Daugavpils ir priestera Ernesta Jansona dzimtā pilsēta. Viņš nāk no Svētā Pētera ķēdēs draudzes. 14 gadu vecumā sāka piekalpot kā ministrants, jo, izlasījis grāmatu par Jāni Bosko, vēlējās kļūt par priesteri.
Kas tieši Jāņa Bosko personībā tev šķita pievilcīgs?
Viņa tēvišķums, ko mūsdienu tēvos nevar atrast. Tas, ka viņš pusaudžiem bija tēvs un draugs reizē, tas mani ļoti iespaidoja. Viņš bija pirmais svētais, ko vispār iepazinu, un, ja var tā teikt, iemīlējos viņā.
Sanāk, 14 gadu vecumā tu saprati, ka vēlies kļūt par priesteri un soli pa solim šajā virzienā gāji?
Jā, es pat skolā sāku labāk mācīties, jo uzzināju, ka bez vidējās izglītības seminārā neņem. Ļoti negribējās, lai mani izmet no skolas. Tādēļ nācās pamatīgi piepūlēties, jo mācījos es diezgan slikti.
Iestājies Garīgajā seminārā un nevienu brīdi nešaubījies par aicinājumu?
Nē. Reizēm piedzīvoju šaubas, kas drīzāk bija tādas klasiskas, citu iespaidā. Es gāju uz semināru, īsti nespēdams rast loģisku izskaidrojumu. Domāju, ka laikam Dievs no manis to grib. Nevarēju izdomāt kādus izcilus iemeslus. Protams, mēs visi iestājeksāmenā teicām: „Kalpot Dievam un Baznīcai,” jo mums tā iemācīja. Taču īstenībā vienkārši likās, ka Dievs to vēlas, un viss. Pēc tam es uzzināju, ka parasti tā arī notiek, ka aicināti ir nevis tie, kas kaut ko saplāno, bet kurus grib pats Dievs.
Vai pirmajā posmā nedomāji par mūka dzīvi?
Lasot par Jāni Bosko, es nezināju, ka viņš ir konsekrētā persona. Man viņš bija vienkārši priesteris. Tajā laikā es tikai zināju par tādiem klosteriem, kas atrodas klintīs un kuros dzīvo bargi mūki. Tur man negribējās. Bet konsekrētā dzīve jau izpaužas daudz plašāk, un tolaik es par to neko nezināju.
Seminārā pirmā sastapšanās laikam bija ar Tiberiādas brāļiem. Pēc tam vairāk sāku lasīt literatūru un uzzināju, ka ir ne tikai sieviešu klosteri, bet arī vīriešu. Iepazinu svēto Jāni no Krusta, un viņa dzīve mani ļoti uzrunāja. Bet laikam „vainīgākā” bija grāmatiņa „Zemes sāls”, kurā bija īsi apraksti par kongregācijām. Es to izlasīju, un mani ļoti iespaidoja karmelītu garīgums. Semināra otrajā kursā es aizbraucu uz Poliju un mēģināju iestāties, bet man nekas nesanāca, jo toreiz karmelītiem nebija nekādu plānu attiecībā uz Latviju. Man teica: „Pabeidz semināru un tad redzēsim!” Es paklausīju, un tā vairāk nekā desmit gadus nokalpoju diecēzē.
Pēc tam, grūti pateikt, no kurienes, bet man radās doma iet pie mariāņiem. Šajā kongregācijā mani saistīja divi elementi: Marijas harizmāts un eshatoloģiskais harizmāts. Tas man ir ļoti tuvs, jo nāku no draudzes, kur katru dienu bija Svētā Mise par mirušajiem. Lūgšana par mirušajiem ir ierakstīta arī mariāņu harizmātā. Kad biju jau noviciātā, protams, padziļināju zināšanas par kongregācijas dibinātāju, svētīgo Staņislavu Papčinski. Viņa ideja bija palīdzēt prāvestiem, kuri netiek galā, doties draudzes misijās, sludināt Dieva Vārdu, pieņemt grēksūdzes. Man kā bijušajam diecēzes priesterim tas ir kaut kas tuvs, jo esmu kalpojis draudzē.
Kā ir kalpot laukos1?
Pilnīgi citādāk. Maz cilvēku un ir pilnīgi cita līmeņa attiecības ar draudzi, es teiktu, dziļākas un sirsnīgākas. Lielās pilsētās nav iespējams ar katru sasveicināties, visi izskatās norūpējušies un steigā skrien. Finansiālā ziņā laukos priesterim ir grūtāk izdzīvot tāpat kā apkārtējiem cilvēkiem. Draudzes gans dzīvo tāpat kā viņa avis.
Cik viegli vai grūti bija iestāties kongregācijā jau kā nobriedušam cilvēkam?
Es biju vecākais novicis un nākamais pēc manis bija 11 gadus jaunāks par mani. Savukārt visjaunākais bija divas reizes jaunāks par mani.
Ir grūti atstāt prāvesta ieradumus, izmainīt dzīvesstilu. Konsekrētas personas dzīvo pēc trīs evaņģēliskajiem padomiem: šķīstības, paklausības un nabadzības. Tie visi savijas vienā. Ja viens iztrūkst, tad pārējie arī cieš. Dzīve noviciātā nozīmē, ka tev nav nekā, tev visu ir jāprasa un tu visu gadu nekur nebrauc. Ir darbs, nedaudz mācības, lekcijas, kurās priecājos dažas lietas atsvaidzināt atmiņā, Svētie Raksti, meditācijas. Ja Dievs neaicina, tad tīri cilvēciski nav iespējams izturēt. Bet es negāju ar domu, ka man ir jāiztur. Es gāju ar domu: „Ja Tu gribi, tad man dosi spēku izturēt.” Par to nebaidījos. Lai gan cilvēkam 37 gadu vecumā jau ir izveidojušies savi ieradumi, dzīvesstils.
Vai vari teikt, ka esi mainījies?
Pilnīgi noteikti pieslīpēju savu raksturu. Temperaments palika tas pats, jo tas nemainās. Bet raksturu pieslīpēju tādā ziņā, ka iemācījos – tā nav lielīšanās, es to atzīstu pazemībā – būt pacietīgāks ar citiem. Mazāk nervozēju par kaut kādiem sīkumiem, kas mani agrāk kaitināja. Tiešām, Dievs dod žēlastību. Lietas, kas mani kaitināja pirms gada, šodien mani kaitina mazāk, jo iemācījos atvērties žēlastībai, kuru dod Dievs, kad jāsadzīvo kopā ar citiem brāļiem, kuri ir tādi, kādi viņi ir. Protams, klosteris nav pāraudzināšanas iestāde, tā, pirmkārt, ir formācija.
Domāju, cilvēkam no pasaules būtu vēl grūtāk. Jo priesteris, lai gan dzīvo patstāvīgu dzīvi, tomēr atrodas pastāvīgā formācijā, pats sevi pilnveido, meklē garīgos tēvus un biktstēvus, lasa garīgo literatūru. Tāpēc man bija vieglāk, nekā tas būtu cilvēkam no pasaules manā vecumā. Bet pilnīgi noteikti, vislabāk stāties klosterī tad, kad ir 20 gadi. Tad cilvēks ir atvērts, viegli veidojams materiāls.
Kas tavā garīgajā dzīvē vai attiecībās ar Dievu ir pats svarīgākais?
Es vienmēr mēģinu būt atvērts Viņa gribai. Varētu teikt, ka tas ir mans moto. Jo nekad nezinu, ko Viņš izdomās manā dzīvē.
Man stāstīja, ka ordinācijas dienā man esot piegājis viens latviešu mariāņu seminārists no Polijas un teicis: „Stājies pie mums!” Un es viņam esot atbildējis (man to pārstāstīja vēlāk, pēc gadiem): „Pie mariāņiem? Nemūžam!” Tā, lūk, ir ar cilvēku gribēšanu. Dažkārt tā ir diametrāli pretēja Dieva gribai.
Kāpēc tu varētu būt tā teicis?
Jo es biju noskaņojies iet uz Karmelu. Bet Dievs domāja: ir Karmela kalns, bet ir vēl daudz citu kalnu pasaulē, kur varu atklāties. Es sapratu, ka Baznīcas garīgums ir universāls, un tā kā esmu kristīts, tad man līdz ar to pieder viss. Tāpēc vairs nepārdzīvoju, ka mani toreiz nepieņēma Karmelā. Toreiz man ļoti sāpēja, nezināju, ko darīt. Es tāds neuzņēmīgs, neuzstājīgs biju, nepratu cīnīties. Bet šodien es ne par ko nebēdāju, jo līdz ar Kristību man pieder viss un Kristū man viss ir viss. Ko tur vēl var vēlēties? Visas harizmas, visi garīgumi.
Ingrīda Lisenkova, no intervijas Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2015. gada 10.oktobrī
1 E. Jansons vairākus gadus kalpoja kā prāvests Izvaltas draudzē
