Adventa laikā mēs tikām aicināti ielūkoties sevī, savā sirdī, lai atbildētu uz pašu būtiskāko jautājumu: „Vai mana sirds ir atvērta Dievam un cilvēkiem?”
Viduslaikos dzīvojušais mistiķis dominikāņu tēvs Jans Taulers (1300-1361) kādā no Ziemassvētku sprediķiem vēstīja par trīs dzimšanām. Pirmā ir Dēla dzimšana no Tēva, kas notika ārpus laika – mūžības noslēpumā. Te ir runa par Dieva būtību – ne tādu Dievu, kurš būtu noslēdzies sevī, bet par Dievu, kas nemitīgi un vispilnīgākajā veidā iziet no sevis, – par Dievu, kas dzemdē Dēlu, kurš tāpat kā Viņš ir visvarens un mūžīgs. Ja Dievs ir mīlestība, tas nozīmē, ka Viņš kādu mīl, jo mīlestība nevar pastāvēt tukšumā. Dievs ir mīlestība, jo kopš mūžības Viņš dzemdē Dēlu, kuru mīl ar bezgalīgu mīlestību, un šī mīlestība ir Svētais Gars. Mīlestībā sastopam trīs realitātes: kādu, kurš mīl, kādu, kurš tiek mīlēts, un mīlestību, kas tos abus vieno. Dievs ir viens vienīgs Dievs, bet Viņš nav vientuļš. Dievs ir Trīsvienība, jo Viņā pastāv mīlestības komūnija un viss, ko Viņš dara, tiek veikts mīlestībā.
Otrā ir Dieva Dēla piedzimšana Betlēmē Heroda valdīšanas laikā. Tas notika konkrētā laikā un konkrētā vietā. Dieva Dēls ir patiesi kļuvis Cilvēks, lai mūs izglābtu no mūžīgās pazušanas un lai Viņā un caur Viņu mēs patiesi kļūtu par Dieva bērniem.
Savukārt trešā ir Kristus piedzimšana mūsu sirdīs. Tas var notikt jebkurā brīdī, arī tagad, kad lasām šo rakstu, ja nu vienīgi mūsu sirdis ir atvērtas un gatavas pieņemt tik svarīgu Viesi. Vai šajā gaidīšanas laikā esam padomājuši, kas notiek mūsu sirdīs? Ar ko tās ir pārņemtas? Jēzus nevar ienākt sirdī, kas ir aizvērta. Tādēļ īpaši šajā laika posmā, kad tuvojamies Kristus dzimšanas svētkiem, mums jālūdz, lai Kungs atver mūsu sirdis: „Jēzu, apžēlojies par mani un atver manu sirdi, lai es nebaidītos atdot Tev visu savu dzīvi un atzītu Tevi par savu Kungu un Glābēju.”
Kristības ceremonijā bērna vai pieaugušā cilvēka krūtis tiek svaidītas ar katehumēnu eļļām, lūdzot, lai viņa sirds vienmēr būtu atvērta Dievam un cilvēkiem. Bet kā mēs varam zināt, vai mūsu sirds ir atvērta Dievam un līdzcilvēkiem? Kā varam zināt, vai tajā mājo Kunga Gars? Bībelē ir teikts, ka kristieti var pazīt pēc Svētā Gara augļiem, un tie ir mīlestība, prieks, miers (sal. Gal 5, 22-23). Tas ir dzīves veids, kuru raksturo pateicība, piedošana un mīlestība.
1. Būsim pateicīgi!
„Par visu pateicieties Dievam – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū.” (1 Tes 5, 18) Ar šiem vārdiem svētais Pāvils mudina mūs uzticēties Dievam un vienmēr par visu Viņam pateikties. Tas ir paradoksāli – no vienas puses, mēs zinām, par ko vajag pateikties Dievam, jo viss ir žēlastība, bet no otras puses, tik bieži mēs to aizmirstam un nedarām. Taču pateicība ir ļoti svarīga, jo tā atver mūsu sirdi, dāvā prieku un apstiprina, ka dzīvē ir vairāk labā nekā ļaunā. Turklāt pateicība palīdz atklāt trīs būtiskus aspektus:
1) Dievs ir labs, Viņš mūs mīl un vada mūsu dzīvi. Viņš, respektējot mūsu brīvību, pieļauj grūtas situācijas, jo Viņš savā visvarenajā apredzībā prot panākt labumu no izdarītā ļaunuma. Ja uzticamies Dievam, tad viss tiek vērsts par labu un kalpo mūsu izaugsmei. Kā saka svētais Pāvils: „Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu.” (Rom 8, 28)
2) Mēs spējam ieraudzīt labo, kas ir mūsos – redzēt nevis to, kā nav vai pietrūkst, bet gan to, kas mums ir dots.
3) Mēs spējam saskatīt savu attīstību. Katra situācija palīdz iepazīt sevi un sniedz kādu pamācību. Tieši pateicība pārveido mūsu dzīvi. Neaizmirsīsim šo noteikumu: „Jo sliktāk, jo vairāk pateicies!” Lai mūsu sirdis, domas, vārdi un darbi piepildās ar īstu pateicību!
Ir seši nelāgi ierdumi, kurus mums jāpārstāj darīt, ja vēlamies būt laimīgi un pateicīgi: jāpārstāj čīkstēt, žēlot sevi, vainot citus, kavēties pagātnē, pretoties pārmaiņām un šaubīties par savām spējām. Varbūt kāds var iebilst un sacīt, ka sarežģītas dzīves situācijas daudziem cilvēkiem atņem prieku un pateicību,jo kur ir ciešanas, vientulība, slimība, netaisnība, tur bieži vien cilvēka sirdi pārņem dusmas, naids un pat sacelšanās. Taču Jēzus saka: „Vai jūs nesaprotat, ka tas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, nespēj viņu sagānīt? (..) Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un sagāna cilvēku.” (Mk 7, 18-23) Patiesībā katru brīdi mēs stāvam izvēles priekšā: vai par visu pateikties un priecāties par to, kas mums dots, vai arī koncentrēties vienīgi uz to, kā nav vai pietrūkst. Pateicība pārveido un nes svētību mūsu dzīvei – palīdz saredzēt sevī labo, atvērties uz citiem un dāvā dzīvesprieku.
2. Mācīsimies piedot!
Piedošana ir ļoti cieši saistīta ar mīlestību. Varētu pat teikt, ka bez piedošanas nav mīlestības, un arī bez mīlestības nav piedošanas. Kur nav piedošanas, tur nav ne patiesa sirdsmiera, ne dzīves prieka, ne arī labestības. Apustulis Pāvils saka: „Lai jums saule nenoriet dusmojoties.” (Ef 4, 26) Ar šiem vārdiem viņš mudina izlīgt citam ar citu pirms iestājas vakars (tas nozīmē – uzreiz, tajā pašā dienā). Nepiedošanas dēļ daudzi cilvēki dienām, pat nedēļām nerunā cits ar citu. Cik daudz cilvēku dzīvo ieslēgušies sevī, savā egoismā, skumjās un vairo naidu, jo nespēj piedot! Viņi ievaino un izposta gan savu, gan citu cilvēku dzīves. Tādēļ pāvests Francisks, tiekoties ar laulātajiem pāriem, bieži dod padomu: „Nekad nenoslēdziet dienu, neizlīguši mieru ģimenē!” Tas nav viegli, bet tas padara mūsu dzīvi skaistāku. Piedošana nes iekšējo brīvību, mieru un prieku. Kāds ir teicis: „Ja tu gribi būt laimīgs tikai vienu stundu, vari atriebties, ja tu gribi būt laimīgs visu dzīvi un arī mūžībā, tad piedod.”
Tieši ģimenes kopienā mēs mācamies pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, – mīlēt viņu, cienīt un piedot. Ģimenes uzdevums ir augt savstarpējā mīlestībā, ģimenes locekļiem vienam par otru ikdienā rūpējoties un pacietīgi kalpojot. Cilvēki, kas būs uzauguši šādā tuvākmīlestības garā, būs apveltīti ar dāsnu, nesavtīgu sirdi un steigsies palīgā ikvienam cilvēkam, kam tas būs nepieciešams.
3. Mīlēsim patiesi!
Ģimene ir pirmā un galvenā komunikācijas skola, kurā cilvēks mācās veidot attiecības, mīlēt un cienīt citus cilvēkus, kopā ar viņiem risināt dažādus jautājumus un problēmas, dalīties priekos un bēdās. Ikvienā ģimenes kopienā ir iespējams dialogs, ieklausīšanās vienam otrā, savstarpējs atbalsts un piedošana. Nesen izlasīju vārdus, kas dziļi palika manā atmiņā: „Māja nav vieta, kur tu dzīvo, bet vieta, kur tevi vienmēr mīl, gaida un saprot.”
Mīlestības pieredze ir kaut kas ļoti personisks. Mīlestība nekad nevar palikt tāda, kāda tā bija sākumā, – tai vajag pārveidoties un attīstīties. Bet svarīgi ir sev jautāt: vai mīlestība attīstās augšp vai slīd uz leju? Vai mīlestība kļūst aizvien pilnīgāka, brīvāka, patiesāka, stiprāka, vai arī tā kļūst ierobežotāka, aizvien nabadzīgāka, banālāka un ar tieksmi kontrolēt otru? Tas, vai mīlestība kļūs par laimes un prieka avotu vai pārvērtīsies par akmeni, ir atkarīgs no katra personiski.
Apustulis Jānis savā vēstulē rakstīja, lai mēs mīlētu nevis ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību (1 Jņ 3, 18). Jo var jau sacīt, ka mēs mīlam pasauli, valsti, Baznīcu – un tajā pat laikā nemīlēt nevienu konkrēti. Ja tas tā notiek, tad mēs neesam sapratuši Kristus vēsts pašu būtību. Mīlestība ir ļoti konkrēta. Mēs varētu pamēģināt paņemt baltu lapu un uzrakstīt uz tās to cilvēku vārdus, kurus mēs mīlam, bet pēc tam izsvītrot no šī saraksta savu māti, tēvu, brāli, māsu, bērnu, draugu, jo arī neticīgi cilvēki taču mīl savus tuvākos. Cik tad paliktu neizsvītrotu vārdu uz šīs lapas? Un vai tur būtu uzrakstīts Jēzus vārds? Nekam dzīvē nav jēgas, ja tajā nav vietas Dievam.
Ikviens cilvēks ir dāvana, tādēļ mīlēsim katru sastapto cilvēku – draugu un ienaidnieku, tuvinieku un svešinieku. Mīlēsim viņu ar visu sirdi, jo Dievs mūs tam ir radījis! Ja mēs patiesi mīlēsim, tad būsim laimīgi.
Lai šajos Kristus dzimšanas svētkos Bērns Jēzus ar savu dievišķo mīlestību pieskaras mūsu sirdīm un dara mūs atvērtus, pateicīgus, priecīgus un mīlošus!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds Romas katoļu draudzes prāvests
