Gatavojoties Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētkiem, kustība “Pro Sanctitate” aicina uz kopīgu novennu. Deviņās lūgšanas dienās būs iespēja iepazīt Dievmāti, kuru mācēja gaidīt, lai arī mēs mācītos gaidīt Jēzus atnākšanu.
Katras dienas pārdomas ievada krusta zīme un lūgšana Svētajam Garam, kam seko Guljelmo Džakvintas, “Pro Sanctitate” dibinātāja pārdomas, bet noslēgumā – trīs “Esi sviecināta, Marija”.
29. novembrī
Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas noslēpums ir pirmais un lielākais jaunās Pestīšanas kārtības noslēpums. Tajā brīdī, kad Svētā Jaunava tiek ieņemta bezvainīga, sākas žēlastības ekonomija — Jēzus Pestītāja noslēpumainā pasaule, mīlestības pasaule, Pestīšanas pasaule.
Tiek pāriets no Vecās Derības Jahves izpratnes uz maigāko Tēva realitāti, pie kura Jēzus vēršas ar tik lielu paļāvību un pamudina arī mūs darīt tāpat: “Kad jūs lūdzaties, sakiet tā: Mūsu Tēvs” (Mt 6, 9).
Visi Jaunavas Marijas svētki ir svarīgi — viņas dzimšana, Debesīs uzņemšana — taču Bezvainīgā Ieņemšana ir sākuma punkts, Jaunās Derības noslēpumu atslēga, kas ļauj mums ieiet Dieva mīlestības noslēpumainajā pasaulē. Mēs šo mīlestību jau pazinām, jo arī Vecajā Derībā, Atkārtojuma likumā, atrodam: “Mīli To Kungu, savu Dievu, no visas sirds…” (5 Moz 6, 4–5). Tādējādi mēs jau varējām nojaust, ka Dievam ir jābūt mūsu mīlestības objektam, taču nekad nevarējām iedomāties šo salduma un tuvības realitāti starp mums un Dievu. Mīlestību, kuru Jēzus mums ir atklājis, Viņš mums atklāja tikai pēc Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas.
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1992
30. novembrī
Marijas Bezvainīgās ieņemšanas noslēpums un tas, ka viņai ir žēlastības pilnība, ir saistīts ar vēl citu, vēl pārdabiskāku realitāti — ar Dieva Vārdu, kas Marijā kļūst miesa, kļūst mūsu brālis un mūsu Pestītājs. Mēs stāvam noslēpumu priekšā, kas pilnīgi pārsniedz mūsu izpratnes un pat izpētes iespējas. Mēģināsim izprast Marijas attieksmi šo “Dieva brīnumu” priekšā, šo brīnišķīgo lietu priekšā: “Lielas lietas man ir darījis Visvarenais.”
Pirmais jautājums: cik lielā mērā Svētā Jaunava bija apzinājusies izcilās dāvanas, ko bija saņēmusi? Nezinām. Iespējams, viņa dzīvoja vienkāršībā, atdodoties Garam, viņai gandrīz instinktīvā paļāvībā, jo viņu vadīja Svētais Gars.
Ja dziļāk ieskatāmies realitātē, kas mums atklāta Rakstos, atklājas vēl kāds Marijas aspekts, proti, viņas iekšējais pazemības stāvoklis. Sv. Hieronīms ir teicis: *Virginitate placuit, humilitate concepit* — “ar savu jaunavību viņa patika Dievam, bet par Māti kļuva savas pazemības dēļ.”
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1992
1. decembrī
Marijas pazemība… Iespējams, Marija sākotnēji nezināja par diženajiem noslēpumiem, ko Dievs darīja viņā, ko Gars īstenoja viņā; taču arī vēlāk, kad viņa kļūst apzinīga par šīm dāvanām, viņa dzīvo visdziļākajā pazemībā. Magnificat dziedājums ir pazemības dziedājums: *Respexit humilitatem ancillae suae* — “Viņš uzlūkoja savas kalpones pazemību.” Eņģelim viņa atbild: “Lūk, es esmu Kunga kalpone.” Šī kalpības, nabadzības, niecības apziņa ir dominējoša Marijas dvēselē, viņas dzīvē.
Skaidrojums “Bezvainīgā” nozīmē teikt, ka šī radība ir pilnībā iemērkta Dieva pilnības apziņā un savas pašas niecības apziņā; tā ir iekšēja bagātība, kas izpaužas nabadzībā, padevībā, pieņemšanā un pilnīgā uzticībā Tēva gribai.
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1992
2. decembrī
Kapelā ir attēlots Jaunavas Marijas tēls, Marijas Bezvainīgās Sirds tēls, uzticības simbols, bet pretējā pusē atrodas Svētākā Sakramenta lampa. Es domāju par neparastu, bet patiesu līdzību: Marija ir kā šī Svētākā Sakramenta lampa. Mēs uzstādām lampu naktī un dienā pie Svētākā Sakramenta, jo lampa mūs pārstāv. Mēs nevaram stāvēt dienu un nakti priekšā Kungam, tāpēc zināmā mērā “deputējam” lampu darīt to, un lampa stāv tur, pazemīga, un dara to, ko mums būtu jāizdara; tieši tā darīja Marija: viņa bija iedegta lampa, kas dega priekšā Kungam un apgaismoja. Lampa apgaismo; arī mums būtu jāapgaismo.
Jaunava Marija ir sevi devusi beznosacījumu veidā, bez prasībām, neuzspiežot savu personību, neprasot neko, Svētākās Trīsvienības priekšā, pilnībā īstenojot savu Dieva plānu.
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1988
3. decembrī
Ko mēs varam lūgt Jaunavai Marijai? Visu, jo mums nepieciešams daudz kas, un Viņa, kā māte, mūs saprot. Vienu lietu mums īpaši viņai jālūdz: lai viņa mums dod žēlastību ienākt Dieva mīlestības noslēpumainajā pasaulē, ko mēs varam aptvert tikai caur pieredzi.
Lūdzam Marijai gan par sevi, gan par citiem, gan par tuvumā esošajiem, gan par tālajiem, lai mēs spētu ieiet šajā noslēpumainajā mīlestības pasaulē — Jēzus pasaulē, Gara pasaulē, Euharistijas pasaulē.
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1988
4. decembrī
Dievs viņā ir dāsni izlietojis gan dabiskās, gan pārdabiskās dāvanas, padarot viņu bezvainīgu, pilnu žēlastības, vienmēr jaunu māti, Dieva Māti, nesagrozītu miesā, jo Viņa tika uzņemta Debesīs, kļūstot par eņģeļu un svēto karalieni. Bet tas ir tikai tāpēc, lai Dieva Vārds mīlestībā varētu skatīt savu Māti un atkārtot: “Vai tas nav labi?” Neskatoties uz to, šis ir tikai viens no Marijas realitātes aspektiem, taču ne vienīgais un varbūt ne svarīgākais.
Jēzus, Dieva mūžīgais Vārds, kļūst miesa, lai piedalītos mūsu cilvēku realitātē. Viņš ir cilvēks citiem. Tāpat ir ar Mariju: viņa ir sieviete citiem. Viņas dzīve bija pilnībā veltīta kalpošanai, jo viņai bija būtiska misija pret mums, viņas bērniem.
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1988
5. decembrī
Vecās Derības stāsts ir austs no divkāršas realitātes: Dievs cenšas izveidot jaunu tautu, svētu tautu, un cilvēks sistemātiski izjauc šo Dieva plānu. Secinājums nav cilvēka loģikas saskaņā — proti, Dievs neatstāj cilvēku viņa likteņa varā — bet gan saskaņā ar Dieva bezgalīgās mīlestības principiem. Cilvēks nezina, nevar vai nevēlas kļūt svēts, un tad Dievs rada jaunu cilvēku — Jēzu Kristu, Dieva Svēto, jaunas cilvēces pirmdzimto, proti, svētu.
Kas būs pirmdzimtā šai svētajai tautai? Marija, tieši tāpēc, ka viņai jābūt pirmajai un augstākajam ideālam šai jaunajai paaudzei, Dievs viņu piepildīja ar daudziem izcilajiem dāvinājumiem.
Mēs vēršamies pie viņas, jo viņa ir svēta, bezvainīga, Dieva un mūsu Māte, un īpaši tāpēc, ka viņa ir ideālais modelis un visspēcīgākais atbalsts pēc Kristus mūsu ceļā uz svētumu.
Tieši viņa ir tā, kas veidojusi svētos visas Baznīcas vēsturē, tieši viņa mūs atbalsta ceļā un svētuma aicinājumā.
Mēs viņu lūdzam kā svētuma Māti, visu svēto karalieni, un pie viņas vēršam savu lūgšanu:
“O, Marijas Bezvainīgā Sirds, katra svētuma dzīvais paraugs, dod mums uzticību kļūt svētiem.”
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1988
6. decembrī
Jaunava Marija nevarēja nebūt žēlastībā. Bet kādā pakāpē? Klausīsimies eņģeli: *Ave gratia plena* — “Sveicināta, žēlastības pilnā.” Sv. Bernards piebilst *superplena* — Marija ir žēlastības pilnība, Viņa ir Tā, kurā ir Svētā Gara pilnība.
Un tas tāpēc, ka Dieva mīlestība viņu vada pa ļoti neparastiem ceļiem: no vienas puses ir iekšējā balss, ko Marija dzird, un kas aicina viņu pilnībā sevi nodot Dievam jaunavībā; no otras puses ir eņģeļa vēsts: tu laidīsi pasaulē dēlu. Bet kā tas iespējams? Tad notiek satricinājums, revolūcija: vienlaikus pastāv gan jaunavības, gan mātes realitāte, auglīga jaunavība, bezvainīga mātes loma. Tieši tā šī Dieva pārveidotā radība kļūst par Dieva Māti.
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1988
7. decembrī
Marija ir mūsu Māte un kopā ar Dēlu — mūsu līdzpestītāja. Šīs radības dzīve, ko satvēris Dieva mīlestības spēks, tiek pilnībā pārvērsta. Nu šī Dieva revolucionārā mīlestība vēlas proporcionāli pārvērst arī mūsu dzīvi.
Dieva mīlestība ir pārveidojusi mūsu dzīvi, patiesi mūs “apjaucot”: Viņš mūs aicina uz svētumu. Bet padomājiet tikai: būt aicinātiem uz svētumu? “Esiet svēti, kā jūsu Debesu Tēvs ir svēts…” Mūsu dzīve tiek satricināta.
Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas Homilija 1988
