Jums ir liela laulības dzīves pieredze. Pastāstiet, lūdzu, kas jums visvairāk ir palīdzējis jūsu kopdzīvē?
Taisija: No pašas jaunības, kad sāku apzināties savu ceļu kā laulātās draudzenes ceļu, bija skaidra pārliecība, ka mans vīrs būs vienīgais vīrietis manā dzīvē, ka mana laulība būs uz mūžu. Var jau teikt, ka visas meitenes sapņo par princi, bet es domāju, ka atšķirība ir tā, ka tā bija apzināta nostāja, kura palīdzēja izturēt grūtajos brīžos. Ja runāsim par reālo dzīvi, ne par sapņiem, tad, manuprāt, galvenais pamats tam, lai laulātie līdz kapa malai dzīvotu kopā, ir pieņemt vienam otru tādus, kādi viņi ir, respektēt otra dabu, viņa brīvību. Necensties otru pārveidot, pāraudzināt, pārtaisīt par sev līdzīgu. Katrs cilvēks ir unikāls, Dieva radīts. Mūsu uzdevums laulībā – atklāt otrā līdzību Dievam, palīdzēt viņam ieraudzīt šo līdzību sevī, palīdzēt otram tiekties pēc augstiem ideāliem, pēc ciešākām saitēm ar Dievu. Protams, tas nav viegli, jo mēs pat sevi līdz galam nepazīstam, kur nu vēl otru… Otrs cilvēks mums ir kā vesela, nezināma pasaule. Ieraudzīt cilvēka līdzību ar Dievu mums traucē mūsu pašu un otra trūkumi, vājības, netikumi. Kad runāju par otra pieņemšanu tādu, kāds viņš ir, saprotu, ka uzdevums nav viegls. Tomēr esmu sapratusi, ka šajā procesā man pašai palīdz ticība, cerība, mīlestība un nemitīga lūgšana. Es katrā savas dzīves mirklī piesaucu Dievu un lūdzu Viņa klātbūtni, lūdzu atjaunot mīlestību, dot gudrību, gaismu un spēku, un pāri visam – pateicos par visu, kas man ir. Grūti runāt par lūgšanu. Tā ir dzīve dzīvē. Tā ir dzīvība, kas plūst tevī. Tā ir dzīve divās pasaulēs – šeit virs zemes un debesīs. Tādēļ arī nav jautājuma – mīlēt vai nemīlēt, jo vienkārši atdod sevi un ar to esi laimīga. Atdot sevi nenozīmē pakļauties, nē! Atdod sevi lūgšanā ir stingra nostāja, nelokāma. Skaidras un stingras robežas – ko es drīkstu, ko nē. Tas nav prāta darbs, es neanalizēju, neplānoju, tās ir iekšējās zināšanas, kuras tiek dotas lūgšanā. Pie tam šīs stingrās robežas neatņem brīvību, bet gluži otrādi – dod brīvību, aizdzen bailes, piepilda tevi ar mīlestību un vēlēšanos kalpot, darīt citus laimīgus. Tad laime arī tevi piepilda līdz malām.
Protams, ka ir nepieciešams sadarboties ar Dievu, un sadarbība ir reāla un taustāma. Tas nozīmē likt lietā savu gribu, prātu, visus savus spēkus, rūpēties par savu mīlestību, rūpēties par jūtām, par romantiku attiecībās. Nezinu, kā vīriešiem, bet man kā sievietei ir ārkārtīgi svarīgi sajust, ka es esmu mīlēta. Ne tikai zināt, ka vīrs mani mīl, bet arī to redzēt, par to dzirdēt, sajust. Man ļoti patīk, kad viņš ar sajūsmu skatās uz mani vai runā skaistus vārdus, kad viņš atceras mūsu laulību notikumu dienas, cenšas mani iepriecināt. Bet galvenais, ka viņš rūpējas par mani un mūsu bērniem, ka viņš augstu vērtē manas rūpes par mūsu mājām, par viņu pašu un mūsu bērniem. Tā ir ikdiena, dzīves proza, bet bez sakārtotas ikdienas nevar būt ne poēzijas, ne svētku.
Īstenībā mūsu dzīve sastāv it kā no sīkumiem, bet tie sīkumi arī veido to lielo, mūsu dzīvi. Sīkumi labajā nozīmē arī palīdz mums daudz ko izturēt. Protams, ir vajadzīga arī liela pacietība, jo, dzīvojot kopā diviem cilvēkiem, vīrietim un sievietei, ir ļoti daudz mirkļu, kad vienkārši ir jāpacieš. Tad palīdz nostāja, ka laulība ir nešķirama. Mēs sakārtojam savu māju, savu pasauli, uzturam mūsu attiecības skaistumā un harmonijā, lai šajā pasaulē dzīvotu un būtu laimīgi.
Ēriks: Ir ļoti svarīgi, ka ģimene sākas ar mīlestību kā jūtām, un šis aspekts ir liels stiprinājums ne tikai laulības ceļa sākumā, bet arī visa mūža garumā. Mūsu ģimenes dzīvē ir bijis ļoti svarīgi tas, ka gandrīz no paša sākuma Taisijas pamudināti mēs sākām savus garīgos meklējumus, līdz nonācām līdz Baznīcai. Šī otrā komponente nav mazāk svarīga par pirmo. Tieši Dieva Vārds ir tas, kas mums rāda pareizo ceļu un kas mūs stiprina ikdienas dzīves situācijā. Dieva Vārds ne jau kā kaut kas atšķirts no realitātes, bet gan kristietība kā dzīvesveids.
Katram jaunam pārim laulības dzīves sākumā ir savi sapņi, savs priekšstats par laulības dzīvi. Jums jau ir ilgu gadu pieredze. Vai jūs savu laulību piedzīvojat tādu, kādu jūs to iedomājāties savas kopdzīves sākumā?
Taisija: Es vēlējos trīs lielas lietas, par kurām sāku lūgties, kad sapratu, ka mans dzīves ceļš ir ģimene – mīlestību līdz mūža galam, gudru nedzērāju vīru, vismaz divus bērnus – puiku un meiteni. Tas viss ir piepildījies. Esam nodzīvojuši kopā ar vīru nu jau divdesmit piecus gadus. Dievs mums devis divus brīnišķīgus bērnus – meitu un dēlu. Pa visu Krieviju man Dievs nevarēja atrast nevienu nedzērāju, viens bija Latvijā, un viņš man tika.
Ēriks: Gan jā, gan nē. Pirmkārt, sapņi ir, kā es to tagad uztveru, salīdzinoši šauri, tie ir daudz nabadzīgāki, nekā reālā dzīve. Kas piepildījās no šiem sapņiem? Piepildījās tas, ka ir ģimene, ka ir bērni, ka mēs esam par bērniem rūpējušies, un ir arī augļi, par kuriem mēs esam gandarīti. Nav piepildījies tas, ka bērnu varēja būt vairāk. Nav piepildījušās cerības, ar ko droši vien katrs iesāk savu laulāto dzīvi, ka mēs būsi ideāli saticīgi, ka mums nekad un nekur nebūs nekādu domstarpību. Diemžēl vismaz ar mums tas tā nenotika. Tagad es saprotu, ka uz to, lai nebūtu domstarpības, cerēt nevarēja, jo galu galā laulībā iet divi dažādi cilvēki, bez tam vēl viņi ir vīrietis un sieviete. Tas jau daudz ko pasaka priekšā par iespējamām nesaskaņām.
Aigars Brikmanis, no intervijas Katoļu Kalendārā 2009
