Šī gada 10. februārī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē notika valodnieces un pētnieces Ievas Zepas promocijas darba aizstāvēšana, kurā autore iepazīstināja ar vērienīgu pētījumu par folkloras un kristietības mijiedarbību Stirnienes draudzē 20.–21. gadsimtā, zinātniski pamatojot šo abu pasauļu organisko līdzāspastāvēšanu Latgales kultūrtelpā.
Darbs, kas izstrādāts zinātņu doktores grāda (Ph.D.) iegūšanai, sniedz padziļinātu ieskatu Stirnienes apkaimes materiālajā un nemateriālajā mantojumā, kas ir viens no latgaliskās un katoliskās identitātes stūrakmeņiem, zinātniskā vadītāja prof. Janīna Kursīte-Pakule. Disertācijā autore ir analizējusi, kā paaudzēs pārmantotas folkloras paražas, tautas medicīnas un maģijas elementi saskaras ar oficiālajiem Baznīcas uzstādījumiem.
Vairāk nekā 100 mutvārdu liecību un gadu desmitiem ilgs darbs Pētījuma pamatā ir autores veikti lauka pētījumi Stirnienes draudzē vairāku gadu desmitu garumā. Ieva Zepa ir dokumentējusi vairāk nekā 60 tradīcijas nesēju dzīvesstāstus un pierakstījusi 100 personu mutvārdu liecības, kas apvienotas ar arhīvu materiāliem un personīgajiem vērojumiem. Darbā īpaša uzmanība veltīta tādām Stirnienē dzīvām tradīcijām kā:
• Bēru ieražas un mirušo ofīcijs;
• Maija dievkalpojumu dziedājumi pie krustiem;
• Kristietības un tautas priekšstatu sinkrētisms ikdienas praksē.
Tilts starp pagānisko un kristīgo – pētījuma rezultāti apliecina, ka tautas dievbijība Latgalē nav uzskatāma par marginālu parādību, bet gan par būtisku kopienas dzīves sastāvdaļu, kas veido tiltu starp mītisko domāšanu un institucionālo Baznīcas kultūru. Ievas Zepa norāda, ka Stirnienes draudzes piemērs rāda unikālu spēju tradīcijas nevis iznīcināt, bet adaptēt un integrēt mūsdienu sabiedrībā, tām turpinoties arī jaunākajās paaudzēs.
KABIA, foto: Ieva Zepa
