Esmu kristīts jau bērnībā, Beļģijā, un mani vecāki mani audzināja kristīgā garā. Tajā laikā vārds “aicinājums” tika lietots tikai attiecībā uz priesteriem un klosterļaudīm. Manā ģimenē bija onkulis, kurš bija priesteris, un es domāju, ka mani vecāki cerēja, ka arī es kļūšu par priesteri, jo mums bija vienādi vārdi. Bet ar laiku šī doma izgaisa. 14 gadu vecumā es pametu skolu un sāku strādāt rūpnīcā. Tajā laikā es vēlējos doties piedzīvojumos, ceļot apkārt pasaulei un cīnīties par taisnību.
Tomēr jau toreiz mani saistīja svēto dzīve un it īpaši Jēzus. Mani uzrunāja Viņa aicinājums būt par Viņa mācekļiem un apustuļiem, tas man šķita ļoti svarīgi. Arī es vēlējos būt lajs kā Viņa mācekļi. Viņi bija svētie. Svētie pasaulei, kura Jēzu nepazina. Tas būtībā ir aicinājums ikvienam kristietim – ikviens ir aicināts liecināt par Jēzu.
Vēlāk, kad es ceļoju un biju Austrālijā, Āzijā, es redzēju tik daudz netaisnības, ka vēlējos savu dzīvi saistīt ar politiku, ekonomiku, lai pasauli darītu labāku. Austrālijā es pabeidzu vidusskolu, un tas man deva iespēju iestāties universitātē. Es devos atpakaļ uz Beļģiju, kur sāku studēt filozofiju, lai sākotnēji apgūtu domāšanas prasmi. Tad kāds profesors man pajautāja, kāpēc es nestudēju teoloģiju, jo tad es uzreiz iegūtu divus diplomus. Un es sāku studēt teoloģiju. Būtībā šajā brīdī es vairs nebiju “normāls kristietis” kā pārējie, jo ne visi kristieši studē teoloģiju. Manā kursā mēs bijām trīs laji no Beļģijas un pieci semināristi no Amerikas. Studiju laikā es arī biju ļoti iesaistījies draudzes dzīvē, studentu kopienā. Būtībā es joprojām uzskatīju, ka esmu tāds pats kristietis kā visi pārējie, tomēr tā nebija. Es vairs nestrādāju, bet gan studēju teoloģiju un biju aktīvs draudzes loceklis.
Es ne reizi neesmu dzirdējis Dieva balsi sakām: “Žozef, nāc un seko man!” Es tikai lasīju Bībeli, klausījos priesteru sprediķus un apmeklēju rekolekcijas – to pašu, ko dara lielākā daļa kristiešu. Būtībā es paļāvos pats uz savām vēlmēm un cerēju, ka tās nāk no Dieva, es lūdzu Dievu un darīju Viņam zināmas manas domas, domāju par to, ko Viņš vēlas un ko es vēlos, un, ja man nav kāda īpaša aicinājuma, es darīšu to, ko es domāju, kas man ir jādara. Tā ir teikusi arī sv. Terēze no Lizjē: “Es daru to, ko es uzskatu ir labi darīt”. Lūgšanās es uzticēju Dievam savas domas un paļāvos uz Viņu, ka Viņš tās mainīs caur dažādiem notikumiem, atverot vai aizverot kādas durvis. Es izvēlējos darīt to, kas man šķita vislabāk, kas man patika vislabāk un kas man šķita vissvarīgākais no pārējām lietām.
Viens no nozīmīgākajiem brīžiem mana aicinājuma atklāšanā bija pāvesta Pāvila VI apustuliskā pamudinājuma Evangelii Nuntiandi (Sludināt Evaņģēliju) izlasīšana. 10 gadus pēc Vatikāna II koncila tajā tika skaidri pateikts, ka Vatikāna II koncila kopsavilkums ir evaņģelizācija. Bet tajā laikā šis dokuments pavisam nebija populārs Beļģijā un Rietumu sabiedrībā. Daudzi priesteri man nepiekrita, lai arī tas bija dīvaini, jo tieši to taču Jēzus prasīja no saviem mācekļiem. Šodien pāvests Francisks ir izdevis jaunu apustulisko pamudinājumu Evangelii Gaudium (Evaņģēlija prieks), un viņš arī ir teicis, ka viņam pašam visnozīmīgākais dokuments ir bijis tieši Evangelii Nuntiandi. Ar to pāvests Francisks apstiprināja, ka mans aicinājums ir no Dieva.
Mana vēlme nebija tikai evaņģelizēt, bet arī cīnīties par sociālo taisnīgumu. Es nevēlējos atdalīt vienu no otra, es vēlējos būt pilnīgs. Katolis man nozīmē pilnīgs kristietis, kurš ir atvērts dažādām ietekmēm, tāpēc es neesmu ne franciskānis, ne jezuīts, ne piederu kādai citai kopienai. Līdzīgi kā draudzē, es vēlējos būt kristietis, kurš ir atvērts visam, jo es apmeklēju Tezē, harizmātiskās kustības un citas kopienas, un visur jutos kā mājās. Man bija svarīgi gan garīgie, gan sociālie, gan ekumeniskie aspekti. Es vēlējos būt bez aizspriedumiem, vēlējos būt atvērts visām iespējām. Un visbeidzot es atklāju, ka mans aicinājums ir līdzināties Jēzum, lai caur mani Viņš var pārveidot cilvēkus.
Līdz ar to es toreiz nedomāju, vai man ir īpašs aicinājums dzīvot vienam. Es arī neteiktu, ka tas bija nejauši, jo mana galvenā prioritāte bija evaņģelizācija. Tāpat manu aicinājumu ietekmēja tas, ka man bija depresija. Lai no tās atbrīvotos, es astoņus gadus biju eremīts. Es dzīvoju ar mūkiem, bet nebiju mūks. Tas padarīja manu dzīvi nedaudz atšķirīgu. Es joprojām vēlējos būt “normāls kristietis”, bet es tāds vairs nebiju. Es arvien vairāk domāju par to, kurš evaņģelizēs pasauli, jo bija liela pretestība, un es būtībā biju nedaudz naivs, domādams, ka ikviens šajā jomā ir tikpat entuziastisks kā es. Es redzēju, ka tas nebūt tā nav. Būtībā tas nozīmē būt nedaudz trakam.
Protams, aicinājums evaņģelizēt nenozīmē, ka cilvēkam jādzīvo vienam. Viņam ir jādzīvo šķīstībā, bet nav jādzīvo kā mūkam. Tikpat labi viņš var apprecēties. Iespējams, ja es būtu iemīlējies meitenē un viņa manī, es būtu izvēlējies šo dzīves ceļu, bet patiesībā es par to nevaru būt pilnībā drošs.
Arī tas, ka es biju devies evaņģelizēt uz daudzām valstīm, bet tikai Latvijā un Lietuvā mani aicināja braukt atkal, manuprāt, bija Dieva aicinājums. Tas nebija mans lēmums, mani sūtīja Tiberiādes brāļi Beļģijā. Un tas, ka es studēju teoloģiju un astoņus gadus dzīvoju kopienā, nebija nepieciešams, lai evaņģelizētu. Es teiktu, tā drīzāk bija nejaušība. Es vienkārši dzīvoju klusumā, lasīju Bībeli un grāmatas par svētajiem, satiku cilvēkus, un tad lēnām sāku apzināties, kurā virzienā Dievs mani vada. Taču ikviens no mums ir aicināts sekot Jēzum, cik vien katrs mēs varam, un katru dienu nest savu krustu, būt ar Viņu laimīgi un iet tur, kur Viņš mūs ved. Tas nav nekas pārdabisks. Manā dzīvē tas ir ļoti dabisks ceļš.
Mūsdienu pasaulē es, protams, nevaru dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus mācekļi, bet es cenšos to darīt. Kļūt par mūku vai priesteri ir īpašs aicinājums, kura man nav, lai arī bieži vien cilvēki uzskata mani par misionāru. Bet patiesībā es vēlos būt vienkāršs kristietis, paraugs citiem kristiešiem, būt vienkāršs lajs. Es tikai vēlos liecināt par to, ko dara Dievs. Tā nav privilēģija atsevišķiem cilvēkiem, tas ir aicinājums visiem. Mēs visi esam aicināti būt svēti. Es domāju, ka tas ir ikviena kristieša aicinājums – ļaut Dievam darīt lielas lietas mūsu nabadzībā.
No intervijas LRKB IC 2016. gadā
