Aglona, 2012. gada 15. augusts
Godātais prezidenta kungs, cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze, godātais ministru prezidenta kungs!
Jūsu Eminence, ekselences, godājamie priesteri, dārgie brāļi un māsas Kristū!
Klāt ir 15. augusts un mēs atkal esam pulcējušies kopā Latvijas garīgajā sirdī – Aglonā, lai Dievā smeltos gudrību, spēku un padomu savai turpmākajai dzīvei. Mēs cerībā uzlūkojam Marijas attēlu Aglonas brīnumdarītājā svētgleznā. Ikona ir arī neredzamās klātbūtnes redzama zīme un logs uz mūžību, – logs, pateicoties kuram mēs varam saskarties ar dievišķo realitāti. Uz ko mūs aicina Marija caur šo attēlu? Tuvoties Jēzum. Marija vēlas, lai mēs atklātu un pazītu Jēzu, kurš vienīgais var mūs izvest cauri visām krīzēm. Jēzus Māte ar visu savu dzīvi apliecināja uzticību Dievam:Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda. Cik lielā mērā mūsdienu cilvēks ir gatavs pateikt Dievam šo Fiat: lai man notiek pēc Tava vārda?
Problēma pastāv tanī, ka mūsdienu cilvēkam ir ļoti grūti pieņemt to, kas nāk no ārienes kā kaut kas uzspiests. Tādā gadījumā viņā rodas spontāna pretestība un noraidījums. Tas attiecas arī uz baušļiem. Palūkosimies uz maziem bērniem, kā viņi bieži vien reaģē uz vecāku norādījumiem – ar dumpi. Tāpat ir ar pusaudžiem, kuri vēlas pakāpeniski atbrīvoties no vecāku diktāta. Gudri un mīloši vecāki respektē bērnu brīvo gribu, vienlaicīgi mākot sasniegt vēlamo rezultātu: palīdzēt bērniem apzināties, ka vecāku ieteikumi viņus nevis ierobežo, bet gan pasargā no briesmām un ļauj brīvi attīstīties un uzplaukt visai viņu personībai.
Cilvēces vēsture ir nemitīga cīņa par brīvību, kas patiešām ir viena no lielākajām vērtībām. Pēdējie gadsimti tam ir spoža liecība. Sieviešu emancipācija, jaunu valstu izveidošanās – tas viss ir apsveicami, taču visnozīmīgākais cīņas lauks bieži vien ir ticis atstāts novārtā, un tā ir cīņa par mūsu iekšējo brīvību, cīņa ar grēku pašam sevī un pasaulē. Pāvests Benedikts XVI, runājot par mūsdienu krīzēm, uzsver, ka ikkatrai krīzei ir garīgs pamats. Tad nu paraudzīsimies uz sevi un mūsu sabiedrību un mēģināsim kopā atbildēt uz jautājumu: kāpēc mēs esam tur, kur esam? Dieva Vārdā ir atrodamas skaidras norādes mūsu dzīves ceļam, adresētas gan konkrētiem indivīdiem, gan visai sabiedrībai. Pirmais un svarīgākais, saka Jēzus, ir ietverts divos galvenajos baušļos: Tev būs mīlēt Dievu vairāk par visu, un tuvāko kā sevi pašu! Kā tas tiek realizēts mūsu dzīvē? To būs vieglāk izprast, ja ielūkosimies Dekalogā, kas ir šo divu baušļu detalizētāks izklāsts. Desmit baušļos ir ietverti universāli likumi, kas ir domāti ikvienam. Pie tam tie ir ierakstīti ne tikai Svētajos Rakstos, bet arī sirdsapziņā, tos mums „čukst priekšā” arī mūsu veselais saprāts.
1. Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
Pirms 22 gadiem mēs izgājām no vergu nama. Protams, atskan arī balsis, ka kopumā toreiz bija labāk – visiem bija nodrošināts sociālais minimums, nebija tik lielā mērā jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Vai tas neatgādina izredzētās tautas kurnēšanu Sinaja tuksnesī: Labāk mums būtu atgriezties pie Ēģiptes gaļas podiem un sīpoliem nekā pārtikt no šīs pārlieku nabadzīgās barības! Bet jautājums nav tikai par sociālo minimumu vien, tas ir daudz dziļāks. Kurā virzienā mēs raugāmies un ko esam likuši mūsu dzīves centrā? Tas ir viegli atšifrējams, ja godprātīgi ielūkojamies savā sirdī un atklājam to, kam tā ir pievērsta. Kas ir šie mūsdienu dievi? Mana labklājība, stāvoklis sabiedrībā, personiskā veiksme, prestižs, vēlme vienmēr panākt savu? Pēdējā laikā daudz tiek runāts par latviskajām vērtībām. Bet ko mēs saprotam ar latviskajām vērtībām? – darba tikums, pienākums, zeme, daba. Ja paskatās dziļāk, vai tomēr mantiskās vērtības, attieksme pret darbu un īpašumu bieži vien nekļūst svarīgāka par cilvēciskajām vērtībām – attiecībām starp vecākiem un bērniem, attiecībām starp cilvēkiem.
Elks ir tas, kas ieņem manā dzīvē Dieva vietu, nobīdot Viņu malā. Ap ko riņķo mana dzīve, – tas arī ir mans dievs. Elku var salīdzināt ar parazītaugu. Tas izsūc dzīvības sulas no koka stumbra, ap kuru ir aptinies, neļaujot viņam normāli attīstīties un augt, novedot pat līdz tā bojā ejai. Vienam tas var būt spēļu automāts vai grādīga dzēriena pudele. Kādam tā var būt arvien jaunu mīlestības dēku meklēšana. Citam tā var būt sekošana savām ambīcijām vai arī dzīšanās par katru cenu vairot savu bagātību, pat uz pārējās sabiedrības un citu cilvēku rēķina. Ceturtajam tā ir nepārtraukta čīkstēšana un vainas novelšana uz citiem. Variantu var būt milzīgi daudz. Ir vajadzīga drosme, paškritika un spēja ielūkoties savā sirdī, lai atklātu, kurš variants ir manējais. Un ja esam atraduši kādu elku, kura klātbūtni savā dzīvē līdz šim nebijām apzinājušies, tad pēc šī dievkalpojuma varam droši pienākt pie Aglonas Dievmātes svētgleznas un teikt: Māt, palīdzi man atteikties no šī elka un ieaicināt Tavu Dēlu savā sirdī, lai Viņš tur valda. Tā būs labākā investīcija manai turpmākajai dzīvei un optimālais savas brīvības apsaimniekošanas veids!
2. Tev nebūs Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.
Par ko runā šis Dieva brīdinājums? Par situācijām, kad pārāk vieglprātīgi vai aprēķina vadīti izmantojam Dieva vārdu tad, kad tas mums ir izdevīgi. Te atkal variantu var būt milzum daudz.
Politiķiem draud briesmas izmantot Dieva vārdu savās interesēs, vienubrīd flirtējot ar kristiešiem, bet pēc tam piekāpjoties tādu uzskatu priekšā, kas ir pilnīgā pretrunā ar Dieva atklāto patiesību. Uzņēmējiem, savukārt, deklaratīva savas ticības akcentēšana var kalpot par aizsegu, lai modinātu citos uzticību, ko pēc tam ir iespējams ļaunprātīgi izmantot. Tomēr neaizmirsīsim, ka pirmais šī baušļa adresāts esam mēs, ticīgie cilvēki. Tieši šo slēpto, savtīgo interešu dēļ ir izcēlušies visi reliģiskie kari un Dieva vārdā ir tikušas izlietas cilvēku asinis.
Nelietīgi valkājot Dieva vārdu, tiek mēģināts par katru cenu piespiest gan cilvēkus, gan Dievu pildīt mūsu prātu, cenšoties Viņu padarīt par savu kalpu. Kungs, māci mūs ar pietāti un godbijību piesaukt Tavu vārdu un nekad to neizmantot savtīgos nolūkos!
3. Tev būs svēto dienu svētīt! Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt… Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
Pravieša Isaja grāmatā lasām: Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un … to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Kungs būs tavs prieks (58,13n). Kā mēs izmantojam svētdienu? Ja tur neatliek laika Dievam, ģimenei un atpūtai, tad nav jābrīnās, ka dzīvē trūkst patiesa prieka, jo arvien vairāk sāk akumulēties iekšēja spriedze un nogurums, arvien grūtāk kļūst atrauties no ikdienas rūpēm un paraudzīties uz savu dzīvi no putna lidojuma.
Arī valstij šeit savs vārds ir sakāms. Ja svētdienās tiek veicināta tirdzniecība, tad nav brīnums, ka atskan balsis: mēs pavadām svētdienu lielveikalos! Bieži vien tur tiek nodrošināta arī izklaide ģimenēm ar bērniem, tādā veidā tur var pavadīt visu dienu. Izklaide ir gan, bet vai ir paliekošs prieks? Mīļie Kristum ticīgie, es jūs aicinu neaizrauties ar iepirkumiem svētdienās! Ir vērts atzīmēt, ka valsts ar spēcīgāko ekonomiku Eiropā – Vācija, tomēr nebaidās sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu uzplaukumu!
4. Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod!
Šis ir vienīgais bauslis ar apsolījumu: lai tu ilgi dzīvotu un tev labi klātos tajā zemē, ko Dievs tev ir piešķīris. Varbūt arī šeit ir atrodams viens no iemesliem, kāpēc Latvija paliek arvien tukšāka? Attieksme pret vecākiem ir nesaraujami saistīta ar attieksmi pret dzimto zemi un dzimto valodu. Kāpēc atstājam savu zemi, ko Dievs mums ir dāvājis? Latgalē, kas vienmēr ir bijusi katoliskās ticības centrs mūsu zemē, nu dažviet sastopam vien vecas māmuļas, viņu bērni un mazbērni ir devušies laimes meklējumos uz citām zemēm.
Bieži vien tiek dots izskaidrojums: cilvēki pamet zemi, jo ir materiālisma kults. Tā devīzi var izteikt šādi: galvenais ir labi dzīvot! Bet ko nozīmē: labi dzīvot? Materiālo vajadzību apmierināšana vēl nav viss, kas nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei. Protams, pragmatiski apsvērumi ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki, bieži vien tie uzņēmīgākie un jaunākie, atstāj Latviju. Valsts pārstāvju uzdevums būtu ierindot starp savām prioritātēm sekojošu izaicinājumu: kā nodrošināt šai mūsu sabiedrības aktīvajai daļai iespējas atrast sevi šeit pat Latvijā, justies vajadzīgiem, un nopelnīt sev un savām ģimenēm iztiku tepat Tēvzemē. Skolai un ģimenei kopā ar baznīcu, savukārt, priekšā stāv izaicinājums ieaudzināt bērnos un jauniešos apziņu par to, ka dzimtenes mīlestība nav vis kaut kāds tukšs un abstrakts jēdziens, bet gan kaut kas ārkārtīgi būtisks, kas pieder pie nobrieduša un atbildīga cilvēka pamatstruktūras. Nav tā, ka mana izbraukšana neatstāj iespaidu uz pārējiem, tā novājina mūsu tautu, mūsu valsti, bieži vien arī ģimeni, to pat sagraujot. Materiālie apsvērumi nevar būt vienīgie, pēc kuriem vadīties savā dzīvē! Jāpiebilst, ka manipulēšanai ar nacionālo piederību nav nekā kopīga ar patiesu Tēvzemes mīlestību un kristīgo ticību.
Domāju, ka saistībā ar attieksmes maiņu pret vecākiem un tēvzemi mums ir jāskatās vēl plašāk. Spēja pieņemt autoritāti ir tas pamats, no kura izaug cieņa pret vecākiem un dzimtenes mīlestība. Tāpēc ir jārunā arī par autoritātes krīzi mūsdienu sabiedrībā, tai ir vairāki iemesli. Nevaram izslēgt, ka kādam šodien tas var būt izdevīgi – graut jebkādu autoritāti sabiedrībā, jo tad ir vieglāk ar to manipulēt. Šeit ļoti liela nozīme ir masu saziņas līdzekļiem, žurnālistu godprātībai un objektivitātei. Ļoti viegli, izplatot nepārbaudītus vai safabricētus datus, ir izraisīt masu psihozi vai arī radīt kādam cilvēkam negatīvu tēlu publiskajā telpā.
Runājot par autoritātes krīzi, ļoti svarīga ir jau minētā attieksmes maiņa pret brīvību. Agrāk t.s. institucionālā autoritāte tika pieņemta automātiski – vecāki, garīdznieki un valsts varas pārstāvji baudīja cieņu tāpēc vien, ka ieņēma šo stāvokli. Mūsdienās cilvēks pretojas, ja viņam mēģina uzspiest kaut ko tādu, ko viņš nesaprot un zem kā „neparakstās”. Tāpēc šodien arvien lielāka nozīme ir institucionālo autoritāti pārstāvošās personas personīgajām rakstura kvalitātēm – kompetencei, godīgumam, attieksmei pret cilvēkiem un komunikācijas spējai. Tas attiecas gan uz vecākiem, gan uz baznīcas pārstāvjiem, tāpat arī politiķiem un valsts struktūru pārstāvjiem. Tātad – tas ir izaicinājums mums visiem, lai tas kļūst par stimulu mūsu pašu personiskajai attīstībai un izaugsmei, gan garīgajai, gan profesionālajai!
5. Tev nebūs nokaut!
Par apzinātu slepkavību pēc likuma ir paredzēts ilgs cietumsods. Tai pat laikā cilvēki, pat bērni, mierīgi vēro asiņu plūdus uz ekrāna vai arī virtuāli nogalina datorspēļu procesā. Pēc tam mēs brīnāmies par Breivikiem un viņiem līdzīgajiem un paužam savu sašutumu. Tāpat mūsos dabisku sašutumu rada mātes, kuras atkritumos izmet savus jaundzimušos bērnus. Taču likuma aizsegā bērni masveidā tiek nogalināti mātes miesās, skaidri zinot, ka paietu tikai daži mēneši un tie piedzimtu. Ir ļoti svarīgi, lai ikvienai topošajai mātei, kura gatavojas veikt abortu, būtu iespēja uzzināt patiesību par to, ko viņa plāno izdarīt. Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem 2010. gadā piedzima 18 207 bērni. Tai pašā gadā tika veikti 7443 mākslīgie aborti. Pēdējā laikā Eiropas medicīnas ētikas aprindās ir izraisījusies diskusija par vecāku tiesībām veikt jaundzimušu mazuļu eitanāziju, pamatojoties uz argumentu, ka no morāles viedokļa tam nebūtu atšķirības no pašlaik praktizētās nostājas abortu jautājumā. Mēs esam apmaldījušies savā izpratnē par labo un ļauno. Morāles normu robežas tiek pārbīdītas un relativizētas. Nāves kultūras iespaidā notiek piekāpšanās kontraceptīvā biznesa reklāmai, jau skolu programmās iekļaujot apmācību, kā izsargāties no bērna ieņemšanas, tādējādi nevis virzot pusaudžu domas uz ģimenes veidošanu, bet gan pāragru dzimumdzīvi, kas galu galā noslēdzas ar salauztu jūtu dzīvi, un bieži vien arī garīgu un fizisku neauglību. Tad kā panaceju piedāvā mākslīgo apaugļošanu, kura dehumanizē ieņemto cilvēku. Kurš gan no mums gribētu būt ieņemts nevis kā mātes un tēva mīlestības auglis, bet gan medicīnisku manipulāciju rezultātā mēģenē? Es griežos pie jums, ārsti, Veselības ministrijas darbinieki un visi tie, no kuriem ir atkarīgi šie lēmumi par dzīvības izglābšanu vai iznīcināšanu, padomājiet, ka kādreiz arī jūs varējāt būt šā nedzimušā mazā cilvēciņa vietā.
Dievs, palīdzi mums uztvert jauno dzīvību, kas rodas mātes miesās, kā dāvanu, nevis apdraudējumu! Kungs, māci mūs attiekties ar pietāti un atbildības sajūtu pret dzīvības dāvanu, atsakoties no jebkādām manipulācijām, kas dehumanizē cilvēku tā ieņemšanas brīdī!
6. Tev nebūs laulību pārkāpt!
2011.gadā uz 1000 noslēgtām laulībām 772 tika izšķirtas. Kopējais noslēgto laulību skaits 2011.gadā bija 10760. Ko tas nozīmē? Mūsu sabiedrībā arvien vairāk zūd ticība laulībai kā noslēpumam, kā sakramentam, kurā ir klātesošs Dievs un Viņa svētība. Daudzi vispār atsakās no tā, lai savu kopdzīvi reģistrētu kā laulību. Pat mātes dažkārt savām meitām iesaka dzīvot nereģistrētās attiecībās, lai pēc tam nebūtu lieku šķiršanās izdevumu. Cilvēks sevi emocionāli izšķiež, mainot partneri pēc partnera, bet sabiedriskā sfērā jēdzienu „laulība” cenšas aizstāt ar bezpersonisku terminu „partnerattiecības”. Iznīcinot to, kas ir sakrāls, iznīcinot laulības un ģimenes jēdzienu, ir tik viegli veidot bezdomu manipulējamu pūli.
Turpretī Dieva plānā laulība cilvēkam ir paredzēta kā ceļš, kuru ejot tiek sasniegts cilvēka personas briedums un piepildījums. Ne velti pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra: cilvēks, būdams vienīgais zemes radījums, kuru Dievs radījis viņa paša dēļ, nevar sasniegt pilnību citādi, kā vien nesavtīgi sevi ziedojot. Visbūtiskākais mīlestībā ir nesavtīga sevis ziedošana. Tātad cilvēks vispilnīgāk sevi apliecina, stājoties laulībā, ziedojot sevi un uzņemoties atbildību par otru.
7. Tev nebūs zagt!
Par to, ka zagšana ir slikta, laikam nevienam nav jāskaidro. Tai tomēr ir ļoti daudz paveidu, dažus no tiem tiek mēģināts ietērpt pat likumīgās drānās. Domāju, ka ES struktūrfondu apguve un dažādu citu projektu, īpaši lielo, īstenošana, ir liels izaicinājums attiecībā uz šo bausli. Pie tam var zagt ne tikai materiālas lietas. Var zagt arī otra sievu vai vīru. Vai arī labo vārdu. Te jau būs cieša saistība ar nākamo bausli. Svētais Pāvils raksta: Jo mēs šinī pasaulē nekā līdz neatnesām, bez šaubām, arī nekā aiznest nevaram. Bet ja mums ir uzturs un apģērbs, būsim apmierināti ar to! Jo tie, kas grib kļūt bagāti, krīt kārdināšanā … un daudzās nevajadzīgās un kaitīgās kārībās… Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārībā. Daži, pēc tās dzīdamies, ir nomaldījušies no ticības un sagādājuši sev daudz ciešanu. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no tā! (1 Tim 6,7-11)
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku!
Šodien nomelnot presē, publicēt nepārbaudītas ziņas un kompromitēt ir kļuvis par mūsu ikdienu un nevienu vairs nepārsteidz. Turklāt lietas, par kurām vēl gluži nesenā pagātnē bija kauns pat pieminēt, tagad tiek labprātīgi publiskotas, atkailinot ne tikai savu miesu, bet arī savas dvēseles tukšumu un nabadzību. Tādā veidā tiek mainīta cilvēku domāšana. Kā aizraujošs piemērs tiek pasniegts sabiedrībā zināmu cilvēku draugu un draudzeņu kārtējās maiņas, ar šo vieglo ēsmu barojot sabiedrību un tādējādi to degradējot.
Es griežos pie jums, žurnālisti, un lūdzu jūs vairāk pievērsties tiem pozitīvajiem piemēriem un visam tam labajam, kas notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Lai tas nepaliek ēnā, bet kļūst visiem redzams, tādējādi iedvesmojot arī citus tam sekot!
9. – 10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu! Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu… nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder!
Arī šajā jomā notiek jēdzienu maiņa. Iekāre tiek demonstrēta nevis kā vājība, bet gan kā stipras personības iezīme. Reklāmu vairums un pornoindustrija balstās uz to, ka mēģina cilvēkā pastiprināt iekāri, tas ir tipiski negodīgs bizness. Mūsdienās tik daudz kā nekad tiek runāts par cilvēka tiesībām. Tai pat laikā cilvēka vērtība tiek reducēta uz to, kas viņam pieder vai kā viņš ārēji izskatās. Gadsimtiem ilgi cilvēks ir ticis vērtēts pēc tā, cik lielā mērā viņš ir spējis apkarot savas kaislības. Mūsdienu varonis ir gluži pretējs – jo vairāk spējīgs apmierināt savas iekāres, jo lielāks ir viņa reitings. No šādas ideālu maiņas, kas ļoti strauji norisinās mūsu acu priekšā, arī izriet tik ļoti izplatītā skaudība un prakse gremdēt citus.
No visa tā var secināt, ka krīze, par kuru pie mums mēģina runāt pagātnes formā, nebūt nav beigusies. Taču mums vienmēr ir izvēle. Palikt tajā, vai arī mainīt mūsu dzīves pamatnostādnes. Dievs pēc izredzētās tautas izvešanas no Ēģiptes verdzības tai atgādināja par Sinaja kalnā noslēgto derību, par to, ka tā ir uzņēmusies atbildību dzīvot saskaņā ar noslēgtās derības nosacījumiem. Tagad Dievs to atgādina arī mums: „Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Es tev šodien pavēlu Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, turēt Viņa baušļus… ka tu dzīvotu un vairotos, un Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu … Bet, ja tava sirds novērsīsies un nepaklausīs, bet tu ļausies pavesties, lai pielūgtu citus dievus un kalpotu tiem, tad es jums šodien saku, ka jūs noteikti iesit bojā; … Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, mīlēdams Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij …” (5 Moz 30,15-20)
Tātad vēstures gaitā tautu likteņos šis stāsts mēdz atkārtoties. Atsauksim atmiņā Baltijas ceļu – 3 tautas sadevās rokās vienotā lūgšanā, saucot pēc brīvības un šī brīvība tai teritorijā, kas saucasTerra Mariana, tika dāvāta. Kā mums šo brīvību saglabāt? Kā redzējām, tās apdraudējumi ir ļoti dažādi. Taču nosacījums ir tas pats: Izvēlies dzīvību vai nāvi. Ceļu kopsolī ar Radītāju vai atšķirtībā no Viņa. Svētību vai nemitīgas krīzes, kā personiskajā, tā sabiedriskajā plānā. Bet mums ir dota Labā Vēsts. Lai arī cik tālu mēs būtu nomaldījušies, cik zemu krituši, mēs vienmēr varam sacīt kā Evaņģēlijā aprakstītais pazudušais dēls: „Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.” (Lk 15,18) Patiesu, nožēlas pilnu lūgšanu Dievs neatraidīs. Viņš dāvās atspirdzinājumu un uzplaukumu cilvēkam un tautai, kas vēlas Dievu godāt un dzīvot saskaņā ar Viņa iedibināto kārtību.
Un lai mums šajā ceļā palīdz Marija, sirds pazemīgā Jaunava un gudrā, mīlestības pilnā Māte, kas savā Dēlā Jēzū Kristū Dievam pulcina jaunu tautu, Viņa upurī šķīstītu un patiesībā atbrīvotu. Āmen.
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
