Senais dievnams blakus Saeimas namam ir neiztrūkstošs Vecrīgas ainavas iemītnieks, taču gadu skaitlis virs tā ieejas modina apbrīnu pret 13. gadsimta celtnieku prasmi un godaprātu, jo būve izdzīvojusi un saglabājusi eleganto, stalto veidolu jau astoņus gadu simtus. Baznīcai gājuši pāri daudzi kari un cilvēku ambīciju izraisīti nemieri, bet šobrīd tajā mājo dzīva, rosīga draudze un gandrīz noslēgusies apjomīga, astoņus gadus ilga restaurācija – uz atjaunošanu vēl gaida ērģeles, dievnamā pabijuši divi pāvesti, kā arī draudze regulāri piedalās Baznīcu nakts aktivitātēs un dažkārt tajā skan arī garīgās mūzikas koncerti.
Arhibīskapa katedrāle Svētā Jēkaba baznīca gan ir tikai simts gadus, bet šobrīd jau kuplā draudze tapusi, pateicoties padpomju varai – tajos laikos dievnams bez draudzes nedrīkstēja pastāvēt un tādējādi arhibīskapa katerāle iemantoja arī savu draudzi, kura šogad staltās ēkas astoņsimtgadi vēlējās svinēt trīs dienas – 17., 28. un 19. oktobrī.
Svētku ieskaņas koncerts “Svētā Jēkabas stāsts” izskanēja jau 24. augustā, bet trīs svinību dienas oktobra vidū pulcināja gan katedrāles draudzes locekļus, gan tās atbalstītājus ar bagātīgu svētku programmu, kurā katrs varēja atrast to pasākumu, kas tuvāks viņa sirdij.
Svētku ievadījumā 17. oktobrī katedrāles viesi un draudzes locekļi varēja izmantot iespēju uzkāpt katedrāles tornī un piedalīties latīņu valodā dziedātās vesperēs kopā ar Svētā Ambrozija kori, kas ir neliels vīru ansamblis, kuru sirdis deg par seno dievbijības formu un dziedājumu godā celšanu. Pēc vesperēm varēja piedalīties slavēšanas un pielūgsmes vakarā, vienlaikus baudot baltu ziedu un sveču gaismas krāšņumu, jo savās svētku dienās Jēkaba katedrāle bija tērpa īpašā svētku rotā.
Nākamā svētku diena iesākās ar apvienotā vairāku draudžu kora koncertu, kurā izskanēja gan labi pazīstami, gan mazāk zināmi ārzemju un latviešu komponistu garīgās mūzikas skaņdarbi, bet ērģeļu skaņu rakstu šoreiz veidoja Rīgas Svētā Franciska draudzes ērģelniece Iveta Pelše. Koncertam sekoja pateicības Svētā Mise, kuru svinēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot bīskapiem Viktoram Stulpinam, Andrim Kravalim un krietnam pulkam priesteru. Uz šo dievkalpojumu bija aicināti katedrāles un tas restaurācijas projektu atbalstītāji, lai pateiktos viņiem un Kungam par klātbūtni un atbalstu.
Uzrunā arhibīskaps, pievēršoties svētku lasījumam no 1. Kēniņu grāmatas, kurā aprakstīta ķēniņa Salomona lūgšana tempļa iesvētīšanā, atzīmēja dažus būtiskus tās aspektus. Ķēniņš atzīst, ka Dievu nekas cilvēka radīts nevar iekļaut un jautā, kā tad to spēs šis viņa celtais nams. Taču, izsekojot valdnieka lūgšanas domai, arhibīskaps norādīja, ka starp dievnamu un Debesīm pastāv noslēpumains kanāls un tā ir Viņa izvēle – uzklausīt šajā vietā sacītu lūgšanu ar īpašu uzmanību.
Dievnams ir pilns ar Dieva Vārdu un, kā minēja arhibīskaps, mūsu brāļiem un māsām protestantiem tas ir īpaši nozīmīgs. Savukārt pareizticīgo dievnamā šie īpašie logi uz debesīm ir ikonas, bet katoļu dievnamā par Kunga klātbūtni liecina Tabernākuls, kurš vieš psiholoģiski un garīgi siltu atmosfēru, kurā ir Viņa klātbūtnes sajūta, sacīja arhibīskaps.
Par citu dievnama aspektu runā svētais Pāvils – par mums pašiem kā Dieva svētnīcu, kurā mīt Dieva gars un kura prasa rūpes. Arhibīskaps norādīja, ka šī gādāšana par Dieva svētnīcu ietver trīs dimensijas – rūpes par mūsu “ēzelīti” jeb fizisko ķermeni, mentālo jeb psiholoģisko līmeni un garīgo līmeni, kas ir arī Baznīcas rūpe un uzdevums.
Svētās Mises noslēgumā atmiņās par katedrāli dalījās V. Stulpins, Salaspils draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs un pašreizējais katedrāles draudzes administrators Renārs Birkovs. Visi trīs savā laikā katedrālē ir kalpojuši dažādā statusā, viens kalpojumu turpina un katedrāle atstājusi paliekošas, siltas pēdas viņu dzīves ceļā un kalpošanā.
Pēc Svētās Mises katedrāles draugi un atbalstītāji tika aicināti uz nelielu agapi Kūrijas telpās, kur arhibīskaps īsi iepazīstināja klātesošos ar katedrāles restaurācijas procesu, kurā 7 gadus aizņēma tā sagatavošana, bet 8 gadus – pats restaurācijas process, kurš nebūtu bijis iespējams bez dažādu iestāžu, to amatpersonu, privātpersonu, kā arī lūgšanu atbalsta. Arhibīskaps izteica pateicību visiem, kuri piedalījušies katedrāles atdzimšanā, kā arī sanākušajiem katedrāles draugiem bija iespēja dalīties atziņās un atmiņās par restaurācijas ilgo, dažkārt grūto un sāpīgo procesu.
Svētkus noslēdzošā svētdiena sākās ar pateicības Svēto Misi kopā ar katedrāles draudzi, kurā šoreiz arhibīskapam koncelebrēja draudzes priesteri R. Birkovs un Agbaefuna Džonpols Čidībele. Uzrunājot klātesošos, arhibīskaps sprediķī atgādināja iepriekšējā dienā teikto par dievnamu kā īpašu Kunga klātbūtnes vietu, taču akcentēja dienas lasījumos atklāto par lūgšanu un Svēto Rakstu spēku, kā arī pirmajā lasījumā par izraēliešu cīņu ar amalekiešiem ietverto garīgās cīņas aspektu.
Arhibīskaps atgādināja klātesošajiem par Svēto Rakstu dažādajām nozīmēm, pievēršot uzmanību tam, ka cīņa bez lūgšanas atbalsta ir nesekmīga. Pirmais lasījums pamatlīmenī vēstī par izraēliešu karavīru cīņu ar amalekiešiem, kas atbilst vēsturiska notikuma apraksta izpratnei. Taču šis Izceļošanas grāmatas teksts runā arī par Mozu, kurš atrodas kalna galā kopā ar Āronu un Hūru un kura rokas ir paceltas lūgšanā. Tieši lūgšana, kurā palikt Mozum palīdz arī klātesošie, atbalstot viņa nogurušo ķermeni un rokas, nodrošina izraēliešu uzvaru. Arhibīskaps pievērsa tekstā ietvertajam garīgās cīņas aprakstam – katram cilvēkam ir savi “amalekieši” – grūtas, saviem spēkiem neatrisināmas situācijas un šis kaujas apraksts norāda uz lūgšanu kā galveno cīņas elementu. Arhibīskaps atzina, ka bez lūgšanu atbalsta Jēkaba katedrāles atjaunošanas darbi nebūtu bijuši iespējami un viņa sacītais rosināja aptvert lūgšanas iespējas un spēku, ko mēs, iespējams, mūsdienu tehnologisko iespēju laikmetā pat nespējam īsti novērtēt.
Taču dievnama ēkas uzcelšanu un atjaunošanu var saprast kā pamatlīmeni, jo tā ir dzīva tikai tad, ja tajā mājo no “dzīvajiem akmeņiem” celtais Dieva nams – draudze un, lai šis dzīvais Dieva nams varētu pieaugt, arhibīskaps aicināja brīvprātīgos iesaistities daudziem jau pazīstamā Alfas kursa organizēšanā, kurā interesenti tiek neuzbāzīgā veidā neformālā gaisotnē iepazīstināti ar kristietības pamatpatiesībām.
Pēc Svētās Mises draudze un garīdznieki pulcējās mielastā, kurā ar muzikālu priekšnesumu sanākusōs priecēja Kristīne Poriņa un Rūdolfs Stkuts.
Senais dievnams Rīgas sirdī stāv jau 800 gadu, bet pašreizējā situācija izraisa jautājumu, vai pēc 100 gadiem vēl būs katedrāle un tās draudze? Atbildi sniedza gan svētku uzrunās teiktais par lūgšanu spēku, kā arī pati vēsture – ja jau Dieva apredzība spēja izmantot padomju varu, lai katedrālē dzimtu draudze, tad Viņš rūpēsies par dievnamu un tā draudzi arī nākamajās dienās, mēnešos un gados.
Stella Jurgena
