Paaicinājumu uz garīgo kārtu tēvs Jānis saņēma laikā, kad studēja Jelgavas akadēmijā. 1989. gadā viņš pirmo reizi devās svētceļojumā uz Aglonu, tur iepazinās ar labiem un garīgiem cilvēkiem, caur ko viņa ticība šai skaistajā laikā ļoti nostiprinājās. Jelgavas akadēmijā viņam palaimējās ar labiem istabiņas biedriem. Taču notiekošais citās istabiņās, viņu apbēdināja. Daudzi vienaudži nogāja no ceļa, nodzērās, nemācījās un bija spiesti atstāt akadēmiju. Savukārt tēvs Jānis katru gadu gāja svētceļojumā un arvien vairāk domāja par to, ko var mainīt, lai palīdzētu jauniešiem satikt Dievu un neiet pa grēcīgo ceļu.
„Vienu vakaru bija tāds neparasts gadījums. Tas jau bija studiju beigu posmā. Es biju jauniešu vadītājs Jelgavas katedrālē un diezgan daudz laika pavadīju piekalpojot, visādās aktivitātēs. Mani kolēģi istabiņā zināja, ka eju uz baznīcu, ticu Dievam. Vienu vakaru mēs runājām, kas būsim, kad pabeigsim akadēmiju. Visi savus plānus pateica un nonāca pie manis. Es teicu: „Nu varbūt būšu kokapstrādes speciālists.” Tad viens izšāva tādu teikumu, kas bija pravietisks: „Tu būsi priesteris!” Cilvēks, kurš vispār nesaprot, kas ir garīdznieks, neiet regulāri uz baznīcu, pasaka tādu teikumu! Tas man bija kā blieziens. Un būtībā, es jau arī klusi cerēju, ka pēc akadēmijas nobeigšanas iešu studēt. Tajā gadā vizītē atbrauca tagad jau svētīgais pāvests Jānis Pāvils II un tas pielika tādu treknu punktu, ka es tiešām gribu iet garīgo ceļu.
Ja ir runa par to, kā personīgi to izjutu – es iepazinu vienu garīgu meiteni. Es uzsveru – tā bija garīga mīlestība, tas ir kaut kas pilnīgi cits! Tas bija akadēmijas vidusposmā. To nevar izstāstīt vārdos, bet var iekšēji just caur sirdsapziņu, dvēseli. Vienu vakaru mēs sēdējām, runājāmies, un Dievs mani fantastiski uzrunāja: Ļoti labi, ka to meiteni mīli garīgi, bet es tev kaut ko labāku esmu sagatavojis. Protams, izvēle paliek tavā ziņā. Un man tas nelika mieru. It kā gribu pa savam, bet tomēr jutu, ka Dieva aicinājums ir spēcīgāks. Pilnīgu apstiprinājumu tam, ka esmu pareizajā vietā, man deva tas, ka tad, kad iestājos Rīgas Garīgajā seminārā 1993. gadā, manā sirdī ienāca fantastisks miers. Tā ir pirmā zīme, ka esmu pareizajā vietā, ka klausu Dievam.”
Tajā laikā Semināra garīgais tēvs bija priesteris Viktors Pentjušs, kas bija mariāņu mūks. Populāras bija dominikāņu rīkotās lūgšanu nodoma naktis. Jau pirmajā gadā tēvs Jānis juta kādas ilgas pēc kaut kā, kas saistījās tieši ar mūka dzīvi. „Un tad nāca iespēja – tajā laikā seminārā mācījās tolaik diakons, tagad jau priesteris Andris Mediņš. Viņš bija bijis Polijā, Jasa Gurā, un iepazinies ar paulīniešu mūkiem. Tā nu viņš man ieteica pamēģināt iestāties paulīniešos. Es aprunājos arī ar savu garīgo tēvu Pentjušu un mēs aizbraucām trijatā. Kad pilnīgā paļāvībā uz Dievu iestājos Jasna Gurā, tad laikam trāpīju desmitniekā, jo brīdī, kad aizbraucu, manī ienāca milzīgs miers. Tas man bija apstiprinājums no Dieva, ka esmu pareizajā vietā. Jo tur, kur ir nemiers, šaubas, bailes, ne vienmēr viss ir pēc Dieva prāta.”
Ingrīda Puce, no intervijas Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2013. gada 27. aprīlī
