Pāvesta Franciska vēstule 62. pasaules lūgšanu dienā par garīgajiem aicinājumiem 2025. gada 11. maijā
Dārgie brāļi un māsas!
Šajā 62. Pasaules lūgšanu dienā par aicinājumiem vēlos jūs ar prieku un iedrošinājumu mudināt jūs kļūt par cerības svētceļniekiem, dāsni dāvājot savu dzīvi.
Aicinājums ir vērtīga Dieva dāvana, kas tiek iesēta cilvēka sirdī – aicinājums iziet no sevis un doties pa mīlestības un kalpošanas ceļu. Un ikviens aicinājums Baznīcā – gan laicīgais, gan ordinētais, gan konsekrētais – ir cerības zīme, ko Dievs ir devis pasaulei un katram no saviem bērniem.
Mūsdienās daudzi jaunieši jūtas apmaldījušies, raugoties nākotnē. Viņi bieži izjūt nedrošību par savām darba iespējām un, vēl dziļākā līmenī, piedzīvo identitātes krīzi – jēgas un vērtību krīzi –, ko vēl vairāk pastiprina digitālā vide un tās radītais apjukums. Mūsdienās daudzi jaunieši jūtas apmaldījušies, raugoties nākotnē. Viņi bieži izjūt nedrošību par savām darba iespējām un, vēl dziļākā līmenī, piedzīvo nenoteiktību attiecībā uz dzīves jēgu, ko pastiprina kara vardarbība un nestabilitāte pasaulē. Tomēr Kungs, kurš pazīst cilvēka sirdi, mūs neatstāj nedrošībā – Viņš vēlas mūsos modināt apziņu, ka esam mīlēti, aicināti un sūtīti kā cerības svētceļnieki.
Tādēļ mēs, pieaugušie Baznīcas locekļi, īpaši Baznīcas gani, esam aicināti pieņemt, pārbaudīt un pavadīt jauno paaudžu garīgo aicinājumu ceļu. Bet jūs, jaunieši, esat aicināti kļūt līdzdarboties šajā ceļā kopā ar Svēto Garu, kurš jūsos iededz vēlmi izdzīvot savu dzīvi kā mīlestības dāvanu.
Pieņemot savu aicinājumu
Dārgie jaunieši, “jūsu dzīve nav tikai “pārejas posms”. Jūs esat Dieva tagadne” (Pēcsinodālais apustuliskais pamudinājums Christus Vivit, 178). Ir jāapzinās, ka dzīves dāvana pieprasa dāsnu un uzticīgu atbildi. Uzlūkojiet jaunos svētos un svētīgos, kuri ar prieku atsaucās Kunga aicinājumam: svēto Rozu no Limas, svēto Dominiku Savio, svēto Bērna Jēzus Terēzi, svēto Gabrielu no Sāpju Dievmātes, kā arī svētīgos, kuri drīz tiks kanonizēti – Karlo Akuti un Pjēr Džordžo Frasati – un daudzus citus. Katrs no viņiem savu aicinājumu izdzīvoja kā ceļu uz pilnīgu laimi attiecībās ar dzīvo Jēzu.
Kad mēs dzirdam Viņa vārdu, mūsu sirdis deg mūsos (sal. Lk 24,32), un mēs jūtam vēlmi veltīt savu dzīvi Dievam! Un tad mēs vēlamies noskaidrot, kādā veidā, kādā dzīves formā mēs varam atbildēt Viņa mīlestībai, ko Viņš mums ir dāvājis.
Ikviens aicinājums, uztverts sirds dziļumos, modina atbildi kā iekšēju vēlmi mīlēt un kalpot – kā cerības un mīlestības avotu, nevis kā ceļu uz pašapliecināšanos. Aicinājums un cerība ir cieši saistīti Dieva plānā, kas vērsts uz katra vīrieša un sievietes laimi, jo ikviens ir personīgi aicināts ziedot savu dzīvi citu labā. (sal. Evangelii gaudium, 268). Daudzi jaunieši cenšas atpazīt ceļu, uz kuru viņus aicina Dievs: daži – bieži vien ar izbrīnu – atklāj aicinājumu uz priesterību vai konsekrēto dzīvi; citi – uz laulību un ģimenes dzīvi, kā arī uz kalpojumu kopējam labumam un ticības liecību draugu un kolēģu vidū.
Katrs aicinājums ir balstīts cerībā, kas pārtop paļāvībā uz Dieva Apredzību. Kristietim cerība nozīmē daudz vairāk nekā tikai cilvēcīgu optimismu – tā ir pārliecība, kas sakņojas ticībā Dievam, kurš darbojas katra cilvēka dzīves vēsturē. Tādējādi aicinājums nobriest ikdienas uzticībā Evaņģēlijam – lūgšanā, garīgajā atpazīšanā un kalpošanā.
Dārgie jaunieši, cerība uz Dievu nepieviļ, jo Viņš vada ikvienu soli tiem, kas paļaujas uz Viņu. Pasaulei ir vajadzīgi jaunieši – cerības svētceļnieki –, kuri ar drosmi ziedo savu dzīvi Kristum un ar prieku kļūst par Viņa misionārajiem mācekļiem.
Pārbaudīt savu aicinājuma ceļu
Sava aicinājuma atklāšana notiek garīgās atpazīšanas ceļā. Šis ceļš nekad nav vienatnē, tas attīstās kristīgajā kopienā un kopā ar to.
Dārgie jaunieši, pasaule mudina jūs pieņemt sasteigtus lēmumus. Pasaule mudina jūs dzīvot nepārtrauktā troksnī un steigā; tā neļauj jums piedzīvot klusumu, kas ir atvērts Dievam, kurš uzrunā sirdi. Uzdrīkstieties apstāties, ieklausīties sevī un jautāt Dievam: ko Viņš sapņo par jums? Lūgšanas klusums ir būtisks, lai “nolasītu” Dieva aicinājumu savas dzīvesstāstā un spētu dot brīvu un apzinātu atbildi.
Iekšējā lūgšanā un pārdomās mēs saprotam, ka ikviens no mums var kļūt par cerības svētceļnieku, ja dāvina savu dzīvi citiem – īpaši tiem, kuri dzīvo pasaules materiālajās un eksistenciālajās nomalēs. Tie, kuri ieklausās Dieva aicinājumā, nevar palikt vienaldzīgi pret daudzo brāļu un māsu saucieniem, kuri jūtas atstumti, ievainoti un pamesti. Ikviens aicinājums mūs aicina uz misiju, lai darītu Evaņģēlija gaismu klātesošu tur, kur valda tumsa un mājo skumjas. Īpaši ticīgie laji ir aicināti būt par Dieva Valstības sāli, gaismu un raugu šajā pasaulē, ar atbildību un kompetenci uzņemoties savus sociālos un profesionālos pienākumus.
Pavadīšana aicinājuma ceļā
Šajā kontekstā tiem, kas iesaistīti pastorālajā darbā un aicinājuma pavadībā – īpaši garīgajiem vadītājiem –, nevajadzētu baidīties pavadīt jauniešus ar cerību un pacietīgu paļāvību uz Dievišķo pedagoģiju. Ir svarīgi mācēt viņus uzklausīt, rūpēties par tiem ar cieņu, būt viņu uzticības personām – gudriem un vērīgiem pavadoņiem, kas palīdz atpazīt Dieva zīmes viņu dzīves ceļā.
Tādēļ es jūs aicinu rūpēties par kristīgā aicinājuma veicināšanu dažādās cilvēka dzīves un darbības jomās, palīdzot katram atvērties Dieva balsij.
Lai to īstenotu, ir svarīgi, lai izglītības un pastorālajās programmās tiktu paredzēta pienācīga vieta profesionālai pavadībai.
Baznīcai ir vajadzīgi gani, konsekrētie, misionāri un laulātie pāri, kuri ar uzticību un cerību spēj pateikt savu ‘jā’ Kungam. Aicinājums nekad nav dārgums, ko glabā vienatnē sirdī – tas aug un nostiprinās kopienā, kas tic, mīl un cer.
Un, tā kā neviens nespēj vienatnē atbildēt uz Dieva aicinājumu, mums ir nepieciešams mūsu brāļu un māsu lūgšanas un atbalsts.
Dārgie brāļi un māsas, Baznīca ir dzīva un auglīga, kad tā rada jaunus aicinājumus. Un pasaule, bieži vien neapzināti, meklē cerības lieciniekus, kuri ar savu dzīvi sludina, ka sekošana Kristum ir prieka avots. Tāpēc nenogurstoši lūgsim Kungu par jauniem strādniekiem Viņa pļaujas laukā, būdami pārliecināti, ka Viņš vienmēr aicina ar mīlestību. Dārgie jaunieši, es uzticu jūsu sekošanu Kristum Marijas, Baznīcas un aicinājumu Mātes, aizbildniecībai. Vienmēr ejiet pa Evaņģēlija ceļu kā cerības svētceļnieki! Es jūs pavadu ar savu svētību un lūdzu jūs lūgties par mani.
Roma, Džemelli klīnika, 2025. gada 19. marts.
FRANCISKS
