Kaut pavasaris šogad aizkavējies un pāri ziedošajiem pieneņu laukiem un rūgti smaržīgiem ievu krūmiem iet ziemeļu vēji, Rīgas Augstākais religijas zinātņu instūts (RARZI), Rīgas Teoloģijas institūts (RTI) un Lutera Akadēmija aicināja uz jau tradicionālo pavasara konferenci. Tās dalībieki divas dienas RARZI viesmīlīgajās telpās iedziļinājās savas ticības saknēs, meklēja un pētīja tās apliecinājuma pirmsākumus, tapšanas vēsturi un mēgināja izprast, kā šo gandrīz divus tūkstošus gadu seno Credo spēj pieņemt mūsdienu cilvēks un kāda ir tā valoda, kas var kalpot kā tilts uz seno ticības patiesību iedēstīšanu šodienas sabiedrībā.
Konferences darbs tika uzsākts 9. maijā ar kopīgu svētbrīdi RTI kapelā, kuru vadīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas diecēzes palīgbīskaps Rinalds Grants un RARZI direktors priesteris Modris Lācis. Uzrunā bīskaps izcēla kristīgās vēsts būtību – taisnošanu ticībā un, atsaucoties uz M. Luteru, salīdzināja ticību Kungam ar mīlestības apmaiņu starp līgavu un līgavaini, kā arī atgādināja, ka Eiropai ir vajazīga gan Baznīcas sirds, kura tic, gan tās lūpas, kuras liecina un ietērpj ticību vārdos.
Ar priekšlasījumiem konferencē piedalījās abu Baznīcu – katoļu un luterāņu – arhibīskapi Zbigņevs Stankevičs un Jānis Vanags, RTI, RARZI, Lutera Akadēmijas un Latvijas Universitātes pasniedzēji un studenti, kā arī viesi – Dr. theol. Benas Ulevičs (Vītauta Dižā Universitāte, Lietuva), Dr. theol. Randars Tasmuts (Igaunijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Teoloģijas institūts), Tūrbjēns Johansons (Gēteborgas Teoloģijas skola, Zviedrija), Dr. theol. Andris Marija Jerumanis (Lugāno Universitātes Teoloģijas fakultāte, Šveice) un militārais kapelāns Frančesko Marota (Itālijas Militārais ordinariāts).
Pirmajā dienā konferences dalībniekiem bija iespēja dzirdēt četrus referātus, no kuriem pirmajā Z. Stankevičs pievērsās Nīkajas koncila valodas un dievišķās Atklāsmes attiecībām. Arhibīskaps, atsaucoties uz vācu teologu Berhardu Velti, pievērsa uzmanību uzskatam, ka no Nīkajas koncila valodas ir jāatsakās jeb jānotiek dehellenizācijai un pieskārās dažiem būtiskiem momentiem “Dieva priekš mums” izpratnē, norādot, ka Dieva dotā Atklāsme ir notikums laikā un telpā. Viņš pievērsa klausītāju uzmanību diviem būtiskiem momentiem, kurus jāņem vērā, mēģinot saprast Atklāsmes un Nīkajas koncila valodas attiecības. Viens no tiem ir objektīvais – Atklāsme ir. Taču pastāv arī subjektīvais – kā Atklāsme tiek uzņemta jeb kāda ir cilvēka atbilde. Šajā procesā notiek Dieva figūras pielāgošanās – ar vārdiem un simboliem tiek mēģināts izteikt Neizsakāmo, pie tam priekšroka ir simboliskajai figūrai un tādējādi akcents pārvirzās uz figūru jeb Dieva tēlu. Īsi raksturojot Nīkajas koncila formulējumu valodas attīstību kristīgās civilizācijas attīstības kontekstā, arhibīskaps norādīja, ka ar jaunām teoloģijas valodām notiek antīkās ticības valodas tulkošanas process, paliek aktuāls jautājums, kas Jēzū ir paliekošs, kā arī spriedze starp to, kas ir un to, kas notiek. Arhibīskapa teiktais aktualizēja Atklāsmes fakta esamību, ticības patiesību nemainīgumu un nepieciešamību tās skaidrot mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā.
Savukārt J. Vanags referēja par Nīkajas ticības apliecību luterāņu Baznīcā, pievēršoties tās vēsturei – strīdiem par Trīsvienību, Jēzus un Tēva attiecībām, kā arī priestera Ārija mācībai, kura faktiski “izprovocēja” Nīkajas I koncilu. Kā atzina J. Vanags, jau toreiz bija nobriedusi nepieciešamība atrast valodu, kurā nepazustu Evaņģēlija galvenā vēsts un, izsekojis ticības apliecības gaitām vēsturē, referents aizveda klausītāju līdz Baznīcas vienotībai būtiskām atziņām. Arhibīskaps kā būtisku minēja kardināla Kurta Koha atziņu, ka vienotība iespējama ap kopīgu ticības apliecību, kā arī pieskārās nereti katoļu un luterāņu starpā sāpīgajai darbu un ticības attiecību tēmai, norādot, ka Baznīcas kalpošana ir Kristus darba turpinājums, bet Kristus – šo darbu avots un ticība ir kā koks, kura augļi ir kalpošana.
RARZI direktorsDr. theol. M. Lācis iepazīstināja ar vairākiem patiesības aspektiem viduslaiku teologu svētā Alberta Lielā un Akvīnas Toma darbos un atzina, ka cilvēks grib iepazīt patiesību, bet tā tomēr biedē, kas, savukārt, rada melus. Šobrīd cerība uz patiesību zūd, kas noved pie relatīvisma diktatūras un ir iestājies pēcpatiesības laiks. Apskatot abu lielo teologu devumu, referents atzīmēja viņu radīto revolūciju domāšanā – metafizisko valodu, tās avotus, attīstību, kā arī pievērsās tādām patiesības šķautnēm kā afektīvā patiesība, kas ir intelektuāls piedzīvojums, un ielietā patiesība, kas jau ir komunikācija ar Dievu ticības gaismā.
Kā pēdējo pirmajā konferences dienā klausītāji dzirdēja Dr. theol. Andra Marijas Jerumaņa priekslasījumu par I Nīkajas koncila kristoloģisko nozīmi mūsu laikam, izceļot Kristu kā patiesības spožumu un atgādināja, ka šis senais koncils joprojām palīdz saprast, kā Kristus būtības jautājums skar atpestīšanas jautājumu, jo tikai patiess Dievs var samierināt cilvēci ar Dievu Tēvu, kā arī atbild uz jautājumu, kas ir cilvēks.
Konferences otrajā dienā darbs noritēja fundamentālteoloģijas, Svēto Rakstu un dogmatikas, Baznīcas vēstures, filozofijas un sociālo zinātņu, kā arī divās studentu sekcijās, kur klausītājiem bija iespēja iepazīt dažādus Nīkajas ticības apliecības tapšanas posmus, tās saknes Svētajos Rakstos, strīdus par valodu, formulējumiem, kā arī gūt atziņas par ticības attiecībām ar prātu, cilvēka vajadzību pēc ticības un tās vietu visdažādākajās cilvēka dzīves norisēs, kā arī iepazīt ticības koka augļus – dažādus kalpojumus.
Fundamentālteoloģijas sekcijā tika skarti tiešām fundamentāli jautājumi – par paradoksiem kristietībā un Nīkajas koncila lomu to saprašanā, kristiešu sašķeltības cēloņiem, salīdzināta Nīkajas I koncila ticības apliecība ar vēlāko – 381. g. ticības apliecību, kā arī aktualizēts jautājums par to, kāpēc vispār ticība ir jāapliecina un šo apliecinājumu nepieciešams precīzi un skaidri formulēt – “priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labā”.
Dogmatikas un svēto Rakstu sekcijā klausītāji varēja iepazīties ar Svēto Rakstu citātu kariem cīņās par ticības patiesību formulējumiem, to aizsākumiem Svētajos Rakstos – Vecās derības psalmos un Vēstulē ebrejiem, kā arī ticības apliecinājuma formulējumā būtisku Rakstu fragmentu interpretācijām vēlamā rezultāta sasniegšanai un, jāteic, ka nekas nav jauns zem saules, kā sacījis Salamans mācītājs – līdzīgi paņēmieni tiek lietoti līdz pat mūsu dienām gan reliģiskā, gan laicīgā vidē. Tā kā Nīkajas I koncila sasaukšanu rosināja ariānisma mācības izplatība, interesenti varēja iepazīties arī ar ariānisma un Nīkajas koncila nostādņu salīdzinājumu.
Baznīcas vēstures pētnieki bija pievērsušies Nīkajas I koncila aizstāvības jeb apoloģētikas vēsturei, kuras centrā tolaik bija Nīkajas ticības apliecības aizstāvība pret Ārija mācību. Saistošais un interesantais seno ticības aizstāvības metožu salīdzinājums ar mūsdienu piecām apoloģētikas skolām ļāva saprast mūsu ticības nepārtrauktību un aktualitāti mūsdienās. Šīs sekcijas ietvaros referenti deva iespēju iepazīt arī dramatiskus notikumus – Kristum ticīgo asinsliecību koncilu dzimtenē, kā arī iepazīt apustuļa Toma apliecību priestera Tomaša Halika teoloģijā un Nīkajas I koncilu seno vēsturnieku darbos.
Savukārt filozofijas un sociālo zinātņu sekcijā referātu autori, var teikt, pievērsās “sekām”, kādas rada izprasta, dzīvē iemiesota ticība un tās apliecinājums – tā uztur un veido kristīga cilvēka idenitāti, ved meklēt patiesību arī 20. gadsimta naratīvos, palīdz izprast svētības baušļus kristietībā un psiholoģijā, kā arī Ticības apliecības izskaidro gaismas ontoloģisko klātbūtni klīniskās nāves pieredzes izziņas ceļā.
Ne mazāk bagāts bija divu studentu sekciju devums – RARZI, RTI un Lutera Akadēmijas studenti bija pievērsušies ļoti dažādām tēmām, kuru daudzveidība atklāja ticības un tās apliecinājumu klātbūtni cilvēka dzīves visdažādākajās jomās – sākot ar teoloģijas zinātņu ietvaros notiekošo procesu analīzi, Svēto Rakstu ekseģēzi, prāta un ticības iekšējā dialoga ārējām izpausmēm, dažādiem kalpojumiem armijā un Baznīcā, ticības atklāšanos sakrālajā mākslā, līdz pat tādai mūsdienās aktualai tēmai kā tehnocentrisma radītajiem teoloģiskajiem izaicinājumiem un tā ietekmi uz cilvēku saskarsmi.
Konferenci noslēdza Z. Stankeviča vadītā lūgšana, pēc kuras varēja baudīt kopīgu mielastu.
Stella Jurgena, Foto: Silvija Veita
