Dārgie brāļi Priesterībā,
tuvajos Vissvētās Jēzus Sirds svētkos, piektdien, 2009.gada 19. jūnijā, dienā, kas tradicionāli ir veltīta lūgšanai par klēra svēttapšanu, esmu iecerējis oficiāli izsludināt „Priesterības gadu”, sakarā ar 150. gadadienu kopš Jānis Marija Vianejs, visu prāvestu svētais aizbildnis1,ir piedzimis debesīm. Šis gads, kura mērķis ir sekmēt visu priesteru iekšējo atjaunotni to spēcīgākas un pārliecinošākas evaņģēliskās liecības šodienas pasaulē, noslēgsies tajos pašos svētkos 2010. gadā. „Priesterība – tā ir Jēzus Sirds mīlestība“, bieži teica svētais Arsas prāvests2. Šis aizkustinošais teiciens vispirms ļauj mums ar mīļumu un atzinību atcerēties, cik neizmērojama dāvana ir priesteri ne tikai Baznīcai, bet arī visai cilvēcei. Domāju par tiem priesteriem, kuri pazemīgi, dienu no dienas, piedāvā Kristum ticīgajiem un visai pasaulei Kristus vārdus un žestus, cenšoties tuvināties Viņam ar domām, gribu, jūtām un visu savu dzīvesveidu. Kā lai nepiemin viņu apustuliskās pūles, viņu nenogurdināmo un neredzamo kalpojumu viņu visaptverošo tuvākmīlestību? Un ko lai saka par daudzo priesteru drosmīgo uzticību, kuri, pat būdami grūtībās un nesaprasti, paliek uzticīgi savam aicinājumam: būt par „Kristus draugiem”, Viņa īpašā veidā aicinātiem, izvēlētiem un sūtītiem?
Es pats joprojām sirdī nesu atmiņas par pirmo prāvestu, kuram blakus kalpoju kā jauns priesteris: viņš man ir atstājis pilnīgas pašatdeves piemēru, pašatdeves savam pastorālajam kalpojumam, līdz pat nāvei, kas piemeklēja viņu ceļā, kad tas devās ar Sakramentu pie smagi slimā. Atmiņā nāk neskaitāmie līdzbrāļi, kurus esmu saticis un turpinu satikt, arī manu pastorālo apmeklējumu laikā dažādās valstīs, un kuri cēlsirdīgi sevi velta ikdienas priesteriskajam kalpojumam. Bet svētā prāvesta teiciens atgādina arī par caurdurto Kristus Sirdi un ērkšķu kroni, kas to apvij. Tādēļ domas nonāk līdz neskaitāmajām ciešanu situācijām, kurās iesaistīti daudzi priesteri, gan tādēļ, ka piedalās ciešanu, visos to izpausmju veidos, cilvēciskajā pieredzē, gan arī to nesaprašanas dēļ, kuriem ir adresēts viņu kalpojums: kā lai neatceras daudzos priesterus, kuri pazemoti viņu cieņā, kuri satiekas ar daudzām grūtībām savā misijā, kuri dažreiz pat tiek vajāti līdz pat augstākajai asiņu liecībai?
Diemžēl, ir arī situācijas, – kuru nosodījums nekad nebūs pietiekams, – kurās cieš pati Baznīca atsevišķu tās kalpotāju neuzticības dēļ. Un pasaule tajās atrod iemeslu skandāliem un noliegšanai. Šādās situācijās pašai Baznīcai par labu nāk nevis pedantiska savu kalpotāju vājumu uzskaitīšana, bet gan atjaunota un priecīga apziņa par Dieva dāvanas diženumu, kas konkrēti izpaužas gaišajos cēlsirdīgo ganu, Dieva un dvēseļu mīlestībā kvēlojošo mūku, kā arī pacietīgo un izglītoto garīgo vadītāju tēlos. Šajā sakarā svētā Jāņa Marijas Vianeja pamācības un piemērs var sniegt visiem zīmīgu atskaites punktu: Arsas prāvests bija pilnīgi pazemīgs, tomēr, kā priesteris, apzinājās, ka ir neaptverama dāvana savai tautai: „labais gans, gans pēc Dieva sirds ir vislielākais dārgums, ko labais Dievs var dāvāt draudzei un viena no vērtīgākajām dievišķās žēlsirdības dāvanām”3. Viņš runāja par priesterību tā, it kā nespētu aptvert dāvanas un uzdevuma lielumu, kas ir uzticēts cilvēciskai būtnei: „Ak, cik liels ir priesteris!… Ja aptvertu, tad nomirtu…. Dievs viņam paklausa: viņš pasaka divus vārdus un mūsu Kungs pēc viņa balss nonāk no debesīm un iekļauj sevi mazā hostijā…”4. Un, skaidrojot saviem ticīgajiem sakramentu nozīmi, teica: „Ja nebūtu Ordinācijas sakramenta, mums nebūtu arī Kunga. Kurš Viņu ir ievietojis tur tajā tabernākulā? Priesteris. Kurš pirmais saņem jūsu dvēseli, kad tā ienāk pasaulē? Priesteris. Kurš to baro, lai būtu spēki paveikt tās svētceļojumu? Priesteris. Kurš to sagatavos, lai stātos Dieva priekšā, mazgājot to pēdējoreiz Jēzus Kristus asinīs? Priesteris, atkal priesteris! Un ja šī dvēsele mirst [grēka dēļ], kurš to augšāmcels, kurš darīs to mierīgu un dāvās tai mieru? Atkal priesteris…. Pēc Dieva priesteris ir viss!… Viņš pats to sapratīs vien debesīs”5. Šīs atziņas, dzimušas svētā prāvesta priesteriskajā sirdī, var šķist pārspīlētas. Tomēr tajās atklājas visaugstākā cieņa, kādā viņš turēja priesterības sakramentu. Viņš likās neierobežotas atbildības sajūtas nospiests: „Ja mēs saprastu, kas ir priesteris virs zemes, mēs mirtu: nevis no bailēm, bet no mīlestības… bez priestera mūsu Kunga ciešanas un nāve būtu nekam nederīgas. Priesteris ir tas, kurš turpina atpestīšanas darbu virs zemes… Kam būtu vajadzīga māja, piepildīta ar zeltu, ja nebūtu neviena, kas atver durvis? Priesterim pieder debesu dārgumu atslēgas: viņš ir tas, kas atver durvis; viņš ir labā Dieva ekonoms; Viņa labumu pārvaldnieks… Atstājiet vienu draudzi uz divdesmit gadiem bez priestera un tur tiks pielūgti lopi… Priesteris nav priesteris sevis dēļ, viņš ir jūsu dēļ”6.
Viņš ieradās Arsā, mazā ciematiņā ar 230 iedzīvotājiem, bīskapa brīdināts, ka atradīs reliģisko situāciju bēdīgā stāvoklī: „Šajā draudzē nav lielas mīlestības uz Dievu; Jūs to ievedīsiet.” Tādēļ viņš pilnīgi apzinājās, ka bija jādodas iemiesot Kristus klātbūtni, liecinot par Viņa glābjošo maigumu: „[Mans Dievs], dāvājiet man manas draudzes atgriešanos; es uzņemšos izciest visu, ko vēlaties visas manas dzīves laikā!”, ar šādu lūgšanu viņš sāka savu misiju7. Savas draudzes atgriešanai svētais prāvests veltījās ar visiem spēkiem, vispirms domājot par sev uzticētās tautas kristīgu audzināšanu. Dārgie brāļi priesterībā, lūgsim Kungam Jēzum žēlastību, lai mēs spētu iemācīties svētā Jāņa Marijas Vianeja pastorālo metodi! Pirmais, kas mums ir jāiemācās, ir sevis pilnīga identificēšana ar savu kalpojumu. Jēzū Persona un Misija saplūst kopā: visa Viņa pestījošā darbība bija un ir „Dēla Es” izpausme, kas kopš mūžības ir Tēva priekšā mīlošas pakļaušanās Viņa gribai stāvoklī. Pēc pazemīgas, bet patiesas analoģijas, arī priesterim jātiecas pēc šīs identificēšanās. Protams, jāatceras, ka kalpojuma iedarbīgums paliek neatkarīgs no kalpotāja svētuma; bet nedrīkst aizmirst par neparasto auglīgumu, kas rodas, satiekoties objektīvajam kalpojuma svētumam ar subjektīvo kalpotāja svētumu. Arsas prāvests nekavējoties ķērās pie šī pazemīgā un pacietīgā darba saskaņot savas kalpošanas dzīvi ar viņam uzticētā kalpojuma svētumu, nolemdams burtiski „dzīvot” draudzes baznīcā: „Tikko ieradies, viņš izvēlējās baznīcu par savu dzīves vietu…. Viņš ienāca baznīcā pirms saullēkta un neizgāja ātrāk par vakara Kunga eņģeli. Tur viņu vajadzēja meklēt, ja bija kāda vajadzība”, varam lasīt viņa pirmajā biogrāfijā8.
Dievbijīgā biogrāfa labdarīgs pārspīlējums nedrīkst aizēnot faktu, ka svētais prāvests prata arī „dzīvot” visā savas draudzes teritorijā: sistemātiski apmeklēja slimniekus un ģimenes; rīkoja tautas misijas un draudzes svētkus; vāca un pārvaldīja naudas līdzekļus saviem tuvākmīlestības un misiju darbiem; rotāja baznīcu un gādāja liturģiskos traukus; nodarbojās ar bārenēm no „“Providence” (viņa dibināts institūts) un to audzinātājām; interesējās par bērnu izglītošanu; dibināja brālības un aicināja uz sadarbību lajus.
Viņa piemērs mudina mani norādīt tās sadarbības jomas, kuras vajadzētu atvērt ticīgajiem lajiem, kopā ar kuriem priesteri veido vienīgo priesterisko tautu 9, un kuru vidū, savas kalpojošās priesterības spēkā tie atrodas, „lai vadītu visus tuvākmīlestības vienībā, ‘brāļu savstarpējā mīlestībā esot sirsnīgi, izrādot cits citam vislielāko cieņu'(Rom 12,10)”.10 Šajā kontekstā jāatgādina to dedzīgo aicinājumu, ar kuru Vatikāna II koncils iedrošina priesterus „patiesi atpazīt un veicināt laju cieņu un viņu īpašo lomu Baznīcas misijas jomā… Tiem jābūt gataviem uzklausīt lajus, brālīgi ievērojot viņu vēlmes un atzīstot viņu pieredzi un kompetenci dažādās cilvēku darbības jomās, lai kopā ar viņiem spētu atpazīt laika zīmes”11.
Svētais prāvests mācīja savus draudzes locekļus vispirms jau ar dzīves liecību. No viņa piemēra ticīgie mācījās lūgties, brīvprātīgi paliekot tabernākula priekšā, apmeklējot Jēzu Euharistijā.12„Labai lūgšanai nav vajadzīgs daudz vārdu” – tiem skaidroja prāvests – „zinām, ka Jēzus ir tur, svētajā tabernākulā: atvērsim Viņam savu sirdi, priecāsimies par Viņa svēto klātbūtni. Tā ir vislabākā lūgšana”13. Un viņš aicināja: „Nāciet pie komūnijas, mani brāļi, nāciet pie Jēzus. Nāciet dzīvot Viņā, lai jūs varētu dzīvot ar Viņu…”14. „Skaidrs, ka neesat cienīgi, tomēr jums ir vajadzība pēc Viņa!” 15. Šāda ticīgo izglītošana par euharistisko klātbūtni un komūniju kļuva īpaši iedarbīga, kad ticīgie redzēja viņu svinot Svētās Mises Upuri. Tie, kas bija klātesoši, teica, ka „nebija iespējams atrast nevienu, kas labāk izteiktu adorāciju… Viņš kontemplēja Hostiju ar lielu mīlestību”16. „Visi labie darbi kopā ņemti nav līdzvērtīgi Mises upurim, jo tie ir cilvēku darbi, kamēr Svētā Mise ir Dieva darbs”17, viņš teica. Viņš bija pārliecināts, ka priestera dzīves degsme ir atkarīga no Mises: „Iemesls priesteru gurdenumam ir tanī, ka viņi nepievērš uzmanību Misei! Mans Dievs, kādu līdzcietību izsauc priesteris, kurš svin Misi kā kaut ko ierastu!”18. Viņam bija ierasts Mises laikā upurēt visu savu dzīvi: „Cik labi dara priesteris, katru rītu upurējot Dievam pats sevi!”19.
Šī personīgā identifikācija ar Krusta Upuri, vienā vienīgajā iekšējā kustībā, viņu veda no altāra uz biktskrēslu. Priesteriem nekad nevajadzētu samierināties, redzot tukšos biktskrēslus, tiem nav jāaprobežojas vienīgi ar ticīgo gurdenuma konstatēšanu attiecībā uz šo sakramentu. Svētā prāvesta laikā Francijā grēksūdze nebija nedz vieglāka, nedz biežāka nekā mūsdienās, ņemot vērā, ka revolūcijas orkāns uz ilgu laiku bija nosmacējis reliģisko praksi. Bet viņš centās visos veidos, ar sprediķošanu un pārliecinošu padomu, atklāt saviem draudzes locekļiem sakramentālās grēksūdzes skaistumu un nozīmi, parādot to kā iekšējo noteikumu euharistiskajai klātbūtnei. Tā viņam izdevās radīt tikumu apli. Ar savu ilgo uzturēšanos baznīcā tabernākula priekšā viņš „panāca”, ka ticīgie sāka viņu atdarināt, atnākot apmeklēt Jēzu un tajā pašā laikā varēja būt droši, ka sastaps savu prāvestu, gatavu uzklausīt un piedot. Drīz vien arvien pieaugošais gandarītāju pulks no visas Francijas turēja viņu biktskrēslā līdz pat 16 stundām dienā. Toreiz teica, ka Arsa ir kļuvusi par „lielo dvēseļu slimnīcu”20. „Žēlastība, kuru viņš lūdza [grēcinieku atgriešanai], bija tik spēcīga, ka tā gāja meklēt viņus, neatstājot tiem pat mirkli atelpai!”, – raksta pirmais biogrāfs 21. Svētais prāvests domāja tieši tāpat, kad teica: „Nevis grēcinieks atgriežas pie Dieva, lai lūgtu tam piedošanu, bet pats Dievs skrien grēciniekam pakaļ, liekot atgriezties pie Viņa” 22. „Šis labais Pestītājs ir tik ļoti mīlestības piepildīts, ka meklē mūs visur”23.
Visiem mums, priesteriem, ir jāsaprot, ka vārdi, kurus viņš ielika Kristus mutē, skar mūs katru personiski: „Es uzdošu saviem kalpotājiem pasludināt grēciniekiem, ka esmu vienmēr gatavs uzņemt tos; ka mana žēlsirdība ir bezgalīga”24. No svētā Arsas prāvesta mēs, priesteri, varam mācīties ne tikai neizsmeļamu uzticību Gandarīšanas sakramentam, kas liek mums to atgriezt mūsu pastorālo rūpju centrā, bet arī „pestīšanas dialoga” metodi, kuram jānorisinās šajā sakramentā. Arsas prāvestam bija dažādas pieejas pie dažādiem gandarītājiem. Tas, kurš nāca uz viņa biktskrēslu ar dziļu un pazemīgu nepieciešamību pēc Dieva piedošanas, atrada tur uzmundrinājumu iegremdēties „dievišķās žēlsirdības straumē”, kas savās brāzmās aiznes visu prom. Bet ja kāds cieta, apzinoties savu vājumu un nepastāvību, baidoties no jauniem kritieniem nākotnē, prāvests atklāja viņam Dieva noslēpumu skaistiem uz aizkustinošiem vārdiem: „Labais Dievs zina visu. Pirms Jūs izsūdzat grēkus, Viņš zina, ka Jūs atkal grēkosiet un tomēr Jums piedod. Cik liela ir mūsu Dieva mīlestība, Dieva, kas liek sev brīvprātīgi aizmirst nākotni, lai tikai varētu piedot!”25. Savukārt tam, kurš grēkos atzinās vēsi un vienaldzīgi, viņš caur savām asarām un sāpēm rādīja, cik „pretīga” ir tāda uzvedība: „Es raudu, jo Jūs neraudat”26, viņš teica. „Ja Kungs nebūtu tik labs! Bet Viņš ir tik labs! Jābūt barbariem, lai šādi uzvestos tik laba Tēva priekšā!”27. Viņš izsauca vienaldzīgajās sirdīs nožēlu, liekot tiem pašu acīm ieraudzīt Dieva ciešanas grēku dēļ, it kā „iemiesotu” priestera, kas uzklausīja grēkus, sejā. Savukārt tiem, kuri vēlējās un bija spējīgi dziļākai garīgajai dzīvei, viņš atvēra mīlestības dzīles, skaidrojot neizsakāmo skaistumu dzīvot vienībā ar Dievu un Viņa klātbūtnē: „Viss Dieva acu priekšā, viss ar Dievu, viss, lai patiktu Dievam… Cik tas ir skaisti!”28. un mācīja tiem lūgties: „Mans Dievs, dāvā man žēlastību mīlēt Tevi, cik vien es spēju”29.
Svētais Arsas prāvests savā laikā spēja pārveidot daudzu cilvēku sirdis un dzīves, jo viņam izdevās likt saprast Kunga žēlsirdīgo mīlestību. Arī mūsu laikā ir nepieciešamība pēc līdzīgas vēsts un līdzīgas liecības par Mīlestības patiesību: Deus caritas est (1 Jņ 4,8). Ar sava Jēzus Vārdu un Sakramentiem Jānis Marija Vianejs mācēja veidot savu tautu, pat ja bieži šaubījās, pārliecināts par savu nepiemērotību, pat vairākkārt vēloties atteikties no draudzes prāvesta atbildības, kuras necienīgs viņš jutās. Tomēr ar paraugpaklausību viņš vienmēr palika savā vietā, jo viņu sadedzināja apustuliskā dvēseļu pestīšanas degsme. Caur bargu askēzi viņš centās pilnībā sekot savam aicinājumam un misijai: „Liela bēda mums, prāvestiem, – sūdzējās svētais, – ja dvēsele notrulinās”30; un ar to domāja bīstamību ganam pierast pie grēka vai vienaldzības stāvokļa, kurā dzīvo daudzas no viņa avīm. Viņš uzturēja savu miesu stingrībā, nomodā un gavēnī, lai tā nepretotos priesteriskajai dvēselei. Par labu viņam uzticētajām dvēselēm un, lai sekmētu daudzo grēksūdzēs dzirdēto grēku piedošanu viņš nevairījās no miesas mērdēšanas. Kādam līdzbrālim priesterim viņš skaidroja: „Es Jums atklāšu savu recepti: uzlieku grēciniekiem mazu gandarījumu, bet atlikušo izpildu viņu vietā”31. Bez konkrētās gandares, ko sev uzlika Arsas prāvests, visiem paliek derīga viņa mācības būtība: dvēseles maksā Kristus asinis un priesteris nevar veltīt sevi to glābšanai, ja pats atsakās ņemt dalību pestīšanas „augstajā cenā”.
Šodienas pasaulē, līdzīgi kā Arsas prāvesta grūtajos laikos, ir svarīgi, lai priesteri savā dzīvē un darbībā atšķirtos ar pārliecinošu evaņģēlisku liecību. Pāvils VI taisnīgi novēroja, ka „Mūsdienu cilvēks labprātāk klausās lieciniekus nekā skolotājus, vai arī klausās skolotājus, ja tie ir liecinieki”32. Lai mūsos nerastos eksistenciāls tukšums un netiktu apdraudēts mūsu kalpojuma ražīgums, mums arvien no jauna jājautā sev: „Vai patiešām esam Dieva Vārda caurausti? Vai patiesi, ka tas ir mūsu barība, no kuras dzīvojam, vairāk nekā maize un šīs pasaules lietas? Vai patiesi to pazīstam? Vai to mīlam? Vai pārdomājam šo Vārdu tik daudz, ka tas atstāj nospiedumu mūsu dzīvē un veido mūsu domāšanu?”33. Līdzīgi kā Jēzus aicināja Divpadsmit, lai tie būtu Viņam līdzās (sal. Mk 3,14) un tikai tad sūtīja tos sludināt, tā arī mūsdienās priesteri ir aicināti uzņemt „jauno dzīves stilu”, kura pamatus ielika Kungs Jēzus un ko uzņēma apustuļi 34.
Tieši bezierunu sekošana šim „jaunajam dzīves stilam” raksturoja Arsas prāvesta kalpojumu. Pāvests Jānis XXIII savā enciklikā Sacerdotii nostri primordia, kas publicēta 1959.gadā par godu pirmajai Jāņa Marijas Vianeja nāves simtgadei, prezentēja viņa askētisko personību, īpašu uzmanību vēršot „trim evaņģēliskajiem tikumiem”, kurus viņš uzskata par nepieciešamiem priesteriem: „Pat ja, lai sasniegtu šo dzīves svētumu, evaņģēlisko padomu prakse netiek noteikta priesteriem viņu stāvokļa dēļ Baznīcā, tomēr šie padomi ir domāti viņiem, kā visiem Kunga mācekļiem, kā ierastais kristīgās atgriešanās ceļš”35. Arsas prāvests spēja dzīvot „evaņģēliskos padomus” saskaņā ar savu priestera stāvokli. Viņa nabadzība nebija mūka nabadzība, bet nabadzība, kas tiek prasīta no priestera: pārvaldot lielu naudu (jo turīgākie svētceļnieki interesējās par viņa labdarības lietām), viņš apzinājās, ka tas viss ir dāvināts viņa baznīcai, viņa nabagiem, viņa bāreņiem, meitenēm no „Providence” 36 patversmes, viņa visnabadzīgākajām ģimenēm. Tāpēc viņš „bija bagāts, lai dotu citiem un bija ļoti nabags pašam sev” 37. Viņš paskaidroja: „Mans noslēpums ir vienkāršs: atdot visu un neko neatstāt sev” 38. Kad viņa rokas bija tukšas, viņš apmierināts teica nabagiem, kas pie viņa vērsās: „Šodien esmu tikpat nabags kā jūs, esmu viens no jums” 39. Tā dzīves beigās viņš pilnīgi mierīgs varēja paziņot: „Man vairāk nekā nav. Labais Dievs tagad var saukt mani, kad vien vēlas!”40. Tāpat viņa šķīstība bija tāda, kāda tika pieprasīta no priestera viņa kalpojumā. Varētu teikt, ka tā bija šķīstība, pienācīga tam, kuram katru dienu jāpieskaras Euharistijai un jāuzlūko tā ar sirds aizrautību un ar tādu pašu aizrautību jādāvā tā saviem ticīgajiem. Par viņu teica, ka „šķīstība mirdzēja viņa acīs”, un ticīgie redzēja to, kad viņš uzlūkoja tabernākulu ar mīloša cilvēka acīm 41. Tāpat svētā Jāņa Marijas Vianeja paklausībaizpaudās viņa kalpojuma izaicinājumu ikdienas uzticīgā izpildē. Ir zināms, cik ļoti viņš cieta no domas par savu nepiemērotību kalpošanai draudzē un vēlējās bēgt, „lai apraudātu savu nabaga dzīvi vientulībā”42. Vienīgi paklausība un aizrautība ar dvēselēm lika viņam palikt savā vietā. Gan sev, gan saviem ticīgajiem viņš skaidroja: „Nav divu labu veidu kalpot Dievam. Ir tikai viens: kalpot tā, kā Viņš vēlas, lai Viņam kalpotu”43. Par zelta likumu paklausīgai dzīvei viņš pieņēma sekojošo: „Darīt tikai to, kas varētu tikt upurēts labajam Dievam”44.
Šī evaņģēliskajos padomos balstītā garīguma kontekstā uzskatu par svarīgu vērsties pie priesteriem šajā viņiem veltītajā Gadā ar īpašu aicinājumu spēt izmantot jauno pavasari, ko Svētais Gars rada mūsu dienās Baznīcā, īpaši caur ekleziālajām kustībām un jaunajām kopienām. „Gars savās dāvanās ir daudzveidīgs… Tas dveš, kur vēlas. Viņš to dara negaidīti, negaidītās vietās un līdz šim neiedomājamajos veidos… bet arī parāda, ka Tas darbojas vienīgās Miesas labā un vienīgās Miesas vienībā”45. Šajā sakarā svarīgs ir dekrēta Presbyterorum ordinis norādījums: „Spējot atšķirt, kādi gari savu sākumu rod Dievā, priesteriem ticības garā jāspēj atklāt gan pieticīgās, gan izcilās harizmas, kas dažādos veidos ir dāvātas lajiem, un tās jāatzīst un centīgi jāatbalsta”46. Šīs dāvanas, kas daudzus mudina augstākai garīgajai dzīvei, var būt noderīgi ne tikai ticīgajiem lajiem, bet arī pašiem kalpotājiem. No kopības starp ordinētajiem kalpotājiem un harizmām var rasties „svarīgs impulss Baznīcas atjaunotajam uzdevumam cerības un mīlestības Evaņģēlija sludināšanā un liecībā ikvienā pasaules nostūrī”47. Turklāt papildinājumā pāvesta Jāņa Pāvila II Apustuliskajam pamudinājumam Pastores dabo vobis vēlētos pievienot, ka ordinētajam kalpojumam piemīt radikāla „kopības forma” un tas var tikt piepildīts vienīgi priesteru kopībā ar savu bīskapu48. Nepieciešami, lai šī kopība starp priesteriem un bīskapu, balstīta Ordinācijas sakramentā un izteikta kopīgā Euharistijas svinēšanā, izpaužas dažādās konkrētās efektīvā un afektīvā priesteriskā brālīguma formās49. Tikai šādi priesteri spēs pilnībā izdzīvot celibāta dāvanu un būs spējīgi likt uzplaukt kristīgajām kopienām, kurās varētu atkārtoties pirmās Evaņģēlija sludināšanas brīnumi.
Pāvila Gads, kas tuvojas savam noslēgumam, vērš mūsu domas uz tautu Apustuli, kurā mūsu acu priekšā atklājas izcila priestera paraugs, pilnīgi „veltīta” savam kalpojumam. „Kristus mīlestība skubina mūs – viņš rakstīja – un mēs labi zinām, ka viens ir miris par visiem, tātad arī visi ir miruši” (2 Kor 5,14). Un turpina: „Viņš ir miris par visiem, lai tie, kas dzīvi, nedzīvotu vairs sev, bet tam, kas par viņiem ir miris un augšāmcēlies” (2 Kor 5,15). Kādu gan vēl programmu būtu jāpiedāvā priesterim, kurš darbojas kristīgās pilnveides ceļā?
Dārgie priesteri, Jāņa Marijas Vianeja nāves 150.gadadienas svinības (1859.) seko uzreiz pēc tikko noslēgtajām Lurdas parādīšanās 150. gadadienas svinībām (1858.). Jau 1959.gadā svētīgais pāvests Jānis XXIII ievēroja: „Neilgi pirms Arsas prāvests noslēdza savu panākumiem piepildīto dzīves ceļu, Bezvainīgā Jaunava citā Francijas apvidū parādījās pazemīgai un šķīstai meitenei, lai nodotu lūgšanas un gandares vēsti, kas joprojām, gadsimtu vēlāk, nes bagātīgus garīgos augļus. Svētā priestera dzīve, kura piemiņu godinām, patiesībā jau iepriekš bija dzīvs lielo pārdabisko patiesību, kas tika atklātas Massabjēlas redzētājai, atainojums. Viņš pats bija īpaši dievbijīgs uz Vissvētākās Jaunavas Bezvainīgo Ieņemšanu. Vēl 1836. gadā viņš veltīja savu draudzi Marijai, bez grēka ieņemtajai, un ar neizmērojamu prieku saņēma ziņas par šīs dogmas izsludināšanu 1854.gadā” 50. Svētais prāvests vienmēr saviem ticīgajiem atgādināja, ka „Jēzus Kristus, atdodot mums visu, ko vien varēja, vēlas, lai mantojam visdārgāko, kas Viņam ir, tas ir, lai kļūstam par Viņa Vissvētākās Mātes mantiniekiem”51.
Šo Priesterības gadu uzticu Vissvētākajai Jaunavai, lūdzot viņai katra priestera dvēselē uzmodināt pilnīgas veltīšanas Kristum un Baznīcai ideālu bagātīgu atdzimšanu, kas iedvesmoja Arsas prāvesta domas un darbus. Ar savu dedzīgo lūgšanas dzīvi un kvēlojošo mīlestību uz krustā sisto Jēzu Jānis Marija Vianejs ikdienas pieauga pilnīgā sevis atdevē Dievam un Baznīcai. Lai viņa piemērs pamudina priesterus liecināt par vienību ar bīskapu, savā starpā un ar lajiem, kas šodien, tāpat kā vienmēr, ir ļoti nepieciešama. Neskatoties uz ļaunumu, kas ir pasaulē, vienmēr aktuāli atskan Kristus vārdi apustuļiem pēdējo vakariņu telpā: „Pasaulē jums būs bēdas, bet esat droši: es pasauli esmu uzvarējis” (Jņ 16,33). Ticība dievišķajam Skolotājam dāvā mums spēku uzticīgi raudzīties nākotnē. Dārgie priesteri, Kristus rēķinās ar jums. Pēc svētā Arsas prāvesta parauga ļaujiet Viņam sevi uzveikt, tad arī jūs mūsdienu pasaulē būsiet cerības, izlīguma un miera vēstneši!
Ar manu svētību.
Vatikānā, 2009.gada 16. jūnijā
BENEDIKTS XVI
No itāliešu valodas tulkojis diakons M.Volohovs
1 Par tādu viņu ir pasludinājis pāvests Pijs XI 1929.gadā
2 „Le Sacerdoce, c’est l‘amour du coeur de Jésus ” (Le curé d’Ars. Sa pensée – Son coeur.Présentés par l’Abbé Bernard Nodet, éd. Xavier Mappus, Foi Vivante, 1966, p.98). Turpmāk:Nodet. Izteiciens ir citēts arī Katoliskās Baznīcas Katehismā, n.1589.
3 Nodet, 101.lpp
4 turpat, 97.lpp
5 turpat, 98.-99.lpp
6 turpat, 98.-100.lpp
7 turpat, 183.lpp
8 Monnin, A., Il Curato d’Ars. Vita di Gian-Battista-Maria Vianney, I sēj., izd. Marietti, Turīna, 1870. 122.lpp
9 sal. Lumen gentium, 10.
10 Presbyterorum ordinis, 9.
11 turpat.
12 „Kontemplācija ir raudzīšanās ticībā uz Jēzu. ‘Es raugos uz Viņu, un Viņš raugās uz mani’, – savam svētajam prāvestam teica kāds Arsas zemnieks, lūdzoties tabernākula priekšā” (Katoliskās Baznīcas Katehisms, n.2715)
13 Nodet, 85.lpp
14 turpat, 114.lpp
15 turpat, 119.lpp
16 Monin, A., o.c., II, 293.lpp
17 Nodet, 105.lpp
18 turpat, 105.lpp
19 turpat, 104.lpp
20 Monin, A., o.c., II, 293.lpp
21 turpat. II, 10.lpp
22 Nodet, 128.lpp
23 turpat, 50.lpp
24 turpat, 131.lpp
25 turpat, 130.lpp
26 turpat, 27.lpp
27 turpat, 139.lpp
28 turpat, 28.lpp
29 turpat, 77.lpp
30 turpat, 102.lpp
31 turpat, 189.lpp.
32 Evangelii nuntiandi,41
33 Benedikts XVI, Homīlija Hrismas Misē, 09.04.2009
34 sal. Benedikts XVI, Uzruna Klēra kongregācijas kopsapulcē, 16.03.2009.
35 Pirmā daļa
36 Vārds, ko viņš ir devis namam, kurā tika uzņemtas 60 pamestās meitenes. Lai to saglabātu viņš bija gatavs uz visu: „J’ai fait tous les commerces imaginables“, viņš teica smiedamies (Nodet. 214.lpp).
37 Nodet, 216.lpp
38 turpat, 215.lpp
39 turpat, 216.lpp
40 turpat, 214.lpp.
41 sal. Turpat, 112.lpp
42 sal. Turpat, 82.-84.; 102.-103.lpp
43 turpat, 75.lpp.
44 turpat, 76.lpp
45 Benedikts XVI, Homīlija Vasarsvētku vigīlijā, 03.06.2006
46 nr. 9
47 Benedikts XVI, Uzruna kustības Focolari un sv.Eģīdija kopienas bīskapiem, 08.02.2007
48 sal. n.17
49 sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskais pamudinājums Pastores dabo vobis, 74
50 Enciklika Sacerdotii nostri primordia, III daļa
51 Nodet, 244.lpp.
