Bieži vien šis aicinājums netiek uztverts nopietni, jo tajā trūkst pastāvīguma, noteikta apustulāta un derības ar Dievu, kas pastāv laulībā un Dievam veltītā dzīvē.
Aicinātais uz šo stāvokli apzinās un pieņem faktu, ka šajā aicinājumā var pavadīt visu savu dzīvi, tomēr šāds lēmums nav obligāts. Tāpat arī šajā aicinājumā var nebūt noteikta virziena, jo galvenokārt cilvēks nodarbojas ar to, ko Dievs no viņa šobrīd prasa, īpaši neizvērtējot, vai tas būs ilgtermiņa darbs vai kalpošana.
Būtībā, kamēr laulātie un konsekrētās personas publiski noslēdz mūža derību ar Dievu, aicinātie uz dzīvi vienatnē savu derību ar Dievu izdzīvo personīgi, katru dienu no jauna. Tāpēc šajā gadījumā ir grūti pateikt, vai kāda cilvēka aicinājums dzīvot vienam ir pastāvīgs vai pārejošs Dieva aicinājums. Pat ja cilvēks aicinājumu dzīvot vienam ir pieņēmis no brīvas gribas un jūtas tajā laimīgs, nevajadzētu domāt, ka tas ir pastāvīgs aicinājums, jo galvenā pazīmē šajā aicinājumā ir brīvība. Ja Dievs vēlēsies veikt kādas izmaiņas šī cilvēka dzīvē, tad viņš varēs to brīvi pieņemt, ejot citu aicinājuma ceļu.
