Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs aizvadītajā nedēļā piedalījās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, kuras laikā pauda Baznīcas nostāju jautājumā par ģimenes konceptu. Ņemot vērā, ka atsevišķi mediji, iespējams, pārpratuši vai interpretējuši arhibīskapa teikto, viņš sniedz savu skaidrojumu.
15. decembrī es piedalījos Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, kurā aicināju, nemainot ģimenes konceptu un atstājot malā ideoloģiskos strīdus, piedāvāt aizsardzības mehānismu vienotā mājsaimniecībā dzīvojošām personām. Ziņu portāli diezgan intensīvi atspoguļoja sēdē notikušo. Diemžēl man ir jāatzīst, ka vairākos portālos ziņu virsraksti izkropļo manis nodoto vēstījumu Saeimas komisijas sēdē un līdz ar to mana doma tur nav precīzi atreferēta. Tāpēc vēlos šeit vēlreiz izklāstīt mana priekšlikuma pamatojumu un būtību.
Pēdējos gados mūsu sabiedrībā notiek arvien spraigākas diskusijas nereģistrēto partnerattiecību jautājumā. Ir novērojams arvien pieaugošs spiediens uz likumdevējiem, cenšoties panākt, lai šiem partneriem tiktu piešķirtas līdzīgas tiesības kā laulātajiem. Tas izraisa konservatīvi noskaņotās sabiedrības arvien pieaugošu sašutumu pret šāda veida iniciatīvām. Tātad, no vienas puses ir cilvēki, kuri saka, ka ir vajadzīgs reģistrēt partnerattiecības, piešķirt tām tādas pašas tiesības kā laulātajiem. No otras puses ir tie, kuri saka, ka viss ir jāatstāj tā kā ir, un nedrīkst būt nekādas pretimnākšanas tiem, kuri dzīvo pretrunā ar mūsu gadu simtiem sargātajām tradīcijām, jo to pamatā ir dabiskais likums un kristīgās vērtības. Turpinot tādā pašā stilā, iznāk, ka mēs nonākam strupceļā un nav nekāda risinājuma, viedokļi tikai polarizējas un spriedze pieaug. Rezultātā pieaug arī neiecietība starp abām grupām un viens otru sāk uztvert kā ienaidnieku. Tolerances un iecietības trūkums tad kļūst raksturīgs abām pusēm, it īpaši tas izpaužas sociālajos tīklos un ziņu portālu komentāros. Rezultātā Latvijas sabiedrībā tikai pieaug polarizācija un ir parādījusies vēl viena robežšķirtne sabiedrības locekļu vidū.
Diemžēl mūsu sabiedrība jau tāpat ir pietiekami polarizēta un sašķelta, klāt pie visa tā cilvēki ir saspringti un noguruši no Covid-19 pandēmijas izraisīto ierobežojumu sekām, valda arī nedrošība par nākotni. Daudzi sev uzdod jautājumu: vai es nebūšu nākamais, kurš saslims? Kas tad notiks?
Šai situācijā ļoti negribētos vairot spriedzi un sadrumstalotību mūsu sabiedrībā. Redzot notiekošo, jau ilgāku laiku biju domājis par to, ka šai situācijā būtu jāmeklē kāds risinājums, kas novērstu tālāko situācijas eskalāciju. Situācija ir sprādzienbīstama. Šis jautājums ir ļoti sensitīvs. Nesenais Satversmes tiesas spriedums un sabiedrības reakcija to parāda. Bez tam, ir jāņem vērā, ka Latvija šai jomā izjūt arī starptautisko institūciju spiedienu, kas arī draud arvien pieaugt, ar to arī ir jārēķinās.
Redzot šādu notikumu attīstību, esmu nācis klajā ar risinājuma piedāvājumu, tas aptver daudz plašāku cilvēku loku, nekā tikai nereģistrētajās partnerattiecībās dzīvojošos. Meklējam problēmas risinājumu, jo cilvēkiem, kuri dzīvo vienā mājsaimniecībā, ir reālas problēmas. Viņi nevar apmeklēt viens otru slimnīcā. Viņi nevar pārstāvēt viens otru dažādās instancēs. Tad, ja kāds no viņiem nomirst, pārējie nevar mantot, viņiem vairs nav tiesību uz dzīvojamo platību. Zinātāji noteikti varēs pastāstīt vēl par daudzām citām situācijām, kurās rodas sarežģījumi. Šīs visas praktiskās problēmas vajadzētu risināt, jo tās ir ne tikai pāriem, kuri dzīvo nereģistrēti, bet arī daudziem citiem – pensionāriem un viņu aprūpētājiem, audžuvecākiem un viņu audžubērniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tiem, kas par viņiem gādā. Šāda veida problēmas var būt arī klosteru un reliģisko kongregāciju locekļiem, kuri dzīvo vienā kopienā.
Piedāvāju visu šo kompleksu apskatīt kopumā un ieviest tehnisku risinājumu, kurš neskar ideoloģiskus jautājumus un kurš neaizskar tās vērtības, kas ir svarīgas tradicionālajai jeb konservatīvajai sabiedrības daļai. Tāpēc, risinot aprakstīto problēmu un cenšoties iestrādāt tās risinājumu likumdošanā, nelietosim šeit tādus jēdzienus kā laulība, ģimene, reģistrācija. No šejienes arī izrietēja mans piedāvājums ieviest formulējumu “Kopīgas deklarētās mājsaimniecības un savstarpējās aprūpes likums”. Tātad tas izskatītos šādi: personas, kas dzīvo vienā mājsaimniecībā un vēlas uzņemties zināmu atbildību viens par otru, deklarējas pie notāra un tas viņiem dod piekļuves tiesības apmeklējot citus šīs mājsaimniecības locekļus slimnīcā, pārstāvēt dažādās instancēs, neliecināt vienam pret otru kriminālprocesā utt. Jēdziens “deklarēšanās” ir neitrāls, un nesatur sevī ideoloģijas pieskaņu, neasociējas ar struktūru, kas atgādinātu laulību. Tāpēc šāds likums atrisinātu praktiskās problēmas, kas ir samilzušas plašam cilvēku lokam – kā jau minēju, pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, heteroseksuālajiem un arī viendzimuma pāriem, kuri dzīvo kopā.
Protams, risinājuma ietērpšana konkrētos likuma pantos jau ir speciālistu, pirmkārt, juristu kompetencē.
Edgars Pastara kungs, kurš ir konstitucionālo tiesību eksperts, Saeimas sēdē ir piedāvājis ieviest nelielas izmaiņas Notariāta likumā un tad attiecīgi iestrādāt atbilstošas arī visos pārējos ar to saistītajos likumos.
Tomēr šeit man ir jāizdara viena ļoti būtiska piebilde: mūsu Satversmē ir rakstīts, ka valsts aizsargā, pirmkārt, laulību. Laulība ir ilgtermiņa “projekts”. Baznīca māca, ka tās ir attiecības uz visu mūžu. Un laulībā, kurā ir tēvs un māte, bērns var harmoniski attīstīties, pakāpeniski atklājot savu identitāti, atklājot vīrieša un sievietes atšķirības un katrā dzimumā esošo bagātību un nobriest ģimenes veidošanai. Nobriest tam, lai stātos laulībā, radītu pēcnācējus, tādā veidā pavairojot arī tautas genofondu, nodrošināt tautas izdzīvošanu cauri gadsimtiem. Vēlos uzsvērt, ka jebkurā gadījumā laulātajiem ir jānodrošina privileģēts stāvoklis. Aicinu mūsu valsts likumdošanā iestrādāt sviras, kuras veicinātu laulības noturību ilgtermiņā. Un būtu jāveicina, lai tieši laulībā dzimst bērni, nevis ārlaulībā. Bez tam, minētās problemātikas kontekstā mēs daudz diskutējam par pāru tiesībām, bet nerunājam par bērnu tiesībām, kas arī ir ļoti svarīgs jautājums. To gan šajā reizē neapskatīšu.
Ceru, ka šis skaidrojums palīdzēs precīzāk saprast mana Saeimas sociālo un darba lietu komisijas 2020. gada 15. decembra sēdē izskanējušā vēstījuma būtību.
