Atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienu, rubrikā „Brīvība“ mēģināsim izprast, ko nozīmē mīlēt savu tautu un valsti un kas ir kristīgais patriotisms.
Dzimtenes mīlestība vēl nav savas tautas mīlestība. Īsts patriotisms vispirms parādās mīlestībā uz to tautu, kurai cilvēks piederīgs ar savu izcelšanos. Kristus ar savu izcelšanos nāca no jūdu tautas un vēsture liecina, ka jau tanī laikā pasaulē šo tautu nīda, bet Kristus to mīlēja no visas sirds, jo tā bija Viņa tauta.
Kādā dienā, palīdzību meklēdams, pie Kristus griezās kāds pagānu virsnieks. Tā lūgumu atbalstīja ievērojami jūdu tautas pārstāvji. Viņi norādīja uz savas rīcības pamatu: „Jo viņš mīl mūsu tautu, un viņš mums arī uzcēla sinagogu” (Lk 7, 5).
Šie vārdi pietiekami skaidri runā par Kristus mīlestību pret savu tautu. Viņš bez ierunām izpildīja pagānu virsnieka lūgumu, jo tas mīlēja Viņa tautu. Gandrīz ikviena Evaņģēlija lappuse vēstī par Kristus mīlestību pret jūdu tautu – Viņš to mīl arī tad, kad tās pārstāvji Viņu nicina, nīst un beigās — noslepkavo.
Kristus laikos jūdu tauta gandrīz pilnīgi bija zaudējusi savu neatkarību – tā bija pakļauta Romas impērijai. Tauta šo kārtību atzina un ikdienas dzīvē valdīja politiskais miers. Tādēļ Kristus nodokļu maksāšanu Romas ķeizaram jau uzskata par sirdsapziņas lietu. Bet Viņš redzēja vēl ko citu, ka Viņa tauta savas vainas dēļ pazaudēs atlikušo neatkarības daļu, ka svētā pilsēta Jeruzaleme kopā ar visu valsts vienības simbolu – templi – aizies bojā. Un tas notika tanī laikā, kad jūdu tauta Kristum uzgavilēja kā laicīgam valsts valdniekam. Viņš tad rūgti raudāja. (sal. Lk 19. nod.). Nedaudzas dienas pēc šī notikuma savā krusta ceļā uz Golgātas kalnu Kristus aicināja pilsētas sievas un mātes raudāt par saviem bērniem, par savas tautas, tēvzemes un tās galvaspilsētas bojā eju (sal. Lk 23, 27-31).
Tas ir zīmīgi, ka Evaņģēlijā atrodam tikai divus gadījumus, kur Kristus raud: Viņš raud pie sava drauga kapa (Jņ 11, 35) un raud par draudošo tēvzemes bojā eju (Lk 19, 41). Tās nebija tikai un vienīgi sāpju asaras par savas jūdu tautas grēcīgumu un gandarījuma trūkumu, bet tā bija arī mīlestība pret savu zemi un tautu, kas lika ritēt asarām pār Pestītāja dievišķajiem vaigiem. Šī senā laikmeta vēsture mums var pastāstīt, ka toreiz pasaulē bija vēl grēcīgākas pilsētas nekā Jeruzaleme, un daudzas tautas atradās uz daudz zemāka morālā līmeņa nekā jūdu tauta.
Kristus raudāja savas tautas un savas tēvzemes galvaspilsētas dēļ.
Savas tautas un savas tēvu zemes mīlestība ir ne vien kristīgais tikums, bet arī pienākums. Šī pienākuma pildīšanā ir atrodami soļi sekošanā Kristum. Savas tautas un dzimtenes aizmiršana, atteikšanās grūtā brīdī tai palīdzēt un tās nodošana ir arī Dieva ceturtā baušļa pārkāpšana.
Tautas un dzimtenes mīlestība ir tikums, bet to nedrīkst uzskatīt kā augstāko tikumu – tāds uzskats ir tikai šaura nacionālisma ietvaros.
Brīdinošu piemēru rāda arī ideoloģizētais internacionālisms. Krievu filozofs V.S.Solovjovs raksta: „Katrai tautai ir tiesības dzīvot un brīvi attīstīt savus spēkus, netraucējot citu tautu tiesības. Šāda līdzīgu tiesību prasība visu tautu labā ienes politikā it kā augstāku morālisku ideju, kurai jāpakļauj tautu patmīlība. Šajā augstākajā idejā visas tautas savā starpā ir solidāras, un, raugoties uz šo solidaritāti, cilvēce vairs nav tukšs vārds. No cita skatpunkta raugoties, šīs tautu pašsajūtas modināšana katrā tautā, īpaši lielākajās un stiprākajās, veicina tautas patmīlību jeb nacionālismu, kam nav nekā kopēja ar taisnību un kas ārēji parādās pavisam citā veidā. “Mūsu tauta ir vislabākā no visām tautām un tādēļ tā nolemta tam, lai iekarotu citas tautas, vai, katrā gadījumā, lai tā ieņemtu pirmo, augstāko vietu starp tām.”
Ar šādu formulu vēsturiskajā pasaulē ienāk dažādas varmācības, apspiešanas, nemitīgi kari, viss ļauns un tumšs.“
Šo Solovjova vārdu patiesīgumu apstiprina 20. gs. personīgā un kolektīvā pieredze.
Kristīgais patriotisms pēc Kristus parauga sevī ietver visu cilvēku sabiedrību. Visas zemes tautas, visu cilvēci, Kristus ir padarījis par lielu Dieva saimi pasaulē.
„Jūs esat dzirdējuši“, saka Viņš, „ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku. Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem ,kas jūs vajā un godu laupa“ (Mt 5, 43-44).
Kristus mīlestība laužas ārā no jūdu tautas šaurajiem ietvariem un aptver visu cilvēci bez tautību, valodu un tautu izšķirības. Tāpēc šovinistiski noskaņotiem jūdu nacionālistiem Viņš pastāsta līdzību par žēlsirdīgo Samarieti, norādot, ka ikviens cilvēks, arī svešinieks, ir mūsu tuvākais un tas mums jāmīl ar tādu mīlestību, kas ir spējīga nest upurus viņa vai viņas labā.
Šaurais jeb šovinistiskais nacionālisms ir asā opozīcijā patiesam vai kristīgam patriotismam. Pašlepnums un iedomība, kas ir šī šaurā nacionālisma rakstura īpašības, iznīcina savas tautas labklājību un to pakļauj briesmām. Viens no mūsu tautas atmodas darbiniekiem teicis: „Vēsture māca, ka nevis pašnāvība, bet tā mīlestība, kas sniedzas pāri pār mājas žoga, dzimtas robežām, kas aptver sevī ne vien asins radus, bet arī cilti, tautu, visu cilvēci, ir vienīgais nešaubīgais sadzīves pamats.”
Kristīgais patriotisms meklē mieru ar cilvēkiem, vairo mīlestību un atrod piedošanas veidus un ceļus pretiniekiem, lai tos padarītu sev par draugiem
Ja Kristus saka vārdus „mīliet savus ienaidniekus”, tad šos vārdus Viņš saka kā apspiestajiem, tā arī apspiedējiem. Tas ir ļoti prasīgs Dieva bauslis. Mūsu sirdīs Viņš grib iedegt mīlestības uguni, bet tai nav jābūt ar iznīcinošu kvēli – tai jābūt dzīvīgumu un siltumu nesošai ugunij.
Lai Latvijas lielajā jubilejā šis patiesas mīlestības un maiguma siltums pārņem katra šeit dzīvojošā cilvēka sirdi. Patiesi liela ir bijusi 18.novembra diena pirms 100 gadiem! Tā nāca kā Dieva dāvana tautai, kas ilgus gadus gaidīja uzlecam brīvības sauli. Piepildījās senais pravietojums: „Ļaudis, kas sēdēja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, uzlēca gaisma” (Is. 9, 2, sal. Mt. 4,16).
18. novembris ir drošākā garantija tautas nākotnei. Tik ilgi, kamēr pieminēsim šo dienu; tik ilgi, kamēr turēsim cieņā latviešu tikumu; tik ilgi, kamēr latviešu valoda būs kaut kas vairāk nekā tikai saprašanās līdzeklis; tik ilgi, kamēr nebeigsim lūgt Augstāko: „Dievs, svētī Latviju!” Šai ticībā vēlamies īpaši šajās dienās lūgt Dieva žēlastību zemei, kas tik daudz cietusi. Lai Dievs uzklausa mūsu lūgšanas!
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles “Vēstnesītis”(Nr. 21 (327) 2018. gada 11.novembris)
