Linda un Jānis Butleri no Drustiem ar visu ģimeni – meitu, diviem dēliem un gaidāmo mazuli – 2013. gada vasarā pārcēlās uz Otkombas abatiju Francijā, lai dzīvotu kopienā „Chemin Neuf”. Viņi līdz ar citiem pāriem, ģimenēm, jauniešiem, kā arī brāļiem un māsām konsekrētā celibātā ir izvēlējušies sekot Kristum nabadzībā un pazemībā, lai kalpotu Baznīcai un cilvēkiem pasaulē, sludinot Evaņģēliju.
Jūs pirms vairākiem gadiem esat uzsākuši „Chemin Neuf” ceļu. Kā jūs iepazināt kopienu un kā nolēmāt iet šo ceļu?
J: Sākumā bija vairāki gadi ar Kānu, bet patiesībā tā nav īsti pati kopiena. Kāna ir misija. Mēs bijām vairākas ģimenes, kas sapratām, ka būtu labi, ja pati kopiena beidzot ienāktu Latvijā.
L: Mums bija ilgas pēc kaut kā vairāk. Kānā mēs kalpojām jaunām ģimenēm, bet kaut kas pietrūka. Kānā kalpojām no 2002. līdz 2008. gadam, kad sākām kopienas iepazīšanas ceļu. Izveidojās brālība no vairākām ģimenēm, kas vēlējās vairāk iepazīt kopienu un arī lūgties. Divus gadus regulāri tikāmies, arī mazākās grupās, un lūdzāmies par to. 2010. gadā bija vesela nedēļa, uz kuru bija atbraucis viens no kopienas dibinātājiem un pašreizējais vadītājs Lorāns Fabrs. Tās bija kā rekolekcijas, kuru mērķis bija labāk iepazīt, saprast aicinājumu. Šīs nedēļas beigās mēs sajūtām, ka, jā, vēlamies to. Tad Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis ielūdza kopienu savā diecēzē. Mēs arī teicām – jā! Iesākām Betlēmes gadu, tad nāca Nācaretes gadi. Pašreiz rit otrais Nācaretes gads, un šovasar droši vien dosim kādu pirmo solījumu.
J: Noteikti dosim. Bet sākumā nebija ne mazākās domas, ka varētu stāties kopienā. Man bija tikai tāda doma – tā ir laba misija, ko kopiena veic Latvijā. Es domāju, kādam ir jāiestājas par to, lai tas varētu turpināties un notikt. Vienkārši domāju – labi, mēs būsim tie, kas par to palūdzas, nāks kāds cits, kas to turpinās, atnāks kāds cits, kas iestāsies, un tā tas aizies. Bet man nebija ne mazākās domas, ka man pašam tas būs jāturpina. Ja salīdzinu sevi tobrīd ar to, kur esmu tagad, tad tā man tiešām šķiet kā Dieva apredzība. Bet to es esmu piefiksējis arī pasaulīgās lietās – Dievs iedod ideju, būtu labi darīt to un to. Es esmu pieķēris sevi domājam: „O, laba biznesa ideja!” Es iesāku to un atdodu citam, bet tad redzu – viss apstājas. Ja Dievs tev ieliek sirdī, tad tas arī ir jānes līdz galam. Un tā ir arī laikam šajā reizē, ka Viņš pamazām ir aizvedis tiktāl, ka nu mēs vēlamies savu dzīvi saistīt ar kopienu.
Jūs šobrīd pārdodat savu saimniecību, kas ir diezgan liela, un plānojat pārcelties uz Franciju, lai dzīvotu kopienā. Kā nobrieda šis lēmums? Kāda ir jūsu motivācija?
L: Vienu daļu pārdevām jau decembrī, jo vienā brīdī sapratām, ka darba ir tik daudz, ka nevar visu darīt – Dievam un vēl saimniecībā. Tā vīrs pārdeva slaucamās govis, un vairs nebija rīta un vakara slaukšanas. Saimniecībā ir vēl gaļas lopi.
J: Pie šī lēmuma nonācām ļoti ilgā laikā. Viss sākās jau pirmajās rekolekcijās, kad kopienas vadītājs neoficiāli mūs uzaicināja. Mums varbūt vēlēšanās dziļi sirdī bija, bet bija tik daudz iemeslu teikt – nē. Gan tādu tīri praktisku „nē”, jo bija visādi kredīti un saistības, iesāktas un nepabeigtas lietas, gan arī savi plāni.
L: Mēs savā starpā pārrunājām šo uzaicinājumu doties uz kopienu, un vīrs teica: „Vai tad tiešām trūkst cilvēku? Kāpēc tieši es?”
J: Uz pasaules taču ir septiņi miljardi cilvēku, bet izvēlas tieši mani, kuram ir saimniecība, pašam jāslauc govis, jākopj zeme, tehnika. Domāju, vai tiešām Dievam trūkst cilvēku. Ir taču tik daudz cilvēki Āfrikas valstīs, kur vispār nav ko darīt, nav ko ēst. Mēs tomēr valstij varam dot kādu labumu, kādu pabarot, nodokļus maksājam, tādas labas lietas it kā.
L: Bet tā sēkla jau bija sirdī iesēta, auga un brieda. Mēs sapratām, ka tā nav mūsu griba, ka tas ir aicinājums – aicinājums atdot visu sevi Dievam.
J: Dievs arī tādā brīnumainā veidā pavēra visus ceļus. Protams, tas bija arī apzināts solis, lai mēģinātu puslīdz atbrīvoties no visādām saistībām, kas neļauj domāt, ko tu pats vēlies. Jo ikdiena un dzīve ir tik piesātināta, ka vispār nav nekādas iespējas padomāt par to, ko dzīvē vēlies darīt, kas ir tavs aicinājums. Pienākumu un saistību ritenī nav vispār variantu. Tu esi ierauts, un tā līdz pasaules galam! Bet pamazām Dievs mūs vadīja. Mums no garīgās vadības bija uzdevums atklāt, ko mēs vēlamies, un mēģināt atbrīvoties no valgiem, kas mūs saista. Tā pamazām nolēmām no jauna vairs „nelīst” nekādos parādos, projektos. Lēnām pacietīgi atmaksājām visus kredītus, saistības, neuzņēmāmies neko jaunu. Pamazām gaiss kļuva dzidrāks. Viegli tas nebija, bet mani tas ļoti atbrīvoja. Jo visi projekti, arī tie Eiropas, ir tik kārdinoši. Bet katrs tāds viens sīkumiņš mūsdienu birokrātijā aizņem nenormāli daudz domu, papīru un atbildības. Tu esi pilnīgi noslogots, nav laika ne par ko padomāt. Tiešām bijām laimīgi, kad tikām projām no tiem projektiem, jo tas bija tāds slogs.
L: Mēs saprotam, ka darām to Jēzus dēļ. Mēs to nedarām, lai sevi apliecinātu. Vienkārši tādā veidā mēs varam būt noderīgi cilvēkiem – varbūt citā vietā, citā valstī.
Ar kādām cerībām, domām jūs pēc diviem mēnešiem dosieties uz Franciju?
L: Mēs esam centušies vienmēr uzticēties Dievam. Pie jebkurām pārmaiņām ir no kaut kā jāatsakās, lai kaut ko atkal piedzīvotu un iegūtu. Mēs nevaram visu paturēt. Mēs nevaram paturēt tagadējo dzīvi un iegūt to, ko Dievs mums piedāvā caur formāciju, caur to, ka garīgi pieaugam un kalpojam Dievam, uzrunājot citus cilvēkus, evaņģelizējot. Ir tik daudz cilvēku, kas nemaz nezina par tādu Jēzu, kas atdeva savu dzīvi par ikvienu.
Mēs arī vēl esam tādā ceļā. Ceļš ir iesācies, bet mēs saprotam, ka neejam to vieni, ka Jēzus iet kopā ar mums. Mēs lūdzamies arī Svēto Garu, lai dod gudrību saprast un sadzirdēt, ko Dievs saka.
J: Dievs mums pamazām ir mācījis uzticēties, jo pietiekami daudz pārmaiņu esam pieņēmuši dzīvē. Un katru reizi ir bijis interesanti. Es saņēmu tādu redzējumu no Dieva – ka ir jāpārvācas ar ģimeni. Tad kādu pusgadu vai gadu man bija bailes teikt sievai, jo tūlīt būs asaras, jo mēs pieķeramies tai vietai, apstākļiem, no visas sirds ieejam draudzē. Tad es pateicu sievai, un, protams, pagāja laiks, kamēr viņa to pieņēma. Bet tas vienmēr ir bijis maigi, mēs neko neuzspiežam viens otram. Ļaujam, ka Dievs mūs sagatavo konkrētajam solim.
L: Caur lūgšanu saņemam tam apstiprinājumu.
J: Ja vienam ir tā doma, tad gaidām, kamēr otrs to pieņems. Citreiz aiziet gadi. Pārsvarā gadi.
L: Dievs arī apstiprina, Viņš dod zīmi, ka tas viss ir labi, ka tas ir ar Viņa ziņu, nevis ka mēs paši. Gan caur Dieva Vārdu, gan caur lūgšanu, gan dabā.
J: Arī realitātē. Piemēram, kā saimniecības lietās, kad tu redzi, ka tevi arvien dziļāk velk tajā pasaulīgajā purvā, kur nav izejas, nav risinājuma. Tu esi nomocījies, dienām naktīm nostrādājies un tāpat puspasaulei parādā. Un tev nav laika ne sev, ne ģimenei. Dievs dod visus labos apsolījumus.
L: Mēs esam radīti, lai kalpotu, godātu un slavētu Dievu. Ja mēs varam darīt to uzdevumu, kam Dievs mūs ir paredzējis, tad mēs esam laimīgi.
J: Dievs vienmēr seko ar saviem brīnumiem un zīmēm. Saistībā ar šo pēdējo lēmumu – atteikties no savas dzīves, saimniecības un doties uz kopienu – Viņš mums dāvināja brīnišķīgu dāvanu – bērniņu. Tas mums bija tāds brīnums un apstiprinājums, ka Viņš mūs mīl un mēs esam uz pareizā ceļa. Mēs no daudz kā atsakāmies, bet Viņš mums daudz ko dod, piepilda mūsu sirdis ar prieku un dzīvību.
Elīna Rimša, Ingrīda Puce, no intervijas Katoļu Kalendārā 2014