(1909-1941)
Vladislavs Litaunieks dzimis 1909. gada 28. augustā Rēzeknes apriņķa Bikavas pagasta Bernānu sādžā Nagļu draudzē Vladislava un Aleksandras Litaunieku ģimenē kā vecākais bērns. Beidzis Nagļu pamatskolu. 1926. gadā iestājās Aglonas katoļu ģimnāzijā, 1928. gadā Rīgas Garīgā semināra sagatavošanas kursā. 1933. gadā V. E. arhibīskaps Antons Springovičs Svētā Jēkaba katedrālē viņu ordinēja par priesteri. Priesteris Vladislavs Litaunieks primīcijas Svēto Misi celebrēja Nagļu draudzes baznīcā. Viņš tika nozīmēts par vikāru Rēzeknē, bet drīz pēc tam par prāvestu Jaunbornē, vēlāk Spruktu draudzē, kur pabeidza dievnama celtniecību. No 1938. gada līdz 1941. gadam bija Indras draudzes prāvests, kur arī rūpējās par dievnama celtniecību. 1941. gada ziemā priesteri Vladislavu Litaunieku pārcēla uz Višķiem. Vladislavs Litaunieks bija ļoti darbīgs priesteris, kurš nepārtraukti strādājis pie baznīcu būvdarbiem, mīlējis bērnus un rūpējies par viņu kristīgo audzināšanu.
1941. gada 23. martā jaunais Višķu draudzes prāvests ar vilcienu devās uz Feimaņu draudzi palīdzēt tās prāvestam Kazimiram Strodam novadīt gavēņa rekolekcijas (pēc Višķu draudzes locekļu liecībām). Priesteris nenojauta, ka jau izbraukšanas brīdī un vēlāk Višķu stacijā vairāki čekas ierēdņi sekoja un uzmanīja viņu, lai vilcienā apcietinātu un iznīcinātu kā bez vēsts pazudušu. Vilcienā čekisti priesteri apcietināja un nākamajā pieturā izsēdināja, kur viņus jau gaidīja „melnā Berta” no Daugavpils cietuma. Vilcienā bija vairāki ticīgie, kas pazina prāvestu Litaunieku un redzēja, kā izsēdināšanas brīdī čekisti viņu grūstīja un sita.
Veltīgi bija viņa piederīgo un draudzes locekļu mēģinājumi un centieni satikt viņu cietumā. Daži draudzes locekļi iedrošinājās pieprasīt izlaist no cietuma prāvestu V. Litaunieku. Taču par to viņiem nācās samaksāt ar savām dzīvībām turpat cietumā.
1941. gada 21. jūnijā Daugavpils cietumā prāvestu Vladislavu Litaunieku notiesāja uz nāvi ar mantas konfiskāciju par „valsts nodevību” un „kontrrevolucionāru” darbību. Apvainojumu kodeksā bija uzskaitīti komunistu pašu sastādītie „pierādījumi” par Balbinovas (Indras) prāvesta mājas nodedzināšanu, kontrrevolucionāriem sprediķiem un vēl līdzīgas apsūdzības. Kaut arī nāves soda pārsūdzībai bija paredzētas 5 dienas, priesteris tika nošauts 1941. gada 24. jūnijā. Vladislavs Litaunieks kopā ar citiem nošautajiem tika aprakts cietuma pagalmā.
Prāvests V. Litaunieks pirms nāves sprieduma pasludināšanas un līdz nāves soda izpildīšanai ir nežēlīgi mocīts, lai no viņa izspiestu pašrocīgi parakstītu atzīšanos. Viņam bija izlauztas rokas, krūtīs iededzināts krusts, zem nagiem sadzītas naglas, pārgriezts kakls, bet galvā uzlikts dzeloņdrāšu kronis. Pēc vāciešu ienākšanas Daugavpilī 1941. gada jūnija beigās cietuma pagalmā tika atrasts masu kaps ar 11 upuriem, starp tiem bija arī prāvests Vladislavs Litaunieks.
Priestera mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Višķu baznīcas dārzā, kur uzstādīts piemineklis. Gandrīz pusgadu Višķu draudzei nebija sava prāvesta, sērojot par notikušo, baznīcā ticīgie lika uz altāra priestera ornātu un kopīgi lūdzās.
Tikai 1991. gada 11. septembrī Vladislavs Litaunieks tika reabilitēts, Latvijas PSR Augstākajai tiesai atceļot spriedumu, kuru 1941. gada 21. jūnijā izdeva Baltijas Sevišķā kara apgabala Kara tribunāls par priestera Vladislava Litaunieka “palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai, uzkūdīšanu uz diversiju, kontrrevolucionāru aģitāciju un propagandu”, piemērojot augstāko soda mēru — nošaušanu un mantas konfiskāciju.
