Lai atklātu savu personisko aicinājumu, ir svarīgi izvērtēt, ko šajā dzīvē uzskatu par vissvarīgāko, kurš ceļš man ir vispiemērotākais un kas atbilst manām iekšējām ilgām, interesēm un spējām. Apzinoties, kādas spējas un talanti man piemīt, iespējams atklāt arī veidu, kā vislabāk kalpot Dievam un citiem. Iespējams, ka līdz šim sava darba vērtību es neesmu nodefinējis, bet varbūt tā ir zīme, ka man piemērotāks būtu cits darbs vai kalpošanas veids. Lai mēs kādu darbu vai kalpošanu veiktu ar prieku, mums ir jātic tam, ko darām. Te vēl vērts piebilst, ka profesionāli kristietis ir aicināts strādāt ne tikai tos darbus, kas vērsti uz reliģisku vai karitatīvu darbību – ikviens darbs, kas ir morāli labs, ir nepieciešams, un Baznīca to atbalsta.
Lai arī tas nav mazsvarīgi, meklējot savu personisko aicinājumu, nebūtu pareizi vērtēt iespējamo ienākumu līmeni, darba laiku, karjeras iespējas. Tad šis darbs nesniegs gandarījumu un saglabāsies neapmierinātas ilgas. Līdzīgi būs arī, ja izvēlēsimies darīt to, kas ir cēls un vērtīgs mūsu acīs, bet kam mēs neesam radīti. Daudzi vēlējās iesaistīties mātes Terēzes misijā, kalpojot nabadzīgajiem cilvēkiem, tomēr ne visi uz to bija spējīgi. Tas nenozīmē, ka viņi bija sliktāki par pārējiem, bet gan to, ka viņiem bija cita īpašā misija, kuru Dievs viņiem paredzējis.
