M. Volohovs ir dzimis 1984. gada 4. decembrī Jelgavā. 11 gadu vecumā sācis piekalpot par ministrantu Jelgavas katoļu draudzē. Absolvējis Jelgavas Spīdolas ģimnāziju un 2003. gadā uzņemts Rīgas Garīgajā seminārā. 2005. gadā pēc bīskapa Antona Justa piedāvājuma M. Volohovs studijas turpināja Gregora universitātē Romā, priesterisko formāciju saņemot vācu-ungāru kolēģijā. Pēc trim studiju gadiem viņš ieguva teoloģijas bakalaura grādu un 2008. gada jūnijā Jelgavā tika iesvētīts par diakonu. Pirmā draudze, kurā M. Volohovs uzsāka kalpot kā diakons, bija Ilūkstes draudze. Vēlāk kalpojis arī Dobelē, bet pēdējos divus gadus – Kurzemē.
Kāds bija jūsu ceļš uz priesterību? Kad tieši izjutāt aicinājumu uz priesterību?
Ar aicinājumu ir tāpat kā ar pirmo mīlestību. Tas parādījās jau 11 gadu vecumā, kad sāku kalpot par ministrantu Jelgavas katedrālē. Reiz, esot pie altāra, man radās doma, ka es arī varētu darīt to, ko dara priesteris. Tā bija pirmā apzinātā reize, kad iedomājos par priesterības aicinājumu. Vēlāk šī doma noklīda, bija citas nākotnes ieceres. Bet 12. klasē vēlreiz sev jautāju, kāds ir mans ceļš. Tad apņēmos šajā nodomā katru darbdienas rītu pirms skolas doties uz Svēto Misi. Gada laikā es arvien vairāk sapratu, ka tas ir ceļš, kas man jāiet. Turklāt pirms tam vairākus gadus biju piedalījies nometnēs Subatē, kas bija par aicinājuma tēmu un kuras vadīja dažādi priesteri. Tas bija garīgs impulss, kas labāk palīdzēja saprast šo aicinājumu un to, vai es varēšu iet šo ceļu vai nē.
Vai, studējot Itālijā, pamanījāt kādas būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar Rīgas Garīgo semināru?
Iestājoties seminārā, šķita, ka visas draudzes funkcionē tā, kā mana dzimtā draudze. Bet tad, sastopoties ar dažādām draudzēm Latvijā, sapratu, ka situācija tomēr ir dažāda. Bet, kad biju Romā, sapratu, ka Baznīcas dzīve var atšķirties. Esot Baznīcas sirdī līdzās pāvestam, līdzās tai vietai, kur mocekļi atdevuši dzīvību par savu ticību, kur Baznīca patiesībā ir dzimusi, sapratu, ka tieši šī Romas Baznīcas dzīve ir tā, kas jāņem sev par paraugu. Ne velti mēs sevi saucam par Romas katoļiem.
Kādi ir jūsu iespaidi pēc šī pavisam neilgā kalpošanas laika?
Katram no mums ir savs priekšstats par to, kas ir priesteris, ko viņš dara, kā dzīvo, bet ordinācijas dienā es sapratu, ka viss, ko līdz šim biju domājis, ir citādāk, nekā būt iekšā, būt par Kristus priesteri un darboties Kristus personā. Šis citādākais ir fascinējošais Kristus Noslēpums, kas pārsteidz, ļauj ieraudzīt, kā sakramentālā žēlastība pārveido, papildina. Tas, kas cilvēciski liekas neiespējams, Kristus spēkā kļūst iespējams.
Vai šajā laikā kaut kas ir mainījies garīgajā dzīvē?
Es sapratu, ka nevaru mācīt citus, nesekojot pats šim piemēram. Līdz ar to vēlreiz apzinājos sakramentālās dzīves svarīgumu, proti, biežas grēksūdzes, kā arī stabilas lūgšanu dzīves nozīmi. Ikdienā nākas sastapties ar daudz dažādiem cilvēkiem, kas nereti lūdz lūgšanu atbalstu, un es viņiem to arī iespēju robežās apsolu. Tādējādi man radās apziņa, ka laiks, ko pavadu lūgšanā, t.sk. Stundu liturģijas lūgšanas, kas tiek upurētas visas Dieva tautas labā, ir tas, kas man ir uzticēts un pienācīgi jāpilda, tātad ne vien tas, ko redz citi cilvēki, bet arī tas, ko es daru savā ikdienā privāti, vispirms jau lūgšanā.
Kā jūs iedrošinātu jauniešus, kuri jūt aicinājumu uz priesterību, tam atsaukties?
Pirmkārt, varu iedrošināt, lai jaunieši nebaidās iet šo aicinājuma ceļu, lai nenoslāpē Dieva balsi, kas atskan viņu sirdīs; lai izdara visu, kas no katra ir atkarīgs, bet tajā pašā laikā lai paļaujas uz Dievu, ka Viņš izdarīs visu, kas no Viņa ir atkarīgs. Vajadzīga šāda sadarbība. Tā atklājas tieši sakramentālajā dzīvē, rūpīgi izmeklējot sirdsapziņu un pieņemot Grēksūdzes sakramentu, piedaloties Svētajā Misē ne tikai svētdienās, bet, ja tas iespējams, arī darbdienās. Tas ir veids, kādā mēs varam izkopt savu aicinājumu, ikvienu aicinājumu. Ne velti sv. Ambrozijs, 4. gs. bīskaps, ir teicis: “Vaigu vaigā Tu esi man Sevi atklājis, Kristu, un es esmu Tevi atklājis Tavos sakramentos.” Šis ir ceļš, ko esmu gājis un iesaku to izvēlēties arī citiem.
Sanita Zustere, Ingrīda Puce. Katoļu Kalendārs 2012
