Pāvests Francisks, sekojot daudzus gadsimtus senai tradīcijai, pasludinājis 2025. gadu par Jubilejas gadu, piešķirot tam pašreizējā brīdī paradoksālu un pārsteidzošu moto – “Cerības svētceļnieki”. Svētais Tēvs jau reizi vien ir pārsteidzis ticīgos un neticīgos, saceļot viņos gan sajūsmu, gan dusmas un šobrīd, iespējams, vienam otram, šķiet nepieņemami runāt par cerību pasaulē, kurā plešas plašumā karadarbība, dabas katastrofas, cilvēku savstarpējā neiecietība un visi iespējamie netikumi.
Taču pāvests iet pret straumi, uzsverot Dieva varu pār pasaulē valdošo haosu un lielo dievišķo tikumu – ticības, cerības un mīlestības pārākumu pār visiem grēkiem un netikumiem. 24. decembrī – Kristus dzimšanas svētku naktī – pontifiks atvēra Svētā Pētera bazilikas durvis Vatikānā, tā aicinot cerības durvis atvērt katoļu diecēzēs visā pasaulē. Pāvesta rīcība, arī viņa Jubilejas gada bullas “Spes non confundit” jeb “Cerība nepieviļ” vārdi mudina pārdomāt, kas ir cerība. Tā tiecas nākotnē, tic tam, kas vēl nepastāv un ietver sevī milzīgu radīšanas potenciālu – iespēju veidot savu un visas pasaules nākotni kopā ar Dievu. Dievs pasauli radīja ar Vārdu, tās glābšanai Vārds tapa Miesa, mēs domājam par to, kas vēl nav jeb ceram, vārdos jeb valodiski un vārdiem piemīt spēja iemiesoties – kļūt par realitāti. Arī pats lielākais tikums – Mīlestība, ir cieši saistīts ar Cerību – mīlošais cer un tic uz vislielāko labumu tam, kuru mīl.
Rīgas arhidiecēzē Jubilejas gada cerības durvis tika atvērtas Svētās Ģimenes svētkos 29. decembrī ar Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča svinēto svēto Misi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Lai uzsvērtu Jubilejas gada svētceļojuma raksturu, tā atklāšana Rīgas arhidiecēzē sākās Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā ar īsu arhibīskapa uzrunu, lūgšanu un lasījumu no Jāņa evaņģēlija, kurā Jēzus sevi atklāj kā “Ceļu, Patiesību un Dzīvību” (sal. Jņ 14, 6), kas ved pie Tēva un šajā evaņģēlijā Viņš ir tieši un nepārprotami atklāts arī kā Durvis (sal. Jņ 10, 7,9). Ievadritu noslēdza Svētā Jēkaba draudzes administrators Renārs Birkovs, iepazīstinot klātesošos ar pāvesta Jubilejas gada bullas fragmentu, kurā uzsvērts tieši šis aspekts – Jēzus ir Durvis, kuras ved uz tikšanos ar Kungu.
Pēc šī ievadījuma Jubilejas gada gaisotnē, arhibīskaps ar garīdzniekiem un ticīgajiem devās procesijā uz Svētā Jēkaba katedrāli, kur notika Jubilejas gada atklāšanas Svētā Mise. To arhibīskaps svinēja kopā ar jezuītu priesteri Jāni Meļņikovu un Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas draudzes priesteri Kuthukatu Rafaelu Devasiju Džerinu. Par Mises muzikālo ietvaru šoreiz rūpējās trīs kori – Jēkaba katedrāles un Rīgas Svētā Alberta draudžu kori, kā arī Ziemeļrīgas kultūras apvienības jauktais koris “Vivat”, ērģelēm skanējumu deva katedrāles ērģelniece Ilona Birģele, muzicēja čelliste Inita Malnača un dziedājumi izskanēja visu triju koru diriģentu – Janīnas Puškovskas, Inetas Gedroicas un Andra Pundura vadībā.
Šoreiz dievkalpojums iesākās ar ieiešanas ritu caur katedrāles durvīm un, uzrunājot klātesošos, arhibīskaps norādīja, ka Kristus krusts ir vienīgā cerība, kā arī sekoja ūdens svētīšanas rits. Arhibīskapa uzruna šoreiz jau ar pirmajiem vārdiem rosināja domu straumi un mudināja uzdot ne pārāk vieglus jautājumus. Viņš pievērsa klausītāju uzmanību trim cilvēka dzīves aspektiem, no kuriem pirmais daudziem ticīgiem, arī neticīgiem cilvēkiem var izraisīt ļoti daudz jautājumu. “Dievs mūs mīl,” sacīja arhibīskaps, taču tas raisa jautājumu, kāpēc daudziem cilvēkiem šādas pieredzes nav, līdz ar ko var iztrūkt arī pārējie viņa pieminētie dzīves aspekti. Kur un kā atklājas Dieva mīlestība, ja ģimenē, kurai vajadzētu būt pirmajai mīlestības siltuma pieredzes vietai, cilvēks to nav saņēmis? Kā viņš var atbildēt Dieva mīlestībai, kuru nepazīst un kā var mīlēt pats? Vienlaicīgi arhibīskapa vārdu izraisītie jautājumi izceļ mīlošas ģimenes lomu cilvēka augšanas procesā, kā arī Dieva klātbūtnes nepieciešamību jau no ģimenes iesākuma un palīdz atcerēties, ka tā ir Kunga iedibināta cilvēku dzīves forma (sal.Rad 2, 18-25).
Kā otro aspektu arhibīskaps minēja cilvēka atbildi – uz Dieva mīlestību cilvēks atbild ar pretmīlestību un no šiem pirmajiem diviem izaug trešais aspekts – Dieva un cilvēka savstarpējā mīlestība izplatās tālāk, tā tiek nodota līdzcilvēkiem. Šodien ir Svētās Ģimenes svētki, atgādināja arhibīskaps, un šajā ģimenē visi minētie trīs aspekti satikās – Jāzeps, Marija un Bērns Jēzus piedzīvoja Dieva mīlestību, atbildēja Viņam ar mīlestību, piedzīvoja mīlestību savā starpā, kā arī tā izplatījās ap viņiem un Jubilejas gadā arī mēs esam aicināti izdzīvot šos trīs aspektus. Kas ir vajadzīgs, lai tos piedzīvotu, jautāja arhibīskaps. Viņš norādīja, ka pat Svētajā Ģimenē neiztika bez pārpratumiem – dienas evaņģēlijs (sal. Lk 2, 42-52) vēstī par Jēzus pazušanu – Viņš paliek templī pie Rakstu mācītājiem, lai darbotos Tēva lietās, kas norāda uz Dieva gribas prioritāti.
Pievēršoties Jubilejas gada tematikai, arhibīskaps norādīja uz tā moto – “Cerība nepieviļ” un minēja gan cerības trūkumu mūsdienu cilvēkos, kas bieži izpaužas kā kurnēšana un neapmierinātība, gan arī arī tās klātesamību – cilvēks tomēr grib cerēt un cer. Izvēršot tēmu, arhibīskaps skaidroja, ko savā bullā piedāvā pāvests, lai mūsu dzīvē cerība nostiprinātos, izceļot šī dokumenta galvenās domas. Kā ļoti būtisku arhibīskaps minēja pacietību, kuras trūkums mūsu steidzīgajā laikmetā nodara ļoti daudz ļauna. Cilvēkiem pietrūkst pacietības vienam ar otru, tās trūkst ģimenē, savstarpējā cilvēku attieksmē vienam pret otru ārpus tās, attieksmē pret radītajām lietām un pāvests aicina bieži lūgt no Kunga pacietību, kura ir cerības meita. Z. Stankevičs, uzrunājot klātesošos, minēja arī pāvesta sacīto par nedrošību un bailēm – nedrošību par nākotni mūsdienu pasaulē, kas bieži traucē ģimenēm radīt pēcnācējus, kā arī atgādināja Franciska teikto par paša Dieva vīriešos un sievietēs ielikto mātišķību un tēvišķību. Šī pāvesta doma, dziļi sakņota Svētajos Rakstos, raisa jautājumu, kāpēc šodien tik daudzi vīrieši un sievietes šo Dieva gribēto viņu būtības pamatiezīmi ir zaudējuši, nespēj izbaudīt un kā to atgūt?
Arhibīskaps arī atgādināja par pāvesta aicinājumu vērot laika zīmes un izvērtēt tās evaņģēlija gaismā, lai atbildētu uz pašreizējiem un mūžīgajiem jautājumiem par cilvēka dzīves jēgu un nākotni. Jāteic, ka šis Svētā tēva norādījums šobrīd ir ļoti aktuāls, jo zīmju vērošana, nelaimes pareģojumi un iznīcības gaidas dažkārt pieņem visai atbaidošas formas, bet Svētie Raksti palīdz pašreizējos, pat ļoti biedējošos, notikumus redzēt Dieva acīm, novērš paniku un palīdz atcerēties, ka tie Viņa plānā kalpo kā Viņa valstības celtniecības materiāls, kā Viņš pats ir sacījis: “Redzi, visu Es daru jaunu.” (sk. Atkl 21, 5)
Pāvesta dokumenta apskatā arhibīskaps pieskārās arī atlaidu, kuras ir cieši saistītas ar Jubilejas gadiem, jēgas un pamatojuma skaidrojumam Baznīcā, kā arī Svētā Tēva sacītajam par mūžīgo dzīvi un Pēdējo tiesu, kur viņš tomēr akcentē Dieva mīlestību. Uzrunas noslēgumā arhibīskaps atgādināja, kas ir kristīgās cerības kodols, atsaucoties uz apustuļa Pāvila vēstulē sacīto. Tā ir Kristus nāve un augšamcelšanās – Viņš ir izgājis cauti nāves drāmai, tai nav varas ne pār Viņu, ne pār tiem, kas mirst vienotībā ar Viņu. Var teikt, ka pāvesta vēstījumā ietvertās tautu apustuļa atziņas iemieso daudzu tautu reliģijās ietvertās ilgas pārvarēt nāves bezdibeni un iemantot mūžīgo dzīvi.
Jubilejas gada atklāšana katedrālē noslēdzas ar trīs koru kopīgu labdarības koncertu Ziemassvētku noskaņās. Izskanēja dažāda laika un tautu Ziemassvētku kora dziesmas, klātesošie varēja dzirdēt arī I. Malnčas čella samtainās skaņas, kopā ar I. Birģeli atskaņojot J. S. Baha “Āriju”, kā arī dziedātājas Ineses Jasmanes- Rūrānes solo.
Stella Jurgena; Foto: Radio Marija Latvija
