Lāčplēša dienas rīts Rīgā sākās ar ekumenisku dievkalpojumu Doma baznīcā. Uz to bija pulcējušās gan valsts augstākās amatpersonas, gan ārvalstu diplomāti, virsnieki, karavīri. Dievkalpojumā klātesošos uzrunāja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Augsti godājamais valsts prezident, ekselences, virsnieki, karavīri, brāļi un māsas Kristū!
Šodien pieminam mūsu tautas varoņus. Dievs ir paredzējis, ka katrai tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos, ka katrai tautai ir tiesības izvēlēties savu ceļu. Patiesībā arī katram cilvēkam, pilsonim ir tiesības uz to pašu, un valsts pienākums ir to nodrošināt. Bet neviens to neuzdāvina. Zinām, ka Latvijai bija 700 gadi jāgaida, kamēr radās šī iespēja. Kamēr tauta nobrieda, lai cīnītos par brīvību un pašnoteikšanos. […] Lai līdz tam nobriestu, vajadzīga piederības apziņa, lai saprotam, ka tas ir svarīgi, ka zem sveša jūga nav iespējams pilnvērtīgi attīstīties. Tas neļauj kaut kādā mērā būt īstiem cilvēkiem.
Tas, kas bija svarīgi 1919. gadā, tajā situācijā, kļūs būtiski arī šodien. Šī tēma kļūst arvien aktuālāka. Mēs sākam apzināties, ka bruņotie spēki ir svarīgi […], jo situācija pasaulē ir tāda, ka atkal ir nepieciešamība pastāvēt par savu pašnoteikšanos un brīvību. Mums ir vajadzīgi bruņotie spēki, zemessardze. Vajadzīgs aprīkojums, lai zemessardzi sagatavotu. Tāpat tiek runāts par jaunsardzi, par vajadzību patriotismā audzināt jauniešus.
Šogad bija izdevība pabūt Izraēlā un bija iespēja pabūt ar vietējiem, un viņi pastāstīja, ka dažu dienu laikā viņi var mobilizēt 2 miljonus cilvēku savas zemes aizstāvībai. To pašu es dzirdēju Šveicē. Lai gan valsts ir maziņa, iedzīvotāju maz, vairāki miljoni cilvēku ir gatavi īsā laikā stāties un aizstāvēt savu zemi. Un es domāju, ka mēs varam ņemt no tādām valstīm piemēru, ka grūtā brīdī varam pastāvēt par savu zemi. Tā tas ir Dieva plānā paredzēts – ja tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos, tad pienāk brīži, kad šīs tiesības jāaizstāv ar spēku un pat atdodot savu dzīvību. Tas ietverts arī Jēzus novēlējumā mācekļiem – nav lielākas mīlestības, kā tās, ja kāds atdod dzīvību par brāļiem. Tas ir ārējais aspekts, kuru, es domāju, visi klātesošie saprot. Saprot patriotismu, nepieciešamību aizstāvēt savu zemi, brīvību.
Bet šodien vēlos pievērsties tam, kas ir pamatos šai gatavībai. Kas cilvēka dvēseles dzīlēs palīdz smelties spēkus gan patriotismam, gan pašaizliedzībai, tuvākmīlestībai. Mēs dzirdējām Svēto Rakstu fragmentu no Vēstules efeziešiem. To var nosaukt par svētā Pāvila testamentu – visas viņa mācības un vēstuļu – rezumējumu. Šajā tekstā, izmantojot tā laika militāro terminoloģiju, tiek runāts par garīgam lietām. Pamēģināsim savienot garīgās un militārās lietas, kā viņš tās savienoja. Pāvils saka: “Topiet stipri savā Kungā viņa varenajā spēkā.” Viņš runā par garīgo spēku. Tas, kurš nav pieradis pārvarēt sevi, uzvarēt bailes, egoismu, kurš dzīvo sev, nebūs labs karotājs. Pie pirmajām briesmām mēģinās glābt sevi, uz viņu paļauties nevarēs. Tāpēc Pāvils saka, kur smelties spēkus, kad jāpārvar egoisms, šaubas, bailes.
Mums šodien ir ārējā emigrācija, par kuru labi zinām, bet ir arī iekšējā, kad cilvēks kapitulē iekšēji, vairs neko no savas valsts negaida, kad fiziski ir šeit, bet norobežojas savā lauciņā. Kādā veidā pārvarēt izolāciju, vēlmi norobežoties no atbildības par valstī notiekošo. Apustulis saka – topiet stipri. […] Patiesība ir tā, ka ir kāds augstāks spēks, ar kuru varam savienoties, uz kuru varam atvērties, avots, no kura varam smelties gara spēku. Cīņu, kas mūs gaida ar egoismu un patmīlību, bez pārdabiska spēka uzvarēt nevarēsim.
Tālāk viņš runā, ka jāapbruņojas ar Dieva ieročiem. Tā ir terminoloģija no grieķu valodas un nozīmē smago bruņojumu. Dievs ne tikai dod ieročus, apbruņojumu, kas ir viņa ieroči, viņa dotie līdzekļi, bet arī pats noslēpumainā veidā ir klātesošs cīņā. Tālāk skan aicinājums – apjozieties ar patiesības jostu. Zinām, ka cīkstoņiem ir josta. Bez jostas var palikt bez biksēm. Josta vajadzīga, bet patiesības josta ir dievišķā patiesība kas ietverta Evaņģēlijā un ko cilvēks pieņem kā savas dzīves pamatu. Patiesības josta, ar kuru apjožamies, ir dzīvē iemiesota Evaņģēlija patiesība.
Tālāk tiek runāts par taisnības bruņām. Tā ir Dieva taisnība, […] jo Dievs mūs dara taisnīgus, mēs paši to nevaram. Ja uz šo aicinājumu atsaucamies, tad mums ir šīs bruņas. Tad seko aicinājums apvilkt apavus. Tai laikā Grieķijā valkāja vieglas sandales. Tie bija viegli, izturīgi apavi, kas labi turējās kājās. Vieglās sandales ļauj ātri manevrēt, kustēties, tās netraucē. Apustulis saka apaut šīs sandales, lai kalpotu miera Evaņģēlijam.
Ko nozīmē kalpot miera Evaņģēlijam? Tas nozīmē iegūt mieru sevī , jo izklaidīgs un nemierīgs karavīrs cīņas laikā nespēj labi cīnīties. Kas ieguvis iekšēju mieru, savaldījis savas bailes, spēs pieņemt adekvātus un pareizus lēmumus, objektīvi novērtēt situāciju kaujas laukā. Tas ir militārā nozīmē.. Ne mazāk svarīgs ir teksta garīgais pielietojums. Viens no austrumu svētajiem teica: “Iegūsti mieru, un tūkstoši ap tevi izglābsies.” Cilvēks, kas ir ieguvis mieru sevī, sevi savaldījis, spēj izplatīt uz āru šo auru.
Tālāk apustulis aicina paņemt ticības vairogu, kas saskaņā ar tā laika militāro terminoloģiju nozīmē smagi bruņota karavīra vairogu, kādu izmantoja romieši. Tas bija 0,75 m uz 1,20 m liels. Ja kareivis pieliecās, vairogs pasargāja no pretinieka bultām un triecieniem. Ticības vairogs tā ir stipra ticība, tad garīgais ienaidnieks, tas ir, kārdinājumi, kaislības, nespēj mūs ievainot. Apustuļa minētā pestīšanas bruņu cepure. Vispirms ir cerība uz to ,ka Dievs ir spējīgs mūs glābt un atbrīvot no garīgām briesmām un ienaidnieka. Jēzus atbrīvo no laicīgā ļaunuma un slimībām, arī ļaunā gara un no grēka varas. Dod cilvēkiem iekšējo brīvību. Kam ir cerība, ka Dievs spēj glābt, tas kārdinājumos un grūtā brīdī nezaudēs galvu un skaidro saprātu.
Un visbeidzot ir runa par kara zobenu – abpusēju, īsu zobenu, kas noder gan aizsardzībai, gan uzbrukumam. Vispirms tas ir Dieva Vārds, kas ir gaisma. Tā nāk no Dieva un atklāj patiesību par mums pašiem, mūsu situāciju un kas mums jādara. Ar šo zobenu, ar šo Vārdu, kas atbilst konkrētai dzīves situācijai, gūstam orientāciju un spējam uzvarēt. Un beidzot teikts: “Lūdziet Dievu garā.” Tas ir, ļaujies Dieva gara iedvesmām, lūdzoties par to, ko Dievs mums ieliek sirdī: par tautas, ģimenes, mūsu pašu vajadzībām. Lai šis Dieva Vārds, kas tika šodien piedāvāts, palīdz mums stiprināties šai valstij svarīgajā dienā!
Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs
