„Patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ 8,32)
Nepatiesās ziņas un žurnālistika mieram.
Dārgie brāļi un māsas,
Dieva plānā cilvēku komunikācija ir būtisks veids, kā piedzīvot komūniju. Cilvēciskā būtne, kas ir Radītāja attēls un līdzinās Viņam, ir spējīga paust un dalīties patiesajā, labajā, skaistajā. Cilvēks ir spējīgs izstāstīt savu pieredzi un aprakstīt pasauli, kurā dzīvo, tādā veidā veidojot notikumu atmiņu un izprotot tos. Tomēr, ja cilvēks seko savam iedomīgajam egoismam, var izkropļotā veidā lietot arī savu komunikācijas spēju, kā to jau pašā sākumā attēlo bibliskās epizodes par Kainu un Ābelu, kā arī par Bābeles torni (sal. 1.Moz 4,1-16; 11, 1-9). Patiesības sagrozīšana ir viens no tipiskiem šīs izkropļošanas simptomiem kā privātā, tā kolektīvā līmenī. No otras puses, kad sekojam Dieva plānam, komnikācija kļūst par efektīvu veidu, kā atbildīgi meklēt patiesību un vairot labo.
Šodien, kad komunikācija kļūst arvien ātrāka un tiek īstenota digitālas sistēmas ietvaros, esam liecinieki nepatieso ziņu jeb tā dēvēto fake news fenomenam. Šis fenomens raisa vielu pārdomām un vedināja mani veltīt šo vēstījumu patiesības tēmai, kā to vairākkārt darīja mani priekšgājēji, sākot jau no Pāvila VI (sal. 1972. gada vēstījumu: „Sociālā komunikācija, kas kalpo patiesībai.”). Tādā veidā vēlos piedāvāt savu ieguldījumu kopīgajā darbā, lai izvairītos no nepatiesu ziņu izplatīšanas un no jauna atklātu žurnālista profesijas vērtību un katra atbildību komunicēt patiesību.
1. Kas ir nepatiess „nepatiesajās ziņās”?
Fake news ir plaši diskutēts un apspriests termins. Pamatā tas norāda uz dezinformāciju, kas parādās tradicionālajos vai online medijos. Šis nosaukums attiecas uz informāciju, kas ir nepamatota, balstās neeksistējošos vai izkropļotos datos un kuras mērķis ir maldināt vai pat manipulēt ar lasītāju. Šo ziņu izplatīšana var palīdzēt sasniegt konkrētus mērķus, ietekmēt politiskās izvēles un kalpot ekonomiskās interesēs.
Nepatieso ziņu efektivitāte vispirms balstās to mimētiskaja dabā, tas ir, to spējā šķist ticamām. Otrkārt, šīs ziņas, kaut nepatiesas, bet šķietami iespējamas, ir tik detalizētas, ka spēj noturēt lasītāju interesi, operējot ar sabiedrībā izplatītiem stereotipiem un aizspriedumiem, izmantojot viegli un ātri atmodināmas emocijas, kā nemiers, nicinājums, dusmas, frustrācija. To izplatība bieži balstās uz manipulatīvu sociālo mediju izmantošanu un to darbošanās loģiku. Šādā veidā saturs, kaut tajā nav nekāda pamatojuma, saņem tik daudz skatījumu, ka pat autoritatīvi noraidījumi nespēj apturēt to radītos postījumus.
Nepatiesās ziņas ir grūti atklāt un izskaust arī tādēļ, ka cilvēki izmanto un darbojas tādās vienveidīgās digitālās vietnēs, kurās netiek pieļauti atšķirīgi viedokļi un perspektīvas. Šādas dezinformācijas loģikas iznākums ir tāds, ka tā vietā, lai izveidotu veselīgu konfrontāciju ar citiem informācijas avotiem, kas varētu efektīvi apkarot aizspriedumus un atvērtu konstruktīvu dialogu, pastāv risks neviļus padarīt cilvēkus par līdzdalībniekiem nepamatoto un melīgu viedokļu izplatīšanā. Dezinformācijas drāma ir otra diskreditēšana, viņa kā ienaidnieka atainošana, pat demonizēšana un konfliktu radīšana. Nepatiesas ziņas ir saistītas ar neiecietību un paaugstinātu jūtību un tās noved vienīgi pie augstprātības un naida izplatīšanās. Tas galu galā noved pie maldiem.
2. Kā mēs varam tās atpazīt?
Neviens no mums nevar izvairīties no atbildības cīnīties pret šiem maldiem. Tas nav viegli, jo dezinformācija bieži balstās uz apzināti izvairīgu un smalki maldinošu retoriku un reizēm arī sarežģītiem mehānismiem. Tāpēc ir atbalstāmas izglītojošas iniciatīvas, kas ļauj apgūt, kā lasīt un izvērtēt ziņas saturu, kas māca nebūt neapzinātiem dezinformācijas izplatītājiem, bet gan tās atmaskotājiem. Tāpat ir atblastāmas dažādu institūciju un juridiskās iniciatīvas, kas iesaistās, definējot normatīvos aktus, lai apturētu šo fenomenu, kā arī tās, ko uzņemas tehnoloģiju un mediju kompānijas, lai definētu jaunus kritērijus, ar kuru palīdzību var izvērtēt to personu identitātes, kas slēpjas aiz miljoniem digitālo profilu.
Lai izvairītos un lai identificētu dezinformācijas mehānismus, ir nepieciešama dziļa un uzmanīga uztveres spēja, jo ir jāatmasko kaut kas, ko var dēvēt par „čūskas loģiku”, kura ir spējīga iekost un paslēpties jebkur. Runājam par stratēģiju, ko izmantoja „viltīgā čūska”, par kuru stāstīts Radīšanas grāmatā, jo viņa pirmajiem cilvēkiem atnesa pirmās „fake news”(sal. Rad 3, 1-15). Tās noveda līdz traģiskajām grēka sekām, kuras izpaudās pirmajā brāļa slepkavībā (sal. Rad 4) un neskaitāmās citās ļaunuma formās, kas tiek vērstas pret Dievu, tuvāko, sabiedrību un radību.
Šī gudrā „melu tēva” (Jņ 8, 44) stratēģija ir mimēze, tas ir viltīgs un bīstams pavedinājums, kas ienāk cilvēka sirdī ar melīgiem un vilinošiem argumentiem. Stāstā par pirmdzimto grēku kārdinātājs tuvojas sievietei, tēlojot labu draugu, ieinteresētību par cilvēka labumu un sāk sarunu ar apgalvojumu, kas ir tikai daļēji patiess: „Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (Rad 3, 1) Bet Dievs Ādamam nebija sacījis, lai neēd no neviena koka, bet tikai no viena koka: „No labā un ļaunā atzīšanas koka tev nebūs ēst.” (Rad 2, 17) Sieviete, sniedzot atbildi, to izskaidro čūskai, bet viņa ļaujas čūskas provokācijai: „Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit.”(Rad 3, 3) Šī atbilde skan diezgan formāli un pesimistiski. Klausoties maldinātājā un sākot noticēt viņa faktu izskaidrojumam, sieviete pakļaujas maldinājumam. Tā čūska pievērš uzmanību savai pārliecībai: „Jūs mirt nemirsit.” (Rad 3, 4)
Un tad kārdinātāja dekonstrukcija iegūst ticamības aspektu: „Bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (Rad 3, 5) Viņa nonāk līdz tam, ka diskreditē Dieva tēvisķo ieteikumu, kas bija vērsts uz labu, lai sekotu ienaidnieka kārdinošajam vilinājumam: „Sieviete redzēja, ka koks bija labs, lai no tā ēstu, tīkams acīm un iekārojams.” (Rad 3, 6) Šī Bībeles epizode atklāj kādu mūsu tēmai būtisku faktu – neviena dezinformācija nav nekaitīga, tieši pretēji, uzticoties nepatiesajam, nāk postošas sekas. Arī šķietami neievērojama patiesības sagrozīšana var nest bīstamas sekas.
Uz spēles tiek likta mūsu alkatība. Bieži „fake news” kļūst kā vīruss, jo tās ātri izplatās un ir grūti tās apturēt ne jau sociālajiem medijiem raksturīgās dalīšanās dēļ, bet drīzāk to ietekmes dēļ uz negausīgo alkatību, kas cilvēkā tik viegli uzliesmo. Dezinformācijas ekonomiskie un manipulatīvie iemesli sakņojas alkās pēc varas, naudas un baudas, kas galu galā padara mūs par vēl lielākas traģēdijas – ļaunuma, kas ved mūs no meliem uz jauniem meliem, – upuriem un kas laupa mūsu sirdij brīvību. Tāpēc audzināt patiesību nozīmē mācīt saskatīt, izvērtēt un apdomāt tās alkas un tieksmes, kas ir mūsos, lai mēs nezaudētu apziņu par to, kas ir labs, un neļautos katram kārdinājumam.
3. „Patiesība jūs darīs brīvus.” (Jņ 8, 32)
Pastāvīgi sevi piesārņojot ar melīgu valodu, beigās tiek aptraipīta cilvēka iekšējā pasaule. Kaut ko būtisku šai sakarā rakstīja F. Dostojevskis: „Kurš melo pats sev un klausās savos melos, nonāk līdz tādam stāvoklim, ka nespēj atšķirt patiesību ne sevī, ne apkārt sev, un tā vairs neciena ne sevi, ne citus. Pēc tam, tā kā neciena sevi, beidz arī mīlēt un tad, kad trūkst mīlestības, lai sajustos nodarbināti un aizpildītu tukšumu, viņi nododas kaislībām un vulgārām baudām, un savu netikumu dēļ kļūst kā dzīvnieki. Un tas viss nāk no pastāvīgas melošanas sev un citiem.” (Brāļi Karamazovi, II, 2)
Tad kā lai aizsargājamies? Visradikālākais melu vīrusa pretlīdzeklis ir šķīstīties ar patiesību. Kristīgajā skatījumā patiesība nav tikai konceptuāla realitāte, kas norāda, kā vērtējam lietas, nosaucot tās par patiesām vai nepatiesām. Patiesība nenozīmē tikai un vienīgi nest gaismā apslēptas lietas, „atklāt realitāti”, kā to varētu likt domāt antīkais grieķu termins aletheia ( no vārda a-lethes – ne apslēpts). Patiesība ir saistīta ar visu dzīvi. Bībelē patiesība ietver sevī atbalstu, stabilitāti, uzticību, uz ko norāda vārda sakne „aman”, no kura tāpat nāk liturģiskais vārds Āmen. Patiesība ir kaut kas tāds, kurā var atbalstīties, lai nekristu. Šajā attiecību nozīmē vienīgais, kas tiešām ir uzticams un uzticības vērts, uz kuru var paļauties, ir dzīvais Dievs. Lūk, ko teica Jēzus: „Es esmu patiesība.” (Jņ 14, 6) Tas nozīmē, ka mēs atklājam vienmēr no jauna patiesību, kad piedzīvojam šo uzticību un uzticamību no Kāda, kas mūs mīl. Tikai tas cilvēku padara brīvu: „Patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ 8, 32)
Atbrīvošanās no meliem un attiecību meklēšana – šīs divas lietas ir absolūti nepieciešamas, lai mūsu vārdi un žesti būtu patiesi, autentiski, uzticami. Lai saskatītu patiesību, mums jāizšķir tas, kas nodrošina komunikāciju un veicina labo, no tā, kas, tieši pretēji, tiecas izolēt, šķirt, pretnostatīt. Tas nozīmē, ka patiesība nerodas, kad tiek uztverta kā kaut kas bezpersonisks un ārējs, jo patiesība izriet no brīvām personiskām attiecībām, tā rodas savstarpējas ieklausīšanās rezultātā. Turklāt patiesības meklēšana nekad nebeidzas, jo kaut kas nepatiess var vienmēr iezagties arī tad, kad tiek teiktas patiesas lietas. Nevainojama argumentācija var balstīties nenoliedzamos faktos, bet, ja tā tiek izmantota, lai ievainotu otru un diskreditētu viņu citu acīs, tad, lai cik patiesa šī argumentācija šķistu, tajā nemājo patiesība. Dažādu paziņojumu patiesīgumu mēs varam atpazīt pēc augļiem: vai tie rada polemiku, izraisa šķelšanos, rezignāciju vai arī mudina uz apzinātu un nobriedušu refleksiju, konstruktīvu dialogu un labiem rezultātiem.
4. Vispatiesākā ziņa ir miers
Vislabākais pretlīdzeklis meliem nav stratēģijas, bet cilvēki – personas, kas ir brīvas no alkatības, ir gatavas ieklausīties un, pateicoties godīgam dialogam, ļauj atklāties patiesībai; personas, kuras piesaista labais un kuras uzņemas atbildību par valodu, kuru lieto. Ja izeja no dezinformācijas izplatīšanas ir atbildība, tad īpaši iesaistīti šai pienākumā ir tie, kas savā profesijā ir atbildīgi par informēšanu, tas ir, žurnālisti, tas ir, ziņu sargi. Žurnālists mūsdienu pasaulē nepilda tikai amata pienākumus, bet gan veic patiesu misiju. Viņa uzdevums ziņu neprātā un sensāciju virpulī ir atcerēties, ka ziņas centrā nav tās publicēšanas ātrums vai ietekme uz publiku, bet gan personas. Informēt nozīmē formēt, tas nozīmē būt saskarē ar cilvēku dzīvēm. Tāpēc avotu precizitātes nodrošināšana un komunikācijas aizsardzība ir līdzekļi, lai veicinātu kopīgo labumu, uzticību un atvērtu ceļus uz komūniju un mieru.
Tāpēc aicinu veicināt miera žurnālistiku, bet ar šo terminu nedomāju salkani pozitīvisku žurnālistiku, kas ignorē nopietnu problēmu esamību un visu pasniedz saldinātā tonī. Tieši pretēji, es runāju par žurnālistiku bez izlikšanās, kas ir pret meliem, bez retoriskiem saukļiem un sensacionāliem virsrakstiem; par žurnālsitiku, ko veido cilvēki un kas kalpo visiem, īpaši tiem, kuru balsis ir vismazāk saklausāmas un kuru mūsu pasaulē ir visvairāk; žurnālistiku, kas nevis ražo ziņas, bet pieliek pūles un meklē patiesos konfliktu iemeslus, lai veicinātu dziļāku izpratni un, izmantojot godīgus līdzekļus, ieguldītu pūliņus to risināšanā; žurnālistiku, kas verbālās vardarbības un apjukuma radīšanas vietā apņēmusies meklēt alternatīvus risinājumus.
Lai to panāktu, iedvesmojoties no franciskāņu lūgšanas, vērsīsimies personīgi pie Patiesības:
Kungs, dari mūs par tava miera instrumentiem.
Palīdzi mums atpazīt ļaunumu komunikācijā, kas nerada komūniju.
Dari mūs spējīgus iztikt bez indes mūsu spriedumos.
Palīdzi runāt par citiem kā brāļiem un māsām.
Tu esi uzticīgs un uzticams – dari, lai mūsu vārdi ir labās sēklas pasaulē:
Kur ir troksnis, māci mūs klausīties;
Kur ir apjukums, lai dvešam harmoniju;
Kur ir divdomība, lai nesam skaidrību;
Kur notiek izstumšana, lai piedāvājam solidaritāti;
Kur ir sensācijas, lai izmantojam atturību;
Kur ir virspusējība, māci uzstādīt pareizos jautājumus;
Kur ir aizspriedumi, lai veicinām uzticēšanos;
Kur ir agresija, lai nesam cieņu;
Kur ir meli, lai nesam patiesību. Āmen
Pāvests Francisks
