8. jūnijs
Žaks Bertjē ir dzimis septiņu bērnu dievbijīgā zemnieku ģimenē. Savu bērnību viņš pavadīja, strādājot un studējot ģimenes lokā. Par priesteri viņu ordinēja 1864. gadā. Viņš bija deviņus gadus kalpojis par diecēzes priesteri Francijā, kad 35 gadu vecumā saņēma aicinājumu iestāties Jēzus sadraudzībā. Studiju laikā viņš sajuta vēl vienu aicinājumu – Kungs viņu aicināja doties misijā. Pirms Žaks bija pabeidzis noviciātu, viņu nozīmēja uz Madagaskaras misiju. Savu kalpošanu viņš tur uzsāka 1875. gadā. Ieradās Tamatavē 1875. gada 10. decembrī ar vienīgo rīcībā esošo informāciju, ka misijas vadītājs viņu ir nozīmējis uz Svētās Marijas salu. Viņš sāka studēt valodu un gatavoties misionāra dzīvei. Ņemot vērā Žaka kā zemnieku ģimenē auguša bērna prasmes, viņš laimīgi sāka iekopt dārziņu, kas sniedza būtisku atbalstu misiju punktam.
1880. gadā tika izdots dekrēts, kura dēļ jezuīti bija spiesti atstāt Svētās Marijas salu. Bertjē tika nosūtīts uz Ambohimandroso, kur bija misiju punkts, kas atradās vistālāk no Antananarivo, bet jau pēc nepilniem diviem gadiem viņi bija spiesti kājām atgriezties Tamatavē. Pusotru gadu viņš, kā pats rakstīja, „nīkuļoja Tamatavē – tālu no mana nabadzīgi aizsargātā un atstātā ganāmpulka”. Viņš kļuva par brīvprātīgu kapelānu un vēlreiz devās „īstā misionāra dzīvē” uz Vohemāru ziemeļaustrumos.
Tiklīdz mierizlīgums bija parakstīts 1885. gadā, Bertjē sāka interesēties, vai var doties pie sava ganāmpulka, bet tika nozīmēts par Ambositras misijas vadītāju. Kad viņš tur ieradās 1886. gada sākumā, tur bija sešas lauku stacijas, kurās notika kalpošanas darbs. Kad to atstāja 1891. gadā, tur bija jau 15. Viņa jaunais misiju lauks bija Andrainarivo, ziemeļos no Antananarivo. „Es uzsāku īstu misionāra dzīvi, viens pats, bez nekādiem kompanjoniem, milzīgā rajonā. Man bija 18 stacijas vai draudzes, kurās kalpot, un dažas no tām bija ļoti tālu.”
Otrais Franču-Hova karš atkal piespieda viņu doties trimdā, lai gan uz īsāku laiku nekā iepriekš. Viņš atgriezās pēc 13 mēnešiem, 1895. gada decembrī. Lai gan bija noslēgts miera līgums, miera cilvēku prātos nebija. Musinātāji teica, ka nesenajos notikumos pie vainas bija tas, ka cilvēki vairs nepraktizē senču reliģiju. Dumpinieki vajāja visu, kas bija saistīts ar sveštautiešiem, nenodalot tos, kas bija ieradušies un pārstāvēja reliģiskus un kas – politiskus mērķus. Viņi ienāca Andrainarivo reģionā, piespiežot militārajām autoritātēm evakuēt iedzīvotājus. Bertjē bija zirgs, un viņš varēja doties prom, taču viņš izvēlējās savu likteni sasaistīt ar šiem iedzīvotājiem. Aizdeva savu zirgu tiem, kas bija ievainoti un paši nevarēja paiet. 1896. gada pēcpusdienā viņš krita Menalambas bandas rokās. „Atsakies no savas riebīgās reliģijas un beidz cilvēkus vest projām,” teica vadonis, „un mēs tevi padarīsim par savu vadoni un padomdevēju, un nenogalināsim.” Bertjē nokrita uz ceļiem un teica: „Es nevaru neko tādu darīt; es drīzāk nomiršu!” Dažas minūtes vēlāk Žaku Bertjē nogalināja un viņa ķermeni iemeta Mananaras upē, kur tas uz visiem laikiem pazuda.
Žaks Bertjē tika iecelts svēto kārtā 2012. gada 21. oktobrī.
Ingrīda Puce, “Katoļu Kalendārs 2013”
