Pirmdien, 25. maijā, sinožu zālē Vatikānā notika pāvesta Leona XIV pirmās enciklikas prezentācija. Dokuments “Magnifica humanitas” ir veltīts rūpēm par cilvēku mākslīgā intelekta laikmetā. Pasākumā piedalījās un uzstājās arī pats pāvests.
Leona XIV uzrunas pilnais teksts:
«Dārgie brāļi un māsas!
No sirds pateicos visiem, kas organizēja šo tikšanos, tiem, kas dalījās savā kompetencē un pieredzē, kā arī jums, kas esat šeit vai pieslēgušies tiešsaistē.
Cik gan tā ir liela cerības zīme, ka mēs, neskatoties uz mūsu atšķirībām, spējam ieklausīties viens otrā. Šī viedokļu apmaiņa skaidri apliecina šī brīža nopietnību, kā arī pārliecību, ka kopā mēs spējam saskatīt mūsu laikmeta galvenos jautājumus un līdz ar to – cilvēces nākotni.
Izšķirošos vēstures brīžos Baznīca ir aicināta atšifrēt “jaunās lietas” Evaņģēlija un cilvēka cieņas gaismā. Pirms 135 gadiem mans cienījamais priekšgājējs Leons XIII vēroja rūpnīcu strādnieku stāvokli, viņu ģimenes, kas bija pazaudējušas savas saknes, un jaunās nabadzības formas, ko radīja straujā industriālā pārveide. Viņš saprata, ka Baznīca nevar palikt malā. Šajos laikmetu griežos, kas apdraudēja cilvēka cieņu, enciklika Rerum Novarum teica savu evaņģēlisko un sociālo vārdu par procesā esošajām “jaunajām lietām”.
Šodien mēs saskaramies ar līdzīga mēroga transformāciju, kurai var būt vēl nopietnākas sekas. Mākslīgais intelekts jau tagad skar daudzas mūsu dzīves jomas un ietekmē lēmumus, kas veido cilvēku līdzāspastāvēšanu. Tas arī dramatiski maina veidu, kā tiek karots.
Tāpat kā agrākais “Leons”, es jūtu sev uzticētu uzdevumu raudzīties uz kārtējo milzīgo transformāciju ar ticības acīm, ar prāta skaidrību, ar atvērtību noslēpumam un ņemot vērā trūkumcietēju un zemes kliedzienus, kas atbalsojas manā sirdī.
Enciklika Magnifica humanitas radās ieklausoties – tāpat kā to darīja Leons XIII. Es uzklausīju zinātniekus un inženierus, kuri ar patiesu entuziasmu strādā pie tehnoloģijām, kas spēj atvieglot milzīgas ciešanas; politiskos līderus un valsts amatpersonas, kas neatlaidīgi meklē taisnīgus risinājumus; vecākus un skolotājus, kuri ir dziļi nobažījušies par jaunāko paaudžu nākotni.
Mani sasniedza arī citas, ļoti satraucošas ziņas par arvien autonomākām ieroču sistēmām, kuras praktiski ir ārpus jebkādas cilvēka spējas tās efektīvi pārvaldīt. Es dzirdu ļoti satraucošus stāstus par algoritmiem, kas var bloķēt piekļuvi veselības aprūpei, nodarbinātībai un drošībai, pamatojoties uz datiem, kurus ietekmējuši aizspriedumi un netaisnība. Un es dzirdēju to cilvēku klusumu, kuriem nav teikšanas, kad tiek pieņemti lēmumi – lēmumi, kas, visticamāk, radīs jaunas atstumtības un ciešanu formas.
No šīs ieklausīšanās nobrieda satraucoša pārliecība, kas pausta enciklikā Magnifica humanitas: mākslīgais intelekts ir jāatbruņo. Šis vārds ir spēcīgs, es zinu, taču izvēlēts mērķtiecīgi, jo šim brīdim ir vajadzīgi vārdi, kas spēj piesaistīt uzmanību, modināt sirdsapziņu un norādīt cilvēcei ceļu uz priekšu.
Baznīca jau sen strādā pie kodolatbruņošanās, apzinoties, ka jebkura liela tehniskā vara var ietekmēt cilvēku dzīvi, tāpēc tai ir jābūt saistītai ar atbilstošu morālo spriestspēju un sabiedrības kontroli. Kodolatbruņošanās joprojām kalpo mieram un cilvēces cieņai.
Līdzīgā nozīmē mākslīgais intelekts tagad pieprasa tikt “atbruņots”, atbrīvots no loģikas, kas to pārvērš par kundzības, atstumtības vai nāves instrumentu. Tāpat kā kodolenerģijai, tam ir jākalpo visiem un kopējam labumam. Lēmumus par tehnoloģijām nekad nedrīkst nošķirt no sirdsapziņas un atbildības. “Tāpēc negulēsim kā pārējie,” pamācīja apustulis Pāvils, “bet būsim nomodā” (1 Tes 5, 6). Šāda modrība šodien ir nepieciešama. Miers, kas nav tikai kara neesamība, ir taisnīgums darbībā. Bet, kad tehnoloģijas vājina mūsu kritisko domāšanu, apdraudēts tiek pats miers.
Tomēr ar atbruņošanos vien nepietiek. Mums ir jābūvē.
Vārds “būvēt” man atgādina manus misionāra gadus Peru. 2017. gadā valsts ziemeļus piemeklēja krasas lietusgāzes un plūdi: daudzas ģimenes redzēja, kā viņu mājas aprij dubļi. Tie iznīcināja arī daudzus ceļus. Tur es iemācījos, ka atjaunošana nenozīmē vienkārši aizstāt to, kas ticis iznīcināts. Tas nozīmē atjaunot saites, atgūt uzticību un no jauna modināt cerību uz nākotni. Turklāt neviens neatjauno vienatnē.
Enciklikā Magnifica humanitas es pieminu Bībeles pravieti Nehemiju. Jeruzalemes sagrauto mūru priekšā viņš sapulcina mazdūšīgos ļaudis, lai īstenotu atdzimšanu. Mūru tēls neattaisno noslēgšanos vai šķelšanos, bet aicina ikvienu dot savu ieguldījumu. Liekot ķieģeli pa ķieģelim, veidojas taisnīgāka līdzāspastāvēšana, kas spēj aizsargāt visu cilvēku cieņu. Nehemijas centieni uzrunā mūsdienu cilvēkus. Mākslīgais intelekts var būt vēstures būvlaukums ar vienotības apvārsni, kur tehniskais progress kalpo cilvēka dzīvei.
“Lai katrs būvētājs rūpīgi izvēlas, kā būvēt” (sal. 1 Kor 3, 10), brīdina svētais Pāvils. Viņš nebaidās no būvlaukuma; drīzāk viņš brīdina no būvēšanas bez stabiliem pamatiem. Nebaidīsimies no mākslīgā intelekta, bet pastāvīgi paturēsim uzmanības lokā jautājumu par cilvēku. Mēs ar saviem visspēcīgākajiem tehniskajiem instrumentiem nedrīkstam būt bezrūpīgi.
Patiesa attīstība, saka pāvests Pāvils VI, vienmēr attiecas uz “ikvienu cilvēku un visu cilvēku kopumā”. “Ikviens” nozīmē, ka nevienu cilvēku nedrīkst atstāt digitālās transformācijas malā. “Visu kopumā” nozīmē, ka nevienu nevar reducēt tikai līdz produktivitātei, kognitīvajam sniegumam vai vienkāršiem datiem. Cilvēks ir apveltīts ar brīvību, viņam ir iekšējā pasaule un viņš ir saņēmis aicinājumu mīlēt un pielūgt, ko neviena mašīna nevar aizstāt vai bloķēt.
Tikai ar šādu integrālu redzējumu mākslīgo intelektu var virzīt uz kopējo labumu. Tikai kopā – tie, kas izstrādā sistēmas, un tie, kurus tās ietekmē, bagātākās valstis un trūcīgākās, institūcijas un indivīdi, varas centri un perifērijas – mēs spēsim izveidot nākotni, kas paredzēta nevis dažiem priviliģētajiem, bet visai cilvēku saimei.
Tā ir mīlestības civilizācija, par kuru runāja svētais Pāvils VI un uz kuru svētais Jānis Pāvils II tik spēcīgi norādīja kā uz apvārsni, ko mums kopā jāsasniedz. Tas nav naivs sapnis. Tas ir virziens. Tas ir ceļš, ko Jēzus Kristus paver vēsturē.
Šī iemesla dēļ Baznīca ar pazemību un atklātību vēlas iesaistīties sarunās par mākslīgo intelektu. Mums nav tehnisku atbilžu, nedz arī mēs cenšamies aizstāt ekspertus. Bet mēs nesam gudrību par cilvēku, kas mūsu pašreizējam laikam ir izmisīgi vajadzīga: katrs cilvēks ir unikāls un neaizvietojams, brīvs un saprātīgs subjekts ar sirdsapziņu, spējīgs meklēt Dievu, kalpot citiem un rūpēties par mūsu kopīgajām mājām.
Tāpēc es aicinu visus Baznīcas un cilvēku saimes locekļus: mācīsimies ieklausīties viens otrā, drosmīgi stāsimies pretī šī laika izaicinājumiem un sadarbosimies, lai veidotu cilvēcīgāku un brālīgāku sabiedrību.
Iznākot šai enciklikai Magnifica humanitas, lūdzu, apņemieties palikt nomodā un kā “cerības meistari” turpināt darbu mūsu laikmeta būvlaukumā. Lai augšāmcēlušā Kunga Jēzus Gars atbalsta mūsu kopīgo darbu.
Es uzticu ikvienu no jums mūsu Mātei Marijai. Viņas Magnificat dzied par Dieva lielumu, kurš paaugstina pazemīgos. Lai viņa māca mūs atpazīt katra vīrieša un sievietes patieso lielumu mīlestībā un kalpošanā. Lai Kungs dara auglīgu šo lielo darbu, ko šodien uzticam Viņa žēlastībai, ļaujot mīlestības civilizācijai sasniegt vēsturē savu briedumu. Pār jums visiem no sirds piesaucu Viņa svētību.»
Teksts: Jānis Evertovskis – Vatikāns, foto: Vatican Media
