“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi!” (Is 43:5)
Komunicēt cerību un uzticēšanos mūsu laikos
Pateicoties tehnoloģiju progresam, piekļuve medijiem ļauj neskaitāmiem cilvēkiem nekavējoties dalīties ar ziņām un tās plaši izplatīt. Šīs ziņas var būt labas vai sliktas, patiesas vai nepatiesas. Agrīnie kristieši salīdzināja cilvēka prātu ar pastāvīgi darbojošos dzirnakmeni; atkarīgs no dzirnavnieka, ko tas mals – labos graudus vai nevērtīgas nezāles. Mūsu prāts vienmēr “maļ”, tomēr no mums pašiem ir atkarīgs, ar ko mēs to barosim (sal. sv. Jānis Kasiāns, vēstule Leontijam).
Es vēlos adresēt šo vēstījumu visiem tiem, kuri vai nu savā profesionālajā darbā vai nu personiskajās attiecībās ir kā šīs dzirnavas, kas katru dienu “sasmalcina” informāciju ar mērķi nodrošināt bagātīgu barību tiem, ar kuriem viņi komunicē. Es vēlos ikvienu mudināt iesaistīties konstruktīvās komunikācijas formās, kas noraida aizspriedumus pret citiem un veicina sastapšanās kultūru, palīdzot mums visiem skatīties uz pasauli mums apkārt ar reālismu un uzticību.
Es esmu pārliecināts, ka mums ir jāpārtrauc satraukuma apburtais loks un jāaptur baiļu spirāle, kas izriet no pastāvīgas koncentrēšanās uz “sliktajām ziņām” (kariem, terorismu, skandāliem un visa veida cilvēka neveiksmēm). Tam nav nekāda sakara ar dezinformācijas izplatīšanu, kas ignorētu cilvēka ciešanu traģēdiju, un arī ne ar naivu optimismu, kas ir akls pret ļaunumu. Drīzāk es ierosinu mums visiem censties pārvarēt šo pieaugošo neapmierinātības un novēršanās sajūtu, kas reizēm var radīt apātiju, bailes vai arī iedvest domu, ka ļaunumam nav robežu. Vēl jo vairāk, komunikācijas jomā, kurā tiek uzskatīts, ka labas ziņas nav iespējams pārdot, un cilvēka ciešanu traģēdija un ļaunuma mistērija viegli tiek pārvērsta par izklaidi, vienmēr pastāv bažas, ka mūsu sirdsapziņas var tikt notrulinātas vai ieslīgt pesimismā.
Tāpēc es vēlētos veicināt atvērtas un radošas komunikācijas meklējumus, kas nekad necenšas slavināt ļaunumu, bet tā vietā koncentrējas uz risinājumiem un iedvesmo komunikācijas saņēmējus būt pozitīviem un atbildīgiem. Es aicinu ikvienu piedāvāt mūsu laiku cilvēkiem tādus stāstus, kuri pēc savas būtības ir “labās ziņas”.
Labās ziņas
Dzīve nav tikai parasta notikumu virkne, bet vēsture; stāsts, kas gaida tikt izstāstīts, izvēloties izklāstošu skatījumu, atlasot un apkopojot svarīgākos datus. Protams, realitātei nav viena skaidra nozīme. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs skatāmies uz lietām – no tā, kādu objektīvu mēs izmantojam. Ja mēs nomainām objektīvu, arī realitāte kļūst atšķirīga. Tātad, kā mēs varam sākt “lasīt” realitāti caur pareizo objektīvu?
Mums, kristiešiem, šis objektīvs var būt vienīgi labās ziņas, sākot ar varenāko Labo Vēsti: “Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēliju” (Mk 1:1). Ar šiem vārdiem sv. Marks iesāk savu evaņģēliju nevis saistot “labās ziņas” ar Jēzu, bet drīzāk ar labajām ziņām, kas ir pats Jēzus. Patiešām, lasot sv. Marka evaņģēlija lapaspuses, mēs uzzinām, ka tā nosaukums atbilst tā saturam, un, pāri visam, šis saturs ir paša Jēzus persona.
Šīs labās ziņas – Jēzus pats – nav labs tāpēc, ka tām nav nekāda sakara ar ciešanām, bet tāpēc, ka pašas ciešanas kļūst par daļu no lielākas kopainas. Ciešanas tiek uzskatītas par neatņemamu daļu no Jēzus mīlestības uz Tēvu un visu cilvēci. Kristū Dievs ir parādījis savu solidaritāti katrā cilvēciskā situācijā. Viņš mums ir sacījis, ka mēs neesam vieni, jo mums ir Tēvs, kas pastāvīgi rūpējas par saviem bērniem. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi” (Is 43:5) – šie ir Dieva mierinājuma vārdi, jo Viņš ir iesaistījies savas tautas vēsturē. Viņa mīļotajā Dēlā šis dievišķais apsolījums – “Es esmu ar tevi” – aptver mūsu vājumu, pat mūsu nomiršanu. Kristū pat tumsa un nāve kļūst par sastapšanos ar gaismu un dzīvi. Cerība, kas pieejama ikvienam, ir dzimusi krustcelēs, kur dzīve satiekas ar neveiksmju rūgtumu. Šī cerība nepieviļ, jo Dieva mīlestība ir ielieta mūsu sirdīs (sal. Rom 5:5), un tā liek uzplaukt jaunai dzīvei kā jaunai atvasei, kas dīgst no nokritušas sēklas. Raugoties no šāda viedokļa, katra jauna traģēdija, kas notiek pasaules vēsturē, var kļūt arī par augsni labām ziņām, jo mīlestība var atrast ceļu, lai satuvinātu atsaucīgas sirdis un darītu apņēmīgas rokas visu veidot no jauna.
Uzticēšanās Valstības sēklai
Lai iepazīstinātu savus mācekļus un cilvēku pūļus ar Evaņģēliju un iedotu viņiem pareizo “objektīvu”, lai viņi ieraudzītu un apskautu mīlestību, kas nomirst un augšāmceļas, Jēzus izmanto līdzības. Viņš bieži salīdzina Dieva valstību ar sēklu, kas sasniedz savu dzīves potenciālu tieši tad, kad tā iekrīt zemē un nomirst (sal. Mk 4:1-34). Šo līdzību un metaforu izmantošana, lai parādītu Valstības kluso spēku, nemazina tās nozīmi; drīzāk tas ir žēlsirdīgs veids, kā ļaut klausītājam brīvi pieņemt un piemērot šo spēku. Tas ir arī efektīvs veids, kā izteikt lielo cieņu Lieldienu noslēpumam, atstājot vietu izdomai, nevis koncepcijām, komunicējot par jaunās dzīves Kristū paradoksālo skaistumu. Šajā dzīvē grūtības un krusts netraucē, bet dāvā Dieva pestīšanu; vājums izrādās stiprāks par jebkuru cilvēcisko spēku; un neveiksme var būt prelūdija visu lietu piepildījumam mīlestībā. Šādi pilnveidojas un padziļinās cerība uz Dieva valstību: “kā cilvēks sēklu iesēj zemē, vai nu viņš guļ vai ceļas, naktī vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot” (Mk 4:26-27).
Dieva valstība jau ir klātesoša mūsu vidū kā sēkla, kuru nav viegli pamanīt, bet kas klusi laiž savas saknes. Tie, kuriem Svētais Gars ir devis vērīgu redzi, var redzēt to uzplaukstam. Viņi neļauj sev laupīt Valstības prieku ar nezālēm, kas dīgst visapkārt.
Svētā Gara apvāršņi
Mūsu cerība, kas balstās uz labajām ziņām, kas ir pats Jēzus, liek pacelt mūsu acis, lai kontemplētu Kungu Augšāmcelšanās liturģiskajās svinībās. Lai arī Kungs šajā brīdī var šķist vēl tālāks, cerības apvāršņi kļūst vēl plašāki. Ar Kristu, kurš mūsu cilvēcisko dabu ved uz debesīm, ikviens cilvēks var brīvi “ieiet svētnīcā Jēzus asiņu dēļ. Uz turieni Viņš mums sagatavojis jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, savu miesu” (Ebr 10:19-20). Ar “Svētā Gara spēku” mēs varam būt liecinieki un “komunicētāji” par jaunu un izpirktu cilvēci “līdz pat pasaules galam” (Apd 1:7-8).
Mūsu komunikāciju vajadzētu veidot, balstoties uz uzticēšanos Dieva valstības sēklai un Lieldienu noslēpumam. Šī uzticēšanās ļauj mums veikt savu darbu – visos dažādajos veidos, kādos komunikācija notiek mūsdienās – ar pārliecību, ka ir iespējams atpazīt un izcelt labās ziņas, kas ir klātesošas ikvienā stāstā un ikvienā cilvēka sejā.
Tie, kuri ticībā uztic sevi Svētā Gara vadībai, atklāj, ka Dievs ir klātesošs un darbojas ikvienā mūsu dzīves un vēstures mirklī, pacietīgi vezdams cauri pestīšanas vēsturei. Cerība ir pavediens, ar kuru šī vēsture tiek austa, un tās audējs nav neviens cits, kā Svētais Gars, Mierinātājs. Cerība ir pazemīgākā no tikumiem, tā paliek apslēpta dzīves lejupslīdēs; tomēr tā ir kā raugs, kas saraudzē visu mīklu. Mēs to barojam, kad ikreiz no jauna lasām evaņģēliju, kas “no jauna izdots” tik daudzu svēto dzīvēs, kļūstot par Dieva mīlestības ikonām pasaulē. Arī šodien Svētais Gars turpina mūsos sēt ilgas pēc Valstības, pateicoties visiem tiem, kuri mūsu laiku dramatiskajos notikumos iedvesmu smēlušies Labajā Vēstī, kuri spīd kā bākas pasaules tumsā, izgaismojot ceļu un paverot jaunus ceļus uzticībai un cerībai.
Vatikānā, 2017. gada 24. janvārī
Francisks
