Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2013. gada 24. decembris
Pirms maza brītiņa mēs solistu izpildījumā dzirdējām šo brīnišķo apsolījumu, ka rīt tiks iznīcināts ļaunums zemes virsū un pār jums valdīs pasaules Pestītājs. Cīņa ar ļaunumu. Kā var iznīcināt ļaunumu? Es domāju, ka cilvēki par to ir lauzījuši galvas kopš laiku sākuma. Kopš pastāv cilvēks, viņu satrauc ļaunuma problēma. Un ļaunuma problēma parasti kaut kādā veidā ir saistīta ar ticību pārdabiskajam, ar ticību Dievam, jo cilvēks vairāk vai mazāk apzinās, ka ar ļaunumu saviem spēkiem nav iespējams tikt galā. Un interesanti, ka Jēzus laikā cilvēce savos atbildes uz ļaunuma problēmu meklējumos bija iegājusi strupceļā. Bija tikai mazs pulciņš, maza cilvēku saujiņa, kas bija gatava kapitulēt Dieva priekšā un pieņemt to plānu, ko attiecībā uz ļaunuma problēmu, attiecībā uz to, kā vispār atrast Dievu, kā ar Viņu stāties tuvās attiecībās, tātad bija gatavi pieņemt Dieva plānu, nevis izdomāt kārtējo teoriju, elku vai aizmukt pie kaimiņu tautām. Šī cilvēku saujiņa bija gatava pieņemt Jēzu, kas piedzima, un arī visu to, ko Viņš nesa, un arī Viņa plānu cīņā pret ļaunumu. Pārsvarā tie bija neizglītoti Galilejas zvejnieki, bet interesanti, ka šie 12 mācekļi, sadarbojoties ar Jaunavu Mariju un dievbijīgam sievietēm, kuras arī atbildēja uz Jēzus aicinājumu, pārveidoja pasauli. Lai arī visvarenā Romas impērija trīs gadsimtus visus savus spēkus un represīvos līdzekļus ieguldīja cīņā pret Kristus mācekļiem, beigās tai tomēr bija jākapitulē un tā atzina kristietību par oficiālo impērijas reliģiju.
Kristus mācekļi atvērās Dieva spēkam un šai spēkā spēja pārvarēt visas grūtības un arī atbruņot to impērijas ļaunumu, kas ar visu bardzību vērsās pret viņiem. Interesanti, ka divu tūkstošu gadu laikā redzam, ka vēsturei ir daudzkārt atkārtojusies, jo, piemēram, Lielā franču revolūcija mēģināja „atrisināt” kristiešu problēmu, pēc tam lielā sociālistiskā revolūcija, kas ar visiem spēkiem mēģināja likvidēt reliģiju kā visbriesmīgāko cilvēces aizspriedumu. Mūsdienās tas notiek divējādā veidā. Radikālā islāma zemēs kristieši tiek nostādīti izvēles priekšā – vai nu nāve vai atsacīšanās no ticības Kristum. Mūsdienu t.s. civilizētajā pasaulē tas notiek daudz smalkāk. Kāpēc visos laikos notika šī cīņa pret kristietību? Ja tie bija totalitārie režīmi, tad viņiem ticība Jēzus Kristus mācībai bija neērta, jo tā atmaskoja to totalitāro būtību. No vienas puses, tas bija kā drauds, kā dadzis acīs. Bet no otras puses, tika atrastas vainas, kas bija Baznīcas pārstāvjos, kristiešos, dažās kristīgās baznīcas struktūrās, un izmantotas kā iegansts, lai norakstītu visu Kristus vēsti kopumā.
Tagad pamēģināsim palūkoties, kāda tad ir Kristus vēsts, kas ir izraisījusi tik dažādas reakcijas šo aizvadīto gadu tūkstošu garumā – gan vēlmi to iznīcināt, bet mēs arī zinām, ka tūkstošiem, miljoniem cilvēku ir atsaukušies uz to. Piemēram, pāvests Jānis Pāvils II sava pontifikāta laikā izsludināja par svētajiem lielāku cilvēku skaitu, nekā visi viņa priekšgājēji kopā. Tātad mums ir no kurienes smelties paraugu, no kā iedvesmoties. Šajos svētajos redzam, kādi ir augļi, ja mēs atveram sirdis Kristus mācībai.
Runājot par Kristus mācību, man gribētos ielūkoties šodienas Evaņģēlijā. Pirms dievkalpojuma diakons jautāja, kuru fragmentu lasīt – vai visu garo sarakstu ar visiem vārdiem? Un es teicu: garo. Kāpēc? Jo tajā pēc pirmā acu uzmetiena tik nesaprotamajā vārdu savirknējumā, ja mēs izlasām uzmanīgi un palasām paralēlās vietas Svētajos Rakstos, tad varam atrast ļoti interesantu informāciju. Tas saraksts parāda, ka Jēzus nav nokritis no zila gaisa, bet piedzimis konkrētu paaudžu secības rezultātā. Un piedzimis no Jaunavas Marijas, kas bija bez grēka, kuru mēs godinām kā bezvainīgo. Bet atskatāmies, no kādiem senčiem. Starp viņa senčiem cita starpā bija vieglas uzvedības sievietes. Piemēram, Tamāra, kurai no Jūdas piedzima divi dēli. Viņa bija tēlojusi vieglas uzvedības sievieti, lai pietuvoties savam svainim, kurš negribēja viņai atdot savu otro dēlu. Viņam pirmais dēls nomira, tad viņam pienācās atdot savu jaunāko dēlu, kad viņš paaugās, lai apprecētu Tamāru. Bet viņš to nedarīja. Tad viņa izmantoja viltību un ieņēma dēlu no Jūdas, var teikt, netiklā ceļā. Tāpat Dāvids sagrēkoja ar Ūrija, sava karavīra, sievu un pēc tam ar viltu, ar citu karavīru rokām to nogalināja. Redzam, ka Jēzus nenodalās, nesarauc degunu. Dievs nepasaka – ar tām netiklajām sievietēm Man nav nekā kopīga, viņas ir izslēgtas no Mana plāna, jo Jēzum ir jāpiedzimst tikai no ļoti dievbijīgiem un pareiziem senčiem. Ko tas nozīmē? Tajā izteikts nopietns vēstījums, ka Jēzus piedzimstot uz sevis savā ziņā kā apģērbu ņem visas cilvēces grēku nastu. Viņš nesarauc degunu, Viņš lielā mīlestība ienāk un kļūst viens no mums. Kā Baznīca māca, dievišķais Vārds, kļūstot cilvēks, noslēpumainā veidā ir savienojies ar katru no mums. Padomājiet, vai te nav ietverta Labā vēsts? Ar ikvienu no mums klātesošajiem, ar ikvienu no mūsu ģimenes locekļiem, ar ikvienu no mūsu tuvajiem un tālajiem.
Ko tas nozīmē, ka Viņš ir savienojies ar mums? Es te gribētu novilkt…, protams, tās būs ļoti nepilnīgas paralēles un mēģināt izskaidrot šo dziļo noslēpumu. Mēs zinām, ka ir tāda medicīnas prakse kā sirds pārstādīšanā. Vai ja kāds orgāns nespēj darboties, tad ārsti ir spējīgi to paņemt no kāda cita un ielikt mūsu organismā, kam pateicoties mēs varam dzīvot. Jēzus, piedzimstot mūsu vidū, ir pārstādījis mūsu būtības dziļumus, pašu dziļāko orgānu mūsos, kas ir sirdsapziņas dziļumos, kas ir morālās apziņas dziļumos, mūsu spēja mīlēt, darīt labu. Viņš ir iegājis mūsu būtības dziļumos, un to morālo orgānu, kas ir mūsos, apmainījis pret savējo. Turpinot šo nepilnīgo paralēli, var teikt, ka tagad mums tādā dziļā nozīmē mums ir divas sirdis. Mums ir vecā sirds, bet mums ir arī Jēzus dotā, kas saņemta, pateicoties Viņa piedzimšanai. Un tagad mēs varam sākt izmantot un darbināt šo jauno sirdi. Izmantošu vēl citu salīdzinājumu – ir gadījumi, kad cilvēkam sirds vāji strādā un viņam ieliek stimulatoru. Tad var teikt tā, ka mums ir ielikts mūsu spējas mīlēt un darīt labu un atbruņot ļaunumu stimulators. Mēs varam to lietot, apzinoties, ka mums tas ir, sākt to darbināt, bet mēs varam to arī atstāt novārtā.
Lūk, tāpēc, kā dzirdējām sākumā, tas ir tikai apsolījums, ka rītdien tiks iznīcināts ļaunums zemes virsū. Tā ir Dieva dāvana mums, bet mēs varam pateikt tam „nē” un neatvērties šai realitātei. Ja mēs neatveramies šim dievišķajam spēkam, tad neļaujam tam mūsos sākt pulsēt un pārveidot ne tikai mūsu būtības dziļumus, bet strāvot uz visu mūsu eksistenci, mūsu domām, jūtām. Ja mēs atveramies šai dāvanai, tad Ziemassvētku brīnums kļūst realitāte. Tad tiešām ir miers virs zemes labas gribas cilvēkiem, tad šis miers sāk mūs piepildīt. Tad šis dievišķais plāns pārņem visus mūsu darbus, domas, vārdus, visu mūsu dzīvi.
Dārgie Kristum ticīgie, es jūs aicinu, lai jūs atveraties šai noslēpumainajai klātbūtnei, kas ar Kristus piedzimšanu ir ienākusi pasaulē. Viņa dzimšanas dienas svinēšanai ir viens nodoms, mērķis – palīdzēt sākt apzināties to dāvanu, ko esam saņēmuši. Šī dāvana ir, bet mums arvien no jauna tā ir jāierauga, uz to jāatveras, tad brīnums kļūs realitāte.
Tāpēc šodien no visas sirds novēlu, lai jūs atveraties Kristus klātbūtnei ne tikai tai silītē, kas iekārtota baznīcas stūrī, bet atveraties Viņa klātbūtnei jūsu sirds dziļumos, jo ar Viņa piedzimšanu šī klātbūtne ir kļuvusi reāla. Mēs varam uz Viņu cerēt, paļauties, pie Viņa vērsties un no Viņa varam sagaidīt reālu palīdzību visu mūsu dzīves problēmu risināšanā. Protams, esam aicināti arī dalīties ar Viņu mūsu priekos, Viņam pateikties par visu to labo, ko no Viņa esam saņēmuši.
Tāpēc jums novēlu priecīgus Kristus dzimšanas svētkus un lai ikviens no jums ierauga un piedzīvo šo dāvanu, ko ir saņēmis, dalās ar to un nes šo labo vēsti citiem tālāk. Āmen!
Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs