Laika upe tek ātri un, šķiet, pavisam nesen – 2010. gadā – Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ienāca jaunais arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, pārņemot Rīgas metropolijas vadību no sava priekšteča kardināla Jāņa Pujata, bet šodien kopš šī notikuma pagājuši jau 15 gadi un arī paša arhibīskapa dzīves gājums 15. februārī ieritēja 70. gadskārtā. Raugoties uz stalto vīru ar jauneklīgo dzirksti acīs, šis skaitlis uzmudina pārdomas par laika tecējuma relatīvo raksturu, cilvēku vergošanu pašu izdomātiem priekšstatiem un atsauc atmiņā Svēto Rakstu vārdus par brīdi, kad “laika vairs nebūs” (skat. Atkl 10, 7). Sveicēju šogad bija daudz un arhibīskaps savus viesus uzņēma pat vairāku dienu garumā, bet 16. februārī savu ieiešanu “ceturtajā jaunībā“ viņš svinēja kopā ar savas katedrāles draudzi.
Pl. 11 arhibīskaps katedrālē svinēja pateicības svēto Misi, kurā koncelebrēja priesteri – H. A. Korrals no personālās prelatūras “Opus Dei”, draudzes vikārs Džonpols Čidībele Agbaefuna un Rīgas Vissvētās Trīvienības draudzes prāvests, Rīgas dekanāta dekāns Edgars Cakuls. Mūzikas skaņās liturģiju ietērpa ērģelniece Ilona Birģele un Jēkaba katedrāles draudzes koris diriģentes Janīnas Puškovskas vadībā, bet upurdāvanas pienesa Latvijas vjetnamiešu katoļu kopienas pārstāvji, jo mūsu valstī dzīvo ap 1000 vjetnamiešu, no kuriem ap 300 ir katoļi.
Uzrunā arhibīskaps vispirms pieskārās dienas liturģijas orācijai jeb lūgšanai, kurā ir vārdi par Dieva mājošanu labās un krietnās dvēselēs, kā arī šajā lūgšanā ietvertajiem vārdiem par Dieva žēlastību kā galveno priekšnoteikumu, lai cilvēks varētu kļūt par mājvietu Kungam. Šī doma parādās arī dienas lasījumos un arhibīskaps pievērsa klātesošo uzmanību vairākiem būtiskiem momentiem cilvēka attiecībās ar Kungu un līdzcilvēkiem, kā arī no tiem izrietošajām sekām.
Pravietis Jeremija pirmajā lasījumā ļoti bargiem vārdiem aicina cilvēku nepaļauties tikai uz citiem cilvēkiem vai uz savas miesas spēku: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga!” (sal. Jer 17, 5-8) un arhibīskaps norādīja, ka pravieša teiktais norāda uz divām tendencēm, kuras ir ļoti raksturīgas cilvēka dabai.
Pirmais pavediens Jeremijas vārdos ved pie atziņas, ka cilvēks ļoti bieži vēlas pilnībā paļauties uz otru, saņemt no viņa daudz vairāk, nekā tas spēj dot un, to nesaņemot, rodas pieviltu cerību izjūta. Tas skar gan laulāto, gan draugu, arī bērnu un vecāku attiecības, kā arī savstarpējās attieksmes draudzē un, kā sacīja arhibīskaps, mūsu prasību un nepiepildīto ilgu cēlonis ir vēlme būt mīlētiem. Cilvēks meklē absolūtu mīlestību, kas piemīt tikai Dievam un, neatradis to līdzcilvēkos, jūtas vīlies, taču arhibīskapa vārdi izraisīja domu straumi par to, ko tad īsti mūsdienu cilvēks saprot ar mīlestību un vai viņš vispār ir spējīgs iegūt kādu Dieva mīlestības pieredzi. Liela daļa cilvēku šodien izaug un dzīvo ar ne-mīlestības pieredzi, uzskata to par normālu, nezina, kā ir būt kaut nedaudz līdzcilvēku mīlētiem un šī paļaušanās prasība, par kuru runā Jeremija, dažkārt transformējas par “man pienākas”. Pienākas no vīra, sievas, bērniem, vecākiem, darba biedriem, draugiem, arī valsts, un mīlestība jau tiek saprasta kā sociāla rakstura rūpes par otra labklājību un Dievs, protams, šādā sistēmā paliek ārpusē.
Savukārt otrais arhibīskapa piedāvātais pavediens no pravieša Jeremijas sacītā aizveda klausītājus apcerē par šodien ļoti spēcīgo vēlmi paļauties tikai uz sevi, savu spēku un varēšanu, kas noved pie Dieva kā spēka avota noliegšanas un cilvēka izsīkuma.
Taču bargajiem Jeremijas izteikumiem šajā lasījumā seko arī svētības vārdi, kas runā par cilvēku, kurš paļaujas uz Kungu – tas ir kā koks, stādīts ūdeņu malā, kura lapas nesavīst un kurš nekad nepārstās nest augļus (sal. Jer 17, 8). Tātad pravietis runājis par mūžam jaunu cilvēku un arhibīskaps atzina, ka nejūtas vecs un šo 70 gadu robežu uzlūko kā ieiešanu ceturtajā jaunībā. Pirmā jaunība bijusi skolas gadi un studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, otrā iesākusies ar studijām Ļubļinas Katoļu universitātē Polijā, trešo ievadījis augstākā līmeņa studiju posms Laterāna Pontifikālajā universitātē Romā, bet 15. februārī viņš ir iegājis ceturtās jaunības posmā. Arhibīskaps atzina, ka ceturtā jaunība arī nozīmē zināmu “karu” starp ķermeni un garu. Ķermenis atgādina par atrašanos lineārajā laikā un sauc: “Tu esi vecs!”, tā iespējas kļūst ierobežotas, bet gars ir mūžīgi jauns, tas pārvar laika ierobežojumus un apliecina: “Tu esi jauns!”. Šie vārdi mudināja klausītājus pārdomāt savu attieksmi pret vecumposmu, kurā jādzīvo – vai tajā tiek saskatīta tikai savu ierobežojumu apceres iespēja, vai gars tomēr spēj pārvarēt cilvēku pieņemtos prieksštatus, lai tiektos pāri laika un aizspriedumu ierobežojumiem, lai Dievs var dot jaunu ziedēšanu un bagātus augļus – jaunas zināšanas, prasmes, jaunu garīgo pieredzi, varbūt pat iespēju, Dieva jaunības apskaidrotam, ieiet mīlestības apmaiņā ar otru cilvēku, jau pieņemot viņa ierobežojumus.
Apcerot dienas lasījumu no Lūkasa evaņģēlija, kas ir saīsinātais Kalna svētību pārstāsts, arhibīskaps pievērsa klausītāju uzmanību evaņģēlista vārdos ietvertajiem paradoksiem, kas atklāj Dievā iesakņota cilvēka dzīvi, kā arī tam, ka Dievā iesakņotais bieži ir pasaulē nevēlams un traucējošs, viņa dzīves veids un uzskati neatbilst pašreizējam laika garam. Taču viņa sacītais ļāva atcerēties tos līdzcilvēkus, kuri nepazīst Kungu, bet kuru domas, vārdi un darbi atbilst Kalna svētību garam, jo Dievs iemājo viņu sirdsapziņā, Kunga balss ir dzīva un uzrunā katru, kam ir laba griba klausīties.
Svētās Mises noslēgumā arhibīskaps aicināja būt pateicīgiem par to mīlestību, ko saņemam, un pateicās draudzei, tās garīdzniekiem un kalpotājiem par lūgšanām, atbalstu un sadarbību. Pēc Svētās Mises draudze un arhibīskapa sveicēji no draudzēm, dažādām kopienām, kongregācijām, laju apvienībām un organizācijām pulcējās Svētdienskolas telpās, lai sacītu jubilāram pateicības vārdus, pasniegtu dāvanas, ziedus, baudītu gardu maltīti un klausītos Jāņa Augustīna Vaivoda muzicēšanā. Daudz ziedu, dāvanu, dziesmu un siltuma, un tā ir ceļamaize ceturtās jaunības iesākumam.
Stella Jurgena
