Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2012. gada 1. novembris
Jau kādu laiku neesam tikušies. Tikko atbraucu no vispasaules Bīskapu sinodes, kas ilga trīs nedēļas. Tur bija bīskapi no visas pasaules – kopā 270, kā arī dažādu ordeņu vadītāji, teologi, eksperti un brālīgo kristīgo draudžu novērotāji, tai skaitā bija ieradies Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs un arī anglikāņu baznīcas galva, kurš arī uzstājās asamblejā. Šī sinode bija veltīta jaunajai evaņģelizācijai un ticības nodošanai tālāk. [..]
Tā man bija ļoti vērtīga pieredze, un es domāju, ka savā ziņā tas ir ļoti labs pavērsiens Baznīcas dzīvē, ka vispār tiek pateikts skaļi visai pasaulei, visai kristīgajai pasaulei un, pirmkārt, mums katoļiem, ka ir vajadzīgā jaunā evaņģelizācija, ka situācija ir tāda, ka mēs nevaram sēdēt rokas klēpī salikuši, gaidīt, ļauties straumei [domājot apmēram tā]: Labi, ir krīze. Skalo mums smadzenes – labi, lai skalo! Gan jau nebūs pasaules gals. Kristietis nav fatālists. Kristietis cenšas atsaukties Vatikāna II Koncila tēvu aicinājumam vērot laika zīmes, turēt acis, ausis un arī sirdi atvērtu uz to, kas notiek pasaulē, domāt un jautāt: „Kungs, ko Tu gribi man caur to pateikt? Un Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Tātad kāda ir mana atbilde? Atcerēsimies Evaņģēlija līdzību (Mt 25, 14-28), kurā Jēzus runā par kalpu, kuram kungs iedeva talentu un kurš to bija ieracis zemē un nebija laidis apgrozībā; kungs viņam atņem šo talentu un sadod kārtīgas sukas. Līdz ar to, lai mēs tās sukas beigās nedabūtu, mums ir jāpadomā par mūsu atbildi. [..]
Saistībā ar šodienas svētkiem man tieši gribētos runāt par to, kāda būtu mūsu atbilde uz Baznīcas aicinājumu atvērties uz jauno evaņģelizāciju. Visu svēto svētki. Tātad mēs šodien godinām visus tos, kas ir Debesīs, kuri ir savu ceļu nogājuši un tagad priecājas vienotībā ar Dievu. Mēs piesaucam viņu aizbildniecību un vienlaicīgi skatāmies uz viņu piemēru, smeļamies no viņiem iedvesmu. Šodien Baznīca, pirmkārt, parāda, ka svētums ir iespējams, jo svēto ir ļoti daudz, un, otrkārt, arī katru no mums aicina uz svētumu. Protams, svētums ir Dieva žēlastības darbs mūsu sirdīs. Mēs esam aicināti uz svētumu, bet paši mēs nevaram sevi pārtaisīt par svētiem. Mēs paši varam vienīgi atzīt to, ka esam grēcinieki Dieva priekšā un sadarboties ar Dieva žēlastību, aicināt Dieva žēlastību savā sirdī un ļaut, lai tā mūs pārveido.
Šodien man gribētos minēt dažas frāzes no psalma, kuru dzirdējām kā vadmotīvu mūsu atbildei uz Baznīcas aicinājumu uz svētumu. „Kas uzkāps Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā?” (Ps 24, 3) Tātad, kas būs tas, kurš tiks atzīts par svētu, kurš būs cienīgs būt kopā ar svētajiem? Šeit seko atbilde: „Tas, kam skaidra sirds un tīras rokas, kas pie tukšībām savu dvēseli nesaista un nedod netaisnu zvērestu.” (Ps 24, 4) Ļoti vienkārši atbilde: tas, kam skaidra, caurspīdīga sirds, tas, kuram nav divkosīga sirds, tas, kurš nav sev uzlicis maskas, vai tas, kurš ir noņēmis maskas, tas, kurš ir cīnījies sevī ar egoismu, kas mūs mudina izlikties labākiem nekā esam patiesībā, tēlot lielākus, gudrākus, skaistākus un svētākus nekā esam patiesībā. Ir tāds teiciens: „Līp pie rokām.” Tātad, kam nav lipusi netīra nauda pie rokām, kas nav klausījies to, kas morālā ziņā ir netīrs. „Un kas pie tukšībām savu dvēseli nesaista” (Ps. 24, 4).
Kas ir šī tukšība? Mēs zinām, ka Sālamana mācītāja grāmatā ir minēta „tukšību tukšība”, tas, ka „pasaules gods ir tukšība” un „pasaules baudas ir tukšība”. Protams, uz mums attiecas arī tas, kas citā vietā ir rakstīts – „jaunekli, baudi dzīvi, priecājies par dzīvi, bet tikai atceries, ka beigās būs jādod par visu norēķins”. Tātad nepiesaistīties pie tukšībām, iet cauri dzīvei, jā, arī priecāties, bet nebūt tādam, kurš ir pieķēries, kurš tikai meklē baudas. Un „kas nedod netaisnu zvērestu” (Ps 24, 4), tātad, kas nerunā melus, kura runa nav liekulīga un kas nekrāpjas.
Šeit es gribēju mazliet pakavēties pie vienas sadzīviskas problēmas, kas bieži parādās ģimenēs vai cilvēku attiecībās vispār, tas ir, ka mēs gribam pierādīt otram savu taisnību. Bieži vien tas noved pie strīdiem, un beigās cilvēki ir sanervozējušies un neapmierināti. Protams, ja mēs esam pārliecināti par kaut ko, mums ir pilnas tiesības pateikt savu viedokli un mēģināt pārliecināt otru, taču ne par katru cenu, bet atstājot otram izvēles brīvību. Ja viņš tomēr neļaujas pārliecināties, tad, atstāsim viņu tādu, kāds viņš ir. Un, lūk, šeit arī ir tā sirds tīrība, skaidrība, un es teiktu – tīras rokas, jo rokas kļūst netīras, kad mēs kļūstam vardarbīgi pret otru ne tikai fiziskā nozīmē, – es domāju, šeit klātesošajiem varbūt tas nav aktuāli, – bet mūsu rokas pārnestā nozīmē kļūst netīras, ja pielietojam psiholoģisku vardarbību, ja izdarām spiedienu uz otru cilvēku un mēģinām viņu pakļaut. Tā varbūt ir pat vēl lielāka vardarbība, jo pirmajā gadījumā cieš vienīgi miesa, bet otrajā gadījumā cieš cilvēka dvēsele. Tātad respektēt otra cilvēka brīvību, viņa cieņu, nemēģināt viņu pakļaut! Es domāju, tas ir ļoti aktuāli arī ticīgu cilvēku vidū, jo pakļaušana mēdz būt arī ar it kā labiem nodomiem un ticības vārdā. Piemēram, ja otrs ģimenes loceklis ir neticīgs un es metos viņam virsū, lai padarītu par ticīgu vardarbīgā veidā. Tā vairs nav normāla ticība, tā ir ideoloģija, ko mēģina uzspiest, jo, kā Jēzus saka: „Patiesība jūs darīs brīvus.” Tas nozīmē, ja cilvēks iekšēji pieņem tos argumentus, ja viņš saprot, ka tā ir patiesība, un viņa sirds iedegas, un viņš vēlas to pieņemt, lūk, tā būs ticība, bet ne tad, ja es viņu piespiedīšu un pakļaušu. Tā ir viena svarīga joma ceļā uz svētumu.
Otra joma, kas ir ļoti svarīga un kuru es jau minēju, ir maskas mūsu sabiedrībā. Diemžēl ir populāri izlikties par citādāku, nekā es esmu. Būtiski ir pieņemt patiesību par sevi un būt tādam, kāds tu esi, jo [pretējā gadījumā] tas rada spriedzi gan attiecībās ar cilvēkiem, gan arī pašā cilvēkā, ja tu visu laiku mēģini tēlot kādu citu, it kā tu būtu uz skatuves visu laiku. Bieži vien mēs tā esam pieraduši pie tām maskām, ka tās ir kā ieēdušās mūsos un mēs ar tām identificējamies. Līdz ar to, lai no tām tiktu vaļā, – es pat teiktu, ka cilvēcīgi tas nav iespējams, – mēs varam lūgt, lai Dievs atver mūsu acis, tā kā Evaņģēlija aprakstos, kur ir teikts, ka aklais nāk pie Jēzus. Pateikt: „Kungs, es garīgi švaki redzu. Kungs, atver manas acis, lai es redzu, kas man traucē būt svētam, kas ir par traucēkli tam, lai mana sirds degtu ar jaunu dedzību, lai tā degtu mīlestībā uz Tevi un dedzībā par to, lai visi pārējie iepazītu Evaņģēliju un Dieva valstības skaistumu!” Ja mana sirds ir sačokurojusies vai vienaldzīga, tad tas nozīmē, ka tā uguns vēl nav aizdegusies iekšā. Un, ja uguns nav, tad ir kaut kādi šķēršļi, tad tā malka ir slapja. Un kas ir tas slapjums, kas traucē tai aizdegties?
Varbūt atstāšu šo jautājumu atvērtu personīgām pārdomām un personīgai lūgšanai, jo es domāju, ka šeit ikvienam no mums ir iespējas augt. Tā kā Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts, ka tad, kad Jēzus ienāca pasaulē, tad caur Viņu no žēlastības uz žēlastību katrs var augt. Ikvienam no mums ir dāvāta ticības žēlastība, un mūsu klātbūtne šeit liecina par to, ka mēs nākam pie Kunga, bet ikvienam no mums Dievs grib dot vairāk, grib iededzināt mūsu sirdi vēl, grib ieliet mūsos vairāk prieka, vairāk mīlestības, vairāk dedzības. Šajā īpašajā dienā lūgsim Dievam šo žēlastību un lūgsim Viņa svēto aizbildniecību, lai mēs varam kļūt viņiem līdzīgi katrs savā veidā!
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs
