Tuvojas novembris, kuru Baznīcas liturģiskajā kalendārā iezīmē Visu svēto dienu svinības 1.novembrī un Visu ticīgo mirušo pieminas diena 2.novembrī. 1.novembrī kustība “Pro Sanctitate” atzīmē arī Vispasaules svētdarīšanas dienu, atgādinot, ka mēs varam kļūt par mūsdienu svētajiem, īstenojot svētumu savā ikdienā. Katru gadu šai dienai tiek izvēlēta tēma un publicēts vēstījums.
Šī gada Vispasaules svētdarīšanas dienas tēma ir “Pieņemt un dāvāt Evaņģēliju”. Savukārt vēstījumu ir sagatavojusi kustības starptautiskā direktore Sonja Kjavaroli (Sonia Chiavaroli), kura aicina pārdomāt mūsu aicinājumu un atbildi uz to, atsaucoties uz Marka evaņģēlija 3.nodaļas 12.-15.pantu.
Kā ierasts, laikā no 31.oktobra līdz 2.novembrim vairākās baznīcās kustība piedāvās šai dienai veltītus dievkalpojumus. 31.oktobrī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē pl. 18 notiks adorācija un pl.19 – Svētā Mise. Šajā dienā pl.17.30 Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs baznīcā notiks Rožukroņa lūgšana, kurai pl.18 sekos Svētā Mise, vesperes un adorācija. 1.novembrī pl.18 Svētā Mise būs Bolderājas baznīcā. 1. un 2.novembrī pl.14 Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā notiks Svētā Mise angļu valodā attiecīgi, svinot Visu svēto dienu un pieminot mirušos.
Turpinājumā vēstījuma teksts, kura tulkojumu piedāvā kustība “Pro Sanctitate”.
Svētums ir ceļš, kas jāiet, un šī ceļa galvenais virziens ir Evaņģēlijs, kurā sastopam pašu Jēzu, kurš kļūst par mūsu ceļabiedru.
Viņš uzkāpa kalnā, sauca pie sevis tos, ko gribēja, un tie gāja pie Viņa. Viņš iecēla Divpadsmit, lai tie būtu ar Viņu un lai Viņš tos sūtītu sludināt un tiem būtu vara izdzīt dēmonus.
Sv. Marks 3:12–15
Aicinājums – tā sākas kristīgā dzīve. Tas nenotiek tikai vienreiz mūžā, bet ir pieredze, kas atkārtojas katru dienu. Jo mūsu “lūk, es esmu” ir izvēle, kurai jāiesakņojas, līdz tiek salauzta visa mūsu pretestība.
Kāpēc Jēzus mūs aicina? Lai mēs būtu ar Viņu! Un tā mēs kļūstam par mācekļiem. Marks turpina: “un arī lai Viņš tos sūtītu”, bet tas nāk pēc tam. Pirmais iemesls ir: lai tie būtu ar Viņu. Kāpēc Jēzus vēlas būt ar mums? Jo Viņš vēlas mums uzticēt Evaņģēliju, prieka vēsti – tādu, kurai ir spēks mainīt dzīvi, pārveidot pastāvēšanu, dāvāt prieku un cerību. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie sliktām ziņām, ka esam pazaudējuši apziņu, ka mūsu sirds centrā ir milzīgs dārgums, varens potenciāls, pilnīgi jauna realitāte, ko sauc par Evaņģēliju.
Evaņģēlijs ir prieka vēsts, ka Dievs ir mūsu Tēvs un mūs bezgalīgi mīl. Evaņģēlijs ir prieka vēsts, ka Jēzus ir mūsu brālis un ir atdevis savu dzīvību par visiem, Viņš mūs ir izglābis, un tāpēc ļaunumam vairs nav varas pār mums. Evaņģēlijs ir prieka vēsts, ka Jēzus mums ir devis Savu Garu un ka mūsu zeme, tik bieži pārņemta ar dubļiem un egoismu, jau smaržo pēc Debesīm un var tikt pārveidota. Evaņģēlijs ir prieka vēsts, ka mēs varam sākt veidot jaunas attiecības un ka Baznīca ir ģimene, kā liela darbnīca, kurā mācāmies mīlēt. Evaņģēlijs ir prieka vēsts, ka Dievs mūs vēlas svētus, līdzīgus Viņam, un šis aicinājums dzīvot mīlestības pilnībā māca mūsu gribai brīvi izvēlēties augstāko labumu. Evaņģēlijs ir prieka vēsts, ka mums ir Māte – Marija, kas ir klātesoša mūsu dzīvē, rūpējas par mums un vada mūs pie Kristus.
Būt kopā ar Jēzu – lai pieņemtu Evaņģēliju, lai pieņemtu Viņu, jo Viņš pats ir prieka vēsts, ko uzklausīt, Viņš ir mūsu Skolotājs. Viņš apgaismo mūsu prātu un baro mūsu apziņu. Taču Viņš ir arī Vārds, kas rada – kas īsteno to, ko pasaka (“Dievs sacīja: lai top gaisma! Un tapa gaisma.” – Radīšanas grāmatas 1:3). Tāpēc būt kopā ar Jēzu, kurš ir arī mūsu Pestītājs, nozīmē iedarbināt atgriešanās procesu, kura mērķis ir padarīt mūs brīvus, patiesus, dziedinātus – visdziļākajā nozīmē.
Savos rakstos “Garīgās dzīves minimālajā programmā” tēvs Guljelmo izmanto divus svarīgus vārdus: vienotība un pārveidošana. Tēvs skaidro, ka visdziļākā vienotība ar Jēzu notiek lūgšanā, klusumā, Euharistijā, un viņš paskaidro, ka pārveidošanās nozīmē dievišķo tikumu iegūšanu – to, ko mēs redzam spīdam Kristus cilvēcībā.
Tātad – pieņemt Evaņģēliju, lai vienotos ar Jēzu un ļautu Viņam mūs pārveidot.
Man šķiet, būtu lietderīgi atkal paņemt rokās šo monsiņjora mazo grāmatiņu, kurā jūtams garīgo pirmsākumu gars. Varbūt valoda skan nedaudz novecojusi, bet saturs ir mūžam aktuāls – kā pats autors raksta ceturtā izdevuma priekšvārdā: “Vai šīs vienkāršās un trūcīgās rindas neizsaka dzīves svarīgākos iekšējos principus, uz kuriem jābalstās jebkurai citai struktūrai? Un vai mēs drīkstam tos mainīt, ja Baznīca mums to nav atļāvusi – šos kristīgās garīgās dzīves gadsimtiem ilgos pamatus?” Varbūt mūsu garīgā dzīve un attiecības ar Jēzu varētu atjaunoties, ja mēs atkal koncentrētos uz mērķi – dziļi vienoties ar Viņu.
Arī “pārveidošanās” ideja ir ārkārtīgi būtiska, jo tā ietver to, ka viss, kas mūsos ir maziņš, vājš, kļūdains vai ierobežots – nav jāiznīcina, bet jāierauga, jāpieņem un jāpārveido. Tā ietver apziņu, ka ļaunums ir labā deformācija, gluži kā netīrs ūdens, kas var atkal kļūt tīrs. Tā ir Dieva žēlastība, kas to visu paveic, bet, tā kā mēs esam brīvas būtnes un varam gribēt, tad nekāda pārveidošanās nevar notikt bez mūsu līdzdalības un apzinātas sadarbības.
“Prast pieņemt” – tas nav pašsaprotams tikums.
Aiz sevis radītā paštēla, ko glabājam, var slēpties grūtības pieņemt, jo pieņemšana pieprasa atvērtību un pazemību. Ja domājam, ka mums vairs nav, ko mācīties, ja uzskatām sevi jau par taisnīgiem, ja šķiet, ka mums nekā netrūkst, ja jūtamies pārāki, ja esam atvienoti no savām dziļākajām vajadzībām, ja mūs biedē mūsu ierobežojumi un trauslums lepnības dēļ, ja sajaucam pilnību ar perfekcionismu, ja esam garīgi stīvi, sastingumā savās bailēs, tad mums būs grūti pieņemt, un ne tikai Evaņģēliju.
Tāpēc sāksim ar jautājumu sev pašiem: cik lielā mērā spējam pieņemt? Jo brīva un tīra sirds ir būtisks priekšnoteikums tam, lai mēs spētu uzņemt Evaņģēlija skaistumu un jauno dzīvības spēku, kas Jēzus ir un ko dāvā. “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”
Evaņģēlijs ir jāpieņem mūsu personīgajai izaugsmei, bet arī tāpēc, lai to varētu dāvāt tālāk.
Un tā māceklis kļūst par misijas nesēju. Citādi tas būtu kā cilvēks, kurš gadiem mācās par ārstu, bet nekad nesāk ārstēt cilvēkus. Tāpēc tēma “Pieņemt un dāvāt Evaņģēliju” mūs aicina ne tikai pieņemt, bet arī iemācīties dāvāt, līdzīgi kā elpošana – pieņemšana un došana – kas uztur mūs dzīvus.
Jautāsim sev: kas mūs kavē sevi dāvāt? Varbūt bailes netikt pieņemtam? Bailes tikt ievainotam? Vai varbūt iekšēja pārliecība, ka mums nav ko dot? Vai arī – ka citi nav pelnījuši saņemt? Vai arī pārlieka noslēgšanās sevī, kas padara mūs aklus pret citu vajadzībām? Vai vienkārši – vēl neesam piedzīvojuši Evaņģēlija revolucionāro spēku? Protams, neviens nevar dot to, kā viņam nav. Un apustulāta auglīgums nemērojas ar skaistu runu vai aizraujošām iniciatīvām, bet ar personīgo svētuma ceļu.
Apustuļu misija pēc Vasarsvētkiem bija pilnīgi citāda nekā tajos gados, kad viņi bija kopā ar Jēzu fiziski. Bet arī toreiz, Jēzus viņus nesūtīja tikai tad, kad viņi bija gatavi vai perfekti. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka “pļauja ir liela, bet strādnieku maz”? Tas arī. Bet vēl vairāk – dodoties misijā, mēs aktivizējam sevī spēju mīlēt, kas bieži vien guļ apslēpta zem egoisma slāņiem, kas aizsedz mūsu īsto būtību – to, ko redzam pirmajās Bībeles lapaspusēs: “Un Dievs sacīja: darīsim cilvēku pēc Sava tēla un līdzības” (Radīšanas grāmatas 1:26). Tā ir tā pati loģika, kas atklājas maizes un zivju pavairošanā: kad mācekļi saprot savu nespēju (“mums ir tikai piecas maizes un divas zivis!”), Jēzus nesaka – “dodieties citur”, bet:
“Dodiet jūs viņiem ēst!” Tas nozīmē – jums ir pietiekami, jo Dievs ir ar jums, jūsos. Un viņi, uzticoties Jēzum, sāka dot, pat ja šķita, ka ir pārāk maz, un viņi piedzīvoja pārpilnību – palika pāri 12 grozi. Šīs dažas rindas no Marka evaņģēlija skaidri pasaka visu: “Jēzus sauca viņus, lai tie būtu ar Viņu, un lai Viņš sūtītu viņus sludināt un tiem dotu varu izdzīt ļaunos garus.”
Mēģināsim iedziļināties šo vārdu nozīmē. Ja atbrīvojam vārdu “sludināt” no visiem negatīvajiem priekšstatiem – prozelītisma, uzspiešanas –, tad saprotam, ka sludināt nozīmē mācīt, palīdzēt otram izprast dzīvi dziļāk. Tāpēc Jēzus aicina būt ar Viņu – lai Viņš mūs iemācītu, kā to darīt. Un Viņš māca ar savu dzīvi – Viņš nesludināja no kanceles, bet nostājās cilvēku vidū, staigāja ar viņiem, gāja viņu mājās, runāja par vienkāršām lietām. Tāpat arī mēs esam aicināti runāt par svētumu vienkāršā valodā. Nevis klusēt, jo “mūs nesapratīs”, vai “laiki ir citi” – tad mēs nodotu savu identitāti.
Un Jēzus ne tikai runāja – Viņš arī dziedināja un palīdzēja. Ko nozīmē “izdzīt dēmonus”? Tas nozīmē palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no tā, kas viņus tur saistītus. Viņš arī pabaroja, dziedināja, bet misijas galvenais uzdevums bija atbrīvot cilvēkus – un šo varu mēs iegūstam, ja ļaujamies Viņa gaismai un vadībai.
Tēvs Guljelmo savā redzējumā uzsver, ka atbrīvošana no ļaunuma notiek caur apzināšanos un Dieva mīlestības pieņemšanu (pirmais no sešiem Pro Sanctitate garīguma punktiem): “Ko tu dod savam brālim? Maizes gabalu? Bet viņam joprojām ir izsalkums. Ko tu dod? Ziemas jaku? Bet viņam joprojām ir auksti. Viņam vajag mīlestību.” Kādu mīlestību? Dieva mīlestību.
Jā, var šķist naivi teikt, ka šī ir atbilde visiem pasaules ļaunumiem. Bet patiesība ir tāda – visi pasaules ļaunumi sākas tur, kur trūkst mīlestības. Jēzus nav aicinājis mūs tikai “runāt” par Dieva mīlestību, bet dzīvot to, ļaut Dievam mīlēt caur mums caur mūsu sirdīm, rīcību. Kā teica Tēvs Pino Puglisi: “Dievs mūs mīl vienmēr caur kādu cilvēku.” Un tāpēc – mīlestība ir revolūcija!
Lai Vispasaules svētdarīšanas dienu tēma “Pieņemt un dāvāt Evaņģēliju” mūs iedvesmo atklāt jaunus ceļus, kā būt mācekļiem un misijas nesējiem, paliekot uzticīgiem Kristus sirdij – tai, kas definē mūsu identitāti un paliek nemainīga.
Noslēgumā – bīskaps Džakvinta, “Mīlestība ir revolūcija”:
“Vai nav paradoksāli, ka, iespējams, vēl neesam atraduši risinājumu daudziem problēmu jautājumiem, jo tos skatījām galvenokārt no morāles vai reliģijas perspektīvas? Mēs esam raizējušies, cik cilvēku svētdienās nāk uz Misi vai pieņem sakramentus Lieldienās, bet neesam uzdevuši sev jautājumu: kāda nozīme Dievam un pārdabiskajam ir viņu ikdienas dzīvē un darbībā?
Mēs vēl neesam sapratuši, ka pat reliģiskā socioloģija – lai cik tā būtu progresīva un lietderīga pastorālē – nerisina galveno jautājumu: cilvēka iekšējās apziņas formāciju. Mums ir jāmaina skatījums: mums ir jārūpējas par citu cilvēku garīgo dzīvi. Pasaule sāk apzināties, ka mēs visi esam saistīti badā, slimībās, ticībā un grēkā. Tagad mums jāiet vēl tālāk: mums jājūtas atbildīgiem arī – un vispirms – par otra cilvēka personīgajām attiecībām ar Dievu.
Ilūzija ir domāt, ka pasauli glābsim, izveidojot godīgus un “pamatīgi” reliģiskus cilvēkus. Patiesība, lai arī šķiet paradoksāla, ir šāda: ja vēlamies glābt pasauli, mums jāpalīdz cilvēkiem saprast viņu pienākumu – patiesi mīlēt Dievu un savus brāļus. Tāpēc – citu cilvēku garīgā formācija nav ārpus mūsu atbildības, bet tieši tajā tā ietilpst.”
KABIA
