Arhibīskapa sprediķis Kristus augšāmcelšanās dievkalpojumā 01.04.2018

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Kristus augšāmcelšanās dievkalpojumā, 1. aprīļa rītā. 

Dārgie brāļi un māsas Kristū, esam sapulcējušies, lai atcerētos un svinētu Lieldienu rīta notikumu. Svētās Mises sākuma lūgšanā ir vārdi: „Dievs, palīdzi mums, lai, svinēdami Kunga augšāmcelšanās noslēpumu, mēs arvien atjaunotos Svētajā Garā.” Kāda ir [liturģijas] galvenā atšķirība no teātra, kurš arī uz cilvēkiem ļoti spēcīgi iedarbojas? Teātrī mēs kļūstam piederīgi tiem notikumiem, kuri tur tiek attēloti, cilvēki arī piedzīvo katarsi teātrī, aiziet ar ļoti spēcīgiem pārdzīvojumiem. Bet liturģijā atšķirībā no teātra šie notikumi attiecas uz dievišķajiem noslēpumiem, tie nav cilvēciski notikumi. Liturģijā – Svētajā Misē vai citās liturģiskajās darbībās – tiek svinēti sakramenti, un sakraments ir neredzamās Dieva klātbūtnes jeb žēlastības, kā mēs sakām, redzamā zīme, caur šīm zīmēm Dievs ienāk mūsu vidū. Tātad šeit dievišķās darbības notikumi cilvēces vēsturē kļūst klātesoši, mēs kļūstam to līdzdalībnieki un tātad arī mūsos parādās to augļi.

Par augšāmcelšanos. Sākumā paskatīsimies nedaudz plašāk kontekstu, par kuru dzirdējām lasījumā no Apustuļu darbiem. Svētais Pēteris pēc Svētā Gara nosūtīšanas, tad, kad, var teikt, viņš jau ir atjaunojies Svētajā Garā, jau ir saņēmis Svētā Gara gaismu un redz visus šos Kristus ciešanu un augšāmcelšanās notikumus Svētā Garā gaismā, jo Dievs viņu ir apgaismojis par šo notikumu patieso nozīmi, saka tā: „Jums ir zināms [jo viņa klausītāji bija to visu pieredzējuši savām acīm], kas risinājās visā Jūdejā, ka Dievs svaidīja Svētajā Garā un spēkā Jēzu no Nācaretes, kas staigāja un dziedināja visus velna apsēstos, jo Dievs bija ar viņu, un mēs esam liecinieki visam, ko viņš darīja.”

Tātad cilvēki skaidri saprata, ne tikai racionāli, bet arī taustāmi ar to saskārās, ka Viņā manifestējās Dievs, Viņā bija klātesošs Dievs. Jēzus sludināja vēsti par Dieva valstību, un cilvēki redzēja, ka tā valstība ir Viņā un caur Viņu taustāmi atnāk. Tāpēc, protams, tautā radās cerība, ka beidzot apsolījumi, kurus, sākot ar Abrahamu un vēlāk caur praviešiem, Dievs daudzas reizes deva, par to, ka ļaunums tiks uzvarēts, ka tiks nodibināta taisnības valstība zemes virsū, ka ļaunie tiks sakauti – piepildīsies. Viņi ļoti gaidīja, ka Jēzus būs tas, kurš to visu izdarīs, un iedibinās viņiem saprotamu taisnības un mīlestības valstību.

Bet tad pēkšņi izrādās – nekā. Jēzu nonāvē. Tagad milzīga vilšanās, milzīga neizpratne. Mēs redzam, ka pat Jēzus mācekļi aizbēga un devās kur kurais, atgriezās pie saviem iepriekšējiem darbiem, domādami – nu jā, vēl viens neizdevies projekts. Bet šis gadījums atšķirībā no visiem pārējiem tomēr ir ļoti citādāks. Jo, ja arī mēs redzam, ka nāve apstrīdēja visu to, ko Jēzus bija darījis, apstrīdēja visus tos apsolījumus, kas bija Vecajā Derībā, tomēr trešajā dienā izrādījās, ka kaps ir tukšs. Un atkal tas ir fakts – ka kaps ir tukšs. Šis fakts pārvērta visu, jo ne tikai kaps bija tukšs, bet Viņš arī parādījās sākumā Marijai Magdalēnai, tad arī mācekļiem. Viņi viņu redz dzīvu, redz augšāmcēlušos. Šajā Apustuļu darbu fragmentā Pēteris saka – liecinieki esam ne tikai Viņa nāvei, bet arī tam, ka Dievs Viņu uzmodināja, Dievs Viņu augšāmcēla. Esam liecinieki tam, ka redzējām Viņu dzīvu, mēs ar Viņu kopā ēdām un dzērām.

Tālāk Pēteris saka: Viņš mums pavēlēja sludināt tautai un liecināt, ka Viņš ir Dieva ieceltais tiesnesis pār dzīviem un mirušajiem. Pēteris atsaucas arī uz Vecās Derības liecībām. Viņš saka: Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic Viņam, saņems Viņa vārdā grēku piedošanu.

To gribas sasaistīt ar tām pārdomām, ar kurām dalījos iepriekšējās dienās – ka cilvēcē visos laikos bija apziņa par tādu kā distanci starp cilvēku un Dievu. Cilvēcē bija apziņa par to, ka ir kaut kāds traips, kaut kāda nepilnība Dieva, dievišķās realitātes priekšā. Cilvēki vienmēr bija centušies tikt no tā vaļā – caur upuriem, visdažādākajām praksēm, lūgšanām, arī tā laika liturģiskajām darbībām, gavēšanu, bet tas nedeva galīgo risinājumu. Tagad sv. Pēteris, atsaucoties uz praviešiem, saka, ka ikviens, kas tic Viņam, Viņa vārdā saņem grēku piedošanu. Tātad, pateicoties Jēzus Kristus personai un pateicoties šiem Klusās nedēļas notikumiem un tukšā kapa faktam, mēs varam saņemt grēku piedošanu.

Bet šeit patiesībā sākas lielas problēmas, jo mūsdienu t.s. kultūra cenšas iestāstīt mums – grēka jau nav. Ir kaut kādas psiholoģiskas nepilnības, kaut kādi aizspriedumi, bet vispār jau grēka nav, nu varbūt sliktākajā gadījumā ir noziegumi, jo ir kriminālkodekss, ja to pārkāpj, tad ir kaut kāda vaina, bet tikai sabiedrības priekšā. Ja tevi neatklāj, tad ir viss kārtībā. Netiek uzsvērta sirdsapziņas loma, netiek pateikts, ka grēks ir realitāte un lai cilvēks būtu patiesi laimīgs, viņam ir nepieciešams būt harmonijā ar savu sirdsapziņu. Tāpēc gribu ar pilnu pārliecību teikt, ka mūsdienu t.s. masu kultūras uzstādījumi ir kā sirēnu dziesmas mitoloģijā, kuras centās Odiseju vadīt, lai viņš uzbrauc uz klintīm, tātad aiziet bojā. Tas ir taisnākais ceļš uz cilvēka iekšēju destrukciju, ceļš pretī depresijai. Ir svarīgi tomēr saukt lietas īstajos vārdos, paskatīties patiesībai acīs, atzīt patiesību par cilvēka dabu un to, ka tajā ir šis iekšējais plīsums un atvērtība uz to, ko saucam par grēku.

Bet, kad esam jau tik tālu nonākuši, tad šeit sākas Labā vēsts. Jo Labo vēsti nevar pasludināt, ja nenostājamies uz realitātes pamata. Ja esi atzinis, tad, lūk, ir šī vēsts – Viņa Vārdā var saņemt grēku piedošanu, viņš ir Dieva ieceltais tiesnesis par dzīviem un mirušiem, kā Svētie Raksti saka – ja mēs atzīstamies mūsu grēkos, tad Viņš ir žēlsirdīgs, Viņš nāk ar savu piedošanu, Viņa nāves, krusta un augšāmcelšanās spēks ienāk mūsu dzīvē un mazgā visus mūsu grēkus, un ieved mūsu dvēselē harmoniju, mieru, un apmierina mūsu dvēseles dziļākās slāpes. Jo patiesībā mūsu visdziļākās slāpes ir alkas pēc vienotības ar Dievu, ar tuvākajiem un sevi pašu. Un vienīgi Dieva žēlastība, Dieva klātbūtne, Dieva spēks var mums to dot un piešķirt spēku sakārtot savu dzīvi, savas attiecības ar saviem tuvākajiem tik tālu, cik tālu tas ir iespējams.

Atgriežoties pie teātra, var teikt, ka tā pozitīvais spēks ir tanī, ka tas arī var šīs dievišķās patiesības atblāzmu parādīt, nodot patiesību par cilvēku. Teātrim ir cilvēku paceļošais un aizraujošais spēks, ir kaut kādā noslēpumaina saskarsme ar dievišķajiem noslēpumiem, kas palīdz atklāt patiesību par cilvēku, un atvērties tai noslēpumainajai dievišķajai klātbūtnei, kas caurstrāvo visu pasauli. Kā svētie mistiķi saka – Kristus krusts noslēpumainā veidā caurauž pasauli. Bet ja krusts, tad arī Viņa augšāmcelšanās caurauž visu pasauli, un tā īpašā veidā ir pieejama šeit un tagad svētku liturģijā. Tāpēc aicinu atvērt savas sirdis uz augšāmceltā Kristus klātbūtni un ņemt līdzdalību Viņa uzvarā.

Pēc audio ieraksta sagatavoja LRKB IC

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti