Ik gadu svētdienā pirms Lielā gavēņa kustība „Pro Sanctitate“ svin Paļāvības Dievmātes Bezvainīgās Sirds svētkus, pirms kuriem kopīgi lūdzas novennu, kā arī aicina citus pievienoties šai lūgšanai. Šogad svētki tiek atzīmēti 15. februārī.
Šajā svētā Franciska no Asīzes jubilejas gadā, pieminot 800 gadus kopš viņa nāves, pāvests Leons XIV ir adresējis vēstuli Franciskāņu ģimenei, lai pilnībā izdzīvotu šo jubilejas gadu. Kāda ir saikne starp pāvestu Francisku un Paļāvības Dievmātes svētkiem, kas tiek svinēti svētdienā pirms Svētā Gavēņa sākuma?
Mūsu dibinātājs, Dieva kalps Guglielmo Giaquinta, vienmēr mums ir teicis mīlēt svētos, lasīt svēto dzīves aprakstus un sekot svēto mācībai. Tāpēc šogad, gatavojoties Paļāvības Dievmātes svētkiem, mēs izdzīvosim Novennu, balstītu svētā Franciska pārdomās par to, kā viņš ir mīlējis Dievmāti.
Aicinām Jūs būt kopā ar mums 15. februārī Svētā Jēkaba Katedrālē, lai svinētu Paļāvības Dievmātes Svētkus.
Novenna
Ievads
Šajā svētā Franciska no Asīzes jubilejas gadā, atzīmējot 800 gadus kopš viņa nāves, mēs vēlamies pārdomāt, cik ļoti svētais Francisks ir mīlējis Mariju, Dieva Māti. Katru dienu mēs apstājamies pie svētā Franciska pārdomām un kontemplējam Mariju, Dieva Māti, Paļāvības Māt.
Kāpēc mēs izvēlamies veikt šo novennu tieši šādā veidā?Tāpēc, ka mūsu Dibinātājs vienmēr mūs ir mācījis mīlēt svētos, lasīt svēto dzīves aprakstus un raudzīties uz svētajiem kā uz mūsu paraugiem, lai arī paši kļūtu svēti. Tādēļ kopā ar svēto Francisku izdzīvosim šo novennu.
Noslēgumā skaitām lūgšanu Paļāvības Dievmātei
6. februāris
Esi sveicināta, Kundze, svētā Karaliene, svētā Dieva Māte, Marija, tu Jaunava, kas kļuvusi par Baznīcu,
un kuru ir izredzējis vissvētākais Debesu Tēvs,
kas tevi ir iesvētījis kopā ar savu vissvētāko mīļoto Dēlu
un ar Svēto Garu – Iepriecinātāju;
tu, kurā ir bijusi un ir visa žēlastības pilnība un ikviens labums.
Esi sveicināta, Viņa pils, esi sveicināta, Viņa telts, esi sveicināta, Viņa mājoklis.
Esi sveicināta, Viņa apģērbs, esi sveicināta, Viņa kalpone, esi sveicināta, Viņa Māte.
7. februāris
Tomasa no Čelano Otrā dzīve
„Ar neizsakāmu mīlestību viņš apņēma Jēzus Māti,
jo viņa bija padarījusi par mūsu brāli Majestātes Kungu.
Viņas godam viņš dziedāja īpašas slavas dziesmas,
pacēla lūgšanas un veltīja tik daudz un tik dziļas mīlestības izpausmes,
ka cilvēka mēle nespētu tās izteikt.
Taču vislielāko prieku viņam sagādāja tas,
ka viņš viņu iecēla par Ordeņa Aizbildni
un uzticēja viņas spārniem bērnus,
kurus viņš gatavojās atstāt,
lai tie atrastu siltumu un aizsardzību līdz pat galam.
Ak, nabagu Aizstāve!
Pildi pret mums savu Aizbildnes uzdevumu līdz laikam,
ko Tēvs ir noteicis.” (FF 786)
8. februāris
Vissaugstākais Debesu Tēvs, caur savu svēto eņģeli Gabrielu,
pasludināja šo Tēva Vārdu – tik cienīgu, tik svētu un godības pilnu –
svētās un godpilnās Jaunavas Marijas klēpī,
un no viņas klēpja Viņš pieņēma patieso mūsu cilvēcības
un trausluma miesu.
(Ep. Fid.; FF 181)
9. februāris
Viņš, kas bija bagāts pār visām lietām,
gribēja šajā pasaulē kopā ar vissvētīto Jaunavu, savu Māti,
izvēlēties nabadzību.
(Ep. Fid.; FF 182)
Es, mazais brālis Francisks,
vēlos sekot mūsu vissaugstākā Kunga Jēzus Kristus
un Viņa vissvētākās Mātes dzīvei un nabadzībai
un palikt tajā līdz galam.
(Uvol 1; FF 140)
10. februāris
Redzi, katru dienu Viņš sevi pazemo,
tāpat kā toreiz, kad no ķēnišķīgā troņa nonāca Jaunavas klēpī;
katru dienu Viņš pats nāk pie mums pazemīgā veidolā;
katru dienu Viņš nolaižas no Tēva krūts uz altāra priestera rokās.
Un, kā svētajiem apustuļiem Viņš parādījās patiesajā miesā,
tā arī tagad Viņš parādās mums konsekrētajā maizē.
Un, kā viņi ar miesas acīm redzēja tikai Viņa miesu,
bet, skatot ar gara acīm, ticēja, ka Viņš ir pats Dievs,
tāpat arī mums, redzot maizi un vīnu ar miesas acīm,
ir jāredz un stingri jātic,
ka tas ir Viņa vissvētākais, dzīvais un patiesais Miesa un Asinis.
(Adm. 1; FF 144)
11. februāris
Franciskāniskās marioloģijas pamats
Svētais Francisks, atbildēdams svētajam Antonijam, raksta šos vienkāršos, bet būtiskos vārdus:
„Man ir prieks, ka tu māci brāļiem svēto teoloģiju,
ja vien šajā nodarbē netiek apslāpēts lūgšanas un dievbijības gars,
kā tas ir rakstīts Regulā.”
(Lant.; FF 252)
12. februāris
Franciskāniskās mariāniskās domas pamats ir „Kristus primāts”.
Kristus ir katra apgalvojuma par Mariju pamats.
Kristus ir Visuma centrs:
viss ir radīts caur Viņu un Viņa dēļ (Jņ 1,3; Kol 1,16),
visas lietas pastāv ar Viņa spēku,
un arī mēs pastāvam Viņā (1 Kor 8,6):
„Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā” (Kol 1,17).
Radītais Visums ir cēlies no Neradītā Vārda,
kas to ir veidojis, raugoties uz savu Iemiesošanos,
lai tas kļūtu par Viņa „Valstību” (Kol 1,13)
un ikviena radība tiktu nolikta zem Viņa kājām,
lai Viņš tiktu iecelts par Baznīcas Galvu (Ef 1,22),
iegūstot pirmību pār visu (Kol 1,18).
13. februāris
Asīzes svētais norādīja arī citu ceļu,
kā izprast Marijas noslēpumu:
Jaunavas laulību saikni ar Trīsvienību.
Dievišķā mātišķība jāsaprot, balstoties uz īpašajām attiecībām,
kādas katra Svētās Trīsvienības Persona ir nodibinājusi ar Viņu:
„Visaugstākā, augstākā Debesu Karaļa Tēva meita un kalpone,
mūsu vissvētākā Kunga Jēzus Kristus Māte,
Svētā Gara Līgava.”
(Uff. Pass.; FF 281)
14. februāris
Tomass no Čelano raksta:
„Franciska sirds dega kvēlā dievbijībā
un īpašā mīlestībā pret Debesu Māti.
Viņā, tūlīt pēc Jēzus, bija visa viņa paļāvība.”
Lūgšana Paļāvības Jaunavai
«Meklējot palīdzību un apzinoties neskaitāmās likstas,
kas mums uzbrūk, mēs slīgstam pie Tavām kājām,
Paļāvības Jaunava, lai uzticētu Tavai Mātes Sirdij
savas ilgas un savu vājumu.
Tiekties uz pilnību ir mūsu pienākums,
taču mirstīgās miesas smagums palēnina mūsu gaitu,
un dvēseles ienaidnieki nepārstāj mūs vajāt.
Viss, kas ir ap mums, mudina mūsatstāt šauro un akmeņaino ceļu,
kas ved uz svētumu un kuru pazīst tik maz svētceļnieku.
Ceļa grūtības, mūsu iekšējais vājums un aizvien uzmācīgāki kārdinājumi,
kas mūs nomoka, ienes mūsu dvēselē pagurumu un skumjas,
kas nav nekas cits kā paļāvības un ticības trūkums:
mums pašiem, mūsu ideālam un izvēlētajiem līdzekļiem tā sasniegšanai.
Bet Tavs mātišķais skatiens, kas mūs pavada,
un Tava bezvainīgā Sirds, uz kuru mums norāda Tavs Dēls,
atver mūsu dvēseli jaunām izjūtām: pārliecībai par Tavu palīdzību.
Un šī palīdzība ir tā, kuru mēs vēlamies,
Marija, kuru mēs Tev lūdzam, pēc kuras mēs pazemīgi saucam, vismaigākā Māt!
Kad grēks mūs vilina uz savu pusi, paliec ar mums un esi mūsu spēks!
Kad viduvējība mūs pārņem, neattālinies no mums!
Kad ceļš, kas ved augšup, pretī Tēva pilnībai, izsmeļ mūsu spēkus,
atbalsti mūs, čukstot kādu stiprinošu vārdu,
atgādini mums savu vārdu, Marija: Paļāvība!
Dzirdot no Tevis šo vārdu, ceļš vairs nebūs tik skarbs,
mērķis neliksies tik tāls un pārliecība, ka sasniegsim svētumu,
Atdzims mūsos. Bet atkārto mums bieži šo vārdu – paļāvība!
Saki to atkal un atkal mums un visiem,
jo mums visiem jākļūst svētiem! Amen.» Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta
Kustība “Pro Sanctitate”
