Apustuliskie pamudinājumi

No Svētā tēva Jāņa Pāvila II apustuliskā pamudinājuma „Christifideles laici” par laju aicinājumu Baznīcā un pasaulē 20 gadus pēc II Vatikāna koncila

Jaunieši – Baznīcas cerība

46. Īpašu uzmanību Sinode veltīja jauniešiem. Un pilnīgi pamatoti. Daudzās pasaules valstīs jaunieši ir puse no visiem iedzīvotājiem un bieži – kā to rāda statistika – arī puse no Dieva tautas, kas dzīvo šajās valstīs. Jau tikai no šī viedokļa vien raugoties, jaunieši ir īpašs spēks un liels izaicinājums Baznīcas nākotnei. Baznīca jauniešos saskata savu tālāko ceļu uz nākotni, kā arī atspulgu un atgādinājumu tai priecīgajai jaunībai, ar kur Kristus Gars to nemitīgi bagātina. Šī iemesla dēļ Koncils jauniešus dēvē par „Baznīcas cerību”. 1985. gada 31. marta Vēstulē pasaules jauniešiem lasām: „Raugoties uz jaunatni, Baznīca  īpašā veidā jauniešos saskata pati sevi – jūsos visos un vienlaikus – katrā no jums. Tā tas bija jau no sākuma, no apustuļu laikiem. Neparasta liecība ir apustuļa Jāņa vārdi viņa pirmajā vēstulē: „Es rakstu jums, jaunieši, jo jūs esat uzvarējuši Ļauno. Es rakstu jums, bērni: jo jūs pazināt Tēvu… Es rakstu jums, jaunieši: jūs esat stipri un Dieva Vārds paliek jūsos…” (1 Jņ 2,13). (..) Arī mūsu paaudzē, noslēdzoties otrajam gadu tūkstotim pēc Kristus, Baznīca sevi saskata jauniešos.” [3] Jaunība ir intensīvs sava „es” atklāšanas laiks, kā arī savu „dzīves plānu” radīšanas laiks, tas ir pieaugšanas laiks – kad cilvēks pieņemas „gudrībā, gados un žēlastībā pie Dieva un pie cilvēkiem” (Lk 2,52).

Sinodes tēvi konstatēja, ka „jauniešu jūtīgums dziļi reaģē uz tādām vērtībām kā taisnīgums, nevardarbība un miers. Jauno cilvēku sirdis ir atvērtas uz brālīgumu, draudzību un solidaritāti. Visvairāk viņus mobilizē tas, kas kaut kādā veidā skar dzīves kvalitāti un dabas aizsardzību. Tomēr viņi ir arī pasaulē valdošā nemiera, vilšanos, rūpju un baiļu pilni un pakļauti viņu vecumam raksturīgajiem kārdinājumiem”. Baznīcai arvien no jauna jāiedzīvina sevī tā īpašā mīlestība, kādu Jēzus izrādīja Evaņģēlijā pieminētajam jauneklim: „Jēzus viņu uzlūkoja ar mīlestību.” (Mk 10,21) Lūk, kādēļ Baznīca nepārstāj sludināt Jēzu Kristu, sludināt Viņa Evaņģēliju kā vienīgo izsmeļošo atbildi uz jauniešu bezkompromisa centieniem, kā arī aizraujošu aicinājumu personīgi sekot Jēzum („Nāc un seko man” – Mk 10,21),  tas ir, dalīties ar Dēlu Viņa mīlestībā uz Tēvu un kļūt līdzdalīgiem Viņa cilvēces atpestīšanas misijā.

Baznīcai ir daudz kas sakāms jauniešiem, savukārt, jauniešiem ir daudz kas sakāms Baznīcai. Šis abpusējais dialogs, kuram jānorit sirsnīgā atvērtības un drosmes gaisotnē, atvieglinās paaudžu sastapšanos un savstarpējo viedokļu apmaiņu, savukārt, Baznīcai un sabiedrībai tas būs bagātināšanās un jaunības avots. Vēstījumā jauniešiem Koncils saka: „Baznīca raugās uz jums ar paļāvību un mīlestību. (..) Baznīca ir patiesā pasaules jaunība (..), uzlūkojiet viņu, un jūs atradīsiet viņā Kristus seju.”

VATIKĀNA II KONCILS, Deklarācija par kristīgo audzināšanu Gravissimum educationis, 2.

JĀNIS PĀVIS II, Apustuliskā vēstule visas pasaules jauniešiem sakarā ar Vispasaules jaunatnes gadu, 15.

Propositio 52.

Propositio 51.

VATIKĀNA II KONCILS, Vēstījums jauniešiem (1965. gada 8. decembrī).