Šobrīd par izglītību un tās reformām Latvijā tiek runāts daudz – gan par kompetenču pieeju, gan skolu slēgšanu, gan arī milzīgo problēmu gūzmu, sākot ar finansējumu un beidzot ar jautājumiem, kas mūsdienu bērnam jāmāca un ko ar viņu iesākt, jo viņa domāšana un uzvedība neatbilst iepriekšējo desmitgažu standartiem. Pārmaiņas sabiedrībā, vērtību sistēmu maiņa neizbēgami skar arī izglītības iestādes, un jautājums, kas ir pareizi, nepareizi, bērnam vajadzīgs vai lieks, kļūst arvien aktuālāks.
Uz jautājumu, vai šajā haotiskajā, neskaidrajā situācijā ir vieta kristīgajai izglītībai un ko tā var piedāvāt, meklēja atbildes vairāki dažādu nozaru speciālisti un pulciņš ieinteresētu klausītāju, kuri 24. janvāra pēcpusdienā pulcējās godināmā bīskapa B. Sloskāna muzeja telpās uz konferenci “Kristīgā izglītība Latvijā – izaicinājumi un ieguvumi”. Pasākumu atklāja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, pievēršot uzmanību izglītības ekspertu slēdzienam, ka Rietumu civilizācijas izglītībā ir krīze, kas sākusies ar jaunas izglītības sistēmas ieviešanu jau pagājušā gadsimta vidū un kuras rezultātā bērni kļuvuši nevaldāmi. Arhibīskaps minēja arī jauno domu strāvojumu ietekmi, kuri radušies franču apgaismības laika filozofa Ž.Ž. Ruso ietekmē, kā arī holokaustā izdzīvojušā psihoterapeita V. Frankla atziņu, ka netiek pieņemta ārējā autoritāte, to nedrīkst uzspiest. Kristīgo skolu uzdevums ir atbildēt uz šiem izaicinājumiem, sacīja arhibīskaps, norādot uz kritērijiem, kuri var kļūt par autoritāti – sirdsapziņa un 10 baušļi.
Īsas uzrunas sacīja arī UNESCO Latvijas nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Izglītības un Zinātnes ministrijas valsts sekretāre Inita Juhņēviča. B. Moļņika atzīmēja, ka Rīgas Katoļu ģimnāzija (RKĢ) ir UNESCO dalībskola un konference notiek ANO starptautiskajā izglītības dienā. Viņa norādīja, ka izglītība kopā ar kultūru un zinātni ir garīgās bruņas, kas nepieciešamas, lai atbildētu uz mūsdienu izaicinājumiem. B. Moļņika dāvanā skolai pasniedza vērtīgas grāmatas par valodu. I. Juhņēviča sacīja, ka katrai paaudzei ir savi izaicinājumi, bet pastāv mūžīgas vērtības, un izglītības jomā strādājošajiem ir iespēja tās ieaudzināt skolēnos un tādējādi ietekmēt pasauli.
Kā pirmo sanākušie dzirdēja Dr.philol. Agneses Irbes referātu „Audzināšana un izglītība kā pienākums un tiesības”, kurā viņa, izejot no aristoteliskās cilvēka definīcijas – cilvēks ir saprātīgs, sabiedrisks un brīvs dzīvnieks – runāja par izglītības filozofijā būtiskiem jēdzieniem – audzināšanu, izglītību, tiesībām un pienākumu, norādot, ka audzināšana dod bērnam, jaunietim raksturu, uzvedību, darbību, bet izglītība apmāca prātu un attīsta domātspēju. A. Irbe atzīmēja, ka audzināšana un izglītība neattiecas tikai uz bērniem, bet nepieciešama arī pieaugušajiem. Piemēram, sodu sistēma paredzēta pieaugušo likumpārkāpēju audzināšanai, bet prātam, kā uzskatījis sengrieķu filozofs Platons, pilna jauda ir tikai pēc 50 gadiem, un jāteic, kā šī atziņa mūžizglītības tendenču kontekstā šobrīd ir ļoti aktuāla. Savukārt bērnam, jaunietim, arī pieaugušajam, ir tiesības saņemt audzināšanu un izglītību, bet vecākiem, skolotājiem, audzinātājiem ir pienākums to dot. A. Irbe sniedza īsu, izmeļošu un interesantu skaidrojumu par cilvēka prāta darbību un tā izglītošanas iespējām, attīstot praktisko un spekulatīvo prātu izcilības saniegšanai, kas tomēr nav iespējama bez rakstura un tikumu attīstīšanas audzināšanas procesā.
Kā nākamo klausītāji dzirdēja Rīgas Tehniskās universitātes vadošās pētnieces Dr.sc.ing. Renātes Strazdiņas referātu “Ētisks mākslīgais intelekts nākotnes izglītībai“, kurā viņa sniedza objektīvu informāciju par mākslīgā intelekta (MI) jau pusgadsimtu ilgo attīstību, tā atšķirībām no citām informācijas tehnoloģijām, iespējām, riska faktoriem, kā arī nākotnes redzējumu, kā jauno tehnoloģiju dotās milzīgās iespējas izmantot atbilstoši ētikas principiem. Referente nedaudz pieskārās bailēm un mītiem, kuri dažkārt apvij MI un norādīja, ka arī to var lietot labi un slikti un atzīmēja, ka skolās izglīto un audzina ne tikai MI lietotājus, bet arī nākamos izstrādātājus un tādēļ ir svarīga ētiskā sistēma, kuras ietvaros notiek izglītības process. MI ļauj ierīcei redzēt, tai ir valoda – to izmanto labi zināmajās tulkošanas ierīcēs, tā iespējams palīdzēt cilvēkiem ar redzes problēmām, ierīce spēj ģenerēt jaunas tendences, jo runa ir par ģeneratīvo MI modeli, līdz ar ko milzīgā ātrumā palielinās informācijas un zināšanu apjoms. Protams, ir jautājums, vai bērni spēs ko jaunu izdomāt, uzrakstīt, vai paliks tikai par operatoriem, kuri prot dabūt atbildi, kuras ticamība nav pārbaudāma. Lietotājiem pieejamie MI modeļi mācās no datiem, līdz ar ko ir svarīgi nodrošināt datus bez kļūdām, taču lēmumu vienmēr pieņem cilvēks un, kā sacīja R. Strazdiņa, arī tiesu tomēr vienmēr spriedīs cilvēks.
Latvijas Universitātes (LU) pētnieks Dr.paed. Manuels Fernandezs piedāvāja priekšlasījumu “Ģimenes vērtībās balstīta tikumiskā dzimumaudzināšana: pamatnostādnes un nozīme jauniešu kristīgajā izglītošanā”. Izstrādātā izglītības projekta ietvaros M. Fernandezs īsi raksturoja ģimenes veidošanas vērtības, kā arī vairākas 20. gs. pieejas dzimumaudzināšanai, analizējot to stiprās un vājās puses. Kā būtiskus dzimumaudzināšanas aspektus viņš minēja dzimuma realitātes pieņemšanu visās tās dimensijās, ģimenes vērtību veidošanu, balstoties vīrieša un sievietes savstarpējā papildinātībā, kas nostiprināta laulībā, kuras pamats ir nesavtīga mīlestība ar no tās izrietošajām sekām – auglīgumu un šīs savienības ilgtspēju. Pētnieks sniedza īsu tikumiskās formācijas raksturojumu, kā arī runāja par Latvijas izglītības sistēmas nespēju vai nevēlēšanos sardarboties ar citu viedokļu pārstāvjiem, līdz ar ko nav piedāvātas alternatīvas dzimumaudzināšanas pieejas, ir pieejama tikai tā, ko sistēma ieviesusi kā “neapšaubāmu”.
Kā pēdējo konferences dalībnieki klausījās LU Filozofijas un socioloģijas insitūta vadošās pētnieces Dr.hist Ineses Runces interesanto un jaudīgo referātu “Izglītība transformāciju/satricinājumu laikmetos: vēsturiskā pieredze”, kurā viņa iepazīstināja ar lielu vēsturisku satricinājumu un sociālu pārmaiņu mijiedarbību ar izglītību un palīdzēja saskatīt paralēles ar mūsdienu situāciju. Pētniece pieskārās jautājumam par jaunu zināšanu un jaunu izglītības sistēmu veidošanos, pazūdot iepriekšējām zināšanām un ilustrēja šo procesu ar konkrētiem piemēriem – atklājot Jauno pasauli, iepriekšējās zināšanas par pasauli un tās robežām kļuva nederīgas, 16. gs. notiek Reformācija un vienotā Eiropa pazūd, tā tiek ierauta ilgstošos karos, kuros kristieši nogalināja kristiešus, līdz ar ko arī iepriekšējās garīgās prakses kļūst nederīgas.
I. Runce sniedza ieskatu jezuītu skolu veidošanās procesā 16. gs. un jezuītu izglītības pamatnostādnēs – skolotājs, kurš maina cilvēku, ir Dievs un tad cilvēks ir spējīgs mainīt pasauli, kā arī minēja jezuītu metodi integrēt jaunajā sistēmā veco, kas atzīts par labu, nevis to sagraut, ar ko var izskaidrot jezuītu izglītības sistēmas ilgtspēju un viņu skolu popularitāti līdz pat mūsdienām. Kā otru spēcīgu piemēru pētniece minēja situāciju pēc Otrā pasaules kara ar ideoloģisko sašķeltību, totalitāro režīmu atstātajām sekām, brīvas domāšanas un brīvības trūkumu. Arī šajā situācijā izglītības sistēmas reaģēja uz cilvēkos dzimušajām ilgām pēc demokrātijas, vienlīdzības, brīvības, cilvēktiesībām, solidaritātes un cieņas. Pēc Otrā pasaules kara notiek atteikšanās no sieviešu un vīriešu izglītības atšķirībām, skolas kļūst pieejamākas, nostiprinās vidējās izglītības pozīcijas, tiek pārskatītas mācību programmas, kā arī rodas speciālo skolu tīkli – izglītības sistēma un pieejas būtiski mainās, atbildot uz cilvēku vajadzībām konkrētajā situācijā.
I. Runces priekšlasījums mudināja pārdomāt, kādā situācijā patlaban atrodamies 21. gs.. Pavisam netālu Ukrainā jau trešo gadu notiek pilna mēroga karš, karadarbībā tiek izmantotas arī jauno tehnoloģiju dotās iespējas, zinātniski atklājumi un iestrādnes ir gājuši uz priekšu tādiem soļiem, ka līdztekus daudzām priekšrocībām un iespējām, ko tie dod, cilvēcei pirmo reizi pasaules vēsturē ir visas iespējas pašai sevi iznīcināt. Paralēli šīm iespējām mūsdienu civilizācijā redzama atteikšanās no ārējām autoritātēm, arī Dieva autoritātes, un katram ir sava patiesība, kas atspoguļojas arī mazu un lielu cilvēku uzvedības tendencēs un izglītības sistēmā. Šobrīd atgriešanās pie augstākām, ārējām autoritātēm – vispirms jau Dieva un Viņa dotajiem noteikumiem – ilgtspējīgai dzīvei arī izglītības sistēmā vairs nav modes vai īpašas, elitāras intelektuālās formācijas, bet izdzīvošanas jautājums un kristīgajai izglītībai šeit ir, ko piedāvāt.
Diskusija moderatores Viktorijas Kostigovas vadībā noritēja demokrātiskā un ļoti draudzīgā gaisotnē – kaut arī konferences dalībnieku un priekslasījumu autoru domas ne vienmēr sakrita, tomēr tika meklēti dažādo viedokļu saskares punkti un jaunas iespējas kristīgās izglītības attīstībai. Pasākumu ar uzrunu noslēdza RKĢ direktore Anna Jermakoviča, apkopojot visu referentu teikto un atzina, ka izglītības pamatā tomēr ir Dieva radīts cilvēks – viņa prāts, kas ielikts lielā sirdī – un kristīgās izglītības mērķis ir nevis mācīt matemātiku, bet CILVĒKU.
Stella Jurgena
