Saturs
Ievads
1. Mērķauditorija
2. Termini un tiesību normas
3. Nepilngadīgo aizsardzības institūcijas
4. Profilakse
4.1. Priesterības kandidātu formācijas un profilakses principi
4.2. Profilakses principi garīdzniekiem
4.3. Profilakses principi attiecībā uz diecēžu pastorālajā darbā iesaistītajiem garīdzniekiem, reliģiozajiem un lajiem
A. Pastorālās aktivitātes
B. Vecāku vai aizbildņu piekrišana
5. Procedūra iespējamas seksuālās vardarbības gadījumā pret nepilngadīgo vai bezspēcīgo personu
5.1. Ziņojumu par iespējamu seksuālu vardarbību vērtēšana
5.2. Cietušo uzklausīšana, pieņemšana un atbalstīšana
5.3. Kanoniskās procedūras gadījumā, ja seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem un bezspēcīgiem cilvēkiem ir pieļāvuši garīdznieki
A. Sākotnējā pārbaude
B. Tiesvedība
C. Apsūdzētā persona
6. Attiecības ar valsts iestādēm
7. Nepatiesas apsūdzības
8. Ikgadējais ziņojums, vadlīniju pārskatīšana un precizēšana
SAĪSINĀJUMI
KTK – Kanonisko tiesību kodekss
KTKAB – Kanonisko tiesību kodekss Austrumu baznīcām
IEVADS
“Nepilngadīgo un bezspēcīgo personu aizsardzība ir neatņemama Evaņģēlija vēsts sastāvdaļa, kuru Baznīca un visi tās locekļi ir aicināti izplatīt visā pasaulē. Patiešām, pats Kristus mums ir uzticējis rūpes par vismazāko un bezspēcīgāko aizsardzību: “kas uzņem tādu bērnu Manā vārdā, tas uzņem Mani” (Mt 18,5). Tāpēc mums visiem ir pienākums augstsirdīgi uzņemt nepilngadīgos un bezspēcīgos cilvēkus un radīt viņiem drošu vidi, vispirms ņemot vērā viņu intereses. Tas prasa nemitīgu un patiesu atgriešanos, kurā personīgais svētums un morālā apņemšanās var veicināt Evaņģēlija pasludināšanas ticamību un atjaunot Baznīcas audzinošo misiju.”
(PĀVESTA FRANCISKA APOSTULISKĀ VĒSTULE «MOTU PROPRIO» NEPILNGADĪGO UN BEZSPĒCĪGO PERSONU AIZSARDZĪBAI 26.03.2019)
Šī iemesla dēļ Latvijas katoļu baznīca ir izstrādājusi vadlīnijas, kurās ietverti noteikumi un procedūras, kas attiecas uz nepilngadīgo un bezspēcīgo personu aizsardzību.
1. MĒRĶAUDITORIJA
Šajās vadlīnijās ietverto procedūru mērķis ir veidot un saglabāt tādu ekleziālo kopienu, kas ciena un apzinās nepilngadīgo un bezspēcīgo personu tiesības un vajadzības, kas ir uzmanīga pret risku, ka viņi varētu tikt izmantoti, ka pret viņiem varētu tikt vērsta seksuālā vardarbība vai ļaunprātīga izturēšanās Katoliskās Baznīcas Latvijā notiekošo aktivitāšu vidē.
Vadlīniju mērķauditorija:
– Latvijas Republikas diecēzēs kalpojošie garīdznieki;
– konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību locekļi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā;
– visi tie, kuri jebkurā statusā, individuāli vai kopīgi darbojas Latvijas Republikas Baznīcas struktūrās.
2. TERMINI UN TIESĪBU NORMAS
2.1. “Nepilngadīgais” ir jebkura persona, kas jaunāka par astoņpadsmit gadiem. Saskaņā ar Kanoniskajām normām (kan. 97 § 1; kan. 99) nepilngadīgajam tiek pielīdzināta persona ar paliekošu prāta lietošanas ierobežojumu (sal. Normae de delictis reservatis, 6.pants 1§, 1°).
2.2. “Bezspēcīga persona” ir jebkura persona ar ierobežotu rīcības spēju (bezspēcības stāvoklī), ar fiziskām vai garīgām nepilnībām, vai ar ierobežotu personisko brīvību, kas faktiski, kaut tikai reizēm, ierobežo tās spēju saprast vai vēlēties, vai kaut kādā veidā pretoties nodarījumam (sal. Vos estis lux mundi, 1. pants, § 2, b).
Tādēļ šajās vadlīnijās “bezspēcīga persona” tiek pielīdzināta “nepilngadīgajam”.
2.3. Joprojām nav universālas seksuālās vardarbības definīcijas, un tas ir saistīts ar kultūru atšķirībām un atškirībām tiesību normās, ko noteikušas atsevišķas valstis, kas tāpēc apgrūtina kritēriju standartizēšanu, arī zinātniski. Šajā sakarā Pasaules Veselības organizācija (World Health Organisation, w.who.int) izsakās šādi: „Ar seksuālu vardarbību tiek definēta nepilngadīgā iesaistīšana seksuālās darbībās, ko viņš vai viņa pilnībā neizprot, uz kurām nespēj dot piekrišanu, vai attiecībā uz kurām bērns vēl nav sasniedzis pienācīgu attīstības līmeni, vai kuras pārkāpj likumu vai sociālos tabu. Nepilngadīgos var seksuāli izmantot gan pieaugušie, gan citi nepilngadīgie, kuri sava vecuma vai attīstības līmeņa dēļ atrodas atbildības, uzticības vai varas stāvoklī pret upuri” (OMS, Pasaules ziņojums par vardarbību un veselību (World report on violence and health), 2002).
2.4. Kanoniskās tiesības seksuālā vardarbība, ko attiecībā uz nepilngadīgajiem veikuši garīdznieki, tiek uzskaitīta par „vissmagākajiem noziegumiem pret tikumību, kas rezervēti Ticības mācības kongregācijas jurisdikcijai”. Konkrēti ir noteikts, ka tiek ierosināta krimināllieta par „noziegumu pret dekaloga sesto bausli, ko izdarījis garīdznieks ar personu, jaunāku par astoņpadsmit gadiem” un par „nepilngadīgo, jaunāku par četrpadsmit gadiem, pornogrāfisku attēlu iegūšanai vai glabāšanai vai izplatīšanai dzimumdziņas apmierināšanas nolūkā, ko veicis garīdznieks jebkādā veidā vai ar jebkura līdzekļa palīdzību” (sal. Normae de delictis reservatis, 6.pants § 1, 1° e 2°).
Vos estis lux mundi konkretizē noziegumus pret dekaloga sesto bausli, par kuriem tiek ierosināta krimināllieta:
„i. ja kāda persona vardarbīgi vai ar draudiem, vai ļaunprātīgi izmantojot varu, tiek piespiesta veikt vai ciest seksuālas darbības;
ii. ja tiek veiktas seksuālas darbības ar nepilngadīgo vai bezspēcīgo personu;
iii. par bērnu pornogrāfijas materiālu izgatavošanu, rādīšanu, glabāšanu vai izplatīšanu, arī elektroniskā veidā, kā arī par nepilngadīgas vai bezspēcīgas personas vervēšanu vai pamudināšanu piedalīties pornogrāfiskās darbībās” (1.pants § 1, lett. a).
2.5. Latvijas Republikā par noziegumu tiek uzskatītas seksuālas attiecības ar nepilngadīgajiem līdz 16 gadu vecumam (Krimināllikums, 161. pants), nepilngadīgo līdz 16 gadu vecumam iesaistīšana seksuālās darbībās (Krimināllikums, 161. panta 1. punkts), pornogrāfiska satura materiālu izveidošana, izplatīšana un glabāšana, iesaistot nepilngadīgos, kas jaunāki par 16 gadiem (Krimināllikums, 166. pants). Šie noziegumi tiek izskatīti pēc upura pieprasījuma vai pēc atbildīgo iestāžu iniciatīvas, vairumā gadījumu noilgums šīm lietām iestājas 15 gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas, taču ne ātrāk kā piecus gadus no brīža, kad upuris sasniedz pilngadību.
3. NEPILNGADĪGO AIZSARDZĪBAS INSTITŪCIJAS
Lai palīdzētu Latvijas bīskapiem veikt tiem uzticētos uzdevumus, starpdiecēžu līmenī tiek izveidota atbalsta struktūra. Šajā gadījuma runa nav par Ordināriju atbildības mazināšanu, bet gan par atbalstu, sniedzot vērtīgas audzināšanas, medicīniskās, psiholoģiskās, kanoniskās, juridiskās, pastorālās un komunikatīvās prasmes. (Bīskapu konferencei ir jāizvēlās atbilstoši eksperti minētajās sfērās, kas būs gatavi palīdzēt). Ļoti svarīgi būs tas, ka šī atbalsta struktūra var veicināt drošāku vidi, sniegt apmācības un informācijas līdzekļus. Vajadzības gadījumā tas var izrādīties noderīgi arī iesniegumu izskatīšanā.
Kontaktpersona nepilngadīgo aizsardzībai
Bīskapu konference ieceļ nepilngadīgo aizsardzības koordinatoru, kurš koordinē un pārbauda šo vadlīniju izpildi, lai nacionālā līmenī tiktu veidota ekleziālā kopiena, kas apzinās un respektē nepilngadīgo un bezspēcīgo cilvēku tiesības un vajadzības, kā arī ir gatava novērst jebkāda veida vardarbību vai ļaunprātīgu viņu izmantošanu. Koordinators vadīs profilakses pasākumus un pastorālo darbinieku apmācību un īpaši rūpēsies, lai uzklausītu un garīgi atbalstītu tos, kuri apgalvo, ka ir kļuvuši par izmantošanas, seksuālās vardarbības vai sliktas izturēšanās upuriem, kā arī viņu ģimenes locekļus.
4. PROFILAKSE
Nepilngadīgo un bezspēcīgo personu aizsardzībai Latvijas bīskapi uzrauga formācijas aspektus. Garīdznieku formācija sākas Latvijas Starpdiecēžu seminārā un pastāvīgi turpinās garīgo rekolekciju vai citādā veidā. Garīdznieku un reliģiozo apmācība par jautājumiem, kas saistīti ar rūpēm par nepilngadīgajiem un bezspēcīgajiem cilvēkiem, viņu aizsardzību, kā arī ar ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, jāturpina arī pēc priesteru ordinēšanas un svētsolījumu došanas, izmantojot atbilstošus materiālus, atkarībā no ikviena pastorālās kalpošanas.
4. 1. Priesterības kandidātu formācijas un profilakses principi
4.1.1. Latvijas bīskapu konferencei un Latvijas Starpdiecēžu semināra vadībai īpaša uzmanība jāpievērš semināristu apmācībai un profilakses principiem nepilngadīgo un bezspēcīgo cilvēku aizsardzības kontekstā. Īpaša uzmanība jāpievērš kandidātu pārbaudei pirms uzņemšanas seminārā.
4.1.2. Turklāt īpašas rūpes un uzmanība jāpievērš kandidātu atlasei uz ordināciju. Bīskapiem nebūtu ieteicams ordinēt personas, kas nav parādījušas dziļu un strukturētu personisko un garīgo līdzsvaru.
4.1.3. Topošajiem garīdzniekiem ir jāgarantē veselīga cilvēciskā, psiholoģiski-afektīvā un garīgā formācija. Tāpēc „gan sākotnējās, gan mūžizglītības apmācības programmā ir jāiekļauj specifiskas nodarbības, semināri vai kursi par nepilngadīgo un bezspēcīgo cilvēku aizsardzību. Piemērotā veidā ir jāsniedz abilstoša informācija, izceļot arī iespējamās izmantošanas un vardarbības jomas, piemēram, bērnu nelegāla nodarbināšana un nepilngadīgo vai bezspēcīgo personu seksuāla izmantošana” (Ratio Fundamentalis Institutionis Sacerdotalis, n. 202), bērnu pornogrāfija, u.tml. Topošajiem garīdzniekiem ir jāapzinās sava atbildība šajā jomā gan saskaņā ar Kanoniskajām tiesībām, gan valsts tiesību normām.
4.1.4. Maksimāla uzmanība jāpievērš nepilngadīgo un bezspēcīgo personu aizsardzības jautājumam, rūpējoties, lai tie, kuri piesakās uzņemšanai Latvijas Starpdiecēžu seminārā vai kuri jau lūdz priestera svētību saņemšanu, nebūtu kaut kādā veidā saistīti ar noziegumiem vai problemātiskām situācijām šajā jomā (sal. Ratio Fundamentalis Institutionis Sacerdotalis, n. 202).
4.1.5. Papildu dokumentācijai, kas noteikta vispārējos, speciālajos un nacionālajos likumos, topošos priesterus vienmēr izvērtē Ordinārija apstiprināts eksperts, kurš var pamatoti konstatēt, ka kandidātam uz priesterību nav seksuālas novirzes vai personības traucējumi vai citi psihiski traucējumi, kas var ietekmēt seksuālo impulsu kontroli, veicinot seksuālu noziegumu izdarīšanu vai neatbilstošu seksuālu uzvedību. Pastiprināta kontrole ir jānodrošina arī attiecībā uz citu semināru vai reliģisko institūtu kandidātu uzņemšanu Latvijas Starpdiecēžu seminārā, pievēršot īpašu uzmanību pilnīgai un patiesai informācijas apmaiņai par tiem priesterības kandidātiem, kuri pārceļas no viena semināra uz citu (sal. Ratio Fundamentalis Institutionis Sacerdotalis, 198. lpp.). Baznīcas dokumentāciju var attiecīgi papildināt ar publiskām izziņām, kas izslēdz jebkuru precedentu šajā jautājumā.
4. 2. Profilakses principi garīdzniekiem
4.2.1. Ordinārijs pievērš īpašu uzmanību priesteru formācijai, sevišķi, priesteriskā darba pirmajos gados.
4.2.2. Katram Ordinārijam vai viņa deleģētai personai ir jāuzrauga viņa diecēzē kalpojošie priesteri.
4.2.3. Ikvienam Ordinārijam, kas savā diecēzē uzņem kādu priesteri vai diakonu, kas pieder citai diecēzei, pirms viņš sāk pastorālo darbu, ir jābūt visai nepieciešamajai informācijai par šo personu, īpašu uzmanību pievēršot faktam, vai viņš nav turēts aizdomās vai atzīts par vainīgu seksuālos noziegumos pret nepilngadīgajiem vai bezspēcīgām personām.
4.2.4. Ja runa ir par ārpusdiecēzes priesteriem, kas diecēzē veic pastorālo kalpošanu, kaut uz noteiktu laiku, kā arī attiecībā uz reliģiozajiem, kuriem bīskaps ir uzticējis pienākumu diecēzē, tad bīskapam vai Institūta priekšniekam ad quem ir jāsaņem no bīskapa vai Institūta priekšnieka a quo pilnīga un patiesa rakstiska informācija, ieskaitot visus aizdomīgos vai bīstamos signālus. Tas pats pienākums attiecas uz bīskapu vai Institūta priekšnieku, kurš autorizē vai liek veikt kalpošanu citās ekleziālajās struktūrās. Baznīcas dokumentāciju var attiecīgi papildināt ar publiskajām izziņām, kas izslēdz jebkuras aizdomas šajā jautājumā.
4. 3. Profilakses principi attiecībā uz diecēžu pastorālajā darbā iesaistītajiem garīdzniekiem, reliģiozajiem un lajiem
Ikvienam, kurš darbojas ekleziālajā kopienā, ir jāapzinās un jāpieņem šajās Vadlīnijās paustais kopīgais uzdevums aizsargāt nepilngadīgās un bezspēcīgās personas.
4.3.1. Izvēloties pastorālos darbiniekus, jāpārliecinās par kandidātu piemērotību darbam ar nepilngadīgajiem, veicot atbilstošu izmeklēšanu un pārbaudot arī to, vai viņi nav atzīti par aizdomās turētajiem attiecīgajos noziedzīgos nodarījumos pret nepilngadīgajiem vai bezspēcīgām personām.
4.3.2. Pastorālajiem darbiniekiem jāsaņem atbilstoša formācija par nepilngadīgo izmantošanas, seksuālas vardarbības un sliktas izturēšanās riskiem, kā arī par veidiem šo nodarījumu identificēšanai un novēršanai. Viņiem arī jāpiedalās apmācības programmās, kuras organizē attiecīgās struktūras.
4.3.3. Gadījuma līdzstrādnieki tiek informēti par izturēšanos, kādai jābūt, darbā ar nepilngadīgajiem, kā arī par aizliegtiem izturēšanās veidiem.
A. Pastorālās aktivitātes
1. Pastorālajās darbībās, kurās iesaistīti nepilngadīgie, šo personu aizsardzībai ir jābūt prioritātei. Tāpēc pastorālajiem darbiniekiem savas darbības laikā ir jāņem vērā sekojoši principi:
– attiecībām ar nepilngadīgajiem jābūt cieņpilnām un godprātīgām;
– jāsniedz viņiem pozitīvs uzvedības paraugs;
– nepilngadīgo klātbūtnē vienmēr jābūt redzamiem arī no citu personu puses;
– jāziņo atbildīgajam par jebkuru potenciāli bīstamu rīcību;
– jāievēro nepilngadīgā privātuma robeža;
– jāinformē vecākus vai aizbildņus par ierosinātajām darbībām un ar tām saistītajām organizatoriskajām metodēm;
– jāievēro piesardzību saziņā ar nepilngadīgajiem, tostarp pa tālruni un sociālajos tīklos.
2. Pastorālajiem darbiniekiem ir stingri aizliegts:
– piemērot jebkura veida miesas sodu;
– veidot priviliģētas attiecības ar vienu vai atsevišķiem nepilngadīgajiem;
– atstāt bērnu viņa psihiskajai vai fiziskajai drošībai potenciāli bīstamā situācijā;
– vērsties pret nepilngadīgo aizvainojošā veidā vai izturēties pret viņu neatbilstoši vai izmantojot jebkādus seksuāla rakstura mājienus;
– diskriminēt nepilngadīgo vai nepilngadīgo grupu;
– lūgt nepilngadīgo saglabāt noslēpumu;
– dāvināt vienam no nepilngadīgajiem dāvanas, diskriminējot pārējos grupas locekļus;
– fotografēt vai filmēt nepilngadīgo bez viņa vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanas;
– publicēt vai izplatīt tīmeklī vai sociālajos tīklos attēlus, kuros bērns ir atpazīstams, bez vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanas.
3. Pastorālās aktivitātes tiek veiktas telpās, kas piemērotas nepilngadīgo vecumam un attīstības pakāpei. Ciktāl iespējams, pastorālajiem darbiniekiem ir īpaši jārūpējas, lai nepilngadīgie neietu un nepaliktu skatienam paslēptās vai grūti kontrolējamās vietās.
4. Jebkura neatbilstoša vai huligāniska attieksme nepilngadīgo vidū, pat ja tā nesatur nozieguma detaļas, ir nekavējoties jārisina, ievērojot līdzsvaru, ar apdomību un taktu, nekavējoties informējot vecākus vai aizbildņus.
B. Vecāku vai aizbildņu piekrišana
1. Vecāku vai aizbildņu rakstiska piekrišana ir būtiska nepilngadīgo dalībai pastorālās darbībās. Vecāki vai aizbildņi saņem informāciju par piedāvāto darbību, kā arī vadītāju vārdus un kontaktinformāciju.
2. Lai fotografētu vai filmētu nepilngadīgos un publicētu fotogrāfijas vai video, kuros viņi uzņemti, kā arī lai sazinātos ar nepilngadīgo, arī pa tālruni un sociālajos tīklos, ir nepieciešama vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišana.
3. Atļaujas, kas satur sensitīvus datus, tiek rūpīgi un uzmanīgi glabātas.
5. PROCEDŪRA IESPĒJAMAS SEKSUĀLĀS VARDARBĪBAS GADĪJUMĀ PRET NEPILNGADĪGO VAI BEZSPĒCĪGO PERSONU
5. 1. Ziņojumu par iespējamu seksuālu vardarbību vērtēšana
5.1.1. Nekādā gadījumā nav pieļaujama līdzdalības vai konspiratīvas klusēšanas atmosfēra attiecībā uz seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem vai bezspēcīgajām personām – ikviens, kuram ir ziņas par iespējamu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem vai bezspēcīgām personām baznīcas vidē, tiek aicināts nekavējoties ziņot par viņa rīcībā esošajiem faktiem kompetentām Baznīcas amatpersonām, lai aizsargātu nepilngadīgos un bezspēcīgos cilvēkus, meklētu patiesību un atjaunotu taisnīgumu, ja tas ir pārkāpts.
5.1.2. Tiem, kuri apgalvo, ka viņi ir kļuvuši par izmantošanas, seksuālas vardarbības vai sliktas izturēšanās upuriem baznīcas vidē, kā arī viņu ģimenes locekļiem ir tiesības tikt pieņemtiem, uzklausītiem un atbalstītiem. Ordinārijs, vai nu tieši vai ar Nepilngadīgo aizsardzības koordinatora starpniecību, viņus uzklausīs, apņemoties garantēt atbilstošu garīgo palīdzību un viņu personas un privātās dzīves aizsardzību, kā arī personas datu konfidencialitāti. Ordinārijs var uzticēt kvalificētam priesterim sniegt garīgo atbalstu cietušām personām un viņu ģimenes locekļiem.
5.1.3. Ziņošana ne tikai neizslēdz, bet arī nekādā veidā nekavē sūdzības iesniegšanu Latvijas Republikas kompetentajai iestādei, pat pamudinot to darīt. Šī iemesla dēļ ziņotājs par iespējamu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem, kas izdarīta baznīcas vidē un / vai persona, kas ziņo, ka ir cietusi no šāda nozieguma, un / vai viņa vecāki vai aizbildņi vienmēr tiek skaidri informēti par iespēju iesniegt sūdzību saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un to, ka kanoniskā procedūra, kas ir neatkarīga un autonoma attiecībā pret valsti, nekādā ziņā to neaizstāj.
5.1.4. Ja kāds no garīdzniekiem vai Konsekrētās dzīves institūta vai Apustuliskās dzīves biedrības locekļiem iegūst ziņas vai viņam ir pamatots iemesls uzskatīt, ka no garīdznieka vai Konsekrētās dzīves institūta vai Apustuliskās dzīves biedrības locekļa puses ir veikta seksuāla vardarbība pret nepilngadīgo vai bezspēcīgo personu, izņemot grēksūdzes sakramentā iegūtu informāciju (KTK kan. 1548 § 2 § 2 un KTKAB 1229 § 2 § 2), viņam ir pienākums nekavējoties par to ziņot tās vietas Ordinārijam, kurā tas būtu noticis, vai citam Ordinārijam, kas minēti kanonos (134 KTK un 984 KTKAB), sal. Vos estis lux mundi, artt. 3, § 1; 4, § 1).
5.1.5. Kaut arī ziņojums par garīdznieku būtu adresēts tieši Nepilngadīgo aizsardzības koordinatoram, ir jāinformē bīskaps, lai viņš varētu sākt sākotnējo pārbaudi, ko paredz kanoniskā procedūra.
5.1.6. Ja šādu informāciju ir saņēmis priesteris vai prāvests, par to viņam jāziņo vietējam Ordinārijam.
5.1.7. Ziņotāja un/vai tā, kurš informē, ka ir cietis no seksuālas vardarbības, un/vai viņa ģimenes locekļu uzklausīšanai un pieņemšanai jānotiek pieejamā, drošā un rezervētā vidē. Lai nodrošinātu veikto darbību caurspīdīgumu, jebkuru sarunu ar Baznīcas pārstāvi ir pienācīgi jādokumentē, vismaz šo tikšanos fiksējot protokolā, ko kopīgi paraksta klātesošie, vai izmantojot citu metodi, par kuru klātesošie vienojas.
5.1.8. Ziņojumā jāietver detalizēti elementi, piemēram, norāde uz laiku un vietu, notikušajā iesaistītās vai informētās personas, kā arī citi apstākļi, kas var būt noderīgi, lai nodrošinātu precīzu novērtējumu (sal. Vos estis lux mundi, 3.punkts, § 4).
5.1.9. Ziņojumi tiks glabāti un izmantoti tā, lai nodrošinātu to drošību, nemainīgumu un konfidencialitāti, saskaņā ar kanoniem KTK 471.kan. 2° un KTKAB 244.kan. § 2, 2° (sal. Vos estis lux mundi, 2.punkts, § 2).
5.1.10. Personai, kas sniedz ziņojumu, nevar uzlikt nekādu klusēšanas pienākumu attiecībā uz tā saturu (sal. Vos estis lux mundi, 4.punkts, § 3).
5.1.11. Ziņotājs var arī pieprasīt, lai viņa identitāte netiktu atklāta apsūdzētajam; šī prasība tiks pieņemta, ja konkrētajā gadījumā to atļauj kanonisko tiesību normas un ja ziņotāja liecībai nebūs izšķiroša nozīme paziņotā fakta noskaidrošanā.
5.1.12. Ja vien ziņojums neattiecas uz bīskapiem vai tiem pielīdzinātām personām (sal. Vos estis lux mundi, 6. punkts), Ordinārijs, kurš saņēmis ziņojumu, to nekavējoties pārsūta tās vietas Ordinārijam, kur noticis iespējamais pārkāpums, kā arī ziņojumā minētās personas Ordinārijam, kuriem jārīkojas saskaņā ar likumu, kas attiecas uz šīm specisfiskām lietām (sal. Vos estis lux mundi, 2. punkts, § 3).
5.1.13. Kas attiecas uz ziņojumiem par bīskapiem vai tiem pielīdzinātām personām par iespējamu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem vai bezspēcīgām personām, tie ir adresējami gan Svētajam Krēslam, gan ekleziālās provinces metropolītam, kurā dzīvo ziņojumā minētā persona (sal. Vos estis lux mundi. 8.pants, §1).
5.1.14. Ziņojumu vienmēr var sūtīt Svētajam Krēslam vai nu tieši, vai ar Pontifikālā pārstāvja starpniecību (sal. Vos estis lux mundi. 3. punkts, §3).
5.1.15. Ja Ordinārijs tiek informēts par nepilngadīgo seksuālu izmantošanu, ko veikuši laji, kuri veic pastorālo darbu baznīcas struktūrās, viņš, ievērojot apsūdzētā nevainīguma prezumpciju līdz galīgajam spriedumam un iesaistīto cilvēku labas reputācijas aizsardzību, eventuāli uzklausot Nepilngadīgo aizsardzības koordinatoru, darbosies saskaņā ar Latvijas Republikas tiesību un kanoniskajām normām šajā jautājumā; pēc pieprasījuma nodrošinās pilnīgu sadarbību ar valsts tiesīsbargājošajām iestādēm; vienlaikus veiks piesardzības pasākumus, lai labāk aizsargātu pastorālajās darbībās iesaistītos nepilngadīgos.
5. 2. Cietušo uzklausīšana, pieņemšana un atbalstīšana
5.2.1. Ir jāpievērš pareiza un pienācīga uzmanība cilvēkiem, kuri ir cietuši vardarbību un ir atraduši drosmi par to ziņot. Upuris ir jāuzskata par smagi ievainotu personu un jāuzklausa ar empātiju, respektējot viņa cieņu. Šāda prioritāra attieksme arī ir kā preventīva darbība, jo tikai patiesa cilvēku, kas cietuši no šī nozieguma, sāpju uzklausīšana atver mūs solidaritātei un liek mums darīt visu iespējamo, lai ļaunprātīgā rīcība neatkārtotos. Tas ir vienīgais veids pārejai no fakta par seksuālo vardarbību uzzināšanas uz līdzjūtību, līdzciešanu, sapratni un mēģinājumu noskaidrot, kas patiesībā ir noticis upura dzīvē, lai mēs justos aicināti uz personisku un kopienas atjaunotni. Tāpēc kā Katoļu Baznīca Latvijā mēs visi jūtamies personīgi aicināti uz dziļu morālu reakciju, lai veicinātu un liecinātu par tuvību tiem, kurus skārusi vardarbība. Uzklausīšanai ir jākonkretizējas evaņģēliskā gatavībā rūpēties par upuriem, būt līdzās viņiem un atbalstīt viņus izlīgšanas, iekšējās dziedināšanas un miera ceļā.
5.2.2. Tiem, kuri apgalvo, ka ir kļuvuši par seksuālas vardarbības upuriem baznīcas vidē, kā arī viņu ģimenes locekļiem, ir tiesības tikt uzņemtiem, uzklausītiem un atbalstītiem: Bīskapiem vienmēr ir jābūt gataviem pieņemt un uzklausīt šos cilvēkus – gan personīgi, gan caur savu pārstāvi šajā jautājumā. Katra bīskapa vai viņa pārstāvja pienākums ir tikties ar seksuālās vardarbības upuriem, ar pacietību un līdzjūtību uzklausīt viņus un viņu ģimenes locekļus. Vietējais Ordinārijs vai bīskapa pilnvarotā persona cietušajam izskaidro viņa tiesības vērsties Latvijas Republikas tiesībsargājošajās iestādēs. Sarunā ar upuriem jāuzsver Baznīcas negatīvā attieksme pret seksuālajiem noziegumiem un vēlme darīt visu iespējamo, lai cietusī persona tiktu dziedināta un saņemtu nepieciešamo palīdzību.
5.2.3. To cilvēku uzklausīšanai, kuri apgalvo, ka ir cietuši no seksuālas vardarbības baznīcas vidē, laika gaitā ir jāturpinās un jānodrošina viņiem aizsardzība un atbalsts, ejot taisnīguma un izlīguma ceļu.
5.2.4. Tā kā katra seksuālā vardarbība ietekmē visu cilvēku visos viņa aspektos – fiziskajā, psihiskajā, attiecību, morālajā – un, galvenokārt, var radīt dziļu brūci viņa garīgajā pieredzē, Katoļu Baznīca Latvijā nodrošina upuriem un viņu ģimenēm terapeitisko, psiholoģisko un garīgo atbalstu.
5.2.5. Upuru atbalstam un viņu ciešanu mazināšanai, ko sniedz Baznīcas kopiena, jānotiek saskaņā ar tiesiskuma un caurskatāmības principiem, lai to nekad nevarētu uzskatīt par pašu upuru apklusināšanas līdzekli, bet gan par veidu, kā mēģināt atvieglot viņu ciešanas un veicināt viņu iekšējo dziedināšanu.
5.2.6. Ir jābūt līdzās arī ekleziālajām kopienām, kuru iekšienē ir notikusi nepilngadīgo vai bezspēcīgo personu ļaunprātīga izmantošana. Ir jārūpējas, lai šīm kopienām būtu nodrošināts garīgais stiprinājums un atbalsts.
5.2.7. Rūpēs par cietušajiem, īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai:
a) katra iesaistītā puse saņemtu dziedināšanu;
b) nekavējoties un mērķim atbilstošā veidā uzklausītu cietušās personas liecību;
c) cietusī persona varētu sazināties ar personām no atbalsta struktūras;
d) izskaidrotu cietušajai personai, kādas ir viņas tiesības un kā tās aizstāvēt, tostarp par iespēju sniegt pierādījumus un lūgt tikt uzklausītai tieši vai ar starpnieka palīdzību;
e) pēc cietušās personas pieprasījuma informētu viņu par izmeklēšanas atsevišķo posmu rezultātiem;
f) mudinātu cietušo personu izmantot civilo un kanonisko konsultantu palīdzību;
g) aizsargātu cietušo personu un viņas ģimeni no jebkādas iebiedēšanas vai atriebības;
h) aizsargātu cietušās personas labo slavu un privātumu, kā arī personas datu konfidencialitāti.
5.3. Kanoniskās procedūras gadījumā, ja seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem un bezspēcīgiem cilvēkiem ir pieļāvuši garīdznieki
Baznīcas tiesību normas nosaka, ka garīdznieku veiktos seksuālos pārkāpumus pret nepilngadīgajiem izskata Ticības mācības Kongregācija (motu proprio Sacramentorum Sanctitatis Tutela, 2010. gada 21. maijā, 6.punkts 1 §).
Baznīcas likums par vissmagākajiem šāda rakstura noziegumiem uzskata:
1. 6 baušļa pārkāpumu, ko veicis garīdznieks ar nepilngadīgu personu, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, vai ar bezspēcīgu personu.
2. Ja garīdznieks jebkurā veidā un izmantojot jelkādu tehnoloģiju ir ieguvis, izplata vai patur savā īpašumā pornogrāfiskus nepilngadīgu personu (kas nav sasniegušas 14 gadu vecumu) attēlus dzimumtieksmju apmierināšnai.
Sākotnējā izmeklēšana par pārkāpumiem, kurus garīdznieks veicis ar nepilngadīgu personu, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, un kuri ir Ticības mācības kongregācijas kompetencē, var ierosināt, ja kopš pārkāpuma izdarīšanas ir pagājuši ne vairāk kā 20 gadi, lai gan atsevišķos gadījumos Kongregācija var atcelt noilguma termiņu.
Turklāt, Kanonisko tiesību kodeksa 1395.kanons garīdzniekiem, kuri veikuši citas darbības seksuālajā sfērā, paredz sodus, kurus nenosaka speciāli noteikumi.
A. Sākotnējā pārbaude
Baznīca ar lielu rūpību izskata katru iesniegumu, kas satur informāciju par iespējamu pārkāpumu pret 6 bausli ar nepilngadīgu personu, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu.
1. Ja kompetentais Ordinārijs saņem ziņu par iespējamu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem, ko veikuši viņa jurisdikcijā esoši garīdznieki, viņam vispirms jāveic sākotnējā izmeklēšana, saskaņā ar KTK 1717.kan. § 1 un KTKAB 1468.kan. § 1 (sal. arī Normae de delictis reservatis, 17. punkts), lai pārbaudītu ziņojuma par noziedzīgo nodarījumu notitia criminis ticamību. Šo uzdevumu, ja tas tiek atzīts par atbilstošu un vajadzīgu, Ordinārijs uztic piemērotai personai, kura prot saprātīgi rīkoties un ir pieredzējusi. Ir jārūpējas, lai pēc iespējas aizsargātu visu iesaistīto personu konfidencialitāti un reputāciju. Jāņem vērā, ka nekad nevar tikt izpausts grēksūdzes noslēpums.
2. Šajā posmā kompetentais Ordinārijs, pienācīgi izvērtējis katru atsevišķo gadījumu, pieņem lēmumu, vai informēt apsūdzībās minēto garīdznieku, vai nē, un veikt visus nepieciešamos pasākumus attiecībā uz šo garīdznieku, lai izvairītos no šādu eventuālu nodarījumu atkārtošanas riska.
3. Savā izvērtējumā bīskaps apzinās, ka galvenais ir nepilngadīgā drošība un aizsardzība. Šajā nolūkā, vienmēr paturot prātā apsūdzētā nevainīguma prezumpciju līdz galīgajam spriedumam un katras konkrētās lietas izvērtējumu, kompetentais bīskaps ar mērķi novērst ieļaunojumu, aizsargāt liecinieku brīvību un garantēt tiesiskumu, var aizliegt apsūdzētajam veikt kalpošanu un jelkādas pastorālās darbības ar nepilngadīgajiem, var aizliegt apsūdzētajam veikt priestera kalpošanu vai ieņemt Baznīcas amatus iepriekš vai veikt uzticētos pienākumus, liekot atstāt vai aizliedzot uzturēties noteiktā teritorijā (sal. KTK 1722. kan., KTKAB 1473. kan. un Normae de delictis reservatis,19. punkts).
4. Kad lieta tiek izbeigta, aizsardzības nolūkā eventuāli pieņemtie pasākumi, ir jāatceļ ar nākamo dekrētu un tie izbeidzas ipso iure kanoniskā procesa beigās.
5. Ņemot vērā iespējamā nozieguma atkārtošanās iespējamo un faktisko varbūtību, veiktos kanoniskos pasākumus var publiskot, izņemot vēl paredzētās kanoniskās procedūras, kā arī izvērtējot iepriekšminēto varbūtību un iesaistīto personu tiesības uz labo slavu un konfidencialitāti, un arī nepieciešamību ievērot slepenību efektīvākai izmeklēšanai. Jebkurā gadījumā pirmajā vietā ir nepilngadīgo drošības aizsardzība.
6. Ja tiek pierādīts ziņojuma par nodarījumu patiesums, sākotnējā izmeklēšana var tikt uzskatīta par absolūti lieku un Ordinārijs var nodot lietu tieši Ticības mācības kongregācijai (sal. KTK 1717.kan., § 1, KTKAB 1468.kan. § 1; Normae de delictis reservatis, 17. punkts).
7. Ja tomēr pamatoti tiek izslēgts ziņojuma par nodarījumu patiesums („acīmredzamas un pierādītas nepamatotības” gadījumā), kompetentais Ordinārijs var izdot arhivēšanas rīkojumu, saglabājot atbilstošo dokumentāciju, lai vajadzības gadījumā varētu apliecināt veiktās darbības un lēmuma iemeslus.
8. Gadījumā, ja, tiek pierādīts ziņojuma par noziedzīgo nodarījumu notitia criminis patiesums, kompetentais Ordinārijs, neuzskatot sākotnējo izmeklēšanu par absolūti nevajadzīgu, turpina to veikt, saskaņā ar KTK 1717.kan. un KTKAB 1468.kan. Ja kompetentais Ordinārijs neuzskata par nepieciešamu rīkoties personīgi, viņš ieceļ priesteri izmeklētāju, kas ir rūpīgs un ir eksperts procesuālos jautājumos, kā arī priesteri notāra funkciju veikšanai. Izmeklēšanā būs jārekonstruē: noziedzīgās darbības fakti, noziedzīgo darbību skaits un laiks, ziņas par cietušajiem, to vecums, nodarītais kaitējums, iespējamā saistība ar grēksūdzes noslēpumu, pārējie iespējami saistītie nodarījumi, kuri uz šo lietu neattiecas. Izmeklēšanas laikā var tikt ievākti dokumenti, liecības un informāciju, tostarp no citu diecēžu vai kopienu bīskapiem vai priekšniekiem, kuru teritorijās aizdomās turētais ir dzīvojis; ir jāuzklausa cietušais un jāsavāc visi publisko iestāžu dokumenti un veiktie pasākumi, ja tādi ir.
9. Nepilngadīgā formālai nopratināšanai jānotiek tikai tad, ja viņa liecībai ir izšķiroša nozīme fakta noskaidrošanā, un, ja viņa vecāki vai likumīgie aizbildņi ir devuši rakstveida piekrišanu. Šajā gadījumā tai jānotiek drošā un rezervētā vidē, pilnībā ievērojot seksuālās vardarbības iespējamā upura uzklausīšanas metodes un kritērijus, klātesot profesionālim ar īpašām prasmēm attiecībā uz nepilngadīgās personas psiholoģisko, intelektuālo un emocionālo stāvokli. Nepilngadīgais vienmēr var lūgt vecāku vai viņa norādītā likumīgā aizbildņa vai citas viņa norādītas uzticības personas palīdzību un atbalstu. Arī šajā posmā prioritāra ir nepilngadīgā labklājība.
10. Saskaņā ar KTK 1719.kan. un KTKAB 1470.kan. kūrijas slepenajā arhīvā ir jāblabā pilnīga dokumentācija par darbībām, kas veiktas sākotnējās izmeklēšanas laikā.
11. Pēc sākotnējās izmeklēšanas kompetentais Ordinārijs, pamatojoties uz Normae de delictis reservatis 16.punktu, sākotnējās pārbaudes materiālus iesniedz Ticības mācības kongregācijai, lai tā varētu pieņemt attiecīgos lēmumus.
12. Gadījumos, kad izmeklēšanu jau ir uzsākušas valsts tiesībsargājošās iestādes, sākotnējā pārbaude Baznīcā netiek uzsākta, bet, ja sākotnējā pārbaude jau ir uzsākta, tā tiek atlikta līdz laikam, kamēr izbeidzas izmeklēšanas process valsts iestādēs un tiek pieņemts Latvijas Repblikas tiesībsargājošo institūciju nolēmums.
13. Ordinārijam ir jābūt informētam par valsts iestāžu lēmumiem un spriedumiem, un viņam tie ir jāņem vērā, pieņemot pašam savus lēmumus.
14. Ja apsūdzība ir izvirzīta pret jau mirušu garīdznieku, sākotnējo pārbaudi neuzsāk, izņemot gadījumu, ja lietas noskaidrošana varētu būt noderīga Baznīcas labumam. Personai, kura izvirzījusi apsūdzību, ir jābūt informētai par šiem apstākļiem.
B. Tiesvedība
1. Saskaņā ar Normae de delictis reservatis 21.punkta § 1, par delicta graviora smagu nodarījumu izdarīšanu pret vainīgo personu tiek uzsākts tiesvedības process. Kompetentam Ordinārijam tiek uzticēta – saglabājot Ticības mācības kongregācijas tiesības uzsākt lietu saskaņā ar Normae de delictis reservatis 16. punktu – kriminālprocesa pirmā instance, kas jāveic saskaņā ar iepriekšminētā Dikastērija norādēm, kurš jebkurā gadījumā ir otrās instances tiesa. Pontifikālo tiesību klēra reliģisko institūtu un apustulisko biedrību augstākie priekšnieki (moderatori) var izveidot savu pirmās instances tiesu.
2. Ir lietderīgi katrā diecēzē nodrošināt tādu garīdznieku klātbūtni, kuri izceļas ar saprātīgumu un juridisko pieredzi, un kuri eventuāli varētu veidot tiesnešu kolēģiju. Viņiem ir jābūt priesteriem, kuri ir ieguvuši vismaz licenci Kanoniskajās tiesībās, izņemot gadījumus, ja viņi ir saņēmuši Ticības mācības kongregācijas atļauju (dispensu).
3. Gadījumā, ja Ticības mācības kongregācija nolemj rīkoties, pieņemot ārpustiesas lēmumu, kompetentajam bīskapam tomēr ir pilnībā jāgarantē apsūdzētajam garīdzniekam viņa pamattiesības uz aizstāvību (sal. KTK 1720.kan. un KTKAB 1486.kan., Normae de delictis reservatis, 21.punkts).
4. Kanoniskās sankcijas, ko var piemērot garīdzniekam, kurš atzīts par vainīgu nepilngadīgas personas seksuālā izmantošanā, parasti ir divu veidu:
1) pasākumi, kurus var piemērot vienlaikus ar administratīvo sodu, un kuru mērķis ir pilnībā ierobežot garīdznieka publisko kalpošanu vai vismaz izslēgt viņa saskarsmi ar nepilngadīgajiem;
2) Baznīcas sodi, no kuriem nopietnākais ir demisija no klēra kārtas.
5. Paliekošus sodus nevar uzlikt vai pasludināt ar ārpustiesas dekrētu (KTK 1342.kan. § 2), ja vien Ticības mācības kongregācija jua iepriekš nav pilnvarojusi kompetento Baznīcas amatpersonu saskaņā ar Normae de delictis reservatis 21. panta § 2, 1°. Ja iepriekšminētā pilnvarojuma nav, bīskapam, lai piemērotu smagāko sodu, ir jāvēršas Ticības mācības kongregācijā, kas var izmantot iespēju saskaņā ar Normae de delictis reservatis 21.panta § 2, 2° nodot lēmuma pieņemšanu Svētajam tēvam. Ticības mācības kongregācijai ir arī tiesības vissmagākos gadījumus iesniegt tieši Svētajam tēvam, lai lūgtu vainīgā garīdznieka demisiju no klēra kārtas ex officio. Apsūdzētajam vienmēr ir tiesības pašam iesniegt Svētajam tēvam lūgumu tikt atbrīvotam no priestera vai reliģiozā saistībām.
6. Neierobežojot Ticības mācības kongregācijas kompetenci, kanoniskais process par konkrētiem gadījumiem parasti jāskata tās vietas Ordinārijam, kurā noziegums izdarīts, vai arī Religiskā institūta Ordinārijam.
7. Ja jau sākotnēji ir paredzēts kriminālprocess, kompetentais bīskaps, izņemot gadījumus, kas minēti Normae de delictis reservatis 7.punktā, uzklausījis Ticības mācības kongregāciju, var pieņemt pasākumus nepilngadīgo aizsardzībai.
C. Apsūdzētā persona.
1. Vienmēr ir jāgarantē nevainīguma prezumpcija, aizsargājot aizdomās turētā reputāciju. Ja vien nepastāv nopietni iemesli, aizdomās turēto savlaicīgi ir jāinformē par viņam izvirzītajām apsūdzībām, lai viņš varētu pret tām aizstāvēties. Apsūdzētais tiek aicināts izmantot civilo un kanonisko konsultantu palīdzību. Viņam tiks piedāvāta arī garīga un psiholoģiska palīdzība.
2. Ja ir pamats uzskatīt, ka nodarījumi var atkārtoties, nekavējoties jāveic atbilstoši piesardzības pasākumi.
3. Atbildība par seksuāla rakstura nozieguma izdarīšanu ir personīga. Faktiskā atbildība par seksuālu vardarbību ir taisnīga soda piespriešana likumpārkāpējam, kā arī kompensācija par nodarīto kaitējumu.
4. Persona, kas atzīta par vainīgu seksuālās vardarbības veikšanā pret nepilngadīgajiem un bezspēcīgiem cilvēkiem, ir jāatbrīvo no tās pienākumiem; tomēr šai personai jāpiedāvā atbilstoša palīdzība psiholoģiskai un garīgai rehabilitācijai, kā arī sociālās reintegrācijas nolūkā. Turklāt šai personai ir jāpalīdz apzināties atbildība par notikušo, nonākt līdz lūgumam piedot, izlīgt un atlīdzināt.
6. ATTIECĪBAS AR VALSTS IESTĀDĒM
Baznīca sadarbojas ar valsts institūcijām, lai garantētu savas darbības caurspīdīgumu.
1. Ievērojot Baznīcas un Latvijas valsts tiesību normas, kā arī kanonisko, valsts likumu un starptautisko tiesību savstarpējo autonomiju, mēs vēlamies nodrošināt nozīmīgu sadarbību ar Latvijas Republikas tiesībsargājošajām iestādēm, lai noskaidrotu faktus, kopīgi meklējot bezspēcīgo personu labumu, patiesību un taisnīguma atjaunošanu, ja tas ir pārkāpts.
2. Baznīcas vadība, lai arī tai nav juridiska pienākuma ziņot Latvijas Republikas tiesībsargājošajām iestādēm par saņemtajām ziņām par nepilngadīgo iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu (jo Baznīcas amatpersona nav kvalificējama kā valsts amatpersona vai kā valsts civildienesta ierēdnis), saņemot ziņojumu par garīdznieka iespējamu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgo ekleziālā vidē, informē ziņojuma autoru un iespējamā upura vecākus vai likumīgo aizbildni par to, ka saņemtā informācija varētu tikt nodota kompetentajai valsts tiesībsargājošajai iestādei.
Šajā nolūkā Baznīcas vadība pieprasa ziņotājam rakstveidā noformēt notitia criminis, ko tas ir devis, lai minētā komunikācija likumpārkāpuma gadījumā, par kuru saskaņā ar Latvijas Republikas likumu pienākas sods, varētu būt par pamatu iesniegumam tiesībsargājošajā iestādē.
Baznīcas vadībai ir morāls pienākums pārsūtīt sūdzību valsts tiesībsarājošajai iestādei, ja pēc tūlītējas sākotnējās izmeklēšanas pabeigšanas tiek noskaidrota fumus delicti esamība. Baznīcas iestāde neiesniedz sūdzību, ja cietušais (kas pa šo laiku ir kļuvis pilngadīgs), viņa vecāki vai likumīgie aizbildņi pret to ir izteikuši skaidru iebildumu, to pienācīgi dokumentējot un saprātīgi pamatojot, taču vienmēr saglabājot nepilngadīgā prioritārās intereses.
3. Pat ja Latvijas Republika neuzsāk kriminālprocesu (ieskaitot tajā sākotnējo izmeklēšanas posmu), kompetentajam bīskapam, ja viņš ir informēts par iespējamiem pārkāpumiem, nekavējoties ir jāuzsāk kanoniskā procedūra, īstenojot līdzīvērtīgus patiesības noskaidrošanas pasākumus, ja nepieciešams, veicot sākotnējo izmeklēšanu un piemērotus piesardzības pasākumus.
4. Gadījumā, ja notiek izmeklēšana par attiecīgiem noziedzīgiem nodarījumiem vai tiek uzsākts kriminālprocess saskaņā ar valsts likumiem, svarīga ir bīskapa sadarbība ar valsts tiesībsargājošajām institūcijām, respektējot katras puses attiecīgo kompetences sfēru un saskaņā ar kanoniskajiem, Konkordāta un Latvijas Republikas tiesību aktiem. Kad būs pieņemti kanoniskie piesardzības pasākumi, kurus uzskatīs par nepieciešamiem, kompetentais bīskaps varēs izvērtēt vajadzību pārtraukt kanoniskās izmeklēšanas darbības, lai izvairītos no to nevajadzīgas pārklāšanās ar valsts īstenotajām procesuālajām darbībām.
5. Kompetentais bīskaps var atsaukties uz valsts veiktās procedūras galīgiem vai pagaidu nolēmumiem vai secinājumiem, kas viņu nekavē vai neatbrīvo no sava izvērtējuma saskaņā ar kanonisko likumu.
7. NEPATIESAS APSŪDZĪBAS
1. Viltus apsūdzības nopietni kaitē apsūdzētās personas un visas Baznīcas kopienas labo slavu, cieņu un reputāciju. Baznīcas autoritāte, ņemot vērā arī Latvijas Republikas likumdošanu šajā jautājumā, par viltus apsūdzību var pamatoti sodīt, neizslēdzot cenzūru (sal. KTK 1390.kan. § 2 un KTKAB 1452.kan.).
2. Ja apsūdzība nav pamatota, ir jādara viss, lai garīdznieks vai cita persona, kas ir cietusi nepamatotas apsūdzības dēļ, atgūtu labo reputāciju.
3. Kompetenta bīskapa pienākums ir aizsargāt kopienu, atjaunojot tajā patiesību.
8. IKGADĒJAIS ZIŅOJUMS, VADLĪNIJU PĀRSKATĪŠANA UN PRECIZĒŠANA.
1. Šīs vadlīnijas stāsies spēkā no dienas, kad tās tiks publicētas mājas lapā: https://katolis.lv
2. Katru gadu Latvijas Bīskapu konferences sanāksmes ietvaros tiks pārrunāti jautājumi un sniegta informācija par diecēzēs paveikto saistībā ar nepilngadīgo un bezspēcīgo personu aizsardzības veicināšanu un viņu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu. Sanāksmē būtu vēlama Nepilngadīgo aizsardzības koordinatora klātbūtne.
3. Latvijas Bīskapu konference apstiprina visas vadlīniju piemērošanai nepieciešamās darbības un dokumentus.
4. Par vadlīniju pārskatīšanu un atjaunināšanu atbild Latvijas Bīskapu konference.
Apstiprinājusi Latvijas Bīskapu konference, 2020. gad
