Par daudziem priesteriem zināms, ka pirms viņi iestājās Garīgajā seminārā bija jau apguvuši kādu citu profesiju. Padomju gados tas visbiežāk bija saistīts ar varas radītiem šķēršļiem, kuru dēļ nākamie semināristi, piemēram, vispirms iemācījās celtnieka arodu un tikai tad uzsāka studijas Rīgas Garīgajā seminārā. Arī mūsdienās ne visi nākamie priesteri iestājas Rīgas Garīgajā seminārā uzreiz pēc vidusskolas. Dievs vada un uzrunā jaunekļus daudz un dažādos veidos, tai skaitā arī caur studēto priekšmetu. Citos gadījumos iepriekš profesijā iegūtā pieredze ir priesteri sagatavojusi noteiktiem dzīves notikumiem. Šajā rakstā iepazīstinām ar četriem Latvijas priesteriem, kuriem ir šāda pirms priesterības ceļa iegūta pieredze: Kārli Miķelsonu, Ediju Silēviču, Ingaru Stepkānu un Modri Lāci.
„Nesapratu, kur ir problēma, kāpēc Dievs mani neaicina?”
Priesteris Kārlis Miķelsons ir uzaudzis ģimenē, kurā patīk mūzika. Kārlim tuva ir klasiskā mūzika. Kopš 10. klases viņš mācījās spēlēt kontrabasu. Šodien kā vikārs viņš kalpo Rīgas Sv. Franciska draudzē.
Kur un ko tieši studējāt pirms Rīgas Garīgā semināra?
Pamatskolu esmu beidzis Rīgas Doma kora skolā, mācības turpināju E. Dārziņa mūzikas vidusskolā un tad divus gadus studēju Berlīnes Mākslu augstskolā.
Pēc 9. klases vairāki klasesbiedri, kā jau tīņi tajā vecumā, izdomājām, ka klasiskā mūzika nav pietiekami mūsdienīga. Tāpēc aizgāju prom no mūzikas skolas un iestājos Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, kurā nomācījos vienu gadu. Sapratu, ka mani nekas no tā visa neinteresē, kā vienīgi mūzika. Pēc gada, uzsākot mācības E. Dārziņa mūzikas vidusskolā, jau pats vēlējos kaut ko darīt saistībā ar mūziku.
Esat mūziķis no bērnības. Kāpēc tieši mūzikas joma?
Mamma man ir solfedžo mūzikas literatūras skolotāja E. Dārziņa mūzikas vidusskolā. Savukārt tētis ir mūzikas fanāts ar izteiktām dotībām mūzikas jomā. Speciāli nekur nav mācījies, tikai pašmācības ceļā. Pēc profesijas viņš ir koktēlnieks. Bērnībā man pat īsti nebija izvēles, kur mācīties. Mana izvēle bija starp Rīgas Doma kora skolu un E. Dārziņa mūzikas vidusskolu. Māsa, kura ir vecāka par mani, arī spēlēja vijoli. Bija skaidrs, ka arī es kaut ko darīšu saistībā ar mūziku.
Ko vēlējāties sasniegt, studējot Berlīnē?
Rīgā satiku profesoru Maiklu Volfu (Michael Wolf) no Vācijas, kurš bija atbraucis uz meistarklasēm. Man patika, kā viņš strādā. Sapratu, ka vēlos studēt pie šī profesora. Aizbraucu uz iestājeksāmeniem, mani uzņēma, un es tur paliku studēt. Pirms tam bieži biju apsvēris domu, ka Berlīne ir laba vieta, kur studēt.
Vēlējos progresēt savā kontrabasa spēlē, respektīvi, kļūt par labu kontrabasistu. Vēlējos spēlēt kādā labā orķestrī, jo visbiežāk šo mūzikas instrumentu spēlē orķestros. Tomēr paralēli vidusskolas laikā man jau bija interese par Garīgo semināru, tikai nebija sajūtas, ka tas ir mans aicinājums un ka būtu pienācis laiks. Līdz ar to turpināju darīt iesākto.
Vai bija viegli izšķirties par priesterību?
Jebkurā gadījumā zināju, ja pēkšņi radīsies pārliecība, ka man ir jāiet uz Garīgo semināru, tad to labprāt darīšu. Man bija daudz grūtāk kļūt par kristieti nekā pēc tam aiziet uz Garīgo semināru. Jau pirms Garīgā semināra vienmēr sevī dziļi jutu šo aicinājumu uz celibātu.
16 gadu vecumā sāku apmeklēt baznīcu. Pēc kāda laika Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā sāku piekalpot pie altāra kā ministrants. Un man tur ļoti iepatikās. Man tas viss iekšēji fascinēja. Svētās Mises mani tik ļoti pārņēma, ka sajutu šo vēlmi dziļāk, vairāk un tuvāk tam visam būt. Es vēlējos studēt kaut ko par ticību. Man patika arī lūgšanu dzīve. Studējot Berlīnē, man jau šķita, ka esmu tik labs kandidāts Rīgas Garīgajam semināram. Nesapratu, kur ir problēma, kāpēc Dievs mani neaicina? Acīmredzot bija nepieciešams tas laiks, un es priecājos, ka tur biju un studēju.
Tur esot, bieži domāju par savu nākotni, kāds es varētu būt kontrabasists, vai visu savu mūžu vēlētos strādāt orķestrī un vai tas būtu labākais, ko varu ar savu dzīvi iesākt. Daudz interesantāks tomēr šķita viss, kas saistīts ar garīgo dzīvi. Vēl joprojām man tas viss ir aizraujoši. Man garīgā dzīve un viss, kas saistīts ar Baznīcu, patiešām šķiet aizraujošs. Piemēram, arī šeit Rīgas Sv. Franciska draudzē man ir interesanti kalpot. Arī tāpēc, ka esmu jauns priesteris un man daudz kas ir jauns. Citiem cilvēkiem ar izpletni lēkt ir aizraujoši, man savukārt aizraujoša ir Baznīca.
Studējot Berlīnē, bija tādas trīs dienas, kad jutu aicinājumu vairāk lūgties. Baznīca atradās blakus studentu kopmītnēm. Tas bija viens mirklis – atceros kā stāvēju istabā un pār mani nonāca doma, ka tagad ir laiks stāties Rīgas Garīgajā seminārā. Man tā doma ļoti patika. Saviem studiju biedriem, profesoram uzreiz gāju un stāstīju, ka braukšu un stāšos seminārā. Viņu attieksme bija dažāda, bet lielākā daļa mani atbalstīja. Nebija tādas pārliecības, ka mani uzņems, jo nezināju, ko gaidīt. Man nebija tā kā citiem, kas sevi iztēlojās, kā viņi dzīvos seminārā. Man nebija ne jausmas, kas un kā būs.
Nākamajā dienā pēc pirmā kursa rekolekcijām Aglonā es ātri pieņēmu semināru kā savu, man tur ļoti patika. Nopietni! Man pat sāka likties, ka mans aicinājums ir būt seminārā nevis priesterim. Mācoties Rīgas Garīgajā seminārā, man tur patika viss, interesēja studijas, patika arī tas, ka bija aktīva lūgšanu dzīve, ka ir jautra sabiedrība, pie kuras vienmēr varēja pieslēgties un jebkurā laikā atiet no tās. Man vēl joprojām patīk seminārs.
Pirms diakona un priesterības iesvētībām piedzīvoju tādas nelielas krīzes. Tajā mirklī sapratu, ka jautrais laiks mani pie kaut kā ir aizvedis un tagad sāksies viss pa īstam. Radās jautājumi pašam par sevi, par savu piemērotību. Piedzīvoju neobjektīvas bailes par sevi, sāku redzēt sevī vājības, trūkumus. Tajā brīdī uztvēru to saasināti un biedējoši. Pēc tam saņēmu absolūtu mieru. Es neteiktu, ka par priesterības aicinājumu man bija reālas šaubas. Nebija šaubas par to, vai es to gribu, bet vairāk šaubījos, vai esmu tam piemērots.
Kā iegūtās mūzikas zināšanas palīdz priesterības kalpošanā?
Priesteris dzied dažādās kalpošanās, liturģijā, bērēs. Tā kā dziedājumu ir daudz, tad man kā priesterim tas īpašas grūtības nesagādā. Ārpus kalpošanas mūziku daudz neklausos. Bet man vēl joprojām patīk muzicēt. Pa retam sanāk pamuzicēt kopā ar māsasmeitu, kad viņa ciemojas pie mums Latvijā. Bet pa svētdienām, ja ir laiks pēc grēksūdzēm, pievienojos jauniešu korim.
„Apsardzes profesija man palīdzēja izdzīvot uzbrukuma brīdī”
Sirsnīgs, smaidīgs un atsaucīgs Rīgas Kristus Karaļa draudzē kalpo priesteris Ingars Stepkāns. Viņa pirmā profesija bija galdnieks. Tomēr pirms iestāšanās Rīgas Garīgajā seminārā priesteris Ingars visilgāk bija nostrādājis apsardzes jomā. Viņš atzīst, ka šis darbs nekad nebija sirdī, tomēr personības formācija, ko saņēma, to pildot, ļoti palīdzēja smagas krīzes situācijā.
Reiz dzirdēju jūsu liecību, kurā stāstījāt, ka pirms Rīgas Garīgā semināra esat strādājis par apsargu. Kāpēc tāda profesijas izvēle?
Izvēle sākumā nebija apzināta. Vispār pēc profesijas esmu galdnieks – namdaris. 1992. gadā pabeidzu Aizkraukles arodvidusskolu. Pēc skolas beigšanas atrast darbu galdniecībā nebija iespējams. Ja nebija kāda īpaša pazīšanās vai vajadzīgais papīrs, tad jaunam cilvēkam atrast darbu savā amatā bija sarežģīti. Sāku strādāt gadījuma darbus. Biju traktorists, kolhozā ganīju govis, strādāju desu cehā. Pienāca laiks, kad man tas viss apnika. Biju dzirdējis, ka ir vajadzīgi apsargi. Nokārtoju apsardzes sertifikātu, ieguvu atļauju nēsāt, rīkoties ar ieročiem. Pēc sertifikāta nokārtošanas uzreiz piedāvāja divus darbus – bankā un krogā. Izvēlējos strādāt bankā, jo tā ir prestiža vieta, tur ir lielāka skaidrība un stabilitāte. Krogi bieži vien veras ciet, vaļā un visbiežāk īpašnieki ir saistīti ar kādām netīrām lietām. Ne ar ko tādu negribēju saistīties, tāpēc izvēlējos strādāt par apsargu bankā. 1990. gados strādāt bankā arī bija liels risks. Biju bankas apsargs – inkasators. Darbs bija saistīts ar naudas pārvadāšanu. Manā darba pieredzē notika vairāki uzbrukumi gan inkasācijas mašīnām, gan pasta mašīnām. Savā ziņā darbs nebija diez cik stabils un drošs. Gandarījumu arī neguvu. Strādāju tikai labas algas dēļ, un darbs kaulus arī nelauza.
Vai tas bija bērnības sapnis kļūt par galdnieku?
Gluži bērnības sapnis tas nebija. Par galdnieku vēlējos kļūt tāpēc, ka patīk darbs ar koku. Tas smaržo, ir tīrs. Bet skatījos arī no tāda aspekta, kas man labāk padodas. No mācībām man vislabāk padevās rasēšana, kura labi noderēja mēbeļu projektēšanā. Bērnībā pie vecāsmātes vairāk laika pavadīju nevis vienkārši rotaļājoties, bet taisot no pagalēm kuģīšus. Manas rotaļlietas bija kalts, āmurs un zāģis.
Apguvāt profesiju. Vai izdevās tajā strādāt?
Nedaudz, bet izdevās. Pēc skolas beigšanas man bija prakse. Prakses laikā dabūju galdnieka darbu kolhozā “Lāčplēsis”. Pēc tam strādāju laukos vienā galdniecībā. Bija lietas, kas man šajā profesijā nepatika. Tā gan nebija profesijas vaina, bet tā laika situācija, kad algas bija ļoti mazas. Ja nebiji liels profesionālis, ja nebija labi sakari ar cilvēkiem, tad pēc tevis kā galdnieka pieprasījuma nebija. Praktiski darbs pārvērtās par tādu nīkuļošanu. Laukos tas bija redzams vairāk, ja kādam kaut ko uztaisīji, palīdzēji, tad tika samaksāts skaidrā litrāžā. Te arī radās man jautājums, vai vēlos nodzerties vai dzīvē kaut ko vairāk sasniegt. Un tad sākās mani meklējumi.
Cilvēki mēdz saplānot savas dzīves. Kādi bija jūsu dzīves plāni?
Strādāt un saņemt daudz naudas. Toreiz manā dzīvē viss centrējās ap naudu. Darbu izvēlējos pēc tā, kur vairāk maksāja. Man bija vienalga kāds darba piedāvājums, šoferis, sētnieks vai galdnieks, galvenais, ka labi maksā.
Šodien esat priesteris. Kā sapratāt savu aicinājumu?
Nekad nebiju domājis iet uz priesterību. Līdz pat 2000. gadam nezināju, kas ir Dievs un Baznīca. Tajā gadā aspirantu nometnē Subatē notika mana atgriešanās pie Dieva. Tur es piedzīvoju, ka Dievs ir dzīvs un reāls, ka Viņš ir klātesošs. Sapratu, ka mana dzīve mainās, manas vērtības mainās, bet nedomāju, ka mainīšu savas darbības virzienu. Biju domājis, ka būšu labs vīrs sievai, tēvs – bērniem. Domāju, ka kalpošu Baznīcā kā lajs, bet noteikti nesaistīju sevi ar priesterību.
Dievs mani uzrunāja, kad gāju svētceļojumā uz Aglonu, kas man bija uzlikts kā gandarījums. Svētceļojuma laikā savā sirdī sadzirdēju Jēzus vārdus: “Nāc, seko man!” Pirmajā brīdī sadzirdētos vārdus noraidīju, teicu Dievam, ka nevēlos kļūt par priesteri, tas nav priekš manis un: „Ko Tu vispār iedomājies? Pat krusta zīmi neprotu kārtīgi pārmest, bet Tu vēlies, lai kļūstu par priesteri.” Svētceļojuma beigās visu to atdevu Dieva rokās. Nonākot Aglonā pie Jaunavas Marijas svētgleznas, lūgšanā saņēmu mieru, pieņēmu Dieva gribu. Dievam teicu, ka no savas puses izdarīšu visu, ko no manis vēlies, bet pārējo dari Tu, jo es neko nezinu, neko nemāku, neko nevaru.
Te ir pierādījums – kad ierados Rīgas Garīgā seminārā, lai iesniegtu dokumentus, pretim man iznāca kāds priesteris, kurš mani sveicināja ar katoļu sveicienu: “Lai slavēts Jēzus Kristus!” Uz to es atbildēju ar paldies. Tas bija pirmais vārds, kas man ienāca prāta. Toreiz par tādu sveicienu neko nezināju un nesapratu, ko priesteris no manis vēlas. Kad mani iesvētīja par priesteri, tikai tad sapratu, ka šis ir aicinājums priekš manis. Visus sešus gadus, kamēr vēl mācījos seminārā, lūgšanās bieži lūdzu, ja tā nav Dieva griba, ka esmu šeit, ja Viņš redz, ka būšu slikts priesteris, tad lai met mani ārā no semināra. Pats no savas gribas nevēlējos kļūt par priesteri.
Kā šodien agrāk iegūtās profesijas zināšanas palīdz priesterības ceļā?
Katra profesija, jo ilgāk mēs tajā strādājam, jo vairāk formē mūsu domāšanu un rīcību. Sešus gadus strādājot apsardzē, tas mani formēja par rīcības, konkrētas izvēles cilvēku. Apsardzes profesija nekad nav bijusi manā sirdī, bet tā mani sagatavoja nākamiem dzīves notikumiem. Krīzes situācijā, kad pret mani bija vērsts uzbrukums baznīcā, mana pirmā reakcija bija novērtēt situāciju, cilvēkus, vai viņi ir adekvāti. Redzot situāciju, sapratu, ka pret viņiem neko nedrīkstu iebilst, ka ar viņiem ir jāsadarbojas. Būdams sasiets, jau plānoju savu tālāko rīcību. Apsardzes profesija, var teikt, man palīdzēja izdzīvot uzbrukuma brīdī, ļāva saglabāt vēsu prātu, stingru rīcību. Ar galdniecību gan šodien nenodarbojos, jo sapratu, ka tas man kā priesterim aizņems daudz laika. Vairāk veltu laiku cilvēkiem.
„Dievs mūs uzrunā ar to, ko mēs gribam”
Priesteris Modris Lācis pēc vidusskolas iestājās Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē. Šo jomu studēja ar patiesu aizrautību, taču 3. kursā saprata, ka vēlas projektēt baznīcas un klosterus. Vēlāk apjauta, ka var jau projektēt, uzbūvēt baznīcu, bet svarīgi, lai tajā būtu cilvēki un dzīvība, mīlestība un Dieva slavēšana. Šodien priesteris Modris kalpo kā direktors Rīgas Teoloģijas institūtā un kapelāns Rīgas Katoļu ģimnāzijā.
Pirms kļuvāt par priesteri, bijāt arhitekts. Ko tieši darījāt?
Jā, es pabeidzu Arhitektūras fakultāti un tad vienu gadu strādāju. Biju restaurators Vecrīgā. Mums bija vairāki objekti. Piemēram, Pētera I palasts. Mana visskaistākā pieredze bija iespēja projektēt baznīcas. Projektējot baznīcu, arhitektūras valodā vari pateikt to, ko dažkārt sprediķī nevari. Uzrunāt cilvēku ar vidi, ar gaismu, ar kustību, ar ritmu, ar kompozīciju, ar dažādiem arhitektūras izteiksmes elementiem.
Trīs mēnešus arī stažējos trapistu klosterī Francijā. To ieteica mans garīgais tēvs Vjačeslavs Bogdanovs. Lai saprastu kāds dzīves ceļš ejams, vajag to izmēģināt. Taču kad klostera brāļi uzzināja, ka esmu arhitekts, lika man uzmērīt baznīcu, jo kara laikā bija pazudis tās baznīcas projekts. Biju kā arhitekts, uzmērītājs un rasētājs.
Kāpēc vēlējāties kļūt par arhitektu?
Es jau no bērnības veidoju dažādus modeļus plastilīnā. Un veidoju arī pilsētas. Pēc tam Pilsētbūvniecības nodarbībās man atplauka atmiņā, ka pusaudžu gados no plastilīna atbilstoši mērogam biju veidojis pilsētas un salas. Bija tādas mazas mašīnītes, es izvietoju, kā tās brauks, kustēsies. Pasaulē ceļojot, redzot sastrēgumus un arī ļoti labi atrisinātas satiksmes organizācijas shēmas, es varu sajūsmināties par to, kā Dievs ir veidojis visu mūsu asinsriti. Pilsēta ir kā organisms, kas ļauj dzīvot, kas ietver visus šos vielmaiņas procesus.
Kas šajā profesijā pietrūka? Kāpēc nerealizējāt tālāk savus plānus, idejas?
3. kursā sapratu, ka man visvairāk interesētu projektēt baznīcas un klosterus, bet Latvijā, pat ja mums ir daudzas un interesantas baznīcas, tas tomēr nav projektēšanas veids, ar kuru var nopelnīt dienišķo maizi un apgādāt ģimeni. Būtu jāprojektē arī daudz kas cits. Skatoties uz to ar šodienas acīm, saprotu, ka tas nav nekāds arguments, lai nepaliktu savā profesijā. Drīzāk tas bija tāds Dieva aicinājums iet tālāk. Tu vari uzprojektēt baznīcu, tu vari to uzbūvēt, bet svarīgi, lai tajā kaut kas notiktu, lai būtu cilvēki, lai būtu dzīvība, lai būtu mīlestība un Dieva slavēšana.
Tas arī sakrita ar manu atgriešanās laiku. Prāvests Oļģerts Daļeckis un priesteris Vjačeslavs Bogdanovs man palīdzēja tuvoties šī aicinājuma piepildīšanai. Arhitektūra vienmēr paliek kā liela dāvana, bet turpinājums ir kalpot cilvēkiem, Baznīcai, tautai.
Kā sapratāt savu aicinājumu uz priesterību?
Aicinājums ir tāds fenomens, kurā, no vienas puses, ir tīri materiāli un dabiski elementi, bet, no otras puses, kaut kas garīgs, neredzams, pārpasaulīgs, tāds, ko grūti formulēt. Protams, psihologi daudz ko mēģinātu izskaidrot, balstoties tieši uz dabiskām norisēm cilvēka organismā, psihē. Mēģinātu izskaidrot ar vainas apziņu vai ar kādām dziņām, ar kādu kompensāciju, ar visiem šiem psiholoģiskajiem mehānismiem. Bet tā tomēr, manuprāt, ir Dieva valoda, kas mūs uzrunā tieši tā, lai mēs, konkrēti tu, es, viņš, viņa, saprastu, ko Viņš vēlas mums pateikt.
Nesen pārlasīju grāmatu „Jezuītu ceļvedis”, un tur gandrīz visā bija uzsvērts šis ignāciskais garīgums, ka Dievs mūs uzrunā ar to, ko mēs gribam. Ja tā vēlēšanās un ilgas mūsos rada mieru un prieku, tad tas nozīmē, ka tas ir ceļš, kuru mums jāiet.
Kad jūs domājāt kļūt par arhitektu, noteikti taču bijāt izplānojis savu dzīvi, ka jums būs bērni, ģimene. Kas notika tajā laikā, kas mainījās?
Pati arhitektūra kā stihija mani tajā laika tik ļoti aizrāva, ka īsti pat nedomāju par ģimeni. Mamma arī teica: „Vispirms ir jābūt kaut cik stabilam,” jo tiem, kas apprecējās studiju laikā, parasti bija grūti. Protams, mīlestība arī spārno. Un kad sieva ar vīru var taisīt kādu kopīgu projektu, tad tas ir kā ģimenes darbs, kopīgs domas lidojums. Tas ir skaisti! Neilgi pirms manas iestāšanās Arhitektūras fakultātē bija viens bērnudārza projekts, kurā piedalījās divi studenti, kuri bija precējušies un gaidīja bērniņu. Cik tas ir dabiski un organiski, ka tieši šajā posmā, kad viņiem ir vajadzīgs bērnudārzs, viņi domā, kāds tas varētu izskatīties.
Kurā laikā jūs sapratāt, ka vēlaties kļūt par priesteri?
3. kursā man bija „Arhitektūras vēsture”. Antīkā arhitektūra ir bezgala skaista. Nesen biju Romā uz konferenci „Laterāna IV koncila jubileja” un augstskolu direktoru tikšanos. Aplūkojot Romas senās formas, šķiet, ka jau tajā laikā bija sasniegta kaut kāda pilnība. Bet pēc tam „Arhitektūras vēsturē” mums bija jāstudē viduslaiku periods. Un man tik ļoti ieinteresēja šīs celtnes, kuru funkcija ir ļoti reti sastopama. Tā laika klostera plāns, tā uzbūve piedāvā vēsti par kaut kādu dzīves ietvaru, un tā ir dzīve, kas ir pilnībā veltīta Dievam, kur nav vajadzīgs nekas cits. Domāju, tas nav egoisms, bet drīzāk koncentrēšanās uz galveno.
Klosteru arhitektūras fenomens mani tik ļoti aizrāva, ka sāku domāt, ka vajag kārtīgi izpētīt un saprast, vai neesmu aicināts uz klosterdzīvi. Pārrunās ar garīgo tēvu tas arī izkristalizējās. Es devos uz trapistu klosteri Francijā. Šie trīs mēneši bija pietiekams laiks, lai skaidri saprastu, ka tā nav mana vieta, ka mana vieta ir Latvijā. Bet tā kā Latvijā nav tādu klosteru… un jā, man bija arī pilnīgi skaidras ilgas kļūt par priesteri, lai varētu svinēt Svēto Misi un kalpot cilvēkiem.
Kā iegūtā arhitekta profesija jums palīdz priestera kalpošanā?
Tā ir zināma veida domas strukturēšana. Pēc Rīgas Garīgā semināra man bija iespēja studēt teoloģiju un filozofiju Fribūras Universitātē (Šveicē). Ir liela daļa patiesības, kad pētnieki, piemēram, salīdzina sv. Akvīnas Toma „Teoloģijas summu” vai „Summu pret pagāniem” ar viduslaiku gotisko katedrāli, ar to, kā viss ir pamatots, balstīts uz argumentiem, kā pamazām veidojas šī brīnišķīgā struktūra. Protams, no būvniecības viedokļa dažkārt tiek apstrīdēts, cik tad īsti konstruktīva ir gotiskā katedrāle, ka var kaut ko labāku izdomāt. Bet pati šī domāšanas shēma, pamati, tiecība uz augšu, mērķtiecība – tas ļoti palīdz. Arī tas, ka vari iedomāties pasauli ne tikai plaknē, bet arī telpiski. Tas nozīmē, ka patiesība nav plakana, bet to var aplūkot no dažādām pusēm. Un tas, kas arhitektūrā ir nepieciešams – gaisma, tu zini, ka būs arī ēna, pusēnas, toņi, pustoņi, lai varētu uztvert dzīvi kopumā. Tā droši vien vecumdienās ir tāda skaista atskārsme, cik labi Dievs tevi ir vadījis, jo ir bijuši grūti brīži, bet ir bijuši šie gaismas pielietie brīži. Šie kontrasti, dzīves dinamika ļauj atklāt Dieva mīlestību uz pilnību.
Edīte Sauserde. Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2016. gada 14. maijs
„Viss, kas notika seminārā, man deva piederības apziņu un prieku”
Liepājā kalpojošajam priesterim Edijam Silēvičam bērnības lielākā aizraušanās bija zīmēšana. Pusaudžu gados parādījās citas intereses: sports, mūzika un foto māksla. Pēc vidusskolas viņš iestājās Latvijas Universitātē apgūt bibliotekāra profesiju.
Kāpēc tieši šāda studiju virziena izvēle?
Pēc vidusskolas zināju, ka gribu turpināt mācības augstskolā, taču nebija skaidrības, kādā virzienā iet, tādēļ nolēmu pamēģināt, kā man šķita, visneitrālāko no visām programmām. Studijas pabeidzu un iemācījos daudz būtiskas lietas, taču Dievs man bija sagatavojis kaut ko citu.
Ko darījāt pēc studijām? Kas patika, kas nepatika šajā darbā?
Pēc studijām mazliet vairāk par pusgadu strādāju Ventspils pilsētas bibliotēkā. Darbs bija samērā interesants, taču man jau no paša sākuma bija sajūta, ka bibliotēkā esmu tikai uz laiku. Kādā brīdī sapratu, ka nevaru turpināt, un no darba aizgāju.
Kāpēc neturpinājāt iesākto? Kas šajā profesijā jums pietrūka?
Kas tieši man pietrūka, toreiz vēl nesapratu, bet zināju, ka bibliotēkā nepalikšu.
Mēdz teikt, ka piepildām savus bērnības sapņus. Kas bija jūsu bērnības sapnis?
Mans bērnības sapnis bija kļūt par animatoru, gribēju izdomāt un zīmēt multfilmas.
Kā sākās ceļš uz priesterību?
Augstskolas gados pastiprināti interesējos par filozofiju un reliģiju. Intuitīvi zināju, ka atbildes uz visbūtiskākajiem jautājumiem ir jāmeklē kristietības virzienā, bet baidījos pazaudēt savu autonomiju. Doma par priesterību radās tad, kad pēc ilgas klaiņošanas sava ego vakuumā atgriezos Baznīcā un nonācu kontaktā ar citiem kristiešiem.
Kā sapratāt savu aicinājumu?
To, ka man ir aicinājums uz priesterību, sapratu tikai seminārā. Lielāko daļu savas dzīves biju pavadījis dažādās skolās, bet seminārā pirmo reizi mūžā mācījos bez īpašas piespiešanās. Viss, kas notika seminārā – darbs, studijas, lūgšanas un dzīve kopienā –, man deva piederības apziņu un prieku.
Vai bija viegli izšķirties par priesterību?
Pirms solījumu salikšanas zināmu laiku šaubījos, bet tad pieredzēju kādu iekšēju notikumu, kas mani pārliecināja.
Kā iepriekšējās profesijas iegūtās zināšanas palīdz priesterības ceļā?
Šķiet, esmu iemācījies strādāt ar grāmatām un citiem informācijas avotiem, tas noder arī priestera dzīvē.
