Vai Dievs mēdz dot aicinājumu, kuru es nevēlos vai kuru nav iespējams īstenot?

Mūsu aicinājums atbilst mūsu iekšējām ilgām un saskan ar mūsu dzīves notikumiem. Ja mēs nevēlamies sekot kādam aicinājumam (un nevis tikai pretojamies tam, noliegdami savas iekšējās ilgas), tad šis noteikti nav Dieva aicinājums. Neatkarīgi no tā, cik tālu viena no otras ir mūsu un Dieva griba, meklējot savu aicinājumu, tās abas agrāk vai vēlāk satiksies. Arī tas, ja mūsu dzīvē pastāv kādi nopietni šķēršļi, kas liedz īstenot kādu no aicinājumiem, nozīmē, ka Dievs visticamāk mūs šajā ceļā neaicina. Tomēr šie šķēršļi būtu rūpīgi jāizvērtē, jo Dievam nekas nav neiespējams un Viņa spēkos ir tos pārvarēt, ja tas ietilpst Viņa plānā. Piemēram, Terēze no Lizjē pieņēma galīgo lēmumu iestāties Karmela klosterī piecpadsmit gadu vecumā, taču klosterī varēja iestāties tikai sasniedzot pilngadību. Kad neizdevās pārliecināt diecēzes karmelītu priekšnieku un pēc tam arī bīskapu ļaut viņai iestāties klosterī, Terēze nolēma vērsties pie paša pāvesta un šajā nolūkā devās svētceļojumā uz Romu. Pāvesta audiencē viņa lūdza pāvesta atļauju iestāties klosterī, bet saņēma atbildi: „Labi, labi… jūs iestāsieties, ja Dievs to gribēs.” Būtībā nekāda atļauja netika saņemta un garais brauciens cerētos rezultātus nedeva. Tomēr Terēzes dzīvē tas nebija veltīgs. Viņa vēlāk teiks: „Es Itālijā sapratu savu aicinājumu.” Terēze dzimtenē atgriezās ar pārliecību, ka lūgties par priesteru dvēselēm – tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem ikvienam, kas mīl Baznīcu. Drīz vien pretēji gaidītajam izņēmuma kārtā tika saņemta arī atļauja atvērt klostera durvis piecpadsmit gadus vecajai meitenei.

Atpakaļ uz sadaļu “Atbildes uz uzdotajiem jautājumiem”