešamāku izpausmi, lai labāk reaģētu uz steidzamo evaņģelizācijas nepieciešamību: visi kristītie, katrs ar savu harizmu un kalpošanu, dalās atbildībā, lai daudzveidīgās cerības zīmes apliecinātu Dieva klātbūtni pasaulē.
Nīkajas koncilam bija uzdevums saglabāt vienotību, ko nopietni apdraudēja Jēzus Kristus dievišķības un Viņa līdzbūtības ar Tēvu noliegšana. Tajā piedalījās aptuveni trīs simti bīskapu, kurus 325. gada 20. maijā savā pilī sapulcināja imperators Konstantīns. Pēc dažādām debatēm viņi visi ar Svētā Gara žēlastību atzina Ticības simbolu, ko mēs vēl šodien apliecinām svētdienas Euharistijas svinībās. Koncila tēvi vēlējās šī Simbola sākumā pirmo reizi lietot izteicienu “Mēs ticam”. [10], lai apliecinātu, ka šajā “Mēs” visas Baznīcas ir vienotas un visi kristieši apliecina vienu un to pašu ticību.
Nīkajas koncils ir pagrieziena punkts Baznīcas vēsturē. Tā gadadiena aicina kristiešus vienoties slavēšanā un pateicībā Svētajai Trīsvienībai un īpaši Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, “būtībā līdzīgam Tēvam” [11], kas mums atklāja šo mīlestības noslēpumu. Taču Nīkaja ir arī aicinājums visām Baznīcām un ekleziālajām kopienām turpināt ceļu uz redzamu vienotību, nenogurstoši meklējot piemērotas formas, lai pilnībā atbildētu uz Jēzus lūgšanu: “Lai visi būtu viens, kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi būtu viens mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis” ( Jņ 17, 21).
Nīkajas koncils pievērsās arī Lieldienu svinēšanas datumam. Šajā jautājumā vēl līdz pat šai dienai pastāv dažādas nostājas, kas neļauj svinēt ticības dibināšanas notikumu vienā dienā. Pateicoties providenciāliem apstākļiem, tas notiks tieši 2025. gadā. Lai tas ir aicinājums visiem kristiešiem Austrumos un Rietumos spert izšķirošu soli ceļā uz vienotību attiecībā uz kopīgu Lieldienu datumu. Ir vērts atcerēties, ka daudzi vairs nezina par pagātnes strīdiem un nesaprot, kā šajā sakarā var pastāvēt šķelšanās.
Noenkuroti cerībā
18. Cerība kopā ar ticību un mīlestību veido “teoloģisko tikumu” triptihu, kas izsaka kristīgās dzīves būtību (sal. 1 Kor 13, 13; 1 Pēt 1, 3). To nedalāmajā dinamismā cerība ir tā, kas it kā dod orientāciju, norāda kristīgās eksistences virzienu un mērķi. Tādēļ apustulis Pāvils mūs mudina: “Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanā!” (Rom 12, 12). Jā, mums “jābūt bagātiem cerībā” (sal. Rom 15, 13), lai ticami un pievilcīgi liecinātu par ticību un mīlestību, ko nesam savā sirdī; lai ticība būtu priecīga, mīlestība – aizrautīga; lai ikviens spētu dāvāt kaut vai tikai smaidu, draudzības žestu, brālīgu skatienu, sirsnīgu uzklausīšanu, pašaizliedzīgu kalpošanu, zinot, ka Jēzus Garā tas var kļūt par auglīgu cerības sēklu tiem, kas to saņem. Bet kas ir mūsu cerības pamats? Lai to saprastu, ir labi pārdomāt mūsu cerības motīvus (sal. 1 Pēt 3, 15).
19. “Es ticu uz mūžīgo dzīvi” [12]. Tā mēs apliecinām savu ticību, un kristīgā cerība šajos vārdos rod fundamentālu pamatu. Jo tā ir “teologāls tikums, ar kura palīdzību mēs kā savu laimi vēlamies […] mūžīgo dzīvi” [13]. Vatikāna II Vispārējais koncils norāda: “Ja cilvēkam zūd dievišķais pamats un cerība uz mūžīgo dzīvi, viņa cieņa, kā šodien bieži redzam, tiek dziļi ievainota. Tādējādi dzīves un nāves, vainas un ciešanu noslēpums paliek bez risinājuma, kā dēļ cilvēki nereti nonāk izmisumā” [14]. No otras puses, mēs, pateicoties cerībai, kurā esam glābti, raugoties uz aizejošo laiku, esam pārliecināti, ka cilvēces un katra no mums vēsture nevis skrien uz strupceļu vai tumšu bezdibeni, bet ir vērsta uz tikšanos ar godības Kungu. Tāpēc dzīvosim, gaidot Viņa atgriešanos un cerībā uz mūžīgo dzīvi Viņā: un šādā garā izteiksim pirmo kristiešu uzmundrinošo aicinājumu, ar kuru noslēdzas Svētie Raksti: “Nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl. 22:20).
20. Jēzus, kurš nomira un augšāmcēlās, ir mūsu ticības centrs. Svētais Pāvils, izsakot šo saturu tikai dažos vārdos, izmantojot tikai četrus darbības vārdus, nodod mums mūsu cerības “kodolu”: “Jo vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu: ka saskaņā ar Rakstiem Kristus ir miris par mūsu grēkiem, un ka Viņš ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā ir augšāmcēlies, un ka Viņš ir parādījies Kefam un pēc tam tiem vienpadsmit” ( 1. Kor. 15, 3-5). Kristus nomira, tika apbedīts, augšāmcēlās, parādījās. Mūsu labā Viņš izgāja cauri nāves drāmai. Tēva mīlestība Viņu uzmodināja Gara spēkā, padarot Viņa cilvēcību par mūžības pirmavotu mūsu glābšanai. Kristīgā cerība slēpjas tieši tajā: nāves priekšā, kur viss šķietami beidzas, mums ir dota pārliecība, ka, pateicoties Kristum, pateicoties Viņa žēlastībai, kas mums dota Kristībā, “dzīve nebeidzas, bet tiek pārveidota”, [15] uz visiem laikiem. Jo kristībā, apbedīti kopā ar Kristu, mēs saņemam Viņā, augšāmcēlušies no mirušajiem, jaunas dzīves dāvanu, kas nojauc nāves sienu, padarot to par pāreju uz mūžību.
Un, lai gan nāves, sāpīgās šķiršanās priekšā, kas liek mums atstāt savus vistuvākos, nav pieļaujama nekāda retorika, Jubileja mums dos iespēju ar milzīgu pateicību no jauna atklāt šīs Kristībā saņemtās jaunās dzīves dāvanu, kas spēj pārveidot šo drāmu. Jubilejas kontekstā ir svarīgi pārdomāt, kā šis noslēpums ir ticis saprasts jau kopš ticības pirmajiem gadsimtiem. Piemēram, ilgu laiku kristieši kristāmo trauku būvēja astoņstūra formā, un arī šodien varam apbrīnot daudzus senos baptistērijus, kas ir saglabājuši šo formu, piemēram, Romā pie Svētā Jāņa bazilikas Laterānā. Tas norāda, ka kristību avots atklāj astoto dienu, tas ir, augšāmcelšanās dienu, dienu, kas ir ārpus parastā ritma, ko iezīmē iknedēļas ritējums, tādējādi atverot laika ciklu mūžības dimensijai, dzīvei, kas ilgst mūžīgi: tas ir mērķis, uz kuru mēs tiecamies savā zemes svētceļojumā (sal. Rom 6, 22).
Vispārliecinošāko liecību par šo cerību mums sniedz mocekļi, kuri, nesatricināmi ticībā uz augšāmcēlušos Kristu, spēja atteikties no savas šīszemes dzīves, lai nenodotu savu Kungu. Viņi ir bijuši klātesoši visos gadsimtos un viņu ir daudz, varbūt mūsdienās vairāk nekā jebkad agrāk, kā liecinieki dzīvei, kurai nav gala. Mums ir jāsaglabā viņu liecība, lai mūsu cerība būtu auglīga.
Šie mocekļi, kas pieder dažādām kristīgajām tradīcijām, ir arī vienotības sēkla, jo viņi pauž asins ekumenismu. Šī iemesla dēļ es dedzīgi vēlos, lai Jubilejas laikā netrūktu ekumenisku svinību, kas darītu redzamu šo mocekļu liecības bagātību.
21. Kas tad ar mums notiks pēc nāves? Kopā ar Jēzu aiz šī sliekšņa ir mūžīgā dzīve, kas ir pilnīga vienotība ar Dievu, Viņa bezgalīgās mīlestības kontemplācija un līdzdalība tajā. To, ko mēs tagad dzīvojam cerībā, redzēsim realitātē. Sv. Augustīns par šo tēmu rakstīja: “Kad es viss būšu vienots ar Tevi, man vairs nebūs sāpju un bēdu. Mana dzīve kļūs patiesa – piepildīta ar Tevi” [16]. Kas tad raksturos šādu kopības pilnību? Būt laimīgam. Laime ir cilvēka aicinājums, mērķis, kas attiecas uz visiem.
Bet kas ir laime? Kādu laimi mēs sagaidām un vēlamies? Ne īslaicīgu prieku, pārejošu apmierinājumu, kas, reiz sasniegts, prasa arvien vairāk un vairāk, alkatības spirālē, kurā cilvēka dvēsele nekad nav apmierināta, bet arvien vairāk tukša. Mums ir vajadzīga laime, kas pilnībā piepildās tajā, kas mūs rada, proti, mīlestībā, lai mēs varētu teikt jau tagad: “Es esmu mīlēts, tātad eksistēju, un es eksistēšu mūžīgi Mīlestībā, kas nepieviļ un no kuras mani nekad neviens un nekas nespēs šķirt”. Vēlreiz atcerēsimies apustuļa vārdus: “Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne tagadējais , ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums, un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū” (Rom.8:38-39).
22. Ir vēl kāda realitāte, kas saistīta ar mūžīgo dzīvi, tā ir Dieva tiesa – gan mūsu dzīves beigās, gan laiku beigās. Mākslā to bieži mēģina attēlot – atcerēsimies Mikelandželo meistardarbu Siksta kapelā -, pieņemot teoloģisku laika koncepciju un radot skatītājā trauksmes sajūtu. Ja ir pareizi ar lielu apziņu un nopietnību gatavoties brīdim, kas rezumē dzīvi, tad vienlaikus tas mums vienmēr jādara cerības perspektīvā, kas ir teoloģisks tikums, kurš uztur dzīvību un ļauj mums neiekrist bailēs. Dieva, kas ir mīlestība (sal. 1 Jņ 4, 8.16), tiesa nevar nebūt balstīta uz mīlestību, īpaši uz to, ko esam praktizējuši attiecībā pret tiem, kuri ir vistrūcīgākie un kuros ir klātesošs pats Kristus, Tiesnesis (sal. Mt 25, 31-46). Runa ir par spriedumu, kas atšķiras no cilvēku sprieduma un šīs zemes spriedumiem; tā jāsaprot kā patiesības attiecības ar Dievu – mīlestību un ar sevi pašiem Dieva žēlsirdības neaptveramajā noslēpumā. Svētie Raksti šajā sakarā saka: “Tu esi mācījis Savu tautu […], ka taisnajam jāmīl cilvēki. Un esi ielicis savos dēlos lielo cerību, ka pēc pārkāpumiem Tu dāvā atgriešanos. […] lai mēs gaidītu žēlsirdību, kad pār mums nāks tiesa” (Gudr. 12:19.22). Kā rakstīja Benedikts XVI: “Pēdējās tiesas brīdī mēs piedzīvojam un pieņemam, ka Viņa mīlestība pārspēj visu pasaules ļaunumu un ļaunumu mūsos. Mīlestības sāpes kļūst par mūsu pestīšanu un prieku” [17].
Tātad Pastarā tiesa attiecas uz pestīšanu, uz kuru mēs ceram un kuru Jēzus mums ir nopelnījis ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Tāpēc tās mērķis ir atvērt mūs uz pēdējo sastapšanos ar Viņu. Un, tā kā šajā kontekstā nav iespējams domāt, ka izdarītais ļaunums varētu palikt apslēpts, tam jātiek attīrītam, lai mēs varētu veikt galīgo pāreju uz Dieva mīlestību. Šādā nozīmē saprotam, ka ir nepieciešams lūgties par tiem, kas ir pabeiguši savu šīszemes ceļu, solidarizējoties aizlūgumu lūgšanā, kas savu iedarbīgumu rod svēto kopībā, kopīgajā saitē, kas mūs vieno Kristū, ikvienas radības pirmdzimtajā. Tādējādi jubilejas atlaidas, pateicoties lūgšanai, īpašā veidā ir paredzētas tiem, kas ir aizgājuši pirms mums, lai viņi varētu saņemt žēlastības pilnību.
23. Atlaidas patiešām ļauj mums atklāt, cik neierobežota ir Dieva žēlsirdība. Tā nav nejaušība, ka senatnē terminu “žēlsirdība” reizēm aizstāja ar terminu “atlaidas” tieši tāpēc, ka tas izsaka Dieva piedošanas pilnību, kas nepazīst robežas.
Grēku nožēlas sakraments mums apliecina, ka Dievs piedod mūsu grēkus. Psalma vārdi atgriežas ar savu mierinājuma spēku: “Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas, un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. […] Žēlsirdīgs ir Kungs un lēnprātīgs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. […] Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu vainām. Jo cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir austrumi no rietumiem, tik tālu Viņš attālina mūsu pārkāpumus” (Ps 103,3-4.8.10-12). Sakramentālā izlīgšana ir ne tikai skaista garīga iespēja, bet arī izšķirošs, būtisks un neaizstājams solis katra cilvēka ticības ceļā. Tajā mēs ļaujam Kungam iznīcināt mūsu grēkus, dziedināt mūsu sirdis, pacelt un apskaut mūs, lai mēs iepazītu Viņa maigo un līdzjūtīgo vaigu. Jo nav labāka veida, kā iepazīt Dievu, kā ļaut Viņam samierināt mūs ar Sevi (sal. 2 Kor 5, 20), priecājoties par Viņa piedošanu. Tāpēc neatteiksimies no grēksūdzes, bet no jauna atklāsim dziedināšanas un prieka sakramenta skaistumu, grēku piedošanas skaistumu!
Tomēr, kā mēs zinām no personīgās pieredzes, grēks “atstāj pēdas”, tas rada sekas: ne tikai ārēji, kā izdarītā ļaunuma sekas, bet arī iekšēji, jo “ikviens grēks, arī ikdienišķais, izraisa nesakārtotu pieķeršanos radībām, kas prasa attīrīšanos vai nu uz zemes, vai pēc nāves, stāvoklī, ko sauc par šķīstītavu” [18]. Tātad mūsu vājajā un uz ļaunumu tendētajā cilvēcībā saglabājas “atlikušās grēka sekas”. No tām atbrīvojamies ar atlaidām, vienmēr pateicoties Kristus žēlastībai, kurš, kā raksta svētais Pāvils VI, ir “mūsu “atlaidas””. [19]. Apustuliskais Penitenciārijs izdos noteikumus Jubilejas atlaidu saņemšanai un efektīvai praktizēšanai.
Šāda piedošanas pilna pieredze ļauj atvērt savu sirdi un prātu piedošanai. Piedošana nemaina pagātni, tā nevar izmainīt to, kas jau ir noticis, tomēr piedošana var ļaut pārveidot nākotni un dzīvot citādi, bez aizvainojuma, rūgtuma un atriebības. Piedošanas izgaismota nākotne ļauj lasīt pagātni ar citām, mierīgākām acīm, lai gan vēl aizvien asaru slacītām.
Pēdējās ārkārtas Jubilejas laikā es iedibināju Žēlsirdības misionārus, kuri turpina pildīt svarīgu misiju. Lai viņi pilda savu kalpošanu arī nākamā Jubilejas gada laikā, atjaunojot cerību un piedodot, kad vien grēcinieks vēršas pie viņiem ar atvērtu sirdi un nožēlojošu dvēseli. Lai viņi turpina būt izlīgšanas instrumenti un palīdz raudzīties nākotnē ar sirds cerību, kas nāk no Tēva žēlsirdības. Es ceru, ka bīskapi varēs gūt labumu no viņu vērtīgās kalpošanas, īpaši sūtot viņus uz vietām, kur cerība tiek smagi pārbaudīta, piemēram, uz cietumiem, slimnīcām un vietām, kur tiek mīdīta personas cieņa, visgrūtākajās situācijās un vislielākās degradācijas apstākļos, lai nevienam netiktu liegta iespēja saņemt Dieva piedošanu un mierinājumu.
24. Augstākā cerības lieciniece ir Dieva Māte. Viņā mēs redzam, ka cerība nav vieglprātīgs optimisms, bet gan žēlastības dāvana dzīves realitātē. Kā ikviena māte, ikreiz, skatoties uz savu Dēlu, viņa domāja par Viņa nākotni, un noteikti tie vārdi, kurus Simeons viņai teica templī, palika iegravēti viņas sirdī: “Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kurai pretosies. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens” (Lk 2, 34-35). Un krusta pakājē, redzot nevainīgo Jēzu ciešot un mirstot, kaut arī jutās ļoti sāpināta, viņa atkārtoja savu “jā”, nezaudējot cerību un paļāvību uz Kungu. Šādā veidā viņa līdzdarbojās mūsu labā, lai piepildītos tas, ko viņas Dēls bija teicis, paziņojot, ka Viņam būs “daudz jācieš, un jākļūst vecāko un augsto priesteru un rakstu mācītāju atmestam, un nonāvētam, un pēc trim dienām Viņš celsies no miroņiem” (Mk 8, 31). Un šo sāpju izmocīta, kuras Viņa upurēja no mīlestības, Viņa kļuva par mūsu Māti, cerības Māti. Nav nejaušība, ka tautas dievbijība pastāvīgi godina Vissvētāko Jaunavu kā Stella Maris [t. i., Jūras Zvaigzne], un šis tituls pauž zināmu cerību, ka dzīves vētrainajos notikumos Dieva Māte nāk mums palīgā, atbalsta mūs un aicina mūs uzticēties un saglabāt cerību.
Šajā kontekstā vēlos atgādināt, ka Gvadalupes Dievmātes svētnīca Mehiko gatavojas svinēt 500. gadadienu kopš pirmās Dievmātes parādīšanās 2031. gadā. Caur jaunieti Huanu Djego Dievmāte atnesa revolucionāru cerības vēsti, ko viņa turpina atkārtot visiem svētceļniekiem un ticīgajiem līdz pat šai dienai: “Vai es neesmu šeit, jūsu Māte?” [20]. Līdzīga vēsts iespiežas sirdīs daudzās Marijas svētvietās visā pasaulē, kas ir daudzu svētceļnieku galamērķis, kuri uztic Dievmātei savas rūpes, ciešanas un cerības. Lai šajā Jubilejas gadā sanktuāriji ir svētas viesmīlības vietas un priviliģētas vietas cerības modināšanai. Aicinu svētceļniekus, kas ierodas Romā, apstāties lūgšanā Marijas svētnīcās Mūžīgajā pilsētā, lai pagodinātu Jaunavu Mariju un piesauktu viņas aizsardzību. Esmu pārliecināts, ka visi, īpaši tie, kas cieš un ir nomākti, varēs piedzīvot vismīļākās no mātēm tuvību, kura nekad neatstāj savus bērnus, kura svētajai Dieva tautai ir “nesatricināmas cerības un mierinājuma zīme” [21].
25. Tuvojoties Jubilejai, atgriezīsimies pie Svētajiem Rakstiem un sadzirdēsim šos mums adresētos vārdus: “Mēs, kas steidzamies saņemt piedāvāto cerību, turēsimies pie tās kā pie droša un stipra enkura dvēselei, kas sniedzas aiz priekškara iekšpusē, kur Jēzus kā priekšgājējs iegājis mūsu labā” (Ebr 6, 18-20). Tas ir spēcīgs pamudinājums nekad nezaudēt mums doto cerību, turēties pie tās, rodot patvērumu Dievā.
Enkura tēls liek saprast stabilitāti un drošību, kas mums ir dzīves sabangoto ūdeņu vidū, ja paļaujamies uz Kungu Jēzu. Vētras nekad nevarēs mūs uzvarēt, jo mēs esam noenkuroti žēlastības cerībā, kas spēj darīt mūs dzīvus Kristū, pārvarot grēku, bailes un nāvi. Šī cerība, kas ir daudz lielāka par ikdienas iepriecinājumiem un mūsu dzīves apstākļu uzlabojumiem, nes mūs pāri pārbaudījumiem un mudina turpināt iet, nezaudējot no redzesloka mērķi, uz kuru esam aicināti, – Debesis.
Tāpēc gaidāmā Jubileja būs Svētais gads, ko raksturos cerība, kas nenodziest, cerība uz Dievu. Lai tā palīdz mums no jauna atklāt nepieciešamo uzticēšanos gan Baznīcā, gan sabiedrībā, cilvēku attiecībās, starptautiskajās attiecībās, katra cilvēka cieņas veicināšanā un cieņā pret radību. Lai ticības liecība ir patiesas cerības raugs pasaulē, jaunu debesu un jaunas zemes pasludinājums (sal. 2 Pēt 3, 13), kur mēs varētu dzīvot taisnībā un harmonijā starp tautām, cenšoties piepildīt Kunga apsolījumu.
Ļausim, lai no šī brīža mūs pievelk cerība un lai caur mums to saņemt tie, kas to vēlas. Lai mūsu dzīve viņiem saka: “Paļaujieties uz Kungu, esiet drosmīgi, lai jūsu sirdis ir stiprinātas, paļaujieties uz Kungu!” (Ps 27, 14). Lai cerības spēks piepilda mūsu tagadni, droši gaidot Kunga Jēzus Kristus atgriešanos, kam lai ir gods un slava tagad un nākamajos laikos.
Romā, Svētā Jāņa Laterāna bazilikā, 2024. gada 9. maijā, mūsu Kunga Jēzus Kristus debesbraukšanas svinīgajā dienā, mana pontifikāta divpadsmitajā gadā.
FRANCISKS
___________________________________________________
[1] Augustīns, Runa 198, grāmatā “Runu izvēle”, tulkojis tēvs Jans Javorskis, Varšava, 1973, 69. lpp.
[2] Sal. Saules dziesma, 6. 10, in: Svētā Franciska no Asīzes raksti. Latīņu un senās itāļu valodas teksti poļu tulkojumā, Krakova 2009, 237. lpp.
[3] Sal. Misericordiae Vultus, Bulla, ar ko pasludina Ārkārtējo žēlsirdības jubileju, 1. – 3. lpp.
[4] Pastorālā konst. Gaudium et spes par Baznīcu mūsdienu pasaulē (1965. gada 7. decembris), 4.
[5] Enc. Laudato sì (2015. gada 24. maijs), 50.
[6] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, 2267.
[7] Enc. Laudato sì, 49.
[8] Enc. Fratelli tutti (2020. gada 3. oktobris), 262.
[9] Enc. Laudato sì, 51.
[10] Breviarium Fidei, Poznaņa, 1989, 611. lpp. Vai arī: Simbolo niceno: H. Denzinger – A. Schönmetzer, Enchiridion Symbolorum definitionum et declarationum de rebus fidei et morum, n. 125.
[11] Ibid.
[12] Breviarium Fidei, op. cit. 608. lpp. Vai arī: Simbolo degli Apostoli: H. Denzinger – A. Schönmetzer, Enchiridion Symbolorum definitionum et declarationum de rebus fidei et morum, n. 30.
[13] Katoliskās Baznīcas katehisms, 1817.
[14] Pastorālā konst. Gaudium et spes, 21.
[15] Romas Misāle, 1. Priekšvārds par mirušajiem.
[16] Augustīns, Atzīšanās, X, 28.
[17] Enc. Spe salvi, 47.
[18] Katoliskās Baznīcas katehisms, 1472.
[19] Apust. Vēstule, Apostolorum limina (1974. gada 23. maijs), II.
[20] Nican Mopohua, 119.
[21] Vat. koncils. II, Dogmat. konst. Lumen gentium, 68.
