Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā, 2016. gada 14. augustā
Lai top slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie svētceļnieki, vai jūs esat uzdevuši sev jautājumu – kāpēc es esmu atnācis uz Aglonu? Kāpēc mēs esam šeit sapulcējušies? Vieni ir kājām mērojuši simtiem kilometru. To no rīta Svētajā Misē dzirdējām, kad prezentējās svētceļnieku grupas. Aizkustinoši stāsti un aizkustinošas prezentācijas. Citi ieradās ar velosipēdiem, citi ar auto, citi ar autobusu, vilcienu. Katru gadu vismaz lielu daļu no mums kaut kas velk uz šejieni. Kas konkrēti? Kā to īsi noformulēt? Vieniem, sevišķi tiem, kas pirmo reizi, tā var būt ziņkārība, sevišķi tiem, kas vēl ir tikai ceļā uz ticību un kas ir šeit pirmo reizi. Citiem tā var būt vēlme pabūt draudzīgā vidē, atvaļinājuma laikā pamainīt ikdienas atmosfēru, savā ziņā izlādēties. Bērni vēlas arī piedzīvojumus, iepazīt nezināmo. Viena daļa noteikti tāpēc labprāt dodas svētceļojumā.
Protams, var būt vēl daudzi un visdažādākie iemesli. Es tomēr gribētu paskatīties uz šo faktu no ticības viedokļa, un tad mūsu atrašanās Aglonā būtību vislabāk izsaka pirms brīža dzirdētā lūgšana. Tā bija Svētās Mises orācija jeb lielā lūgšana pirms grēku nožēlas lūgšanas un Gloria: “Kungs Dievs, uzklausi mūs Vissvētākās Jaunavas Marijas aizlūgumu dēļ, lai arī mēs, atpirkti ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, nonāktu pie Tevis debesu godībā.” Šo īso lūgšanu var nosaukt par Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku “Credo”. Tanī mēs varam atrast trīs elementus: debesu godību; atpirkšanu caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos; Vissvētākās Jaunavas Marijas aizlūgumus, kurus Dievs uzklausa.
Sāksim pēc kārtas. Debesu godība ir mūsu dzīves mērķis. Un Jaunava Marija to ir sasniegusi. Mēs svinam to brīdi, kad viņa ieiet tai godībā, parāda mums ceļu. Atšķirībā no Jēzus Kristus, kas bija patiess Dievs un cilvēks, viņa bija tikai cilvēks, kurš bija vistuvāk Dieva Dēlam. Kā mēs dzirdējām lasījumā no Pāvila 1. vēstules Korintiešiem, godība būs sasniegta tad, kad iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais būs ietērpies nemirstībā. No teksta izriet, un to apliecina arī mūsu dzīves pieredze un novērotie fakti, ka esam iznīcīgi un trausli. Daudzi to svētceļojuma laikā piedzīvoja, kad bija saberztas tulznas, par kurām mēs varējām liecībās dzirdēt. Tātad, esam trausi, ievainojami un viegli aizvainojami. Kāpēc? Raksti apgalvo: “Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir Likums.” Tātad, šīs cilvēka dabas ievainojamības dzelonis jeb iemesls ir grēks.
Paskatīsimies vismaz uz dažām būtiskām grēka izpausmēm pasaulē, kā šis nāves dzelonis darbojas.
Pirmkārt, tie ir terora akti, par kuriem dzirdam arvien biežāk un kuros mirst nevainīgi cilvēki, tie ir šo terora aktu inspirētāju un izpildītāju grēka sekas: akla naida, atriebības kāres un reliģiskā fanātisma sekas. Pāvests Benedikts XVI, kad vizitēja Aušvicu, ierunājās par trešo totalitārismu, kas ir reliģiskais fundamentālisms, reliģiskais fanātisms jeb islāmiskais ultrafanātisms, kurš ir pieteicis karu Rietumu pasaulei. Un esam dzirdējuši jēdzienu “hibrīdkarš”, tas ir citādāks karš nekā iepriekšējie divi pasaules kari, jo tas ir vērsts uz jebkuru, arī uz bērniem, veciem cilvēkiem, sievietēm. Viņi nešķiro, viņi nogalina visus. Runājot par šī kara inspirētājiem, pāvests Francisks sacīja, ka ir kaut kas, kas aiz tā visa stāv, ka tas nav vienkārši no tukšas vietas radies. Tā ir viena grēka izpausme.
Tālāk tās ir tā saucamās ekoloģiskās problēmas, bet to iemesls ir grēka piesārņota cilvēka sirds, kas inficēta ar egoismu, alkatību un bieži vien vieglprātību, kad cilvēks nav informēts, kādas sekas ir viņa rīcībai. Vēl svētais Jānis Pāvils II rakstīja par grēka struktūrām. Tās izveidojas tad, kad cilvēki ar garīgi un morāli piesārņotām sirdīm apvienojas savu egoistisko mērķu īstenošanai. Sevišķi postoši tas ir tad, kad viņi ir ar asu prātu, bieziem makiem un lielu ietekmi sabiedrībā. Šeit jau ir jāsāk runāt par cilvēku sabiedrības ekoloģiju. Un es gribētu pievērsties dažiem sabiedrības ekoloģijas jomas jautājumiem.
Pirmkārt, tā skar tādas valstiski svarīgas jomas kā ģimenes politika, kas ietver sevī izpratni par laulību, cilvēka dzimuma identitāti un pietāti pret seksualitāti. Ir ļoti bīstami un postoši atraut seksualitāti no cilvēka personas integritātes, tātad no cilvēka dvēseliskās un garīgās dimensijas, kā arī dzīvības tālāknodošanas, padarot to par preci, un, protams, šeit rodas jautājums par tā saucamajām pirmslaulību un ārlaulību attiecībām, jo mūsdienu sabiedrībā, kad seksualitāte ir atrauta no garīgās dimensijas, tad ir “visi tā dara un es arī tā darīšu” un tas netiek laists caur Laulības sakramentu. Nav pietātes un apziņas, ka laulība ir kaut kas svēts un seksualitāte ir laulības dzīves sastāvdaļa. Un bez Dieva svētības, bez īpašas Viņa klātbūtnes nav iespējams mīlēt vienam otru tā, kā vismaz tas tiek solīts laulībā stāšanas brīdī.
Nākamais cilvēku sabiedrības ekoloģijas jautājums ir taisnīga ienākumu un nodokļu sadale, tā ir darba iespēju visiem sabiedrības locekļiem un taisnīga atalgojuma nodrošināšana. Vai gadījumā nepilnības šai jomā nebija galvenais iemesls tik masveidīgajai cilvēku aizplūšanai no Latvijas? Mēs varētu šo analīzi paturpināt. Domāju, katrs savā dzīvē, izmeklējot savu sirdsapziņu, var atklāt, kurā jomā šis dzelonis visvairāk darbojas.
Un Svētajos Rakstos lasām, ka grēka spēks ir Likums. Ko tas nozīmē? Pirmajā brīdi tas varētu likties nesaprotami. To var paskaidrot sekojoši: kamēr cilvēks dzīvo bez likuma, nav iepazīstināts ar to, viņš neapzinās, kas ir labs un ļauns, un no viņa nevar prasīt atbildību. Kā mazs bērns – kamēr nav informēts, nesaprot, ko dara. Dievs iesākumā iedeva cilvēkam tikai vienu bausli: tev nebūs ēst no labā un ļaunā atziņas koka augļiem. Vēlāk tas tika precizēts 10 baušļos Sinaja kalnā, kas tika iedoti Mozum, bet Jaunajā Derībā tika atkal sintezēti divos – Dieva un tuvākā mīlestības – baušļos. Skatoties caur sākotnējā, vēl paradīzē dotā baušļa prizmu, varam tos pārformulēt šādi: nepārbīdi manis atklātās labā un ļaunā robežas; pieņem manu autoritāti, uzticies man, pat ja nesaproti līdz galam tam jēgu, jo Dievs Ādamam un Ievai teica: “Pretējā gadījumā tu mirdams mirsi.” Tiksi pakļauts iznīcībai un nāvei. Mēs tagad izgājām šo riņķi un redzam, kas ir par iemeslu, traucēkli, šķērsli, lai mēs varētu ienākt Debesu godībā, lai varētu sekot Jaunavas Marijas pēdās.
Protams, ar varu nevienam baušļus nevar uzspiest. Tomēr gadījumā, kad valstis, atsaucoties uz vairākuma viedokli, ieved likumus, kuri ir klajā pretrunā Dieva atklātajām labā un ļaunā robežām, ar 10 baušļiem, ar Baznīcas mācību, kas skaidro baušļus, tad iznīcības un trausluma, nedrošības un apjukuma dimensija sabiedrībā strauji pastiprinās. Sāk ļodzīties valsts pamati, jo vairs nav vienojošo vērtību. Katrs sev pats nosaka ļaunā un labā robežas, vai arī tās tikušas pārbīdītas, tad sākas tas, ko saucam par identitātes krīzi. Un to mēs šodien novērojam Eiropā.
Kā var pārvarēt šo iznīcības spēku, mūsu individuālo un sabiedrības trauslumu, kas darbojas mūsos. Svētajos Rakstos atrodam īsu, skaidru un kodolīgu atbildi: “Pateicība Dievam, kas mums ir devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Kā arī sākumā dzirdētajā lūgšanā: “Lai arī mēs, atpirkti ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, nonāktu pie Tevis debesu godībā.” Jēzus Kristus persona ir atbilde uz mūsu problēmām, uz mūsu trausluma un ievainojamības problēmām. Kādā veidā? Jo Jēzū Kristū satiekas redzamais un neredzamais, dievišķā pasaule un šīs zemes realitāte. Ja nākam Viņam tuvāk, ja iepazīstamies ar šo noslēpumu un noslēpumu, kas tiks apcerēts Krustaceļā – Kristus ciešanām, nāvi, bet arī augšāmcelšanos – tam ir cieša saistība ar mūsu ievainojamības problēmu, ar grēka spēka problēmu mūsu dzīvē. Apustuļi to sludina ar milzīgu pārliecības spēku, un pēc tam visos laikos mācekļi to ir sludinājuši. To ir sludinājis svētais Meinards Latvijā un ar to sākās Latvijas kristianizācija un ieiešana Rietumeiropas kultūras un civilizācijas apritē. Kristus nāve un augšāmcelšanās, ja mēs pieņemam ticībā, ka tai ir saikne ar mūsu grēku un vājumu, pārvar mūsu trauslumu un atbrīvo mūs no grēka varas. Tad tas sāk notikt un darboties, šī inde, dzelonis tiek rauts ārā un mēs esam atbrīvoti. Ja čūska iekož, tad vajag ievadīt pretindes preparātu, kas neitralizē šo indi. Un mēs varam turpināt dzīvot. Līdzīgi ir ar grēka indi, kas ir mūsos, bet pretlīdzeklis tai ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Jautājums – kā pie tā nonākt, lai tā ir realitāte manā dzīvē. Nonākam pie trešā punkta, kas ir Jaunava Marija, kura par mums iestājas un caur kuras aizbildniecību mēs piekļūstam šai realitātei. Pirmajā lasījumā dzirdējām par Derības šķirstu, kurš tiek ienests Jeruzalemē. Mēs Svētās Mises noslēgumā dziedāsim Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju. Tur viens no uzsaukumiem ir: Derības šķirsts, lūdz par mums. Jaunava Marija tiek salīdzināta ar Derības šķirstu. Ko darīja Derības šķirsts? Tas ienesa Dieva klātbūtni. Lai to klātbūtni varētu izdzīvot un tā nestu augļus, lasījumā redzam diezgan nopietnu sagatavošanās procesu. Atsevišķus fragmentus no šī lasījuma atgādināšu.
“Dāvids sapulcināja visu Izraēli Jeruzalemē, lai Kunga šķirsts tiktu pārnests savā vietā, kuru viņš tam bija sagatavojis, kā arī sapulcināja Ārona dēlus un levītus. Un Levi dēli nesa Dieva šķirstu.” Dāvids sagatavoja šķirstam vietu un nodrošināja, lai pārnešana notiktu svinīgi. Aglona ir kļuvusi par Derības šķirsta uzturēšanās – Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas svētgleznas – vietu, kur sanākam, lai viņa palīdz mums atvērties uz Dieva klātbūtni. Lūk, šīs paralēles!
“Un Dāvids sacīja… lai ieceltu… dziedātājus pie mūzikas instrumentiem… lai skaļāk ieskanētos prieka balsis.” Mūzikas instrumenti un dziedātāji, kuri palīdz noskaņot mūsu garu un dvēseli uz Dieva klātbūtni. Un Aglonā tiešām ir brīnišķīga mūzika gan dievkalpojumu laikā, gan Krustaceļā, kas spiežas mūsu sirdī un paceļ mūsu garu pretī debesīm, Dievam.
“Un, kad Dāvids beidza upurēt dedzināmos un izlīguma upurus, viņš svētīja tautu Kunga vārdā,” lai nonāktu līdz beigu svētībai. Un beigu svētība Svētajā Misē ir Euharistiskās procesijas noslēgumā, bet tās saņemšanai ir divi būtiski priekšnosacījumi. Viens ir izlīguma upuris. Un, pārtulkojot to mūsdienu valodā, pirmām kārtām, tā ir laba grēksūdze. Kas vēl nav izsūdzējis savus grēkus, te ir daudz biktskrēslu, un priesteri tur gaida un cītīgi strādā, kalpojot ar šo sakramentu. Izlīgt ar Dievu grēksūdzē, saviem tuvākajiem un sevi, ar savas dzīves vēsturi, kļūdām, neveiksmēm, Dievu, jo var būt tā, ka nesam pretenzijas pret Viņu, jo Viņš kaut ko ir pieļāvis mūsu dzīvē. Lai Derības šķirsts palīdzētu mums piepildīties ar Dieva klātbūtni, šis ir pirmais solis.
Otrais ir dedzināmais upuris. Ko tas nozīmē? Viss upuris tiek sadedzināts, un viņa vairāk nav. Patiesībā mēs, lasot Svētos Rakstus un Pāvila vēstules, esam aicināti nest patīkamu upuri Dievam, paši kļūt par dedzināmo upuri. Citiem vārdiem, lai veltāmies Dievam caur Jaunavas Marijas bezvainīgo sirdi un Jēzus sirdi! Lai atdodam sevi Dieva rīcībā bez bailēm un esam pārliecināti, ticam, ka tā ir labākā izvēle manā dzīvē.
Gribētos norādīt dažus pavedienus, kā to var izdarīt. Tie, kuri nav precējušies un vēlas kalpot Dievam – lai uzdod sev jautājumu: varbūt Dievs mani aicina uz priesterību vai konsekrēto dzīvi? Ģimenes cilvēkiem tā ir savas ģimenes veltīšana Jēzus un Marijas sirdij. Varbūt tā izpausme ir lēmums sūtīt savus bērnus uz katoļu skolu vai arī pašam iet studēt, piemēram, Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā, vai iesaistīties draudzes vai kādas kopienas, kustības, lūgšanu vai „Caritas” grupas darbībā. Arī tie, kuri dzīvo vieni, lai meklē savu īsto vietu Dieva plānā un veltī Viņam sev. Gan jau Viņš zinās, ko jums ieteikt darīt un kā īstenot sevi. Tas ir process, ceļš.
To labi izsaka šodien Evaņģēlijā dzirdētie vārdi: “Svētīgi tie, kas klausās Dieva Vārdu un to sargā!” Šī gada vārds, ko pāvests Francisks mums devis, ir žēlsirdība, bet tas ir arī viss Evaņģēlijs. Tā ir Baznīcas mācība. Kad katru dienu cenšamies šo Vārdu klausīties un īstenot, tad rezultātā mūsu iekšējais cilvēks nostiprinās, un iznīcības, apjukuma, neskaidrības, ievainojuma un aizvainojamības dimensija mūsu iekšienē iet mazumā. Līdz pat tam brīdim, kad iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais – nemirstībā. To es jums visiem arī novēlu. Droši spert soļus šajā ceļā. Āmen.
