14.augusta vakarā tradicionāli norisinās Tautas krustaceļa lūgšana. Šogad Krustaceļu vadīja un meditācijas sagatavoja priesteris Mārtiņš Klušs. Pārpublicējam priestera atsūtītās meditācijas arī katolis.lv lasītājiem.
Šovakar šajā svētajā vietā – Aglonā – mēs esam sapulcējušies, lai kopīgi piedalītos Tautas krustaceļā. Ar pateicību sirdī un pazemību mēs vēlamies pārdomāt Kristus ciešanu ceļu, kas ir pilns mīlestības, upura un cerības. Kopā ar Jēzu iet Viņa un arī savu krustaceļu.
Šis ceļš ir sāpīgs, grūts, ciešanu pilns… Kristus kāpj Golgātas kalnā, nesot uz saviem pleciem krustu… Vairākus gadu tūkstošus pirms tam kāds cits – cilvēks vārdā Mozus, nesot uz savām rokām divas Dieva baušļu plāksnes, – kāpa lejā no Sinaja kalna.
Divi kalni – Sinaja kalns un Golgātas kalns. Divi ceļi – ceļš no kalna un ceļš kalnā. Kaut arī no kalna kāpt lejā ir daudz vieglāk, tomēr Mozus sastopas ar lielām sāpēm un bēdām, lielu noziegumu: Izredzētā tauta atkāpās no Kunga, sava Dieva. Mozus sasita plāksnes… Kāpt kalnā ir grūti, bet Kristus kāpj, lai, nesot krustu, Mozus sasistās Dieva baušļu plāksnes atjaunotu, atklātu mūsu priekšā ceļu, pa kuru ejot tiek sasniegta pestīšana un glābšana.
Šis gads baznīcā ir īpašs. 2025. gads ir kārtējais Jubilejas gads ar devīzi Cerības svētceļnieki. Tā izvēlēta, lai veicinātu miera veidošanu pasaulē, kuru apdraud gan klimata pārmaiņas, gan notiekošie kari Ukrainā, Svētajā Zemē un citviet pasaulē. Ikvienam ir cerība. Cerība ir klātesoša katra cilvēka sirdī kā vēlme un gaidas pēc labā, pat ja viņš nezina, ko nesīs rītdiena. Tomēr nākotnes neparedzamība dažkārt izraisa pretrunīgas izjūtas: no paļāvības līdz bailēm, no miera līdz izmisumam, no pārliecības līdz šaubām. Mēs bieži sastopam neapmierinātus cilvēkus, kuri skeptiski un pesimistiski raugās nākotnē, it kā nekas viņiem nevarētu sniegt laimi. Lai Jubileja ikvienam ir iespēja atdzīvināt cerību! Dieva Vārds un baušļi palīdz mums atrast tam iemeslus.
Cerība ir tikums, kas vispirms jāiegūst Dieva žēlastībā un Viņa žēlsirdības pilnībā. Tas no jauna jāatklāj laika zīmēs, kuras ietver “cilvēka sirds ilgas nepieciešamībā pēc Dieva pestījošās klātbūtnes, kam jākļūst par cerības zīmi”.
Jubilejas gads ir atbrīvošanas laiks (Lev 25, 10), tādēļ Baznīca aicina visus izmantot iespēju atbrīvoties no grēka seku saitēm. Pārdomājot Jēzus ciešanas ceļā uz Golgātu, mēs tiekam pamudināti ielūkoties sevī un atklāt lūgšanas spēku savā, Baznīcas un visas pasaules dzīvē.
Šovakar mēs redzēsim Krustā Sisto tieši starp šīm Mozus plāksnēm. Desmit zelta cipari – desmit Dieva baušļi – desmit likumi, pateicoties kuriem mūsu šīszemes dzīves krusta ceļš nav ceļš uz leju, bet gan uz augšu. Kaut mēs šos desmit ciparus un desmit teikumus ne tikai iemācītos no galvas, bet dzīvotu saskaņā ar tiem. Kristus ar savām svētajām Asinīm salīmēja šīs plāksnes…
Uzdosim jautājumu: vai tad mēs atkal tās gribam sasist? Mēs brīnāmies, kāpēc pār Latviju nav Dieva svētības. Kāpēc daudzu cilvēku sirdis ir vienaldzīgas, tukšas, bezdievīgas… Mēs brīnāmies, kāpēc nav Dieva svētības, kāpēc mums nav aicinājumu uz garīgo kārtu – uz priesterību un klosterdzīvi –, bet paši arvien dziļāk grimstam neticībā, skaudībā, greizsirdībā.
Daudziem mūsu zemes iedzīvotājiem ir grūti savilkt galus un piekļūt kvalitatīviem pakalpojumiem. Lielākā daļa jauno cilvēku meklē iespējas aizbraukt uz ārzemēm, lai uzlabotu dzīves līmeni. Sociālā plaisa un nevienlīdzība, nabadzība, izglītības trūkums un bezdarbs var negatīvi ietekmēt cilvēku emocionālo stāvokli. Depresija, trauksme un citi psiholoģiski traucējumi kļūst arvien aktuālāki. Parādās arī dzīves jēgas un cerības trūkums.
Izvērtējot šo visu, atkal uzdodam jautājumu: Kungs, vai tiešām mēs atkal Dieva baušļu plāksnes esam sasituši? Vēl ne. Tās vēl stāv. Vēl ir cerība… Taču diemžēl vienlaicīgi mēs šīs baušļu plāksnes dauzām ar tukšuma un muļķības āmuru nepārtraukti.
Jēzus Kristus ir mūsu cerība. Jēzus ir mūsu svētceļojuma mērķis, un Viņš pats ir ceļš, pa kuru jāiet.
Krustā sistais Kungs Jēzu, šajā vakarā mēs upurējam Tev Krustaceļa laiku, pārdomas, lūgšanas un savu klātbūtni, gandarot par mūsu zemes Latvijas iedzīvotāju neticību, kūtrību un vienaldzību pret Tevi. Kungs, Tu esi mūsu Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Pievelc visus pie sevis, aicini visus kāpt kalnā, aicini visus steigties pretī Debesu valstībai, kur mājokļu ir daudz…
1. apstāšanās – Jēzu notiesā uz nāvi
Tev nebūs citus dievus turēt līdzās Man!
Tieši tāds ir pirmais Dieva bauslis: „Tev nebūs citus dievus turēt līdzās Man!” Daudzējādi un daudzkārtīgi Izredzētā tauta pretojās šim Tavam likumam un kalpoja citiem dieviem. Tagad tauta izdarīja kaut ko vēl šausmīgāku. Pilāts pajautāja: „Kuru gribat, lai es jums atbrīvoju – Jēzu no Nācaretes vai Barabu?” Notika briesmīga izvēle. Pūlis kliedza: „Nost, nost ar Jēzu! Atbrīvo Barabu!” Izvēlējās to, kurš spļāva uz Dieva likumu, un atmeta To, kurš bija Dieva likumam uzticīgs. Tika pieņemts slepkava, un tika atmests Dievs.
Arī mēs stāvam šīs izvēles priekšā. Kuru mēs gribam, lai atbrīvo – Jēzu, kurš uzticīgi pildīja visus desmit Dieva baušļus, vai Barabu, kurš slepkavoja, izvaroja, nodeva un zaga? Gribam atzīt un pieņemt desmit Dieva baušļus un saskaņā ar tiem dzīvot vai pieņemt un dzīvot saskaņā ar to cilvēku padomiem un likumiem, kuriem Dieva baušļi neeksistē un kuri Dieva baušļu plāksnes ir sasituši smalkos gabalos, lai tos vairs nekad neredzētu? Vai mums ir jāklausa Evaņģēlijam vai jādzīvo pēc uzskatiem, kuri atklāti vai slepeni pretojas Evaņģēlija patiesībai?
Evaņģēlijs vai citi dievi, citas mācības, citi padomi…
Savas tautas atstumtais Kungs Jēzu Kristu, šajā vakarā mēs gribam Tev apliecināt uzticību. Gribam atjaunot derību un sekot Tev, ejot pa desmit Dieva baušļu ceļu.
2. apstāšanās – Jēzus pieņem krustu
Tev nebūs Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt!
Kungs Jēzus brīvprātīgi ņem krusta koka baļķi un nes uz nāves vietu – Golgātu. Viņa pūles nebija veltīgas. Ar ciešanām un sāpēm, ar krusta nāvi Viņš pasaulei atnesa pestīšanu.
Mūsdienās, ņemot vērā globalizāciju, tehnoloģiju un kultūras izmaiņas, šī baušļa vēsts var šķist pat īpaši aktuāla. Dieva vārds tiek bieži pieminēts gan sabiedriskajā dzīvē, gan arī sociālajos medijos, un daudzi cilvēki to lieto, pat nepadomājot, ko tas nozīmē vai kāda ir tā dziļākā jēga. Bieži vien dzirdam, kā cilvēki piesauc Dievu, bet tas tiek darīts vai nu vieglprātīgi, vai arī tikai, lai pamatotu savus argumentus, bieži pat manipulējot ar citiem.
Gribam vai negribam, bet krusts ir dots katram cilvēkam. Arī pār katru no mums stāv krusta zīme un krusta zīmogs. Krusta zīmes vārdā pār mums tika izliets svētais Kristību ūdens. Tieši tajā mirklī pār mums tika izrunāts Dieva vārds. Mēs tikām nokristīti: „Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.” Šo Dieva vārdu mēs katrs nesam uz savas pieres. No kristību brīža mēs apzīmējam savu miesu ar krusta zīmi un trīsvienīgā Dieva vārdu. Mēs to nesam sevī, kā Jēzus nesa krustu uz Golgātu. Viņš to nedarīja veltīgi.
Vai mēs uz pieres, miesas un dvēseles Dieva vārdu nesam auglīgi?
Vai patiešām var ieraudzīt to, ka mēs piederam Dievam un esam Dieva bērni? Vai gadījumā nenesam Dieva vārdu veltīgi kā kādu maģisku talismanu, amuletu vai vēl kaut ko tamlīdzīgu?
Kungs Jēzu Kristu, lai atpestītu cilvēku, Tu paņēmi savās rokās krustu. Palīdzi mums patiešām būt par Dieva bērniem un auglīgi nest Tavu dievišķo vārdu, kuru dāvināji mums kristību laikā!
3. apstāšanās – Jēzus kritiens
Starp desmit Dieva baušļiem ir divi, kuri sākas ar vārdiem Tev nebūs iekārot: Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu un Tev nebūs iekārot sava tuvāka mantu.
Izrādās, ka tas, kas ir labs un ļauns, nav tikai ārpus cilvēka, t.i., ne tikai cilvēka darbos, bet arī iekšienē, viņa domās un vēlmēs. Jēzus pakrīt zem krusta. Daudz iemeslu bija šim kritienam. Arī mēs krītam. Esam pārlieku vāji cilvēki. Un kādi tad ir mūsu kritienu un grēku cēloņi?
Tā ir kāre. Nesakārtotā kāre. Kāre, kura nav pakļauta prātam un sirdij, kura atbrīvojas no prāta un gribas kontroles tā kā sprādzienā iznīcinošā enerģija.
Acu kārība. Cilvēks ir būtne ar acīm. Cilvēks redz, iepazīst, atklāj lietas skaistumu un vērtību un sāk to iekārot. Tas viss ir dabiski, jo Dievs cilvēku ir radījis, lai tas būtu radību kungs. Ja pār acīm nav kontroles, ja acis apgriež vērtības kājām gaisā, cilvēks vairs nav radību kungs, bet kļūst par radību vergu.
Vajag būt tā – viskarstākajai cilvēka sirds vēlmei ir jātiecas pēc Dieva, pēc cilvēka un tikai tad pēc visa pārējā. Ja kāds šo vērtību hierarhiju sajauc un pirmajā vietā noliek lietas, tad cilvēku un kā pēdējo Dievu (ja vispār par Viņu atceras), tad šis ceļš iet pretējā virzienā nekā Krustaceļš, kurā pašlaik piedalāmies.
Kungs Jēzu, Tu atteicies no visa, lai izpildītu Tēva gribu un atpestītu cilvēkus. Māci mūs tiekties pēc tā, kas ir visvērtīgākais! Māci mūs tiekties pēc cilvēkiem un lietām tā, ka mēs neapvainotu un nenonievātu nevienu cilvēku! Tu esi radījis tik daudz skaistu un labu lietu, tik daudzu cilvēku sirdis esi izveidojis par labestības, skaistuma un mīlestības mājokli. Dari, lai mēs neiekārotu, dari, lai mēs neļautu sevi pakļaut zādzībai, nešķīstībai, divkosībai, vardarbībai, vienaldzībai un visam, kas pazemo cilvēku!
4. apstāšanās – tikšanās ar Māti
Jēzus satiek savu Māti. Ceturtais Dieva baušļu zelta likums: „Tev būs godāt savu tēvu un savu māti!” Mums visiem būtu jāapzinās, cik svarīga vieta dzīvē ir ģimenei – gan tad, kad ir tēvs un māte, gan tad, kad pats esmu tēvs vai māte. Kaut arī dzīvē notiek kas ļoti izcils un svarīgs, darbs, darbošanās, pienākumi vai kas cits – tas nedrīkst pārsniegt ģimenes vērtību.
Arī Jēzus Marijai un Jāzepam bija teicis: „Vai tad jūs nezinājāt, ka Man ir jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?” Tēva lietas ir šis krusta ceļš, krusts, ciešanas un krusta nāve. Bet Māte arī ir klāt – šīs apstāšanas laikā un būs klātesoša arī 12. un 13. Krustaceļa stacijā.
Mēs nekad nedrīkstam aizmirst par savu ģimeni. Pat tad, ja esam nezin cik vareni, lieli un aizņemti, savukārt mūsu vecāki ir visvienkāršākie un maz ievērojamākie ļaudis. Mums vienmēr ir jābūt tuvu viņiem, pat ja viņi ir jau aizsaulē. Vecākiem ir tiesības uz pienācīgu vietu mūsu dzīvē, līdzīgi kā mums ir tiesības uz vietu mūsu bērnu dzīvē.
Jēzus, kaut arī iet uz Golgātu, lai piepildītu savas dievišķās šīszemes dzīves aicinājumu, nepaiet garām savai Mātei. Marija iet Viņam līdzi un stāv Viņam blakus. Ģimene ir tāda vērtība, kuru nedrīkst samīdīt kājām un noniecināt. Bērni ir iemesls, lai koptu un sargātu ticību, zemi un kultūru, lai to darītu no paaudzes paaudzē. Jaunieši, bērni, klātesošie! Jūs visi esat mūsu nākotne.
3. augusta rītā pāvests Leons XIV Tor Vergata laukumā, Romas perifērijā, vadīja Jauniešu jubilejas noslēguma Euharistijas svinības. Uzrunājot jauniešus, pāvests teica: “Mīļie, mūsu cerība ir Jēzus. Tas ir Viņš – kā teica svētais Jānis Pāvils II –, kurš izraisa mūsos vēlēšanos darīt savā dzīvē kaut ko cēlu, lai uzlabotu sevi un sabiedrību, padarot to cilvēcīgāku un brālīgāku.”
Atgādinājis Jāņa Pāvila II teikto, pāvests mudināja visus vienmēr turēties pie Kristus, būt vienotiem ar Viņu, palikt draudzībā ar Viņu, uzturot šo draudzību ar lūgšanu, adorāciju, Svēto Komūniju, biežu grēksūdzi, nesavtīgu tuvākmīlestību. “Lai kur jūs būtu,” viņš aicināja, “tiecieties pēc tā, kas ir cēls, pēc svētuma.”
5. apstāšanās – Kirēnijas Sīmaņa palīdzība
„Kas grib Man sekot, lai aizliedzas pats sevi, lai ņem savu krustu un seko Man.”
Ko nozīmē sekot Jēzum? Tas nozīmē izpildīt Dieva baušļus. Desmit baušļi ir mūsu mīlestības ceļš pie Dieva. „Ja kurš mīl, tas pilda baušļus.” Tieši tā vajag izprast vārdus par sekošanu Kristum.
Nav jādodas uz kādu galdniecības darbnīcu, lai meistars uztaisītu krustu, kurš mums būtu jāvalkā visur sev līdzi. Patiesais krusts – Kristum sekošanas krusts – ir desmit Dieva baušļi. Šis krusts nav no tiem patīkamajiem. Ne katru reizi ir viegli godāt tēvu un māti, it sevišķi tad, kad viņi cieņu un godu nav pelnījuši. Ir tik grūti katru reizi pateikt patiesību par sevi, atzīt savu vainu, uzņemties atbildību par saviem vārdiem un darbiem. Ir tik grūti pateikt patiesību un taisnību par citu cilvēku. Ir tik grūti izdzīvot tikai no tā, ko esi nopelnījis ar savām darba rokām. Ir tik grūti nopelnīt, neapkrāpjot un nepiemuļķojot citus. Ir tik grūti dzīvot šķīstībā, izrādīt mīlestību pret citu cilvēku tā, lai viņu nepazemotu…
Baušļi ir diezgan grūti realizējami, tāpēc daudzi cilvēki tos vienkārši izmet no savas dzīves. Atmet krustu, kuru vajag nest, sekojot Kristum un ejot ne tikai pa šo Krustaceļu, bet arī cauri visai dzīvei. Bet Cilvēka pestīšana nāk caur krustu. Cilvēka glābšana un pestīšana nāk caur baušļiem. Tāpēc arī mēs, tāpat kā Sīmanis no Kirēnas, satversim Kristus krustu šajā Krustaceļā, satversim Dieva baušļu plāksnes! Ievērosim baušļus – tie mūsu dzīvē iezīmē krustu. Kaut arī tie ir grūti izpildāmi, paļausimies un ticēsim, ka viss, kas šajos baušļos ir teikts, nav domāts, lai pazemotu un iznīcinātu, bet lai mēs atgrieztos un dzīvotu.
6. apstāšanās – Veronika
Kristus seju nevarēja atpazīt. Bija nepieciešams Veronikas žēlsirdīgais kalpojums, lai Jēzus vaigs atkal atmirdzētu, lai atkal kļūtu skaists, kaut arī uz galvas bija uzlikts ērkšķu kronis un seja zila no saņemtajiem sitieniem. Arī mums, mūsdienu cilvēkiem, ir vajadzīgs tieši šāds Veronikas žēlsirdības pakalpojums. Tikai nav jāmeklē Veronika.
Šis pakalpojums mums jāizdara pašiem, ielūkojoties savā sirdsapziņā. Dievs mūsu sirdsapziņā, līdzīgi kā uz Mozus akmens plāksnēm, ierakstīja desmit baušļus. Diemžēl daudzu grēku un visu to reižu dēļ, kad dauzījām ar veseri Dieva vārdus, mūsu sirdsapziņā ir izveidojušies lieli un mazi caurumi. Daudz kas ir pārklāts ar atkritumiem un putekļiem, un tas, ko Dievs ierakstīja mūsos, vairs nav izlasāms un saprotams.
Gadās arī tā, ka sirdsapziņa ar baudu pieņem daudzas interpretācijas, kuras apmierina cilvēka vājumu, egoismu un neģēlību, lai tikai neizlasītu to, ko saka vienkāršie dzīves pamatlikumi. Vai gadījumā mana sirdsapziņa nav kļuvusi par tādu grāmatu, kuru diezgan sen neesmu ņēmis rokās un no tās lasījis?
No vecuma dzeltenas lapas. Līdzko pieskaries, viss sabirst putekļos… Arī grāmatas saturs jau sen ir aizmirsies. Ir nepieciešams kā Veronikai pieiet ar sviedrautu un notīrīt putekļus, iztīrīt, nomazgāt un no jauna izlasīt to, ko man Dievs saka sirdsapziņas balsī. Viņš daudz nesaka – tikai desmit teikumus. Tos mēs zinājām no galvas, kad gatavojāmies pirmajai grēksūdzei… Vai atceramies arī tagad?
7. apstāšanās – Dieva seja atkal zemes putekļos
Kristus pakrīt zem krusta. Atkal atgriežamies pie tiem diviem baušļiem, kuri iesākas ar vārdiem: „Tev nebūs iekārot…” Šo baušļu pārkāpšana daudzus cilvēkus noveda līdz pazušanai. Ne tikai līdz tai, kuru sastop mūžībā, bet arī līdz ellei jau šeit, virs zemes.
Kad apcerējām Kristus pirmo kritienu, mēs vairāk runājām par acu kārību. Tagad padomāsim par miesas kārību. Dievs katrā cilvēkā ir ielicis jūtas un dziņas. To mērķis ir saglabāt cilvēcisku dzīvību.
Mums katram gribas paēst, padzerties, pagulēt. Mums nepieciešama atpūta. Mūsos ir jūtas. Tas viss ir Dieva dāvana. Tās ir lielās vērtības, kuras ir cieši vienotas ar cilvēka garīgo un psihisko dzīvi. Kaut arī tas viss ir Dieva dāvana, pār to ir jāvalda cilvēka prātam un gribai. Tam visam ir jākalpo patiesajam cilvēka labumam, galu galā tam jākalpo Dievam.
Ja kādu produktu vai dzērienu lietošana iznīcina cilvēka veselību, ja seksualitāte nekalpo patiesajai, cēlajai un svētajai mīlestībai, bet egoismam, diemžēl šīs Dieva dotās dāvanas kļūst cilvēkam nevis par svētību, bet par lāstu.
Tas, ko tagad pateikšu, nav moderni, bet – nebaidīsimies sekot sirdsšķīstajam Kristum! Atcerēsimies, kā Viņš uzvarēja šo kārdinājumu tuksnesī – ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi pārtop par maizi. Viņš ar savu dzīves piemēru aicināja cīnīties par sirdsšķīstību. Sekosim Viņam šajā ceļā katrs atbilstoši savam aicinājumam un dzīvesveidam!
8. apstāšanās – Raudošās sievietes
Astotais Dieva bauslis. „Tev nebūs nepatiesu liecību sniegt pret savu tuvāko!” Vienkāršiem vārdiem: Tev nebūs melot – tev būs runāt tikai patiesību!
Krustaceļa laikā praktiski visi bija pret Jēzu. Tikai Marija, Viņa Māte, Marija Magdalēna un sievietes, kuras saskaņā ar ieražām un tradīcijām apraudāja tos, kuri gāja uz nāvessoda izpildīšanas vietu, iežēlojās par Jēzu. Vajadzēja būt drosmīgām, lai apliecinātu šo iežēlošanos. Jēzus atbild ar to pašu. Arī Viņš iežēlojās. Varbūt Viņam vajadzēja pateikt kaut ko citu: „Cik tas ir mīļi no jūsu puses… Nu ko jūs… Nevajadzēja taču…”
Droši vien saskaņā ar etiķeti vajadzēja tā pateikt… Tomēr Kungs tieši šajā neatbilstošajā brīdī runā patiesību: „Neraudiet par mani, bet raudiet par sevi un par saviem bērniem!”
Šis bauslis mūsdienās ir ļoti aktuāls, jo mēs dzīvojam informācijas pārpludinātā pasaulē, kur viltus ziņas, maldinošas reklāmas un dezinformācija ir visur. Sabiedrības uzticēšanās tiek apdraudēta, un bieži vien cilvēki, pat neapzinoties, var kļūt par daļu no šīs melīgās prakses – gan sociālajos medijos, gan ikdienas dzīvē.
Sniegt patiesu, nevis falsificētu liecību par patiesību no cilvēka pieprasa drosmi. Vajag būt drosmīgam, lai kādam aizrādītu. Taču runāt patiesību vajag tā, lai nestu dziedināšanu, nevis tikai rētas un sāpes.
Liecināšana par patiesību pieprasa arī pacietību, taču vispirms patiesība mīlestību. Ja liecinām par patiesību ar mīlestību, tā nes labus augļus.
9. apstāšanās – Dievs atkal krīt
Trešais Jēzus kritiens. Atkal mūsu kritieni, tāpēc ka neievērojam „Tev nebūs iekārot…” Mēs jau runājām par acu kārību, miesas kārību. Taču arī cilvēka garam ir tieksmes, kuras var būt nesakārtotas un nepārvaldītas.
Šīs nesakārtotās gara vajadzības kādreiz nosauca par dzīves lepnību. Mūsdienās tās var nosaukt par neveselīgām ambīcijām. Katrā cilvēkā ir ielikta kāda vēlēšanās būt par kaut ko lielāku nekā parasts cilvēks. Tā zināmā mērā ir nojauta par to, ka Dievs mūs ir radījis daudz labākai un cēlākai dzīvei nekā šai, kurā pašlaik dzīvojam, kustamies un esam. Diemžēl cilvēks ne katru reizi spēj pakārtot savas ambīcijas šādai perspektīvai. Savas ambīcijas viņš apmierina tā, ka citus pazemo, lai sevi paaugstinātu. Uz mazo ļaužu fona viņš pats, būdams sīciņš, izskatīsies kā milzis. No šādas lepnības izveidojas citu cilvēku nievāšana, nespēja draudzēties, bet vispirms cilvēka visšausmīgākā kroplība – nespēja mīlēt.
Kristība uzliek mums pienākumu “atteikties no nāves kultūras, kas ir ļoti izplatīta mūsu sabiedrībā”. Šī nāves kultūra mūsdienās izpaužas kā vienaldzība, nicinājums pret citiem, narkotikas, vieglas dzīves meklējumi, seksualitāte, kas pārvēršas izklaidē un kur cilvēks tiek padarīts par objektu, netaisnība utt.
Baznīcas tēvs svētais Ambrozijs uzsver:
„Ja vēlies dziedēt savas brūces, Kristus ir ārsts;
ja tevi nomoka drudzis, Viņš ir dzīvības avots;
ja tevi nomoka vainas sajūta, Viņš ir taisnība;
ja tev vajadzīga palīdzība, Viņš ir spēks;
ja tu baidies no nāves, Viņš ir dzīvība;
ja tu vēlies Debesis, Viņš ir ceļš;
ja tu bēdz no tumsas, Viņš ir gaisma…
Tātad baudiet un redziet, cik labs ir Kungs; laimīgs ir cilvēks, kas uz Viņu cer.”
Lai dzīvotu laimīgi un mierā, mēs esam aicināti likt savu cerību Jēzū Kristū.
10. apstāšanās – Jēzum atņem drēbes
Esam nostājušies kailā Kristus priekšā. Visiem, kuri pazaudēja kaunu, visiem, kuri pazaudēja cilvēcisku cieņu, šodien skaļā balsī ir jāatgādina par sesto Dieva bausli: „Tev nebūs laulību pārkāpt!”
Šis bauslis ir par uzticību un lojalitāti attiecībās. Laulība ir solījums, kurā cilvēki apņemas būt viens otram uzticīgi un cienīt šo saistību. Pārkāpjot šo bausli, tiek pārkāpta ne tikai laulātā cilvēka uzticība, bet arī cieņa pret šo attiecību svētumu un būtību. Tas arī attiecas uz dziļākām morālām vērtībām, kas runā par godīgumu, pašcieņu un respektu pret otru cilvēku.
Mīlestība – tā ir liela Dieva dāvana, kuru Viņš ielika katrā cilvēkā. Tā ir ne tikai skaistas un laimi nesošas jūtas, bet arī aizsargvalnis, nodrošinājums pret nekaunību. Nekaunība ir ielieta katrā cilvēkā. Tā ir klātesoša visu laiku un jebkuras rases cilvēkos. Diemžēl mūsdienās notiek bezkaunīga cilvēka izģērbšana. Varētu pat teikt – tā notiek itin visur.
Šajā desmitajā Krustaceļa apstāšanā katram būtu jāatceras, ka tad, kad tiek pārkāpta kauna robeža, cilvēks iznīcina aizsargmūri ap sevi, savu ģimeni un bērniem. Ja kauns ir pazaudēts, ir zudis viss, kas saistās ar cilvēka vērtību un cieņu.
Tajā mirklī, kad no pasaules arēnas pazudīs pēdējā kauna drupatiņa, pazudīs arī patiesa mīlestība. Šis bauslis „Tev nebūs laulību pārkāpt!” ir jāatkārto ne tikai tagad, kad atceramies par Kristus pazemojumu, bet katru dienu un stundu vietā un nevietā, laikā un nelaikā.
11. apstāšanās – Dievu pienaglo pie krusta
Kad dzirdam āmura sitienus un redzam naglas, kuras pārdur Pestītāja rokas un kājas, ir jākliedz: „Tev nebūs nokaut!” Tas nav tikai kāda cilvēka sauciens, kurš vēlas saglabāt savu dzīvību. Tas ir Dieva sauciens, jo Viņš ir mūsu visu Tēvs un sargā savus bērnus.
„Tev nebūs nokaut!” – pāvests Leons XIV saka tiem, kuri šauj pa labi, pa kreisi taisnīgajos un netaisnīgajos karos. Tiem, kuri veic teroraktus ne tikai kaut kur tālajās zemēs, bet arī mums blakus, tepat Eiropā… Viņš pauž savu tuvumu cietušajai Ukrainai, tās bērniem, jauniešiem, senioriem un ģimenēm, kuras sēro par saviem tuviniekiem. Viņš dalās ar ukraiņiem sāpēs par gūstekņiem un upuriem šajā bezjēdzīgajā karā. Pāvests arī uzsver, ka šajā grūtajā laikā ticība ir īpaši svarīga, un atzīst, ka Dievs ir ar Ukrainu, sniedzot žēlastību un palīdzību. “Dievs teiks pēdējo vārdu, un dzīve uzvarēs nāvi.”
Pāvests apliecināja, ka viņa lūgšanas un domas ir ar Ukrainas tautu, un viņš aicināja pasauli vēl vairāk pievērst uzmanību šīm ciešanām, izrādot lielāku atbalstu un solidaritāti. “Sauksim: mēs gribam mieru pasaulē! Lūgsimies par mieru. Būsim Jēzus Kristus miera un izlīguma liecinieki – tam, ko visi meklē.”
“Tev nebūs nokaut!” neaprobežojas tikai ar fizisko slepkavību. Tas ir morāls un garīgs princips, kas aicina uz cieņu, līdzjūtību un atbildību gan attiecībā uz citiem, gan paša cilvēka dzīvi. Tā ir pārliecība, ka dzīvība, gan fiziskā, gan garīgā, ir dārga un jāsargā visos līmeņos.
12. apstāšanās – Dieva nāve
Kristus nāve uz krusta ir krustaceļa kulminācija. Šeit, krusta pakājē, jautājam – kāds tad ir vissvarīgākais un vislielākais bauslis? Kristus šos vārdus pie krusta nepateica, bet viss, ko Viņš pateica šīszemes dzīves laikā, viss, kas ir ietverts desmit Dieva baušļos, ir trīs vārdos: „Tev būs mīlēt…”
Vissvarīgākais un vislielākais bauslis ir „Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visa sava spēka, no visas savas dvēseles, no visas savas sirds, no visas savas dzīves”.
Jēzus tik tālu iemīlēja savu Tēvu, ka Viņa gribu izpildīja līdz pat pēdējās asins piles izliešanai. Iemīlēja savu Tēvu no visa sava spēka, no visas savas Sirds, kura tika ar šķēpu pārdurta.
„Un savu tuvāko kā sevi pašu!” Viņš taču mūsu dēļ ļāva sevi piesist krustā. Ar nāvi pie krusta Jēzus māca, kā mums būtu jāveltī sevi mīlestībai.
Lai šī mācība, kas plūst no krusta, pārliecina mūs visus, ka visu dzīvi mums būtu jāpiepilda ar šī vislielākā un vissvarīgākā baušļa jēgu. Kaut arī mēs būtu aizmirsuši itin visu, šie vārdi mums ir jāatceras un jāzina: „Nav lielākās mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par draugiem.”
13. apstāšanās – Jēzu ieliek mātes rokās
Kristus miesu noņem no krusta. Vieni sniedz pēdējos pakalpojumus: svaida ar eļļām, ietin audeklos un ieliek kapā. Citi nodarbojas ar pirkšanu un pārdošanu.
„Un tie meta kauliņus par Viņa drēbēm…” Viņi sadalīja savā starpā Viņa drēbes, bet tuniku nesadalīja, jo tā bija austa no viena gabala. Šajā cilvēcei svarīgajā stundā, kad cilvēks no Dieva saņem visu, viņiem interese bija tikai par lupatām. Viņš deva savu Sirdi, bet cilvēkiem vajag tikai Viņa drēbes. Septītais Dieva bauslis saka: „Tev nebūs zagt!”
Šis bauslis ir tieši par godīgumu un cieņu pret citiem cilvēkiem un viņu īpašumu. Tas ne tikai attiecas uz fiziskām lietām, bet arī uz laiku, idejām un resursiem, kas pieder citiem.
Zādzība, vai tā būtu nauda, materiālās lietas vai cilvēku uzticība, apdraud sabiedrības pamatus un izjauc starp cilvēkiem pastāvošo uzticēšanos. Tāpat kā jebkurš cits bauslis, arī šis aicina uz cieņu – šajā gadījumā cieņu pret citu īpašumu, tiesībām un godu. Ja mēs nedzīvojam saskaņā ar šo principu, mēs izveidojam pasauli, kurā cilvēki ir piesardzīgi un baidās uzticēties citiem, kas, savukārt, rada šķēršļus attiecību veidošanai un sabiedrības attīstībai.
Nabadzīgajiem mēs varam iedot nabagdāvanu – kādu maizes gabalu vai drēbes. Nabadzīgos var aplaupīt, atņemot pēdējo, kas viņiem ir. Tā, kā to šobrīd dara mūsu pasaule.
Kad dzirdam šī baušļa vārdus, padomāsim: kas mēs esam?
14. apstāšanās – Jēzus miesu ieliek kapā
Kristus kaps. Visu kristiešu cerības un mīlestības vieta.
Nekad un nekur citur netika glabāts kaut kas svarīgāks un dārgāks kā Kristus miesa. Bet šis kaps ir tukšs, tur nekā nav, jo Jēzus trešajā dienā augšāmcēlās.
Jēzus apbedīšana parāda ne tikai Dieva mīlestību pret cilvēkiem, bet arī Dieva baušļu pilnīgu īstenošanu. Kristus upuris ir tas, kas izpilda visus baušļus – ne tikai ar dzīvi, bet arī ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos, kas sniedz cilvēkiem iespēju dzīvot taisnīgāku un mīlestības pilnu dzīvi.
Arī mēs, tāpat kā Viņš, nonāksim kapā, bet ne jau lai paliktu tur uz mūžīgiem laikiem. Viņš ir cēlies augšā. Celsimies arī mēs.
Kungs, esi kopā ar mums, lai mēs nenomaldītos no ceļa – ceļa kas ved uz mūžību pie Tēva, kas ir Debesīs!
Noslēgums
Desmit Dieva baušļi ir ļoti nozīmīgs morāles un ētikas vadlīniju kopums, kas ir kalpojis kā pamats ne tikai reliģiskajai dzīvei. Tie ir principi, kas var palīdzēt cilvēkiem dzīvot saskaņā ar dziļām ētiskām vērtībām.
Bulla, ar ko pasludina kārtējo 2025. Jubilejas gadu, sākas ar vārdiem no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem. Cerība nepieviļ (Rom 5, 5) nozīmē, ka, lai arī situācija šķiet sarežģīta un grūta, cerība ir tā, kas palīdz virzīties uz priekšu, sniedzot iespēju pārmaiņām.
Latvija ir piedzīvojusi daudzus vēsturiski smagus periodus – no padomju okupācijas līdz ekonomiskajām krīzēm un sociālajām problēmām. Taču tas, kas ir bijis raksturīgi mūsu valstij, ir cilvēku spēja saglabāt cerību pat visgrūtākajos apstākļos. Kaut arī daudzi cilvēki var justies vīlušies vai noguruši no esošajiem izaicinājumiem, mēs redzam, ka vēl joprojām ir vēlme un spēks mainīt situāciju, meklējot risinājumus.
Cerība šajā kontekstā nav naiva vai pasīva gaidīšana, bet drīzāk aktīvs spēks, kas mudina meklēt veidus, kā risināt problēmas. Tas ir kā dzīvotspējas un izturības apliecinājums.
Latvijas cilvēkiem ir daudz, ko piedāvāt, – gan pieredzē balstītas vērtības, gan jaunās paaudzes enerģija. Ja mēs spējam saglabāt cerību un pārvērst to par darbību, varam uzlabot ekonomisko situāciju, mazināt sociālo nevienlīdzību un risināt citas problēmas.
Cerība arī atgādina, ka, lai arī ir grūti, tā kļūst par bāzi, no kuras attīstās pārmaiņas. Bez cerības sabiedrība varētu pilnīgi apstāties, bet tas, ka cilvēki turpina cerēt un mēģināt, ir tas, kas ļauj Latvijai izdzīvot un attīstīties.
Svētais gads, ko raksturo cerība, kas nenodziest, ir cerība uz Dievu. Lai tā palīdz mums no jauna atklāt nepieciešamo uzticēšanos gan Baznīcā, gan sabiedrībā, cilvēku attiecībās, starptautiskajās attiecībās, katra cilvēka cieņas veicināšanā un cieņā pret radību. Lai ticības liecība ir patiesas cerības raugs pasaulē, jaunu debesu un jaunas zemes pasludinājums (sal. 2 Pēt 3, 13), kurā mēs varētu dzīvot taisnībā un harmonijā starp tautām, cenšoties piepildīt Kunga apsolījumu!
Ļausim, lai no šī brīža mūs pievelk cerība un lai caur mums to saņem tie, kas vēlas. Lai mūsu dzīve viņiem saka: “Paļaujieties uz Kungu, esiet drosmīgi, lai jūsu sirdis ir stiprinātas, paļaujieties uz Kungu!” (Ps 27, 14) Lai cerības spēks piepilda mūsu tagadni, droši gaidot Kunga Jēzus Kristus atgriešanos, kam lai ir gods un slava tagad un nākamajos laikos!
Daugavpils dekanāta dekāns, priesteris Mārtiņš Klušs
